Aliens

Atēnu valsts

Atēniešu vēsture. Tāda vēsture parādās līdz ar Atēnu pilsētvalsts izveidošanos VIII gs.pmē. Atēnu pilsēta pārvaldīja Atikas apgabalu Vidusgrieķijas DA, kas iestiepās tālu jūrā kā liela pussala. 

Atēnu vergturu valsts nodibināšanās. Atēnieši atvairīja doriešu uzbrukumus un nosargāja neatkarību. Homēra laikā visus Atikas apgabala iedzīvotājus sāka saukt galvenās pilsētas Atēnas (dibināta jau II g.tk.pmē.) vārdā par atēniešiem. Atēnās bija 3 brīvo iedzīvotāju grupas: eipatrīdi (agrārā ģints aristokrātija), ģeomori (sīkie zemes īpašnieki) un demiurgi (amatnieki).
Atēnas pārvaldīja vecāko padome un 9 pārvaldītāji, kuri ievēlēja pārvaldītājus. Tie visi bija tikai dižciltīgie atēnieši. 
Esot valdījuši ārkārtīgi stingri likumi, kurus sastādījis pārvaldītājs Drakons – „Drakona likumi.”
Savu valdošo šķiru atēnieši sauca par „labāko varu” (aristokrātiju) un dižciltīgos – par „aristokrātiem.” Tādējādi VIII un VII gs.pmē. Atēnās veidojās vara, kas bija balstīta uz aristokrātu šķiras varu pār citiem atēniešiem, kurus sauca par „tautu” (dēmosu). Dēmosu veidoja zemnieki, amatnieki, matroži, dienas strādnieki. Vergus, protams, neviens neņēma vērā. 

Demokrātijas iedibināšanās Atēnās. Daļa dēmosa, saprātīgi un uzcītīgi strādājot, kļuva turīga, reizēm pat bagāta. Tie algoja darbiniekus, iegādājās vergus. Taču tiesiskā stāvoklī tie atradās zemāk par aristokrātiju un tas tiem nepatika. Arvien nopietnāk izskanēja prasības ierobežot aristokrātijas varu, atcelt parādus, atņemt dižciltīgajiem zemi.
VI gs.pmē. neapmierinātība kļuva tik liela, ka dēmoss bija gatavs uz bruņotu sacelšanos. Ļaudis pulcējās dusmīgās sanāksmēs un sākās pat asiņainas sadursmes starp šķirām. Aristotelis rakstīja: „Dēmoss sacēlās pret dižciltīgajiem.”
Bailēs no vispārējas sacelšanās aristokrātija 594.g.pmē. piekāpās dēmosam un par Atēnu valdnieku ievēlēja Solonu.
Solonu 594.g.pmē. aicināja kļūt par Atēnu valdnieku, lai samierinātu samilzušās aristokrātijas un dēmosa pretrunas. 

Solona reformas. Izmantojot atēniešu tautas sapulces atbalstu, Solons realizēja valsts pārvaldes reformas. Tika atcelti zemnieku parādi. No vergu stāvokļa tika atbrīvoti atēnieši, kas par tādiem bija kļuvuši parādu dēļ. Turpmāk tika aizliegts brīvos atēniešus pārvērst par vergiem.
Reformu rezultātā Atikā nostiprinājās zemnieku saimniecības un palielinājās to skaits.
Protams, reformas nekādi neskāra atvesto vergu stāvokli.
Atikas pamatiedzīvotājus vīriešus Solons iedalīja 4 grupās pēc to īpašuma. Visi kopā tie veidoja Atēnu pilsoņus.
Pilsoņu pienākums bija kalpot karaspēkā vai flotē. Jauniešiem bija noteikta 2 gadu obligāta militārā apmācība. Kara laikā pilsoņi ieradās karadienestā ar savu bruņojumu. Nabadzīgākie pilsoņi – teti, kalpoja viegli bruņoto kājnieku karaspēkā vai arī par matrožiem un airētājiem uz kara kuģiem. Jau turīgākie pilsoņi, kas varēja nopirkt bruņas un ieročus, tika iedalīti smagi apbruņoto kājinieku daļās un veidoja Atēnu karaspēka kodolu. Vēl bagātāki cilvēki, kas varēja atļauties zirgu iegādi, kalpoja kavalērijā. Īsti bagātnieki uz sava rēķina būvēja kara kuģus.
Visi Atēnu pilsoņi varēja piedalīties tautas sapulcē. 
Tādējādi pēc Solona reformas parastie Atēnu pilsoņi ieguva lielāku lomu Atēnu valsts vadīšanā. Tauta vēlēja ķēniņus, tiesnešus un visas citas amatpersonas. Par tiesnešiem varēja kļūt jebkurš Atēnu pilsonis, taču pārējie amati tika ieņemti no dižciltīgo vidus. 
Pēc Solona reformām berzēšanās starp aristokrātiju un dēmosu nebeidzās, jo katra no pusēm tiecās pēc lielākām tiesībām. Tomēr asinsizliešana tika novērsta un sabiedrība kļuva saliedētāka. 

