Aliens

Delfi

Grieķu Δελφοί.

Par vārda „delfi” etimoloģiju zinātnieku vidū nav vienprātības. Domā, ka tas varētu būt atvasināts no delphinios, jo dievs Apolons esot ieradies delfīna izskatā. Citi domā, ka tas atvasināts no delphys, kas nozīmē „dzemde.”
Kādā no avotiem minēts, ka pilsēta nosaukta Delfosa (kas tas tāds?) vārdā, kuru grieķi paši esot attēlojuši kā nēģeri.

Atrašanās vieta. Delfu pilsēta atrodas uz ziemeļiem no Korintas līča, Grieķijas centrālajā daļā, Fokidā, Parnasa kalna dienvidu nogāzē.

Vēsture. Delfu apdzīvotībai iespējams izsekot līdz pat neolīta periodam. Senākās svētnīcas šeit tiek datētas ar 3.un 2. gadu tūkstoša robežu, kuras, iespējams, bijušas pelasgu celtas. Grieķu būvniecība šeit sākusies VI gs.pmē. seno svētvietu vietā. Preklasiskajā grieķu vēstures periodā galvenais bija Dodonas orākuls, bet Delfu nozīme pieauga klasiskajā. Iesākumā Delfu aizbildne bija Gaja, bet pēc tam – Apolons.
Blakus Delfiem Parnasa kalnā piestāja Deikaliona un tā sievas šķirsts, kuri bija izglābušies Lielajos plūdos.
Delfos notikusi Apolona cīņa ar Pītonu. Svētnīca uzcelta tieši virs trūdošā briesmoņa Pītona ķermeņa.
Plaši apdzīvota šī vieta bija jau Mikēnu periodā (1600.-1100.g.pmē.). Iespējams, ka jau šajā laikā šo vietu sāka izmantot kā orākulu (tas šeit darbojās no 1400.g.pmē.). Rekonstruēt Delfu vēsturi palīdz mīti un leģendas. 
Leģenda vēsta, ka Zevs licis diviem ērgļiem lidot ap zemi, lai to izmērītu. Abu ērgļu lidojumu ceļi krustojās virs Delfiem, tāpēc šī vieta tika pasludināta par pasaules centru. Laika gaitā te Parnasa kalna nogāzē izveidojās slavenais Delfu orākuls, taču tas no sākuma nepiederēja Apollonam. Delfiem ir gara vēsture, kura sākās jau pirms Apollona piedzimšanas. Sākotnēji Delfos atradās zemes dievietes Gajas orākuls. Vēlāk šis orākuls nonāca Gajas meitas Temīdas pārziņa. Tad orākulu pārņēma titāne Foibe, kas savukārt bija Apollona vecmāte. Vēlāk viņa orākulu atdeva savam dievišķajam mazdēlam Apollonam. Orākulu sargāja Gajas atvase pūķis Pītons jeb Delfīnijs, kurš iedvesa šausmas visā apkārtnē. Pītonu nogalināja Zeva un Leto dēls Apollons. Abi pūķa vārdi ir saglabājušies gan Delfu svētvietas nosaukumā, gan priesterienes pītijas vārdā. Delfi kā Apollona svētvieta zināma jau no VIII gs.pmē. Jau tad cilvēki no visām senās pasaules malām brauca uz Delfiem, lai konsultētos ar dievu par turpmāko rīcību gan sabiedriskajā, gan privātajā dzīvē. Pirmie Delfu orākula priesteri bija krētiešu jūrnieki, kuriem Apollons pieņēmis delfīna izskatu, darīja zināmu savu gribu.
Delfu (Apollona) templis celts četras reizes: pirmais templis bija no laura koka, otrais - no vaska un spalvām (to cēlušas bites), trešais - no bronzas. Ceturtais bija no akmens un to uzcēla leģendārie arhitekti Trofonijs un Agamēds. 
Iespaidīgais Apolona templis celts VI gs.pmē. Taču tempļa pamatne, tā dēvētais „poligonālais mūris” ir vēl vecāka. 
Preklasiskajā grieķu kultūras periodā lielāka nozīme bija Dodonas orākulam, bet Delfu orākula nozīme pieauga klasiskajā kultūras periodā pēc Dodonas orākula norieta.
VI gs.pmē. pieauga Delfu politiskā ietekme. Šajā laikā pie Delfu orākula pēc padoma griezās bagātais Līdijas valdnieks Krēzs. Par viņa attiecībām ar Delfu orākulu izsmeļoši pastāstījis „vēstures tēvs” Hērodots un tas aprakstīts atsevišķā esejā Bagātais Krēzs.
Delfus ieņēma arī Persijas ķēniņš Kserkss I pēc uzvaras Termopilu pārejā.
Delfu zelta laikmets turpinājās līdz romiešu atnākšanai 191.g.pmē. Neilgā periodā romiešu parādīšanās sākumā, kuri pat vēl to aizsargāja no bīstamiem barbaru iebrukumiem, 109. un 105.g.pmē. bija uzsākta liela pārkārtošana, kuru 89.g.pmē. pārtrauca karš starp Mazāzijas valsts Pontas valdnieku Mitridatu VI Eipatoru un Romas diktatoru Sullu, kurš bez sirdsapziņas pārmetumiem izlaupīja Delfus. Barbariskie uzbrukumi nodarīja templim lielus zaudējumus. Turklāt templis cieta 83.g.pmē. notikušajā zemestrīcē. Rezultātā orākuls panīka. Mazinājās cilvēku ticība Delfu orākula nenoteiktajiem pareģojumiem.
Kad 66.g. Grieķijā ieradās Nērons, viņš lika pārvest no Delfiem uz Romu vairāk nekā 500 statuju. Romas imperatori no Flāviju dinastijas sekmēja Delfu restaurācijas darbus. Adrians Delfiem piedāvāja pilnīgu autonomiju. Tomēr, šķiet, ka romiešu laikos Delfu orākuls nekad neatguva to autoritāti, kāda bija pirms romiešu atnākšanas. Barbaru iebrukumi Marka Aurēlija valdīšanas laikā, kā arī statuju un citu bagātību aizvešana prom no Delfiem, kas notika pēc Konstantīna I Lielā ierosmes, sekmēja šīs vietas pagrimšanu. Neilgā imperatora Juliāna valdīšana nespēja uzlabot situāciju. 
Orākuls beidza darboties mūsu ēras 393.gadā līdz ar Romas impērijas kristianizāciju imperatora Teodosija valdīšanas laikā. 396.gadā Apolona templis tika izlaupīts. Vēlāk to nodedzināja rietumgotu ķēniņa Alariha karavīri. Delfi bija pamesti kādus simts gadus. 
Ap 600.gadu šeit uz dzīvi sāka apmesties kristieši, izveidojot nelielu pilsētu Kastri. 

