Aliens

Karostas cietuma gids Kristers Krafts stāsta par cietuma spoku

Karostas cietuma gids Kristers Krafts, kurš kopš 2002.gada rudens te novadījis simtiem ekskursiju, savās darba gaitās dažas reizes patiesi saskāries ar cietuma spoku: „Man pašam ir bijušas divas tādas epizodes, kas atstājušas uz mani tādu lielāku iespaidu.”

Pirmā epizode - veras durvis un skan soļi. „Viena bija, kad es biju nesen sācis strādāt, man šķiet pirmajā ziemā [2003.gada pavasaris].
Tas bija pats sākums, mums bija ļoti minimāla infrastruktūra Karostas cietumā. Gaitenī bija tāds liels prožektors, kas visiem spīdēja acīs. Tad, kad aizgāja garām tam prožektoram, visi bija apžilbuši un bija ļoti tumšs. Gaiteņa galā bija iedegtas divas sveces, lai redzētu, kur tas gaitenis iet.
Mums bija divas izrādes [Kristers šeit domā realitātes izrādi „Aiz restēm”]. Es piedalījos izrādē kā fotogrāfs, man tad bija 13 gadu. Taisīju bildes rokudzelžos arestantu kartiņām. Mēs novadījām vienu izrādi, mums bija pauze. Gaiteņa galā svecītes bija izdegušas, un tās bija jāiededz par jaunu nākamajai izrādei.
Gaiteņa galā ir „T” veida sadalījums – iet pa labi un pa kreisi, pirms tā sadalījuma abās pusēs ir tās svecītes. Es aizeju, aizdedzinu vienu to svecīti, nolieku. Kreisajā pusē notupjos un mēģinu aizdedzināt, šķiļu, bet sērkociņš neaizdegās. Man priekšā tepat ir stūris, aiz kura atrodas pratināšanas kabinets. Tas tur nav bijis oriģinālā, bet mūsdienās esam iekārtojuši to realitātes izrādei. Es dzirdu kā man priekšā pa kreisi aiz stūra mans kolēģis iznāk ārā no pratināšanas kabineta, aiztaisa durvis, dzirdu soļus... Tur ir kādi pāris metri līdz tam stūrim, kur es esmu un es dzirdu, ka viņš nāk. Es aizdedzu to svecīti un tajā brīdī saprotu, ka es tik tikko viņam pagāju viņam garām, viņš nogāja lejā pa trepēm un izgāja laukā smēķēt. Vispirms es dzirdu, ka viņš nāk, un viņš apmēram pēc sekundes parādīsies manā redzeslokā. Un tad es saprotu, ka viņš tur nav, jo mums ir vienas durvis, vienas trepes, viens gaitenis...

Nu es to svecīti atlaižu, tā nokrīt un izdziest... Es pieceļos, apgriežos, ļoti noteiktā solī dodos atpakaļ uz izejas pusi. Tālāk es neatceros, vai man kas nāca līdzi – manas maņas neko vairs tai brīdī nefiksēja. Tai brīdī es sapratu, ko nozīmē, kad ir bail no savām bailēm... Jo es gāju pa to gaiteni un ar visu koncentrēšanās spēju centos neskriet. Man likās, ja tagad metīšos skriet, tad pusceļā nomiršu ar sirdi... Visiem spēkiem bija jāturas, lai nesāktos panika.
Es tā mierīgi izgāju laukā, man kolēģi tur smēķēja. Es aizgāju pie viņiem, apsēdos, un tad jau lēnām viss atgāja. Bet es to atceros, ka koncentrējos, lai neskrietu. Man likās, ja sākšu skriet, tad aizskriešu līdz Grobiņai vienā vilcienā.
Interesanti, ka varētu domāt, ka pēc tam ir grūtāk tur uzturēties, bet patiesībā ir vieglāk. Jo tu esi tā kā iepazinies. Tu saproti, ko vari sagaidīt.”

