Šlīmanis, Heinrihs (1822.~1885.g.)
Schliemann.
Vācu uzņēmējs un leģendārs arheolgs-pionieris, Trojas atklājējs.
Radniecība. Sieva - krieviete. Dēļ tās pamešanas Krievijas valdība aizliedza Šlīmanim veikt izrakumus Krievijas impērijas teritorijā, par ko tas bija sapņojis. Kā alimenti šai sievai Krievijā nonāca t.s. "Priāma dārgumi."
Dēls - Pauls Šlīmanis.
Dzīvesgājums. Dzimis 1822.gada 6.janvārī Maklenburgas mācītāja ģimenē.
Nav ieguvis sistemātisku izglītību, bet lielu bagātību ieguvis ar tirdzniecību.
1863.gadā pameta komercdarbību un noņēmās ar Homēra darbos minēto vietu meklēšanu dabā.
Trojas izrakumi (1870.-1890.g.). Jau 1869.gadā savā grāmatā "Ithaka der Peloponnes und Troja" viņš izteica domu, ka teiksmainās Trojas atrašanās vieta ir Hisarlika pakalns Mazāzijā.
Heinrihs Šlīmanis atklāja reālas Homēra eposos “Iliāda” un “Odiseja” aprakstītā varoņu laikmeta liecības. Laika periodā no 1871. līdz 1873.g., izdarīdams izrakums Hirsalikas pakalnā, Turcijas rietumos, Šlīmanis atraka teiksmaino Troju, ar to pierādot, ka Homērs savā poēmā vēstījis par reālu pilsētu, kuru ieņēmis un nopostījis mikēniešu karaspēks.
Kopumā Šlīmanis Troju raka veselos 4 piegājienos: 1870.-1873.g., 1878.-1879.g., 1882.-1883.g. un 1889.-1890.g.
Izrakumi Mikēnās (1876.g.). 1876.gadā Mikēnu ciklopiskā cietokšņa pagalmā Šlīmanis atraka piecus šahtveida kapus, kuros bija apbedīti deviņi vīrieši, astoņas sievietes un divi bērni. Visiem vīriešiem bija zelta maskas un bruņas. Tāpat kapenēs atradās daudz citu zelta un sudraba lietu. Šlīmanis bija pārliecināts, ka atradis Agamemnona un viņa tuvinieku kapenes. Pēc pirmās šahtveida kapa atrakšanas un izpētes dedzīgais arheologs rakstīja, ka ieskatījās sejā pašam Agamemnonam.
Šodien gan zinām, ka Šlīmanis atrastie pieci šahtveida kapi ir datējami ar vismaz XVI gs.pmē., tātad attiecināmi uz bronzas laikmetu. Šlīmanis neņēma vērā, ka Homēra Trojas kara varoņi izmantoja dzelzs ieročus, bet senie mikēnieši pazina tikai bronzu. Tāpat arī Šlīmaņa arguments, ka Pausānijs Mikēnu cietokšņa iekšienē redzējis piecus kapus un viņš atracis tieši tik daudz, tika atspēkots, kad grieķu arheologs Stamatokiss pagalmā atraka sesto šahtveida kapu. Visticamāk Pausānijs aprakstījis citus kapus. Turklāt Pausānijs Mikēnu cietokšņa pagalmā nevarēja redzēt šahtveida kapenes, jo tās jau tajā laikā slēpa biezs gruvešu slānis, kas arī izskaidro to, kāpēc laupītāji tās nebija izlaupījuši.
Vēl Šlīmanis apgalvoja, ka šahtveida kapenēs atrastie cilvēki apbedīti kopējās bēres. Jau Šlīmaņa līdzstrādnieks, arheologs Vilhelms Derpfelds pierādīja, ka šahtveida kapenes ilgu laiku kalpoja dzimtai piederīgo apbedīšanai.
Izrakumi Itakas salā (1878.g.).
Izrakumi Orhomēnas salā (1880.-1886.g.).
Izrakumi Tīrintā (1884.-1885.g.).
No jauna atklāja (tas gan līdzenumā nebija grūti) Maratonas kaujas kapukalnu, un 1884.gadā neveiksmīgi mēģināja arī izpētīt. Veicis arī izrakumus Knosas pilī.
Šlīmaņa darbības kritika. Būdams autodidakts, Šlīmanis pielietoja visai nepilnīgu izrakumu metodiku un tehniku, un, lai gan veda detalizētas dienasgrāmatas un publicēja izrakumu materiālus, viņa grāmatu zinātniskā vērtība nav liela. Tikai vēlāk 1882.gadā pieaicinātais palīgs V.Derpfelds noteica 9 sekojošu apmetņu stratiogrāfiju Hisarlikas pakalnā.
Šlīmaņa nopelni. Tomēr Šlīmaņa nopelns ir tas, ka viņš pierādīja Homēra darbu patieso vēsturisko pamatu.
Otrs svarīgākais Šlīmaņa atklājums bija "pirmshomēra" Egejas kultūras atklāšana, ko pēc viņa nāves nopietni pētīja cits arheologs - Evanss.
Saites.
Troja.
Pauls Šlīmanis.
Mikēnas.
Knosas pils.
Priāma dārgumi.