Apolonam veltīta svētvieta. Senie autori vienprātīgi pasvītro šīs pilsētas omfāla nozīmi. Pausānijs stāsta par galatu uzbrukumu pilsētai, kuru palīdzējuši atvairīt hiperboreju gari.
Te norisinājušās arī Pītijas spēles.
Plūtarhs bijis labi pazīstams ar priesterieni Klēju, no kuras smēlies daudz svarīgu ziņu.
Delfu orākuls grieķu mitoloģijā. Delfu orākuls, grieķu mitoloģijā ir visvairāk respektētais orākuls. Iesākumā tā aizbildne bija Zemes dieve Gaja, pēcāk par to kļuva Apolons.
Šeit likteņa zīmes miglainos vārdos atklāja Apolons ar priesterienes pītijas starpniecību. Delfos Apolona templī glabājās omfāls - zemes naba, tas bija akmens, kuru savulaik Rēja bija devusi norīt Kronam jaundzimušā Zeva vietā. Šo akmeni svētku dienās apvija ar lentām un slacīja ar olīveļļu. Jau minējām mītu par diviem ērgļiem, kuru lidojumu ceļi krustojušies šai vietā - tā tika noteikts zemes centrs.
Aizvēsturiskos laikos Delfos drūmā aizā, ko ieskāva klintis, dzīvojis pūķis Pītons. Šis mūdzis savulaik vajājis Apolona māti Lēto. Kad Apolons izauga liels, viņš ar „debesu barku” lidoja uz Delfiem, kur dzīvojis pūķis un nogalinājis viņu. Pītona mirstīgās atliekas Apolons apglabājis kāda alā kalna nogāzē. Šeit Apolons nodibināja templi un orākulu, lai darītu zināmu cilvēkiem sava tēva Zeva gribu.
Par pirmajiem sava tempļa priesteriem Apolons padarīja krētiešu jūrniekus, kuriem viņš parādījies delfīna izskatā.
Pavasari un vasaru Apolons uzturējies Delfos, bet rudenī, novembra mēnesī, viņš „gaismas spozmē” un „gulbju iejūgā” lidojis uz hiperboreju zemi. Hiperboreji dzīvojuši tālu ziemeļos - „viņpus ziemeļu vējiem.” Šo dīvaino tautu piemin gan Homērs, gan Hēsiods. Hērodots atmet ar roku hiperboreju meklējumiem: „...ja hiperboreji eksistē, cilvēkiem jāatrodas arī tālajos dienvidos. Man jāsmejas, redzot, cik daudzi cilvēki jau uzzīmējuši zemes kartes...”
Savukārt Sicīlijas Diodors (ap 50.g.pmē.) stāsta, ka tālu ziemeļos esot sala, kuras iedzīvotājus sauc „hiperboreji, jo viņi dzīvo tālāk nekā pūš ziemeļu vēji...” Vēl Sicīlijas Diodors raksta, ka tad „...kad Saule un Mēness atkal ieņem vienādu stāvokli viens pret otru, tad Apollons ieradīsies uz salas...”
Pavasarī Apolons atkal atgriezies Delfos, lai cilvēkiem pareģotu Zeva gribu. Delfu orākuls strādājis tikai tajā gada periodā, kad Apolons pats atradies Delfos, nevis kaut kur ziemeļos. Tātad Delfu orākuls laikā no novembra līdz februārim nestrādājis. Lai pītija varētu izteikt savus pareģojumus, bija nepieciešama paša Apolona klātbūtne.
Pie orākula varēja vērsties tikai vīrieši. Tiem bija jāveic upurēšana un jāsamaksā noteiktā takse - tad ar priesteru starpniecību viņi varēja nodot savu jautājumu pītijai. Savus pareģojumus pītija sacerējusi alā, kur savulaik apbedītas Pītona mirstīgās atliekas (sanāk, ka Apolona templis celts uz pūķa kapavietas). Viņa ieelpoja garaiņus no katla - "Apolona elpu" (visdrīzāk etilēna tvaikus), kas bija nolikts uz plaisas klintī. Tad pītija izdeva kaut kādas nesakarīgas skaņas, viņa spējusi runāt nezināmās valodās. Vēstījumu interpretēja svētnīcas priesteri, ielika heksametra pantmērā un tādu nodeva pasūtītājam. Tādejādi Delfu orākula pareģojumi bija grūti saprotami un daudznozīmīgi. Tas parādās arī grieķu mītos un leģendās. Bijis periods, kad par pītijām izvēlējušies tikai tādas sievietes, kas bijušas vecākas par 50.
Atēnu valdnieks Aigejs (Egejs) griezās pie Delfu orākula ar jautājumu, kāpēc viņam nav pēcnācēju. Atbilde bijusi, ka vīna maiss būs pietūcis, līdz viņš atgriezīšoties Atēnās. Neko nesapratis Aigejs devās atpakaļceļā uz Atēnām. Pa ceļam viņš iegriezās Troizēnas pilsētā, kur valdīja gudrais Argolīdas valdnieks Pitejs. Tas izskaidrojis Aigejam atbildes jēgu. Proti, Aigejam piedzims dēls, kas būs ievērojamākais Atēnu varonis. Pitejs devis Aigejam savu meitu Aitru par sievu. Viņa palika grūta un dzemdēja dēlu, kuru nosauca par Tēseju. Aigejs pēc dēla piedzimšanas atgriezās Atēnās, Trozēna atstājis savu sievu un dēlu.
Epigoņu kara sācēji uz Delfiem nosūtīja lauvas tiesu no kara laupījuma, ko viņi ieguva iekarojot septiņvārtu Tēbas.
Grieķu leģendas vēsta, ka Delfu svētvietas statuss to ne vienmēr pasargāja no spēka lietošanas. Piemēri:
- Orests nogalināja Neoptolemu (Ahileja dēlu) uz tempļa sliekšņa.
- Menelājs un Agamemnons Delfos sagūstīja Tiestu (savu tēvoci).
- Hērakls sadusmojās uz Apolonu par to, ka viņš atteicies atbildēt uz dažiem viņa jautājumiem. Tāpēc lielākais grieķu varonis Apolona templī sarīkojis grautiņu. Kad Hērakls bija paņēmis trijkāji, lai nodibinātu pats savu orākulu, templī ieradās saniknotais dievs Apolons un sākās kautiņš. Tikai Zeva raidītais zibens izšķīra abus kaušļus.

