Nauda
Nauda ir līdzeklis, kas tiek izmantots maiņas tirdzniecības procesā, un ir nomainījis barteri.
Barters ir tirdzniecības veids, kad divas puses apmainās ar preci vai pakalpojumu uz savstarpējas vienošanās pamata. Taču ne vienmēr var atrast maiņas partneri, kurš piedāvātu tādu preci, kas mums būtu vajadzīga. Nauda tika izgudrota, lai risinātu šo problēmu. Tā ir līdzeklis, ko izmanto maiņas procesā. Tādējādi, lai iegūtu kādu preci vai pakalpojumu, nav nepieciešamība ikvienam kļūt par ražotāju.
Mūsdienās naudas eksistence ir radījusi jaunas problēmas:
• tirdzniecība noris tikai tad, ja mums ir nauda. Bez tās neviens ar mums netirgosies;
• nesamērīgi pieaudzis valūtu spekulāciju apjoms. Dažas stundas aktīvas tirdzniecības, un visa pasaules reālās naudas rezerve var pagaist. Šī nekontrolējamā valūtas plūsma tad arī rada finansu krīzes;
• naudai, kas radīta ārpus kopienas, piemīt tieksme aizplūst no tās. Tā tiek iztērēta, maksājot par citur ražotām precēm un pakalpojumiem;
• kļūst neiespējami izsekot naudu. Mūsu nauda tiek noguldīta krājbankās, apdrošināšanas kompānijās, pensiju un investīciju fondos, kas to var turpināt izmantot ieroču tirdzniecībā, vidi postošos projektos vai militārajos režīmos.
Ja nauda ir vienkārši vērtības mērs, kaut kas, kas palīdz veikt apmaiņu ar to, kam piemīt patiesa vērtība, tad tai būtu jābūt tikpat daudz, cik šīs reālās vērtības ir.
Vēsture. Senajā Ēģiptē par naudas ekvivalentu izmantoja labību un vara stieņus.
Senajā Indijā par naudas ekvivalentu izmantoja kauri gliemežvākus.
Pirmoreiz naudu izmantoja Divupē pirms 4500 gadiem: sudraba stienīšiem vajadzēja atvieglot tirgošanos. Spriežot pēc seniem ķīļrakstā atstātiem vēstījumiem uz māla plāksnītēm, pirmais standartizētais maksāšanas līdzeklis bija sudrabs. Metāls bija izliets stienīšos, ko, veicot kādu darījumu, nogrieza un nosvēra. Viss liecina, ka sudrabu ieviesa gluži praktisku iemeslu dēļ. Augsti attīstītajā Divupē tirdzniecība bija plaši izplatīta, un dabas priekšmeti kā maksāšanas līdzekļi bija pārāk smagi un neērti; daudz vieglāk un ērtāk bija paņemt līdzi mazus sudraba stienīšus, nevis, piemēram, vēršus vai labību.
Pēc vēsturnieku domām, ķīļrakstu radīja tieši tāpēc, lai varētu iegrāmatot darījumus.
Kauri gliemežvāki – lieliska nauda ķīniešiem. Aptuveni pirms 3500 gadiem ķīnieši kā maksāšanas līdzekli sāka izmantot mazus gliemežvākus. Kauri gliemežvāku valūtas lietošanas apmēri šodien gan nav zināmi, bet, visticamāk, tā bija plaši izplatīta. Proti, kad veidojās ķīniešu rakstu zīmju sistēma – hieroglifi, gliemežvāka zīme bija simbols “naudai.” Līdzīgi gliemežvāka zīme ietilpa arī simbolos, kas nozīmēja “pirkt,” “pārdot” un “maiņas tirdzniecība.”
Tomēr ķīnieši nebija vienīgie, kas maksāja ar kauri gliemežvākiem. Tie kā maksāšanas līdzeklis savulaik kalpoja daudzviet gan Āzijā un Āfrikā, gan Eiropā. Vēl XX gadsimta vidū dažas afrikāņu ciltis tos izmantoja, lai maksātu par ikdienas precēm, piemēram, pārtiku.
Tieši tāpat kā mūsdienu valūtu, arī kauri gliemežvākus varēja skart inflācija. Attālos Ugandas reģionos XVIII gadsimtā sieva maksāja tikai divus gliemežvākus. Kad uzlabojās ceļi uz okeānu, apgrozībā nonāca vairāk gliemežvāku, tāpēc gliemežvāka vērtība pazeminājās, un 1860.gadā sieva maksāja veselus 1000 kauri gliemežvākus.
