Molē, Žaks de (1292.-1314.g.)
Jacques de Molay.
Tempļa ordeņa pēdējais, 23. un pēdējais lielmestrs no 1292.-1314.gadam.
Biogrāfija. Dzimis 1244. (varbūt 1243.g.?) gadā Raonā, Jurā. Savu vārdu ieguvis no īpašumiem Bezansonas apkārtnē.
1267.gadā kļuva par templieti. Uzņemšana notika Bonē, to veica ordeņa ģenerāluzraugs Embērs de Pjero, Francijas maģistram Amorī de la Rošā klātesot.
Dienējis Svētajā zemē Gijoma de Božē pakļautībā.
Kļuvis par lielmestru 1292.gadā.
Pēc Svētās zemes zaudēšanas atradās visai grūtā stāvoklī, jo bija zudis ordeņa pastāvēšanas pamatu pamats.
Viņš ieradās no Kipras centrālās mītnes Francijā 1306.gada vēlā rudenī pēc pāvesta aicinājuma. Tika apspriesta Svētās zemes rekonkistas iespēja. Molē piedāvāja pāvestam operāciju ar templiešu flotes iesaistīšanu un Klements V ar prieku pieņēma viņa plānu.
Sastapšanās ar pāvestu notika 1307.gada pavasarī, kurā tas noraidīja priekšlikumu apvienoties ar johanniešu ordeni. Tāpat viņi ļoti atklāti pārrunāja arī karaļa Filipa Skaistā pret ordeni vērstos apvainojumus, kurus lielmestrs noliedza. Uz neilgu laika posmu viņam izdevās pārliecināt pāvestu.
Visai droši, ka Molē zināja par gaidāmo templiešu arestu. Ir ziņas, ka īsi pirms tam viņš savācis visas templiešu grāmatas un dokumentus, ko sadedzinājis.
Viņu apcietināja 1307.gadā naktī uz 13.oktobri. Pēc divām dienām notika viņa pirmās pratināšanas. Pamatīgākas nopratināšanas ar spīdzināšanas pielietošanu norisinājās laika posmā no 1308.gada 17.-20.augustam. Karalis Filips IV nozīmētajam izmeklētājam Parīzes Gijoms atļāvās pratināt un spīdzināt pašu lielmestru. Darbība notika Parīzes Templī, taču tajā nebija moku istabas. Iesākumā lielmestru sasēja un nopēra ar daudzsaru pletni, kuras galos bija iestiprinātas kaula šķembas. Galvā tika uzvilkts vainags ar asiem ērkšķiem. Tad viņu sita krustā uz paša ķelles durvīm. Visas šīs mocības Molē izturēja godam un savu vainu inkriminētajos noziegumos neatzina.
Tad sekoja pratināšanas otrais cēliens. Tajā parādījās jau zināmais Nogare. Nopratināšanas protokoli ir saglabājušies līdz mūsdienām. Pratināšanas sākumā Molē vēl joprojām visu noliedza, bet tad sāka uzņemties vainu dažādos ticības jautājumos. Tā piemēram, Molē izbrīnītajiem un sadusmotajiem inkvizitoriem pavēstīja, ka Kristus bijis tikai žīdu mesija un cilvēks, tamdēļ viņš to noliedzis un pielūdzis Jāni Kristītāju. Šī liecība varētu būt arī patiesa, jo ir saglabājies kāda angļu templieša Džona de Stoka stāsts par to kā Molē mācījis to atzīt vienu lielu Dievu-Radītāju, bet ne krucifiksu. Abi tajā nebija saskatījuši nekā slikta. Molē visai pamatīgi inkvizitoriem pratināšanā izskaidroja neticību Jēzum kā Dieva dēlam, līdz ar to neatzina krucifiksu par godājamu. Nogare priekā berzēja rokas. Taču tādas apsūdzības kā sodomiju (pederastiju) un citas „pārmērības” Molē kategoriski noliedza.
Protams, ka Nogarem tas viss bija vienaldzīgi. Savam karalim viņš rakstīja: „Filipam, Francijas karalim Dieva mīlestībā, novadu līdz ausīm, ka templieši – kā avis aitu ādās – pieņemot ordenī trīsreiz atteicās no Jēzus Kristus un, pilnīgi kaili, skūpstīja viņu pieņēmēju gurnos, nabā un uz lūpām.” Protams, ka tie bija salti meli, jo uzņemšanas rituāls ir visai labi zināms un nekā tāda tur nav.
Tieši tāpat bija ar apvainojumiem sodomijā/pederastijā. Šis paņēmiens tika pārņemts no kampaņas pret iepriekšējo pāvestu Bonifāciju VIII.
Kādu laiku Filips IV Žaku de Molē (kopā ar Francijas templiešu ģenerālvizitoru Igo de Parē un citiem brāļiem) turēja ieslodzījumā Šinonas pils du Coudray tornī 25 m augstumā. Vēl šodien te 3 m augstumā ieskrāpētas kādas savādas zīmes, kuras uzskata par templiešu atstāto vēstījumu nākamajām paaudzēm šifrētā veidā. Tā nozīme nav izprasta.
Karaļa spiediena rezultātā pāvests akceptēja tiesu triju kardinālu sastāvā. Tā norisa Parīzes Dievmātes katedrāles portāla priekšā un piesprieda lielmestram mūža ieslodzījumu. Tūlīt pēc sprieduma pasludināšanas lielmestrs paziņoja, ka neatdzīst apsūdzības, un lūdz sevi sodīt ar nāvi, jo spīdzināšanā devis aplamas ordeni pulgojošas liecības: „Ja arī es un pārējie bruņinieki atzinušies Parīzes bīskapa priekšā vai vēl kaut kur, tad mēs esam grēkojuši pret patiesību – mēs pakļāvāmies bailēm, draudiem un vardarbībai. Ienaidnieki mūs spīdzināja.” Tas tomēr nevienam neinteresēja, melnais darbs tuvojās beigām.