Delfu orākuls sniedzis savus pareģojumus gandrīz visiem ievērojamākajiem grieķu varoņiem un valdniekiem:
- Delfu orākuls ieteica feniķietim Kadmam pārtraukt savas māsa Eiropas meklējumus un nodibināt pilsētu vietā, kur apgulsies govs ar baltu pusmēnesi;
- Tēbu valdniekam Lajam orākuls pareģoja, ka viņu nogalinās paša dēls;
- Edipam (Laja dēlam) Delfu orākuls atklāja, ka viņš nogalinās savu tēvu un apprecēs savu māti;
- savukārt Orestam orākuls lika atriebt sava tēva (Agamemnona) slepkavas, proti, proti viņam bija jānogalina sava māte un patēvs;
- Hērakla pēcnācējiem Delfu orākuls rekomendēja atgriezties Peloponesā pēc trim ražām (tas ir pēc trim paaudzēm);
- pašam Hēraklam orākuls deva vārdu un lika kalpot Mikēnu valdniekam Eiristejam;
- Iolkas valdniekam Pelejam (viņš valdnieka varu bija atņēmis savām brālim Aisonam) orākuls ieteica uzmanīties no cilvēka ar vienu sandali kājās (tas bija viņa brāļadēls Jāsons);
- Tiestam, kurš alka atriebties savām brālim Atrejam, orākuls deva padomu stāties dzimumsakaros ar paša meitu Pelopiju (nekādas morāles!), kurai vēlāk piedzima Aigists.

Mītos pausta ticība orākula visvarenībai. Tā pareģojumi piepildījās un bija nenovēršami. Piemēram, Edips darīja visu, lai Delfu orākula pareģojums nepiepildītos, bet nekā. Tas piepildījās vārds vārdā. Bija vien Edipam jāizdzer rūgtais biķeris līdz dibenam. Iespējams, ka nekas tāds nebūtu noticis, ja Edips nebūtu ticējis šim pareģojumam, vai vispār to nebūtu dzirdējis. Var teikt, ka Delfu orākuls senajā pasaulē lielā mēra noteica daudzu cilvēku likteņus un ne tikai cilvēku, bet pat valstu.

Seno vēsturnieku stāstījums. Par Delfu orākulu rakstījuši visi grieķu dzejnieki un vēsturnieki. Delfus kādā himnā, kas veltīta skaistajam dievam Apolonam, piemin jau Homērs, kur atgādināts, ka šīs vietas senais nosaukums bija Krisa ([?] tā rakstīts wikipēdijā - ja pareizi esmu uztvēris teikuma jēgu). Delfu orākula dibināšanu ir aprakstījuši trīs agrīni autori: Homērs himnā par Apolonu, Aishils/Eshils "Eumenides" prologā un Eiripīds traģēdijā „Ifigenija Tauru zemē."
Saskaņā ar Eshila Eumenides prologā rakstīto, šajā vietā aizvēsturiskos laikos pielūgta zemes dieviete Gaja, respektīvi, šeit atradies Gajas orākuls.
Viņu vidū noteikti minams arī pats „vēstures tēvs” Hērodots (V gs.pmē.). Viņš „Vēstures” 1.grāmatā stāsta, ka „Glauks no Hijas, kurš, kā zināms, pirmais no māksliniekiem uz zemes atklāja paņēmienu, kā sametināt metālus,” pirmo sametināto paliktni uzdāvinājis Delfiem. Interesants ir Hērodota stāstījums par to, ka Līdijas valdnieks Krēzs izmantojis Delfu orākula pakalpojumus un kas no tā sanācis.
Par Delfiem rakstījuši arī citi grieķu vēsturnieki, piemēram, jau pieminētais Plūtarhs, kurš Delfos kalpojis par priesteri un daudz ziņu smēlies no priesterienes Klējas. Plūtarhs raksta par Apollona orākula priesterieņu pēctecību grieķu kultūrā gadu tūkstošu garumā. Plūtarhs apraksta, kā sieviete ieiet nelielā telpā (aditonā) Apollona templī un ieelpo garaiņus no plaisas pirms ieiešanas transā. Tāpat viņš apraksta, kā priesteriene atrazdamās tāda stāvoklī pareģoja un kā pītijas juceklīgo vārdu virknējumu saprotamākā valodā interpretēja priesteri.
Arī filozofs Platons savos rakstos ir pieminējis šo vietu. No vēsturniekiem, kuri atstājuši liecības par šo vietu, vēl var minēt Sicīlijas Diodoru. No dzejniekiem var minēt Eshilu un Ciceronu.
Sicīlijas Diodors (I gs.pmē.) raksta par kazu ganu Kouretas, kurš vienu dienu ievēroja, ka viena kaza, kas bija iekritusi zemes plaisā (pie Parnasa kalna), dīvaini uzvedās. Ieejot aizā, gans juta dievišķā spēka klātbūtni un viņš varēja, izņemot tagadni, redzēt pagātni un nākotni. Uzbudināts/uztraukts viņš savā atklājumā dalījies ar tuvējā ciema iedzīvotājiem. Tā laikam dzimst leģendas - piebilst Andris.
Strabons (64.g.pmē.-25.g.) raksta: „Viņi saka, ka orākula vieta ir dziļa zemē izdobta ala ar šauru atveri no kuras ceļas garaiņi, kas izraisa dievišķu apsēstību. Trijkājis ir nolikts virs šis plaisas uz kura sēžot pītija ieelpo garaiņus un pareģo.”
Delfus aprakstījis arī romiešu autors Plīnijs Jaunākais.
Šo vietu aprakstījis arī ceļotājs Pausānijs, kurš dzīvojis pirms 1800 gadiem. Viņš rakstījis, ka Svētā ceļa malās bija izvietotas ap 3000 statuju, minējis, ka hiperboreju gari palīdzējuši atvairīt galatu uzbrukumu pilsētai. Bez tam, pēc viņa vārdiem, tieši hiperboreji bijuši tie, kas iekārtojuši šo svētvietu. Tāpat neaizmirsa pieminēt daudzas citas strīdīgas leģendas par Delfiem. Pausānija laikā Apollona tempļa priekštelpas sienas vēl greznojušas „septiņu gudro sentences.” Abi iepriekšminētie autori Plīnijs Jaunākais un Pausanijs, uzturēdamies Delfos (tas jau bija romiešu periods) redzējuši simtiem ziedotāju statujas.