Otrā epizode - klaudzināšana pa kameru durvīm. „Otra epizode, kurā es biju klāt, arī ir interesanta. Tas ir kādus četrus vai piecus gadus vēlāk, 2007., 2008.gads, varbūt 2006.gads. Nesezonā, jo mums nav daudz cilvēki. Pieteikta vācu grupa un neliels realitātes šoviņš. Uz to ir divi darbinieki – es, jo es runāju vāciski un mans kolēģis Andris [arī strādā par gidu Karostas cietumā, uzvārds Aliens.lv redakcijai zināms], kas piedalās ar savu pienesumu. Mēs izvedam šo grupu, tas aizņem ap stundu.
Tad mēs dodamies uz savu telpu, grupa ir devusies prom. Pārģērbjamies, izejam ārā, aizslēdzam savu garderobi. Tobrīd bija tikai vienas trepes [tagad cietumā ir divas trepes, bet tolaik vienas bija padomju laikā aizmūrētas]. Mēs esam pirmajā telpā pie trepēm, otrajā stāvā. Mēs izejam ārā, esam divi cilvēki cietumā, abi stāvam blakus. Mēs dzirdam, ka zem mums, pirmajā stāvā, tālajā galā kāds bungā pie kameras durvīm. Mājā ir ļoti laba akustika, viss lieliski dzirdams. Viņš paskatās uz mani, es uz viņu. Viņš prasa: „Vai tu kādu esi atstājis?” Saku: „Mēs taču bijām un darbojāmies tikai pa otro stāvu.” Taču vienmēr pastāv iespēja, ka kāds apmeklētājs kaut kādu iemeslu dēļ palicis vai pat noslēpies cietuma telpās.

Mēs noejam pa trepēm lejā, aizejam pa gaiteni līdz galam. Ejot pa gaiteni, mēs skatāmies uz katrām durvīm, vai kādas no tām nav aizšautas ar bultu. Parasti tradicionāli tās durvis visi atstāj sprīdi pavērtas vaļā, lai labi varētu redzēt vai kamerās kāds ir. Mēs ejam – visas durvis tā arī stāv sprīdi vaļā. Mēs aizejam līdz galam, aplaižam skatu riņķī: visas durvis ir sprīdi vaļā. Bet te kāds bungāja... Mēs domājām, ja nu gadījienā kāds ir iekšā, viņam kaut kas ir noticis, ja nu veselība vai mazums kas? Nu jāattaisa un jāpaskatās. Bet sajūta ir gana neomulīga...
Tas mans kolēģis ir ar kārtīgu darba pieredzi dažādās „struktūrās.” Augums viņam divi metri bez galvas... Bet tas jau nekā nemaina lietas būtību. Telpas mēs pārmeklējām – viens atver tās durvis, otrs tā apiet [durvīm] riņķī un palūkojas iekšā. Nevis tā ka taisa [vaļā] un iet, tā nē... Iekšā mēs neiegājām. Nevienā kamerā mēs neiegājām iekšā, mēs tikai atvērām visas durvis līdz galam vaļā, paskatījāmies... protams, ka neviens nav. Saskatāmies – ko tad mums darīt? Protams, ka neko...
Tagad mēs dzirdam – tieši virs mums otrajā stāvā tā pati skaņa. Mēs domājām – varbūt iepriekš, kad mēs dzirdējām, kļūdījāmies. Varbūt ka dauzījās augšā, nevis lejā. Un augšā mums bija grupa. Varbūt tur tiešām kāds sēž.
Mēs aizejam pa gaiteni uz otru galu līdz trepēm, uzejam pa tām augšā. Trepes bija tikai vienas. Otrās trepes, kas ir šobrīd, tolaik bija aizmūrētas ciet. Mēs aizejam pa gaiteni [otrā stāva] uz otru galu. Atkal tā pati situācija – nevienas durvis nav slēgtas, visas ir atvērtas. Mēs visas durvis atveram līdz kājai vaļā. Ar ļoti lielu pietāti ielūkojamies katrā kamerā – nekur neviens nesēž. Nu jau sāk palikt galīgi nelādzīgi, jo īsti vairs nepaliek vietas, kur kādam atrasties. Bet skaņu mēs dzirdējām abi divi un abas reizes. Bez variantiem...
Un tajā brīdī mēs trešo reizi dzirdam to pašu dauzīšanos pie durvīm zem mums pirmajā stāvā, tur, kur mēs tikko visu pārbaudījām. Un tā skaņa ir tāda it kā dauzās pie aizslēgtām durvīm, bet durvis ir vaļā...
Tad mēs aizgājām līdz galam, nogājām pa trepēm lejā, izgājām ārā, uzlikām signalizāciju, aizslēdzām durvis, kāpām mikriņā un braucām mājās. Tās arī ir stāsta beigas.”

