Šlīmanis, Pauls
Pauls Šlīmanis bija slavenā Trojas, Knosas pils un Mikēnu atracēja Henriha Šlīmaņa mazdēls. 1912.gadā viņš publicēja rakstu "Kā es atklāju Atlantīdu, visas civilizācijas sākotni." Laikam tad tas arī ir šis raksts, kuru ar prieku publicējam:
"Mans vectēvs doktors Henrihs Šlīmanis dažas dienas pirms nāves, kas iestājās Neapolē 1890.gadā, nodeva vienam no saviem labākajiem draugiem aizzīmogotu aploksni ar sekojošu uzrakstu: "Atļauts atvērt tikai tam ģimenes loceklim, kas apzvērēs, ka veltīs savu dzīvi šeit minētajiem meklējumiem."
Stundu pirms nāves vectēvs palūdza papīra lapiņu un zīmuli. Drebošu roku viņš uzrakstīja: "Slepena piebilde aizzīmogotajai aploksnei. Tev jāsasit vāze ar pūces galvu. Pārskati tās saturu. Tas saistās ar Atlantīdu. Ved izrakumus Saīsas svētnīcas austreņu daļā un Šakunas kapsētā. Tas ir svarīgi. Atradīsi pierādījumus, kas apstiprina manu teoriju. Tuvojas nakts - ardievu."
Viņš lika nodot šo vēstuli savam draugam, kurš to nodeva glabāšanā vienā no franču bankām. Pēc vairākiem mācību gadiem Krievijā, Vācijā un Austrumos es nolēmu turpināt mana slavenā vectēva lietu. 1906.gadā es devu zvērestu un norāvu zieģeli. Aploknē atradās uzņēmumi un daudzskaitlīgi dokumenti.
Lūk pirmā tāda saturs:
"Tam, kas šo atvērs, jādod svinīgs zvērests, ka turpinās to darbu, ko es pametu nenobeidzis. Esmu nācis pie secinājuma, ka Atlantīda bija ne tikai kontinents starp Ameriku un Āfrikas un Eiropas rieteņu piekrasti, bet arī visas mūsu kultūras šūpulis. Speciālisti jau pietiekami ir diskutējuši par šo tematu. Viņi pārstāv viedokli, ka mīti par atlantīdu - vienkārši izdoma, kas radusies uz saraustītuziņu pamata par Vispasaules plūdiem dažus tūkstošus gadu pirms Kristus dzimšanas. Turpretim citu to uzskata par vēsturisku faktu, taču viņiem nav iespējas to pierādīt. Pievienotajos materiālos ir dokumenti, pieraksti un pētījumi, kā arī dažādi pierādījumi, kas, manuprāt, būtu jāņem vērā. Tam, kas vēlas iepazīt tos labāk, jānosolās, ka turpinās manus pētījumus, lai iespēju robežās sasniegtu mērķi, pirmkārt, izmantojot faktus, kurus es ielieku tam rokās, bet otrkārt, neturēt noslēpumā to, ka tieši es esmu veicis šo atklājumu. Franču banka pēc pievienotās izziņas uzrādīšanas izmaksās tiem glabāšanā uzticēto summu, kura ir pilnīgi pietiekama izdevumiem, kas saistīta ar pētniecības darbu. Lai Visvarenais svētī šo svarīgo darbu! Henrihs Šlīmanis."
Vienā no nākamajiem mana vectēva dokumentiem bija teikts:
"Izrakumu laikā 1873.gadā Trojas drupās Hisarlika pakalnā, kad otrajā slānī es atradu "Priama dārgumus," tad uzgāju tajā arī neparasta izskata bronzas vāzi. Tajā atradās māla lauskas, sīki zelta izstrādājumi, monētas un priekšmeti no pārakmeņotiem kauliem. Uz dažiem no tiem,`tāpat kā uz bronzas vāzes, bija uzraksts ēģiptiešu hieroglifos: "No ķēniņa Krona Atlantīdā.""
No cita dokumenta, apzīmēta ar burtu B, es uzzināju sekojošo:
"1883.gadā es Luvrā uzgāju priekšmetu kolekciju no Tiavanakas Centrālamerikā. Starp tiem es atradu tādas pat formas māla lauskas, gatavotas no tāda pat materiāla, kā arī priekšmetus no pārakmeņotiem kauliem - tieši tādiem pat kā no "Priama dārgumu" bronzas vāzes. Šī sakritība nebija nejauša. Centrālamerikas vāzes nebija līdzīgas feniķiešu, un uz tām nebija nekādu uzrakstu. Es vēlreiz pārbaudīju savā rīcībā esošos priekšmetus un pārliecinājos, ka uzraksti uz tiem ir vēlāku laiku izcelsmes.