Delfu izpēte. Šajā vietā kopš viduslaikiem bija apdzīvots ciems Kastri. Ciema iedzīvotāji nevēlējās pieļaut izrakumus, jo tad viņiem būtu jāpamet savas mājas. Izrakumi varēja sākties tikai tad, kad zemestrīce bija izpostījusi ciemu un iedzīvotājiem tika piedāvāts jauns ciems apmaiņā pret veco.
Pirmos izrakumus Delfos laika posmā no 1892.-1894.gadam Teofīla Homola (Theophile Homolle) vadībā veica franču arheologu komanda no Collègede France. Viņi atsedza Apolona tempļa pamatus. Ir veikti arī rekonstrukcijas darbi, lai sniegtu priekšstatu par tās kādreizējo varenību. Izrakumu laikā tika atsegta daudz plašāka teritorija par to, kas skatāma mūsdienās.
Konstatēts, ka svētvieta bija iekārtota uz mākslīgas platformas, kas bija izveidota 570 m augstumā pusriņķa formā kalna nogāzē starp divām stāvām klinšu sienām.
1904.gadā Delfus apmeklēja angļu zinātnieks (klasiskās filoloģijas speciālists) Ādolfs Pauls Ope (Adolphe Paul Oppé), kurš kategoriskā tonī paziņoja, ka franču arheologi izrakumos nav atraduši nekādus pierādījumus par plaisu zem tempļa, no kuras pēc seno autoru rakstītā, nākuši reibinoši izgarojumi (citur minēts, ka viņš Delfus apmeklējis jau 1900.gadā).
Oficiālajā gala ziņojumā tādi cienījami zinātnieki kā Frederiks Poulsons, E.Dods un Džozefs Fontenrozs, visi kā viens apgalvoja, ka tur nav nekādas plaisas un pats par sevi saprotams, ka tur nav arī nekādu izgarojumu.
1948.gadā izdotajā Klasiskajā Oksfordas vārdnīcā dominē uzskats: „Izrakumi padarīja neiespējamas post- klasiskās teorijas par plaisu, no kuras nākuši izgarojumi.”
1950.gadā franču arheologs Pjērs Amandrijs, kas bija palīdzējis vadīt tempļa izrakumus, grāmatā par Delfiem paziņoja, ka reģionā nav vulkānu un tāpēc no zemes nevarēja nākt reibinoši izgarojumi.

Delfu ģeoloģiska izpēte. Arheologi ilgi lauzīja galvu par Delfu orākula noslēpumu. Leģenda vēstīja par plaisu, no kura nāca indīgie izgarojumi (pūķa pūstošā ķermeņa smirdoņa).
1927.gadā arheologi veicot izrakumus Delfos nekādu plaisu neatrada. Nu, beidzot liekas, ka ģeologiem būs izdevies atrast ticamu izskaidrojumu (vai tiešām?!). Ģeologi mītu izskaidro ar spēcīgām zemestrīcēm, kas laiku pa laikam piemeklē centrālo Grieķiju. Ģeologs Džels de Bērs saka: „Visi slavenie arheologi rakstījuši, ka senie nostāsti ir neprecīzi, jo tur nav nekādu vulkānu. Taču gāzei nav obligāti nepieciešams vulkāns." Ģeologs de Bērs un viņa kolēģis Džons Heils uzskata, ka gāzveida tvaiki izgarojuši pēc zemestrīcēm. Saskaņā ar ģeologu pētījumiem, kuru rezultāti publicēti žurnālā Geology, 2000.gada jūlija numurā, Delfu apkārtni bieži satricinājušas spēcīgas zemestrīces, kas varēja radīt plaisas zemes virskārtā, pa kurām no zemes dzīlēm izplūda gāzes.
Ģeologs Luidži Pikardi piemin 373.g.pmē. Delfos notikušu zemestrīci, kura sagrāvusi Apolona templi ar orākulu. Postošas zemestrīces epicentrs atradies uz dienvidiem no Delfiem, Korintas līci.
Ģeologs Džels de Bērs ir noskaidrojis, ka zem tempļa sadurās vairākas ģeoloģiskas plaisas. Plaisu kustība izraisa pazemes ūdeņu plūsmu, kas līdzi nes ūdenī izšķīdušas gāzes. Zem tempļa kādā telpā (aditonā) reiz plūdis karsts avots. Kad ūdens nokļuva līdz virszemei, gāze izlauzās burbuļos, līdzīgi notiek atverot gāzēta dzēriena kārbu.
Avota nogulsnēs atrasto akmeņu analīzes liecina, ka ūdens saturējis tādas gāzes kā metāns, etāns un etilēns. Etilēnam ir salda smarža un narkotiska iedarbība (to kādreiz lietoja kā anestēzijas līdzekli). Heils ir pārliecināts, ka Delfu priesteriene pītija ieelpojusi šo gāzi, lai nonāktu transā.
Zemestrīču dēļ orākulam pienāca gals - saka Pikardi. IV gs. notikušajā zemestrīcē avots aizvērās uz visiem laikiem un kopš tā laika orākuls klusē. 