Kristers par sajūtām Karostas cietumā. „Cietumā akustika ir fantastiski laba. Tur katru vissīkāko troksnīti dzird. Viss skan, jo viss tukšs. Tur nav daudz priekšmetu, un kā jau tukšā mājā visas lietas ir ļoti labi dzirdamas. Tas ir ļoti nepārprotami. Tur nav tā, ka vējš var izklausīties pēc soļiem vai soļi izklausīties pēc vēja. Tur katrs, kas ir uz vietas to konstatē. Ja tur aizcērtas durvis, to var dzirdēt sētā.”
„Bieži vien ir sajūta, ka tu tur neesi viens. Tad, kad tu esi viens, vai pat esot kopā ar kādu cilvēku vai pat diviem cilvēkiem, ir ļoti pārliecinoša sajūta, ka ir vēl trešais vai ceturtais kaut kur blakus – visbiežāk aiz muguras. Esmu ievērojis, ka gan es, gan daudzi mani kolēģi izvēlās vadīt ekskursijas, stāvot ar muguru pret sienu. Vienkārši instinktīvi izvēlās šādu stāvokli, neatstājot sev brīvu telpu aiz muguras.”

Vai Karostas spoks/i īpaši nemīl vāciešus? Tā Aliens.lv bija dzirdējis no citiem Karostas cietuma darbiniekiem, tādēļ vaicājām Kristeram par to. Te Alienam.lv jāatgādina, ka saskaņā ar Leģendu par Karostas cietuma spoku, tieši vācieši ir tie, kas 1944.gadā nošāvuši tagadējās iespējamās Baltās dāmas toreizējo līgavaini. Tādēļ, iespējams, ja šai antropogēnajai paranormālajai parādībai ir īpaša nepatika pret vāciešiem.
Kristers, savukārt, pret šo versiju izturējās visai rezervēti: „Arī šī tikko minētā epizode [Kristers domā otro epizodi par trīskārtējo dauzīšanos pie durvīm] bija tad, kad bija vāciešu grupa. Bet es tā īsti nevaru to apgalvot, jo tad būtu jābūt kādiem empīriskiem datiem. Galu galā es taču esmu fizikas skolotājs. Lai pierādītu izvirzīto hipotēzi, ir jābūt datiem. Neviens šos datus nav uzkrājis, apkopojis, nav salīdzinājis pa periodiem, pēc kaut kādiem parametriem. Tas ir tāds vispārējs novērojums, bez lielas ticamības.”

Vai tiesa, ka Karostas cietumā niķojoties aparatūra? Kristers: „Aparatūras nestrādā... tas notiek regulāri. Arī vāciešiem. Pēdējā laikā mazāk.
Tagad mobilo telefonu baterijas ir diezgan spēcīgas, bet pirms 15 gadiem - tad baterija turēja vidēji 3 dienas. Tās bija niķeļa baterijas, vājas. Tās cietumā fatāli lādējās ārā. No rīta ar uzlādētu telefonu aizej uz cietumu, neviens nezvana, vakarā, braucot mājās jau nomirst baterija, vai arī tur uz vietas izlādējas. Un bija daži atsevišķi, kam bija pretējs efekts – uzlādējās baterijas. Arī tas bija interesanti.
Bet nevarēja saprast, jo tas nebija konkrētiem cilvēkiem konkrēti telefonu modeļi. Iespējams, tas bija konkrētās vietās. Bet neviens to īsti tā kā nenofiksēja. Tie bija tikai tādi mūsu individuāli novērojumi, un viss... Tad, kad pārgāja uz jaunākiem telefoniem, liekas – uz litija jonu baterijām, tad šis efekts vairs nebija īpaši novērojams.
Agrāk arī bieži ienākot iekšā nestrādāja fotokameras, iziet ārā – strādā, nāk iekšā – atkal nestrādā. Bet arī ne vienmēr, nebija stabili. Mēs sākumā brīnījāmies, pēc tam nebrīnījāmies.
Bet viņi: „Tas nevar būt! Mēs taču sagatavojāmies no rīta, visu pārbaudījām!”
Mēs sakām: „Nesatraucieties! Tā šeit notiek.”