Es papūlējos salūkot tādus pat priekšmetus no Tiavanakas un izpētīju tos ar ķīmiskām metodēm, kā arī izpētīju ar mikroskopu. tas apstiprināja, ka, lai arī abas vāzes - vāze no Centrālamerikas un vāze no Trojas - tikušas pagatavotas no vien aun tā paša māla, tomēr šis materiāls nebija ne no Senās Feniķijas, ne arī no Centrālamerikas. Metālisko priekšmetu analīze apstiprināja, ka tie sastāv no platīna, alumīnija un vara, t.i. no sakausējuma, kāds iepriekš nav ticis uziets starp seno kultūru priekšmetiem un kāds nav pazīstams arī līdz pat šai dienai. Tādējādi, divās valstīs, kas novietotas lielā attālumā viena no otras, tikuši uzieti priekšmeti no vienāda materiāla un, ko nevar ne mazākā mērā apšaubīt, vienas izcelšanās. Šīs lietas nav cēlušās ne no Feniķijas, ne arī no Centrālamerikas.
Kāds tad ir secinājums?
Tās nokļuvušas dažādās zemēs no viena un tā paša avota. bet uzraksts uz man piederošajiem priekšmetiem norāda uz šo avotu - Atlantīda! Šis neparastais atklājums piespieda mani divkāršot pūliņus. Pēterpils muzejā es uzgāju vecu papirusa tīstokli no ķēniņa Senta valdīšanas laika otrajā dinastijā no 4571.gada līdz Kristus dzimšanai [šeit, acīmredzams, H.Šlīmanis izmantojis kādu tolaik atzītu Ēģiptes faraonu valdīšanas hronoloģiju, kas neatbilst mūsu rīcībā esošai, pie tam neatrodam arī tādu faraona vārdu M.Z.]. Šis papiruss satur faraona ŗieteņu" ekspedīcijas aprakstu "Atlantis valsts," no kurienes pirms 3350 gadiem ieradās ēģiptiešu senči, pēdu meklējumiem. Ekspedīcija atgriezās pēc 6 gadiem, nesatikusi nekāda kontinenta un neuzgājusi nekādu pēdu, kas liecinātu par zudušās valsts likteni. Citā papirusā tai pat muzejā, kas piederējis ēģiptiešu vēsturnieka Maneto spalvai [jāapšauba tāda papirusa eksistence, jo cik ziņāms, neviena Maneto darba orģināla atlieka nav zināma, viņš pazīstams tikai no citu seno autoru citātiem, M.Z.], norādīts 13 900 gadu laika periods, kas bijis pirms tā laika, kad Ēģiptē valdījuši Atlantīdas gudrajie. Tādējādi papiruss precizē, ka Ēģiptes vēsture sākusies 16 000 gadu atpakaļ. Manis atklātais uzraksts uz Mikēnu Lauvu vārtiem vēsta, ka Misors, no kā cēlušies ēģiptieši, bij aēģiptiešu dieva Tota dēls, bet savukārt Tots - Atlantīdas priestera dēls, kas bijis iemīlējies ķēniņa Krona meitā, dēļ kā, bijis spiests bēgt no Atlantīdas, viņš pēc daudziem klejojumu gadiem nonācis Ēģiptē. Tieši viņš uzcēl apirmo svētnīcu Saīsā un nodeva ļaudīm zināšanas, kas bija iegūtas dzimtenē. Šim uzrakstam ir ārkārtīgi liela nozīme, un es līdz pat šim brīdim turēju to noslēpumā [M.Z. jautā - kā gan noslēpumā var turēt uzrakstu, kurš iekalts uz Lauvas vārtiem Mikēnās, ja to var redzēt ikviens tur nonākušais?]. Atradīsi to starp dokumentiem, kas apzīmēti ar D burtu."
Es vēlos arī citēt šī svarīgā dokumenta beigas:
"Viena no plāksnītēm, kuru izraku Trojā, ir ēģiptiešu priesteru traktāts par medicīnu, kas apraksta kataraktas un iekšu audzēja ķirurģisko izņemšanu. Līdzīgu ārstēšanas paņēmienu es uzgāju vienā no spāņu rokrakstiem Berlīnē, kura autors to saņēmis no kāda acteku priestera Meksikā. Priesteris bija to izklāstījis patsaucoties uz senu rokrakstu.