Arhitektūra. Svētvieta atradās uz mākslīgas platformas, kas bija izveidota 570 m augstumā pusriņķa formas kalna nogāzē starp divām stāvām klinšu sienām.
Daudzas citas helēņu pilsētas celtas stingri ģeometriski noteiktos attālumos no Delfiem.

Delfu svētnīcā esot bijuši uzraksti, piemēram "Izzini sevi" un "Nekā lieka."

Aplūkojamie objekti.
Apolona svētnīca. Apolona svētnīca, kas pazīstamā arī kā Svētā teritorija, ir kompleksa centrs, kurā ietilpst arī stadions un svētavots. Svētnīcā var iekļūt caur agoru (tirgus laukumu), no kuras Svētais ceļš iet cauri dārgumu glabātuvju un pieminekļu drupām. Dārgumu krātuvēs glabājās pateicības ziedojumi - nauda vai mākslas darbi, ko grieķu valstis dāvāja pateicībā par veiksmi pēc Orākula labvēlīga pareģojuma.
Svētnīcā atradies omfāls („zemes naba") – vissvētākajā vietā pazemes kamerā, apslēpts apmeklētāju skatieniem. Vai nu tai pašā, vai blakus kriptā darbojusies slavenā pareģe Pītija. Viņa esot sēdējusi uz trejkāja virs klints plaisas, no kuras izplūduši reibinoši dūmi. Uz jautājumiem tā atbildējusi ar nesakarīgiem vārdiem, kurus vietējie priesteri tulkojuši. Tas arī bijis Delfu orākuls, kurš tais laikos bijis dikti slavens. Pausānijs raksta, ka šo pareģošanas vietu iekārtojuši hiperboreji.
Svētnīcā bijusi smirdoņa, un tika stāstīts, ka tas ir no bresmoņa Pitona trūdošā ķermeņa, kas, Apolona uzvarēts, nomests pazemē zem svētnīcas. Izrakumi gan ir pierādījuši, ka nekādas plaisas tempļa pamatā nav bijis.
Vispār jau tiek apgalvots, ka atbildes parasti bijušas tik nenoteiktas, ka varējušas nozīmēt visu ko. Taču stāstā par Līdijas valdnieku Krēzu pareģojums ir bijis ārkārtīgi precīzs.
Orākula koks – lauru. Virs tempļa ieejas esot karājies „E" burts. Agrāk tas esot bijis kā akmens bareljefs. Tā nozīme vairs nav zināma. Par šo tēmu Plūtarhs uzrakstījis traktātu „Par „E" nozīmi Delfos." Pats Plūtarhs izvirza kādas 7 hipotēzes par burta nozīmi. Jāpiebilst, ka šis burts ir piektais pēc kārtas grieķu alfabētā, un tiek izrunāts kā „ei". Bez tam ar to reizēm saprot skaitli „5."
Delfu orākuls gan atradās ap 3,5 km no tās vietas, kuru šodien apmeklē tūristi.

Atēnas Pronejas svētnīca. Atēnas templis un toloss atrodas otrā iežogojumā, dienvidpusē. Uz ziemeļiem no teātra, kas atrodas Apollona svētnīcas teritorijā, atrodas stadions, kur notika pītiskās spēles, kas bija otrais nozīmīgākais sporta notikums Grieķijā pēc olimpiskajām spēlēm. Izrakumi šīs svētnīcas vietā parādīja, ka te kulta vieta pastāvējusi jau arhajiskos laikos. Vairums atradumu bija līdzīgi Krētas kultūras darinājumiem, iespējams, pat atvesti no turienes.
Lars A.Fišingers grāmatā „Dievu laiki” raksta, ka Delfu sākotnējais plānojums bija aplis ar četrām celtnēm.

Agora. Tirgus laukums. Šeit varēja nopirkt reliģiska rakstura priekšmetus.

Svētais ceļš. Svētais ceļš sākās no agoras un veda uz Apollona templi. Gar to rindojās gandrīz 3000 statuju un dārgumu krātuvju, ko uzcēla grieķu polisas, lai tajās glabātu lūdzēju nestos ziedojumus.

Sibillas klints. Tā iezīmē vietu, kur saskaņā ar leģendu savus orākulus izteica Delfu pirmā priesteriene (tā teikts Grieķijas ceļvedī).

Sikioniešu dārgumu krātuve.

Sifniešu dārgumu krātuve. Neliela joniska stila celtne. Celta ap 525.g.pmē. Sifniešu dārgumu krātuve ir antus templis, kuram starp antiem kolonnu vietā novietotas divas kariatīdes - grezni ģērbtu jaunavu figūras. Kariatīdes stāvēja uz pjedestāliem un turēja virs galvām kapiteļus, uz kuriem balstījās antablements ar frīzi. Tas ir pirmais gadījums, kad grieķu arhitektūrā lietotas kariatīdes. Ievērību pelna arī šā tempļa frontona skulpturālie veidojumi un frīze (atrodas Delfu muzejā) kur marmora cilņu grupas veidotas trīsdimensiju telpā. Uz zilā fona izceļas ķermeņu kailās daļas, kas atstātas marmora krāsā.

Megariešu dārgumu krātuve.

Tēbiešu dārgumu krātuve. Tā uzcelta pēc Tēbu uzvaras Leiktru kaujā 371.g.pmē.

Boiotiešu dārgumu krātuve.

Atēniešu dārgumu krātuve. Atēniešu Delfos 490.-489.g.pmē. celtā ēka - dārgumu glabātuve, kas veltīta Apolonam. Tajā nonāca nedaudz no Maratonas kaujā gūtā laupījuma - Delfiem tika ziedota 1/10 daļa no tā. Rekonstruēta 1906. gadā.

Knidiešu dārgumu krātuve.
Buleitērijs. Delfu padomes ēka.
Asklēpions.
Maģistrātu zāle.

