Sibillas
Leģendāras pareģotājas, ko min grieķu un latīņu autori. Vispazīstamākās ir Delfu, Eritrejas (arī Kumu, Trojas un Samosas), Itālijas un Tiburtas sibillas.
Grieķu-romiešu pasaulē figurēja vairākas pareģes ar Sibillas vārdu. Visslavenākā Sibilla dzīvojusi Kūmu (Cumae). Ir daudz leģendu par Delfu Sibillu, taču tās visas nav pilnīgi konsekventas. Vienā leģendā bija pat teikts, ka pēdējā savā pareģojumā Sibilla paredzējusi Jēzus Kristus dzimšanu (?!).
Viena Pausānija atstāstītā leģenda vēsta, ka Sibilla bija dzimusi starp dieviem, viņa bija jūras nezvēra meita un bijusi nemirstīga nimfa. Citās leģendās teikts, ka Sibilla bija Apollona māsa vai meita.
Sibilla, nākdama no Trojas uz Delfiem pirms Trojas kara, kādu laiku uzkavējās Samas salā, apmeklēja Klaru un Dēlas salu. Pēc Trojas bojāejas viņa pārdzīvoja deviņas cilvēku paaudzes.
Viņu pareģojumi bija ierakstīti t.s. „Sibillu grāmatās” nostāstu un leģendu veidā. Romiešu reliģija „Sibillu grāmatas” („orākulus”) domājams, mantojusi no etruskiem.
83.g.pmē. tās ugunsgrēkā aizgāja bojā, un uz Austrumiem nosūtīja misiju citu grāmatu iegādei. Drīz tika sakrāts ap 1000 sibillisku dzejoļu. Tie tomēr nebija vairs romiešu un pirmsromiešu kultūru mantojums, bet gan atspoguļoja hellēnistiskus pirmskristietisma priekšstatus ar visai nozīmīgu apokaliptisku nokrāsu. Tajos izteiktās noskaņas iekļautas Vergīlija „Ceturtajā eklogā.” Jaunās „Sibillu grāmatas” izraisīja Romas varas orgānu sašutumu, tika aizliegtas un vēlāk sadedzinātas. Stilihona valdīšanas laikā no 395.–408.gadam bija iznīcinātas pēdējās no tām.
Pirmie kristieši pārmantoja tradīciju cienīt sibillu sentences, stāstus un pareģojumus.
Delfu Sibilla. Delfu Sibilla bija leģendāra personība, kura Apolona svētnīcas teritorijā, Delfos, Parnasa kalna nogāzē izteica savus pravietojumus. Saskaņā ar vēlākajiem avotiem Sibillas māte bija Poseidona meita Lamija. Delfu Sibillai nebija nekāda sakara ar Apollona orākulu un viņu nevajag sajaukt ar pītiju.
Saites.
Sibillas grāmatas.
Romiešu mitoloģija.