Ģībst trīs daiļas ekskursantes. Kristers stāsta par gadījumu, kas gadījies jau iepriekš minētajam viņa kolēģim Andrim, vadot kādu skolēnu grupu: „Viņi [ekskursanti] prasa par to spoku – kas tur un kā? Nu viņš, tas Andris, stāsta, visi paliek klusi, klausās. Andris stāsta, ka tai meitenei nācies stāties sakaros ar tiem cietuma apsargiem. Trīs blondīnes, pirmā rindā kas stāv, iespurcās, tā iesmejas un visas trīs reizē noģībst. Trīs gabalas reizē.
Tās uzreiz laukā [iznes] svaigā gaisā. Mēs sēžam savā telpā. Iebrāžas Andris, paķer „ožamo” no plaukta un švikt prom. Mēs uzreiz sapratām, ka kaut kas nav riktīgi. Kad mēs nogājām, šis bija jau atžirgušas – tādas pelēkas pēc sejas krāsas. Teica, ka paldies – viņām pietiek, prom uz autobusu.
Sinhronā ģībšana, tā sacīt...” 

Notikums ar jautriem studentiem. Šo notikumu Kristers mums izstāstīja Aliens.lv otrajā Karostas cietuma apmeklējuma reizē 2017.gada 11.novembrī.
"Daudz gadus atpakaļ, precīzi es nepateikšu, mums ieradās nakšņot Karostas cietumā jaunieši - studenti. Pēc pasākuma, kas beidzās ap pulksten 12 naktī grupa saņēma atpakaļ savas personīgās mantas. Kā jau studenti, viņi ir apgādājušies ar iespaidīgu "bateriju" [domāti grādīgie dzērieni]. Liels bija mūsu darbinieku pārsteigums, ierodoties no rīta viņus modināt, visa studentu grupa saspiedusies vienā kamerā, vienā stūrī. Sēž bālām sejām, plati ieplestām acīm un ar neaizskartu, neatkorķētu "bateriju." Tā arī aizgāja, izgāja un pazuda... Tā arī neatgriezās...
Es tā domāju, lai vesela studentu brigāde neatkorķētu savus "atspirdzinošos dzērienus," tad tiešām jānotiek kaut kam paranormālam [smejas]."
Grupa bijusi liela - ap 20 cilvēku, gan puiši, gan arī meitenes, un katram vai pa pāriem bijusi sava kamera. Tomēr kaut kas viņus bija stipri pārbiedējis, jo viņi sapulcējās vienā kamerā. Tomēr neko mēs par to tuvāk nezinām un arī neuzzināsim, ja vien nejauši nesatiksim kādu no šīs grupas, un viņš mums nepastāstīs pats. Iespējams, ka to var sekmēt šī pati publikācija.

Neredzama tante stāv telpas stūrī. Pierakstīts 11.11.2017.
Kristers: "Ir daudz tādas nelielas epizodes, kas dažreiz uzdzen šermuļus. Vienreiz..., kādi seši septiņi gadi atpakaļ es dežūrēju Cietumā. Mēdz sanākt dažādi cilvēki kopā, no dažādām valstīm, kuriem 14:00 jānovada ekskursija. Tur bija latviešu ģimenīte, viņiem bija tāds mazs bērns līdzi divarpus, varbūt trīs gadu vecumā. Tāds, kas tikko sācis ķepuroties... Viņš ik pa laikam rāda cietumā uz kaut kādu telpas stūri un prasa: "Kas tā ir par tanti, kas tur stāv?" Lieki piebilst, viņš rāda uz pilnīgi tukšu telpas stūri.
Es redzu, ka arī tie vecāki ir diezgan lielā neizpratnē par to, kas notiek.
Pēc ekskursijas beigām es piegāju un prasīju: "Vai jums tā bijis arī iepriekš?" Bērni mēdz runāt brīnumus un fantazēt visādas lietas, tas jau ir normāli. Viņi teica, ka kaut ko tādu pirmo reizi no bērna dzird. Bērns bija tāds mazs, kas nevar skaidri izstāstīt kur?, kad?, kas?, tomēr pietiekami liels, lai artikulēti izteiktu to, ko domā? nevar jau no tā iegūt nekādus empīriskus datus, lai pēc tam ko izpētītu... Un tomēr - visi šie gadījumi notiekšajā vienā ēkā, nevis veikalā, mājās vai tirgū. 
Tas diezgan uzdzen tādus kā šermuļus."

Pēc Kristera Krafta vārdiem pierakstījis Vilnis Strods 04.08.2017., Liepājā
Aliens.lv izsaka pateicību Kristeram Kraftam personiski un Karostas Glābšanas biedrībai par palīdzību šī materiāla tapšanā.

Pirmo reizi publicēts 11.12.2017.