Senajā Ēģiptē labība bija kā naudas noguldījums bankā mūsdienās. Jau ilgi pirms tam, kad Ēģipte nonāca grieķu pakļautībā, līdzās dārgmetāliem kā norēķinu līdzekli izmantoja graudus. Valsts graudu noliktavas funkcionēja kā bankas. Ptolemaju Ēģiptē bija arī metāla monētas, taču tās izmantoja gandrīz tikai bagātie tirgotāji, kas tirgojās ar ārzemniekiem. Vienkāršās tautas vidū ierastākais maksāšanas līdzeklis bija labība. Strādniekiem algu izmaksāja graudos. Mēnešalga bija aptuveni 200 kg graudu, un tos varēja izmantot maiņas tirdzniecībā, lai iegūtu citas preces.
Lai veicinātu tirdzniecību, varasvīri izveidoja apjomīgu publisko labības banku tīklu. Šajās noliktavās ēģiptieši varēja novietot labību, kas viņiem palikusi pāri, vai aizņemties, ja viņiem tās trūka. Klienti par saviem noguldījumiem un aizņēmumiem saņēma kvīti, ar kuru labību varēja izņemt vai atdot arī citās labības bankās. Maksājumus varēja veikt arī transferta veidā no viena rēķina otrā, bez labības pārvietošanas. Šīs kvītis varēja izmantot arī kā maksāšanas līdzekli tirgojoties.
Ptolemaju laikā depozītu sistēma vietējās labības noliktavās tika pārveidota par žiro sistēmu ar centrālo banku Aleksandrijā. Lai nepieļautu blēdības vietējās filiālēs, centrālajā bankā Aleksandrijā bija visu nodaļu rēķinu kopijas.
Ēģiptiešu ekonomika balstījās uz labību, un strādniekiem algu maksāja graudos.
Līdija bija pirmā, kas nomainīja metāla gabalus pret monētām. Tirdzniecība uzplauka, un Līdija izauga par vienu no bagātākajām sava laika valstīm. Sava uzplaukuma laikā Līdija, mūsdienu Rietumturcijas teritorijā, nebija daudz lielāka par pilsētvalsti. Taču tā atstāja nozīmīgu mantojumu naudas vēsturē – monētas.
Ēģiptē, Ķīnā un citās senajās lielvalstīs jau bija dažāda veida nauda, taču Līdijā ļaudis saprata, cik svarīgs ir mazs un viegli lietojams maksāšanas līdzeklis. Valdnieka Gigesa (687.–654.g.pmē.) laikā Līdijā sāka kalt monētas no dabā sastopama zelta un sudraba sakausējuma – elektrona. Krēza (560./561.~547.g.pmē.) laikā sāka kalt zelta un sudraba monētas. Ap 640.g.pmē. Līdijas valdnieki pirmie sāka kalt monētas standarta svarā un standarta lielumā.
Monētas aizsāka apvērsumu tirdzniecībā, jo Līdijas tirgotājiem vairs nevajadzēja šķiest dārgo laiku, lai svērtu sudraba un zelta gabalus vai pārbaudītu metāla tīrību, – tagad pietika ar to, ka viņi saskaitīja monētas.
Arī vienkāršie ļaudis piedalījās plaukstošajā tirdzniecībā, un drīz Līdija pārvērtās par vienu sava laika turīgākajām valstīm. Nemitīga tirgotāju straume no visām zināmajām pasaules daļām plūda uz mazo karalisti, lai pirktu kārotās preces, piemēram, Līdijas slavenos parfīmus un smiņķus.
Pēc vēsturnieku domām, šīs dzīvīgās tirdzniecības dēļ pasaulē pirmie veikali parādījās tieši Līdijā.
Viduslaikos, kapitāla sākotnējas uzkrāšanas un preču apgrozības straujas attīstības periodā XVI-XVIII gs. bija plaši izplatīts bimetālisms. Tas bija naudas būtībai pretrunīga un nestabila sistēma. XIX gs. beigās ASV, Vācija, Lielbritānija, Francija pārtrauca sudrba monētu kalšanu un pakāpeniski pārgāja uz zelta monometālismu.
Pirmā papīra nauda. X gadsimtā ķīniešiem sāka apnikt staipīt smagās, neērtās metāla monētas. Viņi tās atstāja tirgotājiem un to vietā saņēma garantijas vēstules. Tas iedvesmoja imperatoru izdot vēsturē pirmās papīra naudaszīmes.