Peloponēsas karš (431.-405.g.pmē.). Izcēlās starp Atēnu valsti un Spartas valsti, jo spartieši vēlējās spēlēt galveno lomu nodibinātajā Jūras savienībā. Karš ilga turpat vai 30 gadu un bija atēniešiem nesekmīgs. Pēc kara sekojošā Atēnu aplenkuma (405.-404.g.pmē.) rezultātā Atēnā pie varas nonāca tā saucamā "Trīsdesmit tirānu" valdība, ko ar militāru spēku atbalstīja spartiešu karavadonis Lisandrs.

Karš pret Dārija I persiešiem. V gs. sākumā Grieķiju no austrumiem sāka apdraudēt varens pretinieks – Persija, kas jau bija nostiprinājusies Mazāzijā, Egejas jūras salās un tās ziemeļu krastā. 
Persieši ķēniņa Dārija I vadībā iebruka Grieķijā 490.g.pmē. un apmetās Maratonas līdzenumā tikai 42 km no Atēnām. Atēnieši sūtīja pie spartiešiem skrējēju-ziņnesi Filipīdu, taču spartieši atteica palīdzību. Taču ziņnesis kalnos saticis dievu Pānu, kurš apsolīja atēniešiem uzvaru. Grieķi uzbruka persiešiem kaujā pie Maratonas un sakāva tos. Dārijs I ar karaspēku bēga no Atikas. Grieķi uzskatīja, ka viņu pusē cīnās Tēzejs, Atēna un Hērakls. 

Cīņa ar Kserksa I persiešiem. Persiešu ķēniņš Kserkss iebruka Grieķijā ar 2 miljonu vīru lielu armiju 480.g.pmē. Persiešu karaspēka bija kareivji arī no pakļautajām zemēm – babilonieši, asīrieši, ēģiptieši un pat Mazāzijas grieķi. Feniķieši tika piespiesti persiešiem uzbūvēt kuģus un iekarojums sākās. 
Milzīgais karaspēks pārpludināja Dardaneļus, iebruka un ieņēma Tesāliju un Maķedoniju, tādējādi bez kaujām iekarodams Ziemeļgrieķiju. 
Tad tas virzījās uz sadrumstalotajiem dienvidiem, kur dažas grieķu pilsētvalstis apvienojās, lai dotu pretsparu. Ar kauju Termopilu pārejā to mēģināja apstādināt spartiešu ķēniņš Leonīds ar 300 karavīriem, kuri visi gāja bojā. 
Kserksa I armijai pavērās ceļš uz Vidusgrieķiju. Atēnieši atstāja Atēnas, tajā iegājušie persieši pilsētu nodedzināja. Visi, kas vien spēja nest ieročus, iestājās armijā. 
Grieķu avoti liecina, ka persiešiem pretojušies Dievi: Parnasa kalna divi gabali uzgāzušies persiešiem, no debesīm nākuši zibeņi. 
Kad persieši pietuvojās Atēnām, lai tās iznīcinātu, atēnieši savas ģimenes pārveda uz Salamīnas salu, pie kuras notika slavenā Salamīnas kauja. Grieķu karavadonis Temistokls ievilināja lielo, bet vētrās paplucināto persiešu floti šaurā vietā Salamīnas šaurumā, kur spēja to daļēji iznīcināt – vairāk kā 200 kuģu. 
Pēc pirmās sadursmes grieķi bija gatavi cīņas turpinājumam ar Kserksa I atlikušo flotes daļu, taču sacēlās rietumu vējš un persiešu floti sasita pret klintīm.