Atēniešu stoja. Atēniešu stoja atrodas uz ZA no galvenās svētnīcas. Tā bija joniskā stila celtne. Uzraksts norāda, ka celtni uzcēluši atēnieši pēc uzvaras jūras kaujā par persiešu floti 478.g.pmē.; būve bija paredzēta kara trofeju novietošanai. Stojas aizmugures siena satur gandrīz tūkstoš uzrakstu; domājams, ka katram atēniešu brīvlaistajam vergam bija pienākums īsi uzrakstīt savu biogrāfiju, paskaidrojot kāpēc viņš bija pelnījis brīvību.

Platajiešu trijkājis.
Rodiešu ziedojums.
Hijiešu altāris.
Atala stoja.

Apolona templis. Šodien redzamās Apolona tempļa drupas datējamas ar IV gs.pmē. Apolona templis bija doriskā stila peripters. Tas bija uzcelts uz senāka tempļa drupām, kas datējamas ar VI gs.pmē. Jau VII gs.pmē. šeit bija templis, kuru piedēvēja arhitektiem Trofonijam un Agamēdam. VI gs.pmē. templis tika nosaukts par Alkmeonīda templi (Temple of Alcmeonidae). Tas tika darīts aiz cieņas pret Atēnu (Alcmeonidae) ģimeni, kura ieguldīja lielus līdzekļus tempļa atjaunošanas darbos, kad ugunsgrēks bija iznīcinājis tā sākotnējo struktūru (ugunsgrēks notika 547.g.pmē.). Jaunā celtne bija dorisks heksagonāls templis ar 6 līdz 15 kolonnām. Šis templis tika nopostīts 373.gadā notikušajā zemestrīcē. Trešā Apolona tempļa celtniecība tika pabeigta 330.g.pmē. (celtniecība ilga 30 gadus). Trešo templi projektējuši korintiešu arhitekti Spinthaross, Ksenodoross, un Agathons. No kādreiz varenā tempļa palikušas milzīgas akmens plāksnes, uz kurām slējušās kolonnas. Dažas no kolonnām joprojām stāv savā vietā. Šīs akmens plāksnes atgādina helikoptera nolaišanās platformas (Dēnikena salīdzinājums), tikai šīs platformas radušās VI gs.pmē. Paša Apolona tempļa pamatne, tā dēvētais „poligonālais mūris,” ir vēl vecāka. Tā celta nezināmā laikmetā, ilgi pirms Delfu uzplaukuma.
Apolona templī visslēptākajā un slepenākajā vietā atradies omfāls - "Zemes naba." Tas bijis konisks akmens, klāts ar sakrālās ģeometrijas līniju tīklu.
Vēl Pausānija laikā, tas ir pirms 1800 gadiem, Apolona tempļa priekštelpas sienas vēl greznojušas akmenī iekaltas „septiņu gudro sentences.” Septiņu gudro izteicienus Delfos bija atstājuši dažādi apmeklētāji. Te būs dažas no šīm gudrībām:
· Iepazīsti pats sevi!
· Vairums ir slikts.
· Visa pamatā ir vingrināšanās.
· Izmanto laiku!
· Neieslīgsti pārmērībās!
· Steidzies lēnām!
· Savam liktenim neizbēgsi.

Kā jau minēts, šajā templī atradās omfāls jeb „zemes naba.” Grieķi ticēja, ka Apolona templis ir pasaules centrs (pasaules jau nu gan nē, bet Grieķijas noteikti). Bez tam senie grieķi uzskatīja, ka šajā templī zināmos gada periodos uzturas Apolons. Katrā ziņā pareģošana bija iespējama tikai tad, kad Apolons atradies savā templī Delfos, nevis kaut kur hiperboreju zemē.
Tempļa vissvētākā vieta bijusi ala, tā saucamā aditona. Šeit pītija sēdēdama uz trijkāja, kas it kā atradies virs zemes plaisas, no kuras nākuši reibinoši izgarojumi, atbildēja uz jautājumiem ar nesakarīgiem vārdiem un frāzēm, kurus priesteris formulēja pareģojumā, kuru saņēma pareģojuma lūdzējs. Ticēja, ka ar pītijas muti runā pats dievs Apolons. Kas īsti notika Apolona templī, to nezina neviens. Pat Plūtarhs, kas aprakstījis orākulu procedūru, visu neatklāj, kaut ko noklusē.
Rekonstruēt notikumus Apolona templī mēģinājis Eduards Širē. Viņš „Dievišķajā evolūcijā” raksta: „Zem tempļa peristila priesteris norādīja apmeklētajam uz pamācību pie ieejas durvīm: „Iepazīsti sevi!” un sacīja viņam: „iegaumē šos vārdus un visu laiku domā par tiem, jo tā ir gudrības atslēga.” Tad viņš pavadīja viņu iekšā templī, ko vāji apgaismoja dziestoša trijkāja liesma. Tuvojās arhaiskajai Dieva statujai, kas bija neredzama valdošās tumsas dēļ. Zem tempļa cokola lāpas vājajā gaismā priesteris radīja apmeklētājiem noslēpumaino novēlējumu ar diviem E burtiem un piebilda: „Kad ikviens no mums tuvojās templim, Dievs mūs sveicina, adresējot vārdus „Iepazīsti sevi,” šo ne mazāk izteiksmīgo formulu kā draugu sveicienu: priecājos par tevi!”
Monuments tika daļēji restaurēts laikā no 1938.- 1941.gadam.
Svētnīcas priekšā slējās 16 m augstā Apolona statuja.

Knidiešu sapulču zāle.
Arhaiskā perioda dārgumu krātuves.

Teātris. Celts pirms 2500 gadiem. Tajā ir vietas 5000 skatītājiem. Delfu teātris ir viens no skaistākajiem teātriem Grieķijā un šajā ziņa tas konkurē ar Epidauras teātri.

