Serbi
Viena no dienvidslāvu tautām, Serbijas un tagadējās Kosovas pamatiedzīvotāji.
Skaits. Dienvidslāvijā 1975.gadā kopumā dzīvoja ap 9 400 000 serbu.
Serbijā - 6 900 000.
Melnkalnē - ap 210 000, t.i. trešdaļa no Melnkalnes iedzīvotājiem.
ASV - vairāk kā 50 000.
Rumānijas DR - 45 000.
Ungārijas D kopā ar tuvu radnieciskajiem buņeviešiem un šokiešiem - 40 000.
Francijā - 20 000.
Kanādā - 15 000.
Dzīvo arī Bosnijā un Hercegovinā, Horvātijas ZA - Slavonijā.
Izcelsme. Serbi cēlušies no slāvu ciltīm, kas VI-VII gs. ienāca Balkānos un daļēji sajaucās ar vietējiem romanizētajiem ilīriešiem un trāķiešiem. Serbu tautība izveidojās XII gs.
XIV-XIX gs. serbi atradās smagā osmāņu turku pakļautībā. nacionālās atbrīvošanās cīņā un serbu valsts veidošanas procesā XIX gs. serbi konsolidējās kā nācija.
Vēsture.
Ienākšana Balkānos. Serbi Balkānos ienāca VII gs. sākumā.
Serbu valsts izplešanās. Serbu valsts auga un nostiprinājās XIV gs. sākumā. Karaļa Stefana Dušana laikā serbi devās 13 uzvarošos karagājienos pret Bizantiju un noņēma Bulgārijas valstij daudzus apgabalus. Serbijas valsts dienvidos stiepās līdz Egejas jūrai.
1341.gadā Bizantijā sākās 6 gadus ilgstošs pilsoņu karš. Cīņā par troni Konstantinopolē iesaistījās serbu izcelsmes pretendents Stefans Dušans, kurš mēģināja radīt impēriju, sastāvošu no bulgāriem, grieķiem, albāņiem un arī serbiem.
Pēc Dušana nāves Serbija sadalījās sīkos feodālos īpašumos.
Nokļūšana turku jūgā. Pēc Bulgārijas iekarošanas osmaņu turki pievērsās Serbijas iekarošanai.
1371.gada septembrī Murads I pie Čirmenes (pie Marices upes) sakāva serbu kņazu Uglieča un Vukašina karaspēkus, līdz ar to paplašinādams turku valdījumus Balkānos.
1388.gadā serbi, bulgāri un bosnieši sacēlās pret osmaņu turkiem. Augustā to apvienotie spēki sakāva sultāna Murada I karaspēku pie Pločņikas.
1389.gadā Murads I lielas armijas priekšgalā devās cīņā Balkānos pret serbu (tie bija pirmo reizi apvienojušies), bulgāru un bosniešu koalīciju, kurus vadīja serbu kņazs Lāzars Hrebeļjanovičs. Slāvu koalīcijas palīgā bija devušies arī albāņu un valahu spēki. Izšķirošā kauja notika 1389.gada 15.jūnijā (28.jūnijā?) Kosovas laukā. Turkiem bija 2 reizes lielāks skaitliskais pārsvars, bet serbu spēkus bija novājinājušas savstarpējās ķildas. Daudzi kņazi kaujas laukā ar savām vienībām nemaz neieradās, citi tikai novēroja kauju un nepiedalījās.
Kauja jau no paša sākuma bija sīva. Serbu cīnītājam Milošam Obiličam izdevās ielauzties turku nometnē un nogalināt pašu sultānu Muradu I, kas turku nometnē izraisīja apjukumu. Tomēr kauju serbi zaudēja, jo sultāna dēls meta kaujā svaigus izlases spēkus un sakāva serbus, saņēma gūstā un nogalināja serbu kņazu Lāzaru.
Šī sakāve apturēja serbu valsts izplešanos, pareizticīgā Serbija 500 gadus atradās turku pakļautībā. Serbi to uzlūkoja kā nacionālu katastrofu:
Karapulks ar karapulku cīņā satikās...
Vēl kaut kas no turkiem pāri palika,
Bet no serbiem, ja kas pāri palika, -
Mirušie un ievainotie palika.