Atbrīvošanās no persiešu okupācijas. Sakāve Salamīnas šaurumā piespieda Kserksu I ar daļu karaspēka pamest Grieķiju. Taču karš par persiešu pakļauto grieķu zemju atbrīvošanu turpinājās vēl 30 gadus. Grieķu pilsētvalstis slēdza savstarpējas savienības un kā stiprākā izvirzījās Atēnu pilsēta. Apvienotie grieķu spēki daudzkārtēji sakāva persiešus uz sauszemes un jūrā. Lielākā bija sīvā kauja pie Platajas pilsētas 479.g.pmē., kurā arī persieši tika sakauti.
Beigu beigās persiešu ķēniņi bija spiesti slēgt mieru un atzīt grieķu pilsētu neatkarību pat Mazāzijā un salās. 

Atēnu izaugsme pēc persiešu iebrukuma. Savienība pastāvēja arī pēc miera līguma noslēgšanas ar Persiju. Tajā bija vairāk kā 200 pilsētvalstu. Tai bija kopēja flote, karaspēks un kase. Katram savienības loceklim bija jāuzbūvē noteikts skaits kuģu vai jāiemaksā kasē noteikta naudas summa. Visu karaspēku un floti komandēja Atēnu stratēģi. Savienības kasi tie pārveda uz Atēnām un rīkojās ar to pēc saviem ieskatiem. Viņi noteica arī cik lielai jābūt iemaksājamai summai. Tādējādi savienību sāka dēvēt par „Atēnu jūras savienību,” bet atēniešus par „jūras valdniekiem.”
Nostāšanās jūras savienības priekšgalā sekmēja pašu Atēnu saimniecisko attīstību. 6 km no atēnām tika izbūvēta osta – Pireja, ar piestātnēm, noliktavām un kuģu būvētavām. Tajā tika izkrauti desmitiem kuģu no visa Vidusjūras reģiona. Kara flotes apsargāti Atēnu kuģi brauca pa Vidus un Melno jūrām.
Par visām ostā ievestajām precēm tirgotāji nomaksāja maksu – muitu. Atēnas kļuva arī par vienu no lielākajiem vergu tirdzniecības centriem.
Atēnām piederošajās sudraba raktuvēs vergi ieguva daudz šī metāla. 
Saimniecība uzplauka tik ļoti, ka V gs.beigās Atēnas kļuva par bagātāko pilsētu Grieķijā.
Tika skaisti pārbūvēta Atēnu akropole. Persiešu nopostīto ēku vietā uzslēja skaistus tempļus un statujas.

Atēnu demokrātija. V gs.pmē. tautas vara sasniedza augstāko punktu. 
Augstākā vara Atēnu valstī piederēja tautas sapulcei (cik skaisti saskan ar mūsu Satversmi!). Tautas sapulci sasauca 4 reizes mēnesī. Sapulce pieņēma likumus, izlēma kara un miera jautājumus, rīkojās ar Atēnu valsts kasi un Jūras savienības kasi, ievēlēja stratēģus un citas augstākās amatpersonas. Sapulcē varēja piedalīties visi Atēnu pilsoņi, kas dzīvoja Atikas pilsētās vai uz laukiem. Parasti sapulcējās vairāki tūkstoši cilvēki, lielākoties pilsētnieki. Bieži sapulcēs iedegās asi strīdi. Uzstājās talantīgi oratori, vieni aizstāvēja aristokrātijas, citi – dēmosa intereses. Viens no tādiem talantīgiem oratoriem bija izcilais atēniešu valstsvīrs Perikls, kuru 443.g.pmē. ievēlēja augstākajā amatā – par Pirmo stratēgu. Lēmumus pieņēma ar balsu vairākumu.
V gs.pmē. teti ieguva tiesības ieņemt visus amatus valsts pārvaldē. Lielākā daļa šo amatu tika izlozēti Atēnu pilsoņu vidū. Atēnu pilsoņi bija atbrīvoti no nodokļiem un būt par tādu bija liels gods. 
Būtībā Atēnu demokrātija bija pilsoņu vara pār citiem Atikas iedzīvotājiem. Vara pederēja tikai Atikas pilsoņiem. Tādi varēja būt tikai vīrieši, kuru tēvs un māte bija Atēnu pamatiedzīvotāji. Ieceļotājiem un viņu pēctečiem nebija pilsoņu tiesības, par atļauju dzīvot Atikā tiem bija jāmaksā īpašs nodoklis. Tos, kas centās kļūt par pilsoņiem ar viltu, padarīja par vergiem.
Sievietes politiskajā dzīvē nepiedalījās. Vergi tiesībās tika pielīdzināti lopiem.
Perikls centās apvienot zem Atēnu varas visu Grieķiju. Visādiem līdzekļiem viņš nostiprināja Jūras savienību un piesaistīja jaunus sabiedrotos. Dažas grieķu pilsētvalstis bija neapmierinātas ar atēniešu hegemoniju savienībā un mēģināja no tās izstāties. Tādus mēģinājumus Perikls bargi apspieda ar bruņotu spēku.
Dēmoss ļoti atbalstīja Periklu un 15 gadus pēc kārtas līdz pat politiķa nāvei pārvēlēja to par Atēnu Pirmo stratēģu.
Lai gan kļūšana par pilsoņiem bija stipri ierobežota, tomēr senajā pasaulē nekur valsts pārvaldē neņēma dalību tik daudz cilvēku.