Marmarijas iežogojums. Uz DA no Apolona tempļa ceļš ved uz Atēnas svētvietu, tā saukto Marmarijas iežogojumu jeb „marmora karjeru,” kur atrodas Atēnas Pronajas (pareģotājas) svētnīca. Pie svētnīcas ieejas atrodas Atēnu tempļa drupas. Templis celts IV gs.pmē. Svētnīcas tālākajā malā atrodas senākas, ap 510.g.pmē. celtās dievietes tempļa drupas. Starp abiem dievietes tempļiem paceļas Marmarijas ievērojamākais piemineklis - apļveida toloss (tūristiem šo būvi dikti patīk fotografēt). Šīs būves funkcija nav zināma. Rotonda celta starp 380. un 360.g.pmē. Sākotnēji celtni ieskāva divdesmit doriskas kolonnas. Diametrs - 14,76 m. Celtnes iekšpusē bija 10 korintiskas kolonnas. 1938.gadā trīs no šīm kolonnām tika no jauna uzstādītas. Toloss atrodas 800 m attālumā no galvenajām Delfu drupām.
Romiešu arhitekts Vitrūvijs (Vitruvius) min, ka apļveida būves pie Delfiem arhitekts bija Teodors (Theodorus the Phocian).

Stadions. Atrodas uz ziemeļiem no teātra (Apolona svētnīcas). Šis ir viens no vislabāk saglabātajiem stadioniem Grieķijā. Stadions ir gandrīz 200 m garš un daļēji izcirsts klintīs virs galvenās svētnīcas.
Stadionā bija sēdvietas 7000 skatītāju, kuri sapulcējās ik pēc četriem gadiem, lai noskatītos pītiskās spēles. Pītiskās spēles attīstījās no mūzikas festivāliem, kas teātri tika organizētas ik pēc astoņiem gadiem, lai atzīmētu mītisko Apolona uzvaru par pūķī Pītonu jeb Delfīniju.
Kaut arī svētku centrā joprojām bija dzejas un mūzikas priekšnesumi, sākot ar 582.g.pmē. tiem tika pievienotas atlētu sacensības stadionā, un svētki kļuva pazīstami kā pītiskās spēles.
Pītisko spēļu uzvarētājiem tika pasniegtas vienīgi goda balvas - katram no viņiem galva tika uzlikts tradicionālais lauru vainags un piešķirtas tiesības uz statuju svētnīcā.
Tagadējais stadions veidots Romas periodā. Tas ir pilnībā būvēts no Parnasa kalna kaļķakmens. Stadionā lielākā daļa sēdekļu ir labi saglabājušies. Vislabāk saglabātās sēdvietas ir atzveltnes soli stadiona ziemeļpusē. Tie bija paredzēti spēļu organizētājiem un goda viesiem.
Mūsdienās stadionā katru vasaru notiek starptautiskais teātra festivāls.

Kastalijas avots. Avots nosaukts nimfas Kastalijas vārdā. Kastalijas avotā skaidrajā un vēsajā ūdenī rituālo apmazgāšanos veica svētceļnieki, kā arī atlēti. Šajā procedūrā galvenā bija matu mazgāšana. Pirms pareģojuma izteikšanas Kastālijas avotā ūdenī bija jāapmazgājas arī Orākula pītijai.
Tagadējā avota vieta ir veidota vai nu vēlā hellēnisma, vai agrajā Romas periodā.
Savulaik apkārtējas klints daudzajās nišās svētceļnieki atstāja ziedojumus, kas bija veltīti nimfai Kastālijai, kuras vārdu joprojām nes avots. Pastāvēja ticējums, ka avota ūdens rosina poēzijas garu. Šī ticējuma dēļ britu romantisma dzejnieks lords Bairons 19.gs. esot ielecis avotā.

Kasotīdas avots.

Gimnasijs. Kastālijas avota ūdens tecēja lejup un nodrošināja aukstas peldes atlētiem, kuri gatavojās pītiskajām spēlēm. II gs. romieši tām pievienoja karstās peldes. Oriģinālas aukstās peldes vannas atrodas kvadrātveida laukumā un to diametrs ir aptuveni 9 m. Vannu austrumpusē atrodas palestra jeb vingrinājumu vieta. To ieskauj agrāko ģērbtuvju un trenniņzāļu drupas. Šajā vietā bija gan skrejceļš, gan segts, 180 m garš celiņš, kur spēles notika sliktos laika apstākļos. Nelīdzenās virsmas dēļ gimnasijs celts vairākos līmeņos. Gimnasiju izmantoja arī intelektuālos nolūkos - šeit mācījās Delfu dzejnieki un filozofi. 

Delfi mūsdienās. Modernie Delfi atrodas tieši uz rietumiem no arheoloģiskā pieminekļa un ir populārs daudzu tūristu galamērķis. Delfus liela automaģistrāle savieno ar Amfisu Itea un Arahovu. Pilsētā ir daudz viesnīcu un viesu namu, kā arī daudz krodziņu un bāru. Pilsētas galvenās ielas ir šauras un bieži vien vienvirziena. Delfos ir arī skola, a lyceum (licējs/lektorijs, lasītava), baznīca un laukums/skvērs. Šeit tūrists var apmierināt ne tikai savas arheoloģiskās intereses, viņam ir iespēja apmeklēt arī Parnasa slēpošanas centru (arī tāds ir?!!!). Pilsētā dzīvo ap 2373 cilvēku, kamēr Delfu municipalitātē, ietverot Chrisso (seno Krissu) dzīvo tikai ap 3511 cilvēku.
Viduslaikos Delfi saukti arī par Kastri un tā bija uzcelta uz Delfu drupām. Iedzīvotāji seno Delfu celtņu drupas izmantoja kā savdabīgas akmeņlauztuves, kur viņi ieguva izejmateriālu savu māju celtniecībai. Tas, protams, nodarīja lielu kaitējumu seno Delfu celtņu atliekām. Delfi smagi cieta 1580.gadā notikušajā zemestrīcē.

Delfu muzejs. Delfu muzejā glabājās skulptūru un arhitektūras fragmentu kolekcija. Delfu muzeja kolekciju nozīmes ziņā pārspēj vienīgi Atēnu Akropoles muzeja kolekcija. Pie muzeja ieejas stāv Omfāla jeb „Pasaules nabas” akmens - hellēnisma vai Romas periodā izgatavota marmora kopija.
Muzejā ir trīspadsmit izstāžu zāles, kas visas izvietotas pirmajā stāvā. Vienā no šim zālēm atrodas rekonstruētās Apolona svētnīcas modelis, kas veidots no balta kaļķakmens, zila marmora, zelta un terakotas. To ieskauj frīzes un statujas.
Muzeja divas zāles ir veltītas atlikušajām skulptūrām no sifniešu un atēniešu dārgumu krātuvēm. 