Bez tam, es nonācu pie secinājuma, ka ne ēģiptieši, ne maiji, centrālamerikāņu kultūras radītāji, nekad nav bijuši labi jūrasbraucēji, tiem nekad nav bijis kuģu, ar kuriem varētu šķērsot Atlantijas okeānu [Šlīmaņa laikos apgalvojums droši vien šķita patiess, ber šodien pret to iebilstu kaut vai Tūrs Heijerdāls. M.Z.]. Ar pilnu pērliecību mēs varētu teikt, ka arī feniķieši nespētu nodibināt sakarus starp divu pusložu valstīm. Taču līdzība starp ēģiptiešu kultūru un maiju kultūru ir tik liela, ka to nevar uzskatīt par nejaušu. Tādu nejaušību nemēdz būt. Nav izslēgta iespēja, ka kaut kad, kā vēsta leģendas, eksistēja milzīgs kontinents, kas savienoja tā saucamo Jauno pasauli ar Veco. Tā bija Atlantīda. Tās iedzīvotāji dibināja Ēģiptē un Centrālamerikā savas kolonijas."
Tur bija arī citi pieraksti un svarīgi pierādījumi, taču spēkā palika nedivdomīgā prasība turēt to cisu noslēpumā līdz tam laikam, kamēr es pilnībā neizpildīšu sava vectēva instrukciju un nepabeigšu pētījumus.
6 gadu garumā es nenogurstoši strādāju Ēģiptē, Centrālamerikā un dažādos pasaules arheoloģijas muzejos. Es atklāju Atlantīdu, uzgāju faktus, kas apstiprināja, bez kādām šaubām, šīs varenās valsts eksistenci pagātnē, no kuras sākas visas vēsturisko laiku civilizācijas.
Es vēlreiz gribēju paziņot par to, kas gadījās, kad es izlasīju Henriha Šlīmaņa dokumentus.
Vispirms es devos uz Parīzi, lai atrastu šo noslēpumā paturamo kolekciju. Vāze ar pūces galvu bija neparasta, jau no pirmā acu skata likās ārkārtīgi senas cilmes; uz tās es izlasīju feniķiešu burtiem rakstītu uzrakstu: "No ķēniņa Krona Atlantīdā." Vairākas dienas es svārstījos, vai man tā būtu jāsasit, ņemot vērā, ka mans vectēvs savas dzīves pēdējās minūtēs varēja uzrakstīt vēstuli, nebūdams īsti pie sajēgas. Tomēr beigu beigās es vāzi sasitu un nemaz nejutos izbrīnīts, kad tās dibenā atradu četrstūrainu balti sudrabainu metālisku plāksnīti, acīmredzot monētu, ar neizprotamām figūriņām un zīmēm, kas nelīdzinājās parasti sastopamajiem hieroglifiem un rakstu zīmēm. Tās bija vienā pusē, bet pretējā pusē uzraksts bija veikts senfeniķiešu rakstībā: "izdots Caurspīdīgo sienu svētnīcā." Kādā veidā šis metāliskais priekšmets iekritis vāzē? Tās kakliņš bija pārlieku šaurs, lai plāksni tajā varētu ielikt no augšas.
Šī vāze tikusi pagatavota Atlantīdā, monētai arī būtu bijis jānāk no turienes pat. Pētījuma rezultātā es noskaidroju, ka uzraksts veikts pēc figūru ieklapēšanas plāksnītes priekšpusē. Kādā veidā - tas man paliek noslēpums.
Bez tam, es atradu kolekcijā arī citus priekšmetus, kuri, spriežot pēc mana vectēva ziņām, arī vajadzētu būt izcēlušamies no Atlantīdas. Starp tiem bija gredzens no tā paša pārsteidzošā metāla kā monētas. Tur bija arī neparasts zilonis no pārakmeņota kaula, sena vāze u.c. Vāzē bija plāns pēc kura ēģiptiešu kapteinis meklēja Atlantīdu. par pārējiem priekšmetiem es neko neteikšu, izpildot mana vectēva gribu.
Vāzei ar pūces galvu, senai vāzei, vāzei no bronzas un gredzenam bija feniķiešu uzraksti, bet uz ziloņa un monētām to nebija.
Es izbraucu uz Ēģipti un sāku izrakumus Saīsas drupās. Ilgu laiku tie bija nerezultatīvi. Taču reiz es iepazinos ar ēģiptiešu strēlnieku, kas man parādīja senu monētu kolekciju, kas bija uzietas pirmās dinastijas laika priestera kapenē [vai tad nu patiesi tik sen ir bijusi kalta nauda?, M.Z.]. Kas gan spētu aprakstīt manu izbrīnu, kad šai kolekcijā es pamanīju divas monētas, kas gandrīz neatsķīrās no Trojas vāzes monētām! Vai tad tie nav panākumi? Tādējādi, man bija monēta no Trojas vāzes, kas - ja vien manam vectēvam bija taisnība - nāca no Atlantīdas, kā arī divas citas līdzīgas monētas no priestera sarkofāga Saīsas svētnīcā, kurā tika glabātas ziņas par Atlantīdu, priesteru nodotas Solonam. Lai pārbaudītu, es griezos pie pazīstamiem franču speciālistiem-ģeologiem, ar kuriem mēs pētījām Āfrikas rieteņu piekrasti. Mēs precizējām, ka visa piekraste nosēta ar vulkāniskas cilmes iežiem. Šeit es atradu bērna galvas skulpturālu atveidu, kas bija iespiests cietā vecu vulkānisku pelnu slānī, no tāda par metāla, kā gredzens un monētas.