Tās pašas dienas vakarā 1314.gada 14.martā (11. vai 18.martā - ? minēti visdažādākie datumi!) karalis steidza visu pabeigt. Molē un Žofruā de Šarnē tika atvesti uz Parīzi no cietuma Žizorā. Pie Parīzes Dievmātes katedrāles savācās milzīgs pūlis un noklausījās spriedumu. Lielmestrs vērsās pie pūļa un skaļā balsī sauca, ka tas viss ir meli, ka viņš nav atzinies nekā no tā. Apsardzes seržants par to viņam iesita pa muti, lai Molē nevarētu vairs neko pateikt. Abus stingri sargāja, kamēr izklīda pūlis.
Filips IV bija par to nikns kā vells un pavēlēja sadedzināt abus kā grēkus nenožēlojušus ķecerus. Sārtu sakrāva uz Niedru salas – tā atradās starp karaļa dārzu un augustīņu baznīcu. Soda laikā klāt bijis arī dzejnieks-hronists Parīzes Godfruā. Līdz ar nakts iestāšanos pie sārta nogādāja abus notiesātos. Molē izturējās nosvērti un ar cieņu, pirms sodīšanas izprasīja lūgšanu. Tā pēdējais lūgums bija piesiet viņu ar seju pret Dievmātes katedrāli:
„Viņš vērsa pie tiem savu lūgumu
Un tādējādi gāja bojā,
Un tik cēli pieņēma nāvi,
Ka kats bij’ par to brīnīts.” (Parīzes Godfruā hronika dzejā)
Lielmestra lāsts. Leģenda vēsta, ka Molē degot nolādēja pāvestu un karali, nozīmējot tiem tikšanos jau tai saulē. Tiešām - abi divi nomira tai pat gadā.
Morisa Druona vēsturiskaja romānā "Dzelzs karalis" apgalvots, ka Žaks de Molē (un citi dedzinātie laikam arī) nolādējuši savus vajātājus: "Pāvests Klements... ševaljē Gijoms de Nogare, karalis Filips... Nepaies ne gads, kad es saukšu jūs Dieva tiesas priekšā un jūs saņemsiet taisnīgu sodu! Lāsts! Lāsts jūsu dzimumam līdz trīsdesmitajai paaudzei!..."
Dīvaini, bet apmēram tā arī viss noticis.
40.dienā pēc sārta nomira pāvests Klements V.
Drīz pēc viņa mira arī Gijoms de Nogare.
Tai pašā 1314.gadā medību laika satrakojies mežakuilis nogalēja karali Filipu. Kādu desmitu gadu pēc tam viņa Kapetingu dzimta arī apravās.
Kaunpilnas nāves piemeklēja arī citus bruņinieku mocītājus: 1315.gadā pakāra Angerānu de Mariņjī, ziņotāju de Floirānu nodūra ar dūci, bet ziņotājus Žerāru Lavernu un klīriķi Bernāru Pelē pakāra.
Lielmestra pētnieciskā darbība. Lielmestram pieraksta to, ka viņš bijis alķīmiķis un meklējis „filozofu akmeni.” Viņam bija gadījies būt arī alķīmijas dzimtenē – Ēģiptē, no kurienes arī tas droši vien smēlās kādas zināšanas. Viņa laboratorija bija piegāzta ar dīvainiem priekšmetiem, seniem rakstiem un galvaskausiem. Brāļi templieši jokojoties viņu reizēm sauca par „dūmotāju.” Klīda pat bauma, ka lielmestrs dvakojot pēc sēra – tātad Velna. Molē pats ticējis, ka „filozofu akmens” iegūšana dotu tam spēju saprast dzīvnieku un eņģeļu valodu.
Viņš bijis arī ārsts. Līdz šai dienai saglabājusies recepte, kuru tas izrakstījis Bonifācijam VIII. Visai sekmīgi ārstējis savus ordeņa brāļus.
Bez tam Molē esot strādājis pie mākslīgas apbērnošanās – mēģinājis radīt homunkuli. Viņa recepte bija šāda: sperma bija jāievieto hermētiski noslēgtā stikla traukā, jāierok zirga mēslos un jātur tajos 40 dienas, bet pēc tam jāmagnetizē. Pēc 40 dienām homunkulis kļūšot dzīvs un kustīgs, lai gan neredzams. Tālāk tad 40 nedēļas būtu jātur temperatūrā, kāda ir ķēvei un jābaro ar cilvēka asinīm. Termiņa beigās tur sanākšot maziņš cilvēcisks radījums.
Savas zināšanas Molē tika pierakstījis grāmatās, kas mūsdienās nav atrastas. Arī Filips IV tās nav spējis iegūt, lai gan visai sirdīgi meklējis.
Molē - masonu ložu dibinātājs? Pēc nostāsta Molē pirms nāves cietuma nozīmējis sev pēcteci. Bez tam viņš nodibinājis 4 masonu ložas: Neapolē Dienvidu, Edinburgā Rieteņu, Stokholmā Ziemeļu un parīzē Austreņu.
Saites.
Tempļa ordeņa lielmestri (?-1314.g.).
Tempļa ordenis.