Atradumi.
Omfāls – īstais jau sen kā pazudis, tomēr šīs vietas muzejā glabājas kopija, kuru pagatavojuši romieši. Tas izskatās kā uz augšu sašaurināts bišu stropa formas veidojums, ko apņēmis tīkls vai režģis, kura mezglu punktos iestrādāti dārgakmeņi. Antīkajos attēlos tas parādīts uz akmens platformas kopā ar diviem ērgļiem. Laikam uziets 1913.gadā, uz tā arī esot (?) bijis „E" burta attēls. Vēl nav īsti skaidrs, vai tikai templī nav uzieti vairāki omfāli.
Apolona templī savulaik glabājās omfāls, kas simbolizēja „zemes nabu.” Tas bijis bišu stropa formas akmens (Lars A.Fišingers to salīdzina ar ēģiptiešu benbenu, kuru pielūdza Heliopolē). Uz omfāla bija iegravēts samudžināts līniju tīkls. Līnijas savstarpēji krustojās lielākoties vienādos atstatumos. Delfu muzejā pie ieejas izstādīta romiešu laikos izgatavota omfāla kopija no marmora. Liekas, tā uzieta izrakumos 1913.gadā, bet īsti nav skaidrs, vai tādi tur nav uzieti pat vairāki. Ir ziņas, ka iesākumā uz tā arī ir bijis neizprotamais "E" burts. Omfāla oriģinālā līniju tīkla mezglu punktus sedza dārgakmeņi. Šo akmeni vainagoja divi zelta ērgļi, kopā ar diviem ērgļiem tas arī attēlots antīkajos attēlos.
Līniju tīkls uz omfāla kaut ko nozīmē. Vai gadījumā uz omfāla nebija atainots Grieķijas svētvietu tīkls? Tāda gadījumā šis svētvietu sistēmas centrs atradās Delfos, kas bija šis sistēmas izejas punkts. Rodas ķecerīga doma, ka šī sistēma tika veidota apzināti. Tas prasīja labas zināšanas matemātikā, ģeometrijā un ģeodēzijā. Bet par Grieķijas kulta vietu ģeometriskajām un matemātiskajām sakarībām vajadzētu izveidot atsevišķu eseju.
Jautājums par Delfu un arī citu orākulu sistēmu aplūkots atsevišķā esejā Omfāli - zemes nabas.

Monētas. Delfos uzietas vairākas tādas, kas attēlo omfālus, Apolonu un seno ieeju Apolona templī ar „E" burtu.

Kaujas ratu vadītāja bronzas statuja. XIX gs. beigās Delfu izrakumos uzgāja dabiska lieluma „kaujas ratu vadītāja” bronzas statuju. Statuja bija izgatavota pēc Sicīlijas tirāna Polizalo pasūtījuma, kurš vēlējās atzīmēt uzvaru sacensībās braukšanā ar kaujas ratiem pītiskajās spēles 478.g.pmē. Bronzas statuja attēlo jaunekli, kas piedalījies kaujas ratu sacensībās. Figūra ir frontāla, bet kustības atveidotas ļoti plastiski. Jaunekļa sejas izteiksme ir mierīga. Tai trūkst individuāla raksturojuma. Mākslinieka iecere bija iedzīvināt statujā varonības un skaistuma ideālus. Tas pats sakāms arī par citām atlētu statujām. Tās raksturo kustību un formu daudzveidība, ķermeņa proporcijas un muskuļu grupu veiksmīgs modelējums, spēka, veiklības un varonības atveidojums. Tolaik māksliniekus neinteresēja tēlu individuālā daudzveidība, viņu raksturs.

Frīze. Tajā attēlots Homēra varoņu karš ar milžiem. Frīze uzieta sifniešu dārgumu krātuvē.

Naksiešu sfinksa. Tā ir 2,3 m augsta un reiz vainagojusi vairāk nekā desmit metrus augstu kolonnu. Naksas sfinksu bagātie Naksas sfinksu 560.g.pmē. uzdāvināja Delfiem. Tagad Naksas sfinksa atrodas Delfu muzejā.

„Trīs dejojošas meitenes.” Tā ir skulptūru grupa, kas izvietota apkārt kolonnai. Tiek uzskatīts, ka kolonna balstījusi trijkāji, līdzīgu tam, uz kura sēdēja pītija, kad transa izteica pareģojumus. Meitenes attēlotas svinam dzīres par godu Dionīsam, kurš mājojis Delfos ziemas mēnešos, kamēr Apollons apciemoja hiperborejus.

Skaidrojošā vārdnīca.
Antablements - klasiskā ordera (orderis ir nesošo un balstošo elementu kārtojums mākslinieciskā sistēmā) augšējā, vainagojošā horizontālā daļa, ko balsta kolonnas. Antablements sastāv no arhistrāva (antablementa apakšējā daļa, kas novietota virs kolonnu kapiteļiem), frīzes un dzegas.
Anti - antīkajā arhitektūrā celtnes sānsienu pagarinājumi gala fasādes pusē. Parasti starp antiem novietoja divas kolonnas. Šādu templi sauca par antu templi.
Peripters - grieķu templis, kuru no visām pusēm ietver kolonnas.
Peristils - četrstūra pagalms, laukums, ko no visām pusēm ietver segta kolonāde.
Rotonda - neliela apaļa celtne, ko parasti sedz kupols. Rotondu pa perimetru bieži ietver kolonāde.
Toloss - pagaidām nezinu skaidrojumu šim vārdam.
Stoja - kolonāde ar slēgtu aizmugurējo sienu un pārjumu. Šajās celtnēs jaunekļi vingrinājās sportā, bet filozofi skaidroja savu mācību.
Sifnieši - Sifnas salas iedzīvotāji.  

Saites:
Sengrieķu kultūras centri.
Senā Grieķija.