Peloponēsas karš. Atēniešiem sava vadošā loma visu laiku bija spiesti sargāt no spartiešiem, kas arī vēlējās būt dominējošie Jūras savienībā. Karš starp abām stiprajām pilsētām izraisījās 431.g.pmē. - jau Perikla laikā. Tajā piedalījās gandrīz visas Grieķijas pilsētvalstis, katra savā pusē. Sākumā atēnieši izsēdināja desantu Sicīlijā. Karš turpinājās gandrīz 30 gadus un beidzās ar Atēnu sagrāvi. To pabeidza spartiešu karavadonis Lisandrs 405.g.pmē. sagraujot atēniešu floti pie Egospotāmiem Dardaneļos. Jūras savienība izira.
Tas noveda pie plašiem nemieriem. Grieķija bija izpostīta, tā arī nekad neapvienojās un palika kā savstarpēji naidīgu pilsētvalstu kopa. 

Maķedoniešu ierašanās (IV gs.pmē. vidus). Pēc jūras savienības iziršanas un Grieķijas sadrumstalošanās nekāda stipra centrālā vara vairs nebija. Ap to laiku Balkānu pussalas ZR pavisam netālu no Grieķijas sāka nostiprināties Maķedonijas valsts. IV gs.pmē. vidū turienes ķēniņš Filips II izveidoja tur monarhiju un sapulcināja spēcīgu armiju.
Citu pēc citas Filips II sāka pakļaut grieķu pilsētas, kuras liela daļa padevās pašas. Bieži Filips II uzpirka kādus pilsētniekus un vārti tika atvērti: „Ar zeltu apkrauts ēzelis ieņems jebkuru pilsētu,” – tā viņš zobojās. 
346.g.pmē. Pellā (Maķedonija) rieķi un maķedonieši parakstīja Filokrāta miera līgumu.. Atēnas atzina Maķedonijas ķēniņu Filipu II par Egejas jūras ziemeļu piekrastes valdnieku. Pēc Filokrāta miera Maķedonijas ietekme Grieķijā stpri pieauga.
Atēnu pilsēta nevēlējās padoties labprātīgi, tās cīņu pret maķedoniešiem vadīja ievērojamais orators Dēmostens. Dedzīgās runās viņš pierādīja, ka Filips II nāk kā iekarotājs un aicināja atēniešus aizstāvēt savu brīvību. Daļa Vidusgrieķijas pilsētvalstu apvienojās, lai karotu ar maķedoniešiem.
Izšķirošā kauja ar maķedoniešiem notika pie Haironejas 338.g.pmē. Dēmostens cīnījās karaspēka rindās kā vienkāršs karavīrs. Kauja bija nikna un ilga. Iesākumā atēniešiem maķedoniešus izdevās atspiest. Tomēr pretinieks bija labāk organizēts un apbruņots. Atēnieši zaudēja un līdz ar to arī gandrīz visa Grieķija jau tika pakļauta maķedoniešiem. Pēc laikabiedru izteiciena: „Kopā ar kritušajiem pie Haironejas tika aprakta arī grieķu brīvība.”

Saites.
Atēnas.
Senā Grieķija.