Pasaulē pirmās papīra naudaszīmes radās gluži vai piespiedu kārtā. X gadsimtā ķīniešu monētas bija lielas, smagas un ar ļoti vienkāršiem uzrakstiem, ko varēja viegli viltot. Turklāt tās bija gatavotas no lēta metāla – vara vai dzelzs.
Monētas patiešām bija īsts apgrūtinājums ķīniešiem, kas dažādos veidos centās tikt galā ar neērtajām metāla ripiņām. Populārs paņēmiens bija deponēt monētas pie kāda tirgotāja, kurš izrakstīja garantijas vēstuli monētu vērtībā. Garantijas vēstules bija ievērojami vieglāk pārnēsāt nekā monētas, un tās jebkurā laikā varēja samainīt atpakaļ pret naudu. Jaunās zīmes kļuva tik populāras, ka tās izmantoja arī tirdzniecībā.
Runas par tirgotāju izsniegto zīmju popularitāti sasniedza Ķīnas imperatoru, un viņš sāka izdot oficiālas zīmes, lai iegūtu kontroli pār valsts ekonomiku. Jaunās papīra naudaszīmes, ko ar tālaika aprīkojumu bija ievērojami grūtāk viltot nekā dzelzs monētas, drīz piedzīvoja lielus panākumus.
Itālieši dibina pirmās bankas. XIV gadsimtā no lielas Eiropas daļas izraidīja žīdus.
Tā kā daudzi Eiropas valdnieki bija parādā Templiešu ordenim, viņi nostājās pret templiešiem, sākot to vajāšanu. Templiešu ordeni likvidēja 1312. gadā. 1314. gadā ar nāvi sodīja tā pēdējo mestru Žaku de Molē un Normandijas provinces nodokļu ievācēju Žofruā de Šarnī, bet daudzi ierindas bruņinieki iekļāvās citos ordeņos vai patvērās Skotijā.
Žīdi un templieši ilgu laiku bija uzturējuši tālaika primitīvo banku sistēmu. Viņiem pazūdot, vairs nebija iespējams samainīt valūtu vai aizņemties naudu. Bagātas itāliešu ģimenes, tostarp slavenā Mediči dzimta, tūlīt saredzēja jaunu iespēju un izveidoja pirmās bankas Eiropā. No saviem tirgus laukumu galdiem – banco itāliešu valodā – viņi apgādāja ar naudu visas kreditēšanas vērtās personas un drīz vien kļuva par monopolistiem banku darbībā Eiropā.
1156.gadā Dženovā reģistrēts senākais valūtas kredīts: divi brāļi aizņēmās 115 Dženovas mārciņas un apņēmās bankas pārstāvjiem Konstantinopolē atmaksāt 460 bezantu mēnesi pēc ierašanās šai pilsētā.
Atšķirībā no mūsdienu bankām itālieši tomēr formāli neaizdeva naudu. Bībeles Jaunā derība neatļauj augļošanu, tāpēc baņķieri riskēja, ka viņus var izslēgt no baznīcas. Par risinājumu kļuva vekseļu izdošana. Aizņēmējs “pārdeva” vekseli bankai par noteiktu summu un vēlāk “atpirka” to par augstāku summu. Tātad tas nebija aizdevums – tikai dokumenta pirkšana un pārdošana.
Spēlmanis nogremdē Franciju. 1718. gadā tika nodibināta Francijas Nacionālā banka, par tās direktoru kļuva skots Džons Lo. Viņš bija ekonomikas teorētiķis, bet reizē arī bēdīgi slavens spēlmanis. Lo bija izdevies pārliecināt Francijas reģentu Luija XV nepilngadības laikā Orleānas Filipu par to, ka Francijas lielo valsts parādu varētu likvidēt, izdodot naudaszīmes, kuru vērtību garantē karalis. Līdz šim vērtspapīrus bija izdevušas bankas un tirgotāji, bet Džons Lo apgalvoja, ka karaliskās naudaszīmes veicinātu tirdzniecību un ekonomikas pieaugumu.
