Memnona kolosi
Divas milzīgas, akmenī cirstas sēdošas figūras Tēbās (Ēģipte), kas kādreiz apsargāja Amenhotepa III tempļa austrumu vārtus un ir viss, kas šodien palicis no šīs lielās svētnīcas.
Statujas attēlo faraons Amenhotepu III un ir izkaltas no diviem kvarcīta smilšakmens gabaliem, kas iegūti Gebelahmāras akmeņlauztuvēs pie Kairas. Pēc tam tās pa sauszemi (jo bija pārāk smagi, lai vestu pa Nīlu, velkot pret straumi) transportētas 675 kilometrus tālu uz Tēbām. Kolosi, katrs 18 metrus augsts un 720 tonnas smags, viens no otra atrodas 15 metru attālumā.
Pēdējās Ēģiptes faraonu dinastijas - Ptolemaju - valdīšanas laikā (305.g.pmē.-30.mē.g.) neviens vairs neatminējās gigantisko statuju cēlāja vārdu un tās saistīja ar etiopiešu ķēniņu, sengrieķu rītausmas dievietes Eosas dēlu Memnonu, kuru, atbilstoši grieķu mītiem, Trojas karā nogalināja Ahilejs.
Vārds Memnons nozīmē „Rītausmas valdnieks” un, domājams, hellēņu pārvaldītie un kulturāli ietekmētie ēģiptieši Amenhotepa III gigantiskās statujas šajā vārdā nodēvēja tāpēc, ka t.s. „ziemeļu koloss” (statuja, kura stāv tālāk uz ziemeļiem, attiecībā pret otru), kura apakšējā daļā pēc 27.g.pmē. notikušās zemestrīces bija radušās plaisas, katru rītu, Saulei lecot, izdeva dīvainas, dziedošas vai pēc citiem avotiem - vaidošas - skaņas. Grieķi un romieši uzskatīja, ka rītausmas dieviete Eosa (Aurora) ar pirmajiem saules stariem pieskaras savam pārakmeņotajam dēlam Memnonam un tas atbild vai nu ar mūzikai vai vaidam līdzīgām skaņām.
Senākas liecības literatūrā par dziedošo Memnona kolosu atstājis sengrieķu vēsturnieks un ģeogrāfs Strabons, kurš Ēģipti apmeklējis 20.g.pmē. Par to vesta arī Pausānijs. Grieķu un romiešu ceļotāji lielā skaitā plūduši uz Luksoru, lai tikai dzirdētu dziedošo statuju.
130.gadā vaimanas klasīties atbraucis pats Romas imperators Adriāns ar sievu Sabīni, un tie skaņas arī sadzirdēja.
200.gadā Tēbas apmeklēja Romas imperators Septīmijs Sevērs un pavēlēja ziemeļu statuju restaurēt. Pēc restaurācijas darbiem Memnons vairs nedziedāja. Tās bija gigantiskas faraona Amenhotepa III smilšamens statujas, kuras kādreiz atradās šī paša faraona kapeņu priekšā, kuras līdz mūsdienām nav saglabājušās. Uz tām ir uzraksti, bet grieķu valodā no jaunākiem laikiem.
Senatnē viņas kaut kādā veidā ir vaidējušas – par to ziņo Pausānijs un Strabons. Pēc leģendas, kad pie horizonta parādījās Ēosa tās dēls Memnons sāka vaidēt un žēloties. Balsī neesot bijis nekā cilvēcīga, tā aizkustinājusi visus, kam nācies to dzirdēt. Septīmijs Sevērs lika atjaunot statuju augšdaļu ar smilšakmens blokiem. Remonta rezultātā skaņa pazuda. Zinātniska izskaidrojuma skaņai nav.
1672.gadā kolosus ieraudzija pirmais eiropietis zinātnieks Vanslebs, garīdznieks no Erfurtes. Viņam vēl izdevās redzēt vismaz vienas statujas apakšējo daļu. Kad ieradās Flinderss Pitrijs – viņš redzēja tikai drupas. Pēc atrastā dienvidu monumenta vidējā rokas pirksta ar garumu 1,38 m viņš noteica, ka statuju augstums bija vismaz 12 m.
Zinātnieki šo fenomenu skaidro ar to, ka skaņas gigantiskajā statujā izraisīja temperatūras paaugstināšanas, Saulei lecot un ūdens pilienu iztvaikošana porainā ieža iekšpusē.
Mūsdienās arheologi uzgājuši vēl divas tādas statujas, kas bija gulējušas apraktas smiltīs, ir labi sagabājušās un nu tagad šo kolosu ir veseli četri.
Memnona kolosiem piebiedrojās vēl divas lielas, arheologu restaurētas Amenhotepa III statujas, kas savulaik stāvēja pie faraona aizlūgumu tempļa ziemeļu ieejas. Arī tās, tāpat kā Memnona kolosi, bija izgatavoti no senās Heliopoles tuvumā esošajās Gebelahmāras akmeņlauztuvēs iegūtiem, monolītiem sarkanā smilšakmens bluķiem.
Apmēram 1200.g.pmē. notikušās zemestrīces laikā šīs statujas līdz ar tempļa celtni sagruva, nogāžoties dienvidaustrumu virzienā un salūztot vairākos gabalos. Drīz pēc tam vietu sāka izmantot kā akmeņlauztuves un liela daļa tempļa akmens bloku un dekoratīvo elementu aizveda un iebūvēja citās apkārtējās nekropoles celtnēs. Savukārt atlikušās drupas gadu gaitā tika arvien biezākā slānī pārklātas ar Nīlas plūdu atnestajām dūņām un smiltīm.
Vieni no pirmajiem eiropiešiem, kuri jaunajos laikos redzēja un aprakstīja šos smilšu daļēji apsegtos kolosus bija franču zinātnieki, kas Ēģiptē ieradās 1821.g. Pēc tam 1828.g. tos piemin Šampoljons un 1835.g. - angļu arheologs Vilkinsons. XX gs. nogāztos kolosus no jauna 1933.g. atklāja un izpētīja Ludvigs Borhards, kurš par tiem, aicinot statuju gabalus atrakt, 1949.g. pastāstīja ēģiptiešu arheologam Mahmudam Dervičam.
1960.g. nogāzto statuju atliekas pētīja franči. 1981.g. īsu kolosu vēsturi un paša veiktās izpētes aprakstu, kopā ar 3 ilustrācijām, sadarbībā ar Šveices institūtu, publicēja Labibs Habači.
Kopš 1998.g., sadarbojoties vācu un ēģiptiešu pētniekiem, Luksorā tika īstenots Memnona kolosu un Amenhotepa III tempļa konservācijas projekts (MKATKP).
Raksti.
Vācu arheologi Luksorā atklāj divas milzīgas, nesen restaurētas Amenhotepa III statujas.
Saites.
Tēbas, Luksora.