Pēc Kosovas kaujas daudzi serbu ceļotāji, kas vēlējās paturēt savus īpašumus, iestājās turku sultāna dienestā, kamēr parastie serbi gāja kalnos un mežos, lai turpinātu cīņu pret iekarotājiem. Serbija tika pakļauta tikai vēl pēc 70 gadiem. Tiek uzskatīts, ka Kosovas kaujas ietkmē ir meklējamas serbu nācijas saknes.
Ungārija karaļa Sigizmunda vadībā 1424.gadā jau bija spējusi atkarot osmaņiem Donavas lejteces rajonu un ieņemt Belgradu Serbijā.
1439.gadā atjaunoja varu pār Serbiju un izsūtīja serbu marionešu vadoni Džordže Brankoviču uz Ungāriju.
1441.gadā ungāru karavadonis Janošs Hunjandi ar Džordžes Brankoviča (serbu kņazs trimdā Ungārijā) un Polijas karaļa Vladislava III palīdzību apstādināja turku karapulkus Transilvānijā.
1443.gadā Murads II tomēr sakāva kristiešu armiju pie Zlatices (kaut kur Balkānos?) tieši Ziemassvētkos.
1444.gada jūlijā, ievērojot valsts intereses, noslēdza mieru ar ungāriem Edirnē. Līdz ar miera līguma nosacījumiem ungāri atdeva Belgradu serbu valdīšanā un atzina par osmaņu impērijas ziemeļu robežu Donavu tās lejtecē.
Pēc trim mēnešiem, kopš sultāna tronī kāpa mazgadīgais Muhameds II, ungāri, pāvesta Eigēnija IV kūdīti, lauza pamieru un iebruka Bulgārijā. Taču 1444.gada 10.novembrī Muhameds II viņus sakāva pie Varnas. Kaujā gāja bojā poļu karalis Vladislavs III un gūstā nonāca daudz citu eiropiešu.
1448.gadā Eiropā atjaunojās karadarbība un Murads II sakāva albāņu un ungāru armijas.
1456.gada jūlijā Janošs Hunjandi sakāva viņa floti, līdz ar to novērsdams Ungārijas iekarošanu. Muhameds II gan aplenca Belgradu, taču neveiksmīgi.
1457.gadā Muhameds II atsāka Belgradas aplenkumu ar 60 000 vīru lielu armiju, un pilsētas sienas neizturēja vareno turku artilēriju. Taču Muhameda janičāriem neizdevās uzveikt pilsētas aizstāvjus ielu kaujās un pilsēta tā arī nekrita turku rokās. Ungārijas līdzenumi atkal bija pasargāti.
Austroungārijas varā.
I Pasaules karš. 1914.gada 28.jūnijā serbu kaujinieks Gavrils Princips nogalināja Austroungārijas troņmantnieku Franci Ferdinandu un viņa sievu Sofiju Sarajevā. Šis notikums kalpoja par sākumu Pirmajam pasaules karam.
II Pasaules karš. Serbi bija vienīgā Balkānu tauta, kas abos karos cīnijās pret vāciešiem.
Serbi Horvātijas neatkarības karā (1991.-1995.g.). Militārs konflikts starp neatkarību pasludinājušo Horvātiju un separātisko Serbu Krajinas republiku.
1991.gadā serbu spēki gandrīz 3 mēnešus bija aplenkuši Vukovāras pilsētu Horvātijas austreņos. Tā rezultātā pilsēta tika gandrīz iznīcināta, tūkstošiem horvātu bija spiesti bēgt no tās. Serbi apslepkavoja horvātus Vukovaras pilsētā 1991.gadā. laikam 260 nogalinātie gūstekņi.
1995.gada augustā horvātu spēki veica militāru operāciju, kuras rezultātā ap 200 000 serbu no valsts austrumiem tika padzīti.
Belgradas bombardēšana. 1999.gadā bombardēja 78 dienas NATO spēki. Gāja bojā ap 2000 civiliedzīvotāju. Ieradās ap pusmiljona bēgļu.
Valoda. Serbhorvātu - indoeiropiešu saimes slāvu grupas dienvidslāvu apakšgrupas valoda.
Rakstu pieminekļi no XII gs.
Literatūra slāvu alfabētā no XIX gs. 1.puses.
Serbu etniskās grupas. Pie tādas var pieskaitīt melnkalniešus, kas atdalījās no serbiem politiski, nodibinot patstāvīgu valsti un baznīcu.
Reliģija. Pereizticīgie, arī katoļi, protestanti, musulmaņi.
Saites.
Dienvidslāvi.
Serbija.
Kosova.
