Vilka midzenis
Wolfschance.
Militāro bunkuru komplekss, viens no svarīgākajiem Hitlera štābiem II Pasaules kara laikā.
Atrašanās vieta. Austrumprūsija, mūsdienu Polijas teritorijā pie Kentšinas pilsētiņas.
Vēsture. Kompleksu sāka būvēt 1940.gada rudenī lielas slepenības apstākļos prom no galvenajiem ceļiem Austrumprūsijā - nomaļā mežainā un purvainā vietā, kas bija ideāli piemērota konspirācijas vajadzībām. Tas bija 8 km uz ZA no vācuapdzīvotās vietas Rastenburgas (šodien poļu pilsēta Kentšina). Tas bija laiks neilgi pirms plāna "Barbarosa" apstiprināšanas uzbrukumam PSRS. Oficiāli darbus aizbildināja kā ķīmiskās rūpnīcas "Askānija" korpusa būvniecību. Galvenos būvdarbus veica organizācija Todt, kas būvēja militāros objektus un komunikācijas, kā arī visus iespējamos betona nocietinājumus - strādāja tikai vācieši, kādi 2-3 tūkstoši cilvēku. Jau būvēšanas laikā "midzenis" bija rūpīgi aizsargāts un nomaskēts. Vienlaikus blakus štābam tika būvēti arī divi aerodromi - galvenais atradās 5 km uz dienvidiem, bet rezerves - tieši štāba teritorijā.
Pēckara laikā "Vilka midzenis" kļuva par vēstures liecību un šī ir kļuvusi par labi apmeklētu tūrisma objektu.
Vietas noslēpumainību līdz pat šai dienai uztur fakts, ka palikušās drupas ir maz izpētītas kā arī iztrūkst jebkādas dokumentācijas par šo kompleksu, kā arī liecinieku. Izlatījās leģendas, ka 8-12m dziļumā esot noslēpti nacistu dokumenti un dārgumi. Skeptiķi gan atgādināja, ka nacistiem bija pietiekami daudz laika,lai plānveidīgi un bez steigas veiktu evakuāciju. Reiz tomēr sagrautā bunkura sienā uzgājuši seifu, taču tas izrādījās tukšs.
Tomēr vēsturnieki un pētnieki nbav zaudējuši cerības atklāt "midzeņa" noslēpumus.
Apraksts. Savulaik te bijušas ap 80 dažādas ēkas, kas visas bija novietotas samērā nelielā mežainā teritorijā. To vidū bija 7 smagie bunkuri, vairāki vidējie un desmitiem vieglo bunkuru, kurus dēvēja par "barakām." Pilsētiņai bija pašai sava elektrostacija, ūdensvads un kanalizācijas sistēma. Gar "midzeni" gāja šaursliežu dzelzceļa līnija (одноколейка) ar Gērlicas staciju. "Barakas" buija vienstāvu ēkas no betona ar plakanu jumtu un logiem, kas slēgti ar tērauda slēģiem.
Kara laikā šajā grandiozajā celtnē dzīvoja 2000 augsta ranga nacistu un apkalpojošais personāls.
Pašlaik ir saglabājušās tikai nožēlojamas paliekas no savulaik milzīgā kompleksa, kur bija ierīkots pat kinoteātris.
Īpašu interesi izsauc smagās būves, kas kalpoja par glābiņu aviācijas uzidojumos. To izmēri ir kolosāli - garums un platums variē 30-50 m, augstums līdz 20 m. Sienu biezums ir 4-6 m, griestu biezums 6-8 m, bet Hitlera bunkurā tas sasniedza 10-12 m. Telpas iekšienē apdarinātas ar koku, bet griesti aizsardzībai nostiprināti ar bruņu plāksnēm. Smago bunkuru jumti apgādāti ar пологими кромками, lai no tām "atlēktu" aviācijas bumbas. Tiešā bunkuru tuvmāiestādīja milzīgus kokus, bet uz tojumtiem ieseja zāli - tam bija jākalpo par dabisku maskēšanos. Pēc Todta organizācijas speciālistu ieskatiem šādām būvēm bija jāiztur jebkura bumbošana, to laikā pet nebūtu nepieciešamības pamest plašās zāles.
Pati lielākā būve bija Hitlera bunkurs, kam bija П-veida forma. No labās puses tam pieslēdās viensrtāvīga betona ēka, kur atradās virtuve, no kreisās - suņu novietne. Atšķirībā no citiem objektiem šī bunkura pamati iesniedzas 6 m dziļumā. Bunkura fasādē ir divas ieejas durvis, no kurām var nonākt garā šķērskoridorā, savukārt no tā ejas ved uz divām konferenču zālēm 150-200 kvm platībā. Pēc neizdevušās atentāta Hitlers šeit pārvācās no vieglā bunkura un vienā no zālēm pavēlēja ierīkot guļamistabu. Nedaudzie aculiecinieki atceras, ka tā bijusi tumša un drūma telpa plikām sienām un ar tērauda griestiem, bez dabiskā apgaismojuma. Šeit atradās gultas, rakstāmgalds un vairāki krēsli.
Gēringa bunkurs atradās dažus desmitus metru no dzelzceļa un bija pieticīgāks - tajā bija tikia viena konferenču zāle. Tomēr koka apdare bija krāšņākā kādu vien varēja šeit atļauties.
Visu celtņu labo maskēšanos pierāda fakts, ka varēja nobraukt garām pa blakus esošo dzelzceļu Gēringa bunkuram un to nepamanīt. No gais avisa teritorija izskatījās kā nepārtraukts mežs. Paši augstākie nacistu virsnieki un amatpersonas, nogādāti šeit ar lidmašīnām, nestādījās priekšā kādā vietā tie atrodas. Vietējie iedzīvotāji pat nenojauta, ka tikai pāris kilometru tālāk atrodas nevis ķīmiskā rūpnīca, bet Trešā reiha slepenākais objekts ar pašu fīreru iekšā. Domājams, tādās pat domās bija arī ienaidnieku izlūkdienesti, kas tā arī nebija "atkoduši" objekta noslēpumu.
Saites.
Ādolfs Hitlers (1889.-1945.g.).
Austrumprūsija.
Polija.
