Priāma dārgumi
Vācu arheologa Henriha Šlīmaņa Trojas izrakumos uzietie dārgumi, kurus viņš pats piedēvējis Trojas pēdējam ķēniņam Priāmam.
Priāms bija pēdējais Trojas ķēniņš, Hekubas vīrs, Hektora, Parisa, Kasandras un daudzu citu bērnu tēvs. Priāma bērni tikuši sagūstīti vai nogalināti Trojas aplenkuma laikā. Tika uzskatīts, ka īstie Priāma dārgumi tā arī nenonāca pilsētā iebrukušo grieķu rokās, bet tikuši aprakti kaut kur Trojas drupās. Tomēr visi šie Homēra "Odisejā" aprakstītie notikumi tika uztverti kā skaista pasaka, un nopieetni neviens pirms Šlīmaņa neko nebija meklējis.
Šlīmanis vēl jaunībā krogā esot saticis savādu jaunu cilvēku, kas no galvas deklamējis "Odisejas" fragmentu sengrieķu valodā. Pēc šīs tikšanās 3 mēnešu laikā izmācījies seno grieķu valodu un spējis citēt "Iliādu" (laikam taču arī "Odiseju"!?) oriģinālā no jebkuras vietas. "Odiseja" esot kļuvusi par viņa galda grāmatu. Tādejādi pretēji visām šaubām viņš ķērās pie darba, 1871.gadā savā vārda dienā atrada Troju un uzgāja tajā zeltlietas.
Protams, ka ir visai pamatotas šaubas, ka atrastie dārgumi tiešām piederējuši Priāmam. Uzskata, ka īstenībā tie nāk no agrīnā bronzas laikmeta (apmēram 1000-1200 gadu pirms aprakstītajiem Trojas kariem). Tomēr skandāls, kas atrasto dārgumu dēļ izcēlās starptautiski starp dažādām iesaistītajām valstīm, veicināja šāda mīta nostiprināšanos, un presē neviens savādāk vairs tos nesauca kā par "Priāma dārgumiem."
Tā kā Šlīmanis pameta savu krievu sievu, Krievijas valdība aizliedza viņam veikt izrakumus savā teritorijā, par ko Šlīmanis bija sapņojis. Tā saucamie "Priāma dārgumi" nokļuva Krievijā kā pamestās sievas alimenti, taču pēc tam tika izvesti uz Vāciju. 1945.gadā krievpadomju okupācijas spēki dārgumus paņēma un tie atkal nonāca Krievijā - muzeju glabātuvē. Oficiāli gan par to tika paziņots dažas desmitgades vēlāk, un tikai 1990.gados dārgumi tika atklāti izstādīti krievu muzejos.
Saites.
Priāms.
Heinrihs Šlīmanis (~1884.g.).