Es izbraucu uz Parīzi, lai uzmeklētu Centrālās Amerikas kolekcijas, kuru minēja mans vectēvs, īpašnieku. Viņš bija ar mieru sasist savu vāzi maniem pētījumiem. Iekšā es atradu tāda pat lieluma un formas monētu un no tā paša metāla, kā trijas iepriekšējās, kuras man jau bija. Tās atšķīrās tikai ar hieroglifu izvietojumu!
Tādējādi, es turēju rokās piecus ķēdes posmus: monētas no mana vectēva slepenās kolekcijas, monētu no atlantu vāzes, monētas no ēģiptiešu sarkofāga, monētu, kas bija atrasta Centrālamerikas vāzē un bērna galvas skulptūru no marokāņu piekrastes.
Es nekavējoši devos uz Centrālo Ameriku, uz Meksiku un Peru. Es meklēju kapsētās un rakņājos pilsētās. Beidzot Teotivakānas piramīdā Meksikā es atradu monētas no tā paša sakausējuma, tomēr ar citiem uzrakstiem [nekad nav dzirdēts par līdzīgiem atradumiem Teotivakānā! -M.Z.].
Man ir pamats apgalvot, ka šīs neparastās monētas tika lietotas Atlantīdā kā nauda 40 000 gadu atpakaļ. Šis pieņēmums pamatots ne tikai ar maniem paša pētījumiem, bat arī ar vairākiem mana vectēva darbiem, par kuriem vēl neesmu ieminējies. Ierobežotās vietas dēļ es tagad nerunāšu par hieroglifiem un citiem manis atrastajiem pierādījumiem, kas pilnīgi pārliecina mani par to, ka Ēģiptes, Mikēnu, Centrālās un Dienvidu Amerikas kultūrām, kā arī Vidusjūras kultūrām, ir kopējs avots."
Mazajam Zaļajam tā īsti nav skaidrs, vai tiešām P.Šlīmaņa rakstam nav zudis nobeigums.
Paulam Šlīmanim pārmet bazpamata fantazēšanu. Tā piemēram, kā pierādījumu viņš atstāsta savu iepazīšanos ar Tro-Korteziānas maiju kodeksu Britu muzejā, lai gan tas vienmēr atradies Madridē un nekad to nav pametis.
Tālāk (kuros tekstos?) Pauls Šlīmanis draudēja vēl citēt kādus dokumentus, taču to tā arī neizdarīja. Kamdēļ? Atbildi mēs nezinām.
Tāpat mēs nezinām, kamdēļ viņš tika noslepkavots. Droši zināms tikai, ka pētnieks mira vardarbīgā nāvē drīz pēc Pirmā Pasaules kara sākšanās un 2 gadus pēc sava raksta iznākšanas klajā 1912.gadā.
Neviens no P.Šlīmaņa minētajiem priekšmetiem, arī vectēva novēlētie dokumenti, tā arī nav redzēti. Tamdēļ, un arī tekstā minēto acīmredzamo aplamību dēļ, nopietni zinātnieki šo rakstīto uzskata par mistifikāciju.
Nav saprotama arī paša P.Šlīmaņa motivācija: naudas viņam bija pārpārēm, arī slava tāda būtu apšaubāma un savu pētnieka reputāciju ar tādiem apgalvojumiem viņš drīzāk bojātu.
Bez tam nav skaidrs arī šī raksta haotiskais un neargumentētais teksts, kurš nekādu labumu Šlīmaņa jaunākā pētījumiem nenesa, drīzāk gan otrādi. Tā dēļ Pauls tika diskreditēts un galu galā arī nogalināts, visi materiāli nolaupīti. Dikti jau nu izskatās pēc informācijas slēpšanas. Nav Šlīmaņa - nav Atlantīdas!
Varbūt kādu skaidrību ieviestu viņa nāves apstākļu noskaidrošana? Par to mums nav nekādu tuvāku ziņu.
Saites.
Henrihs Šlīmanis.