Vienlaikus Lo kļuva par direktoru kādā kompānijā, kas tirgojās ar franču kolonijām, un sāka pārdot šīs kompānijas akcijas. Akciju sabiedrība auga un radīja pieprasījumu pēc jaunām karaliskajām naudaszīmēm, jo Lo pārvērtēja koloniju resursus. Dažu gadu laikā akciju vērtība pieauga par 3600 procentiem, līdz burbulis plīsa. Visi akciju īpašnieki piepeši vēlējās tās pārdot, tādējādi gan akciju, gan naudaszīmju vērtība strauji krita. Francijas ekonomika bija drupās, bet Džonu Lo atlaida no darba un izraidīja no valsts.
ASV Pilsoņu kara laikā ir gadījies, ka naudas lomu spēlēja pastmarkas - no 1-90 centu nominālam.
1816.gadā Krievijas-Amerikas kompānija Aļaskā izlaida naudas zīmes no roņādām - 10 000 banknošu.
K.Marksa darbā "Ekonomiskie manuskripti" ("Kapitāla" priekšuzmetumi) pirmoreiz izstrādāta marksistiskā vērtības un virsvērtības teorija. Nodaļā "Par naudu" kritizēti sīkburžuāziskas ekonomikas uzskati, prudonisms, kā arī Rikardo naudas teorija.
Jaunā Latvijas valsts tiek pie savas naudas. 1919.gada 22.martā jaundibinātās Latvijas Pagaidu valdība izdeva rīkojumu izlaist pirmo Latvijas naudu – Latvijas Valsts kases zīmes, nodēvējot tā par Latvijas rubļiem, un Latvijas kapeikas. Pēc gada Latvijas naudu nosaka par vienīgo maksāšanas līdzekli valstī. 1922.gada 3.augustā pieņem “Noteikumus par naudu” – ir ielikti pamati Latvijas naudas sistēmai, kuras pamatā ir zelts. Jaunā Latvijas naudas vienība – lats – satur 0,2903226 gramus tīra zelta. Latvijas naudas sistēmu laikā no 1922. līdz 1940.gadam veido 10, 20, 25, 100 un 500 latu nominālu Latvijas Bankas zīmes.
Vislielākā nomināla banknotes. Visi zina, ka tādas izlaiž Zimbabve. Tomēr vislielākā nomināla banknote izdota 1946.gadā Dienvidslāvijā (vai tomēr Ungārijā?) - 1 miljards.
Pirmos bankomātus izmanto spēlmaņi un prostitūtas. Pirmo elektronisko bankomātu uzstādīja Londonā 1967.gadā, bet ideja nebija gluži jauna. Pirms 28 gadiem amerikānis Luters Simidžans bija izgudrojis mehānisku automātu, kas Ņujorkā ļāva bankas klientiem izņemt naudu visu diennakti.
Tehniski mašīna darbojās nevainojami, tomēr pēc pusgada to noņēma, jo daudzi klienti uzskatīja, ka tā izkrāpj viņiem naudu. “Acīmredzot automāta vienīgie klienti bija neliels bariņš prostitūtu un spēlmaņu, kas vēlējās izvairīties no kasierēm,” - konstatēja izgudrotājs Simidžans.
Taču 1967.gadā veicās labāk. Jaunā elektroniskā mašīna darbojās tā, ka klients ievietoja automātā čeku, kas apstrādāts ar viegli radioaktīvu vielu, un ievadīja pinkodu, kas saskanēja ar čeka radioaktīvo “pirkstu nospiedumu.”
Izgudrotājs bija domājis, ka automātu vajadzētu vadīt ar sešciparu kodu, taču viņa sieva nespēja atcerēties vairāk par četriem cipariem – tāpēc pinkods mūsdienās sastāv tikai no četriem cipariem.
Pirmā elektroniskos bankomātus ieviesa Barclays banka.
Koka nauda. Atmetot sava laika jokus par "padomju koka rubļiem," jāzina, ka koka nauda tiešām pastāv. Pirmo tādu izdeva Kongo Demokrātiskā republika 2005.gadā.
Naudas viltošana. Visbiežāk viltotā nauda pasaulē ir ASV dolāri.
2020.gada vasarā Itālijā tika atklāta lielākā eiro banknošu viltošanas ražotne Eiropā. Arestēja 44 personas, konfiscēja privātīpašumu un naudu astoņu miljonu eiro vērtībā. Šī ražotne strādājusi kopš 2017.gada un viltojusi aptuveni 223 miljonus eiro, kas nonākuši apgrozībā.
Šobrīd naudu visprecīzāk vilto noziedzīgas ģimenes Limā, kuras, neraugoties uz ASV Slepenā dienesta un Peru Valsts policijas centieniem, gūst peļņu.
