Sinaja kodekss
Codex Sinaiticus.
Viens no Jaunās derības avotiem.
Atrašana. 1844.gadā Dr.Konstantīns fon Tišendorfs, Leipcigas universitātes privātdocents, uzsāka ilgstošu ceļojumu pa Tuvajiem Austrumiem ar mērķi uziet Bībeles manuskriptus. Ciemojoties Sv.Katrīnas klosterī Sinaja kalnā, viņš nejauši ieraudzīja dažas pergamenta loksnes, kas bija iemestas papīrgrozā kopā ar citiem papīriem un bija paredzētas uguns iekuršanai. Iepazīstoties ar pergamenta saturu, izrādījās, ka tā ir daļa no VD Septuagintas tulkojuma kopijām, kuru burtu stils līdzinājās grieķu majuskuļu rakstam. Tišendorfs izvilka no papīrkurvja ne mazāk par 43 tādām loksnēm, un mūks nevērīgi piebilda, ka divi grozi tādu nederīgu papīru jau sadedzināti. Vēlāk, kad mūki parādīja vēl citas tā paša kodeksa jeb rakstu krājuma daļas, kas saturēja visu Jesajas un 1. un 2. Makabeju grāmatu, viņš mūkiem aizrādīja, ka šie raksti ir pārāk vērtīgi, lai ar tiem kurinātu krāsnis. Atrastajās 43 lapās, kuras viņam ļāva paturēt, bija daļas no 1.Laiku, Jeremijas, Nehemijas un Esteres grāmatām. Atgriezies Eiropā, viņš tās atdeva Leipcigas universitātes bibliotēkai, kur tās atrodas vēl šodien. 1846.gadā viņš publicēja šo pergamentu saturu, nosaucot to par Frederika–Augustīna kodeksu par godu Saksijas ķēniņam Frederikam Augustam, atklājuma pavēlniekam un aizbildnim.
Tīšendorfa otrais klostera apmeklējums 1853.gadā nevainagojās panākumiem, jo mūki bija kļuvuši aizdomīgi pēc viņa lielās sajūsmas par pergamentiem pirmā ceļojuma laikā.
1859.gadā iegriezās klosterī Krievijas ķeizara Aleksandra II uzdevumā vēl trešo reizi. Īsi pirms aizbraukšanas, Tišendorfs iedevis klostera saimniecības pārzinim paša Leipcigā izdoto Septuagintas sējumu. Tad pārzinis piebildis, ka arī viņam ir Septuagintas kopija, un izņēmis no savas celles skapja kādu sarkanās drānās ietītu manuskriptu. Zinātnieks palūdza atļauju to apskatīt, ko arī saņēma. Palicis viens istabā, Tišendorfs visu nakti palika nomodā, studējot manuskriptu, un konstatēja, ka šai dokumentā ir vairāk nekā varēja cerēt atrast. Te bija ne tikai gandrīz visi VD teksti, bet arī JD neskartā un teicamā stāvoklī un vēl divi II gs. kristiešu sacerējumi – Barnabas vēstule un Hermas gana lielākā daļa. Klosteris to uzdāvināja Krievijas ķeizaram.
1933.gada Ziemassvētkos Britu valdība un tauta par 100 000 mārciņām Sinaja kodeksa krievu daļu nopirka no Padomju Savienības un ievietoja to Britu muzeja bibliotēkā. Pēdējie kodeksa fragmenti tika atrasti Sv.Katrīnas klosterī 1975.gadā, kad mūki veica remontu un atklāja aizmūrētu istabu.
Sinajas kodeksa fragmenti šobrīd atrodas Britu bibliotēkā, Leipcigas Universitātes bibliotēkā, Krievijas Nacionālajā bibliotēkā un Sv.Katrīnas klosterī Sinajas pussalā Ēģiptē.
Vecums. Radies ap 340 g. (citur minēts 350.g.). Vēl pēc vecuma tam līdzīgs tikai Vatikāna kodekss. Pastāv viedoklis, ka Vatikāna arhīvos varētu būt vēl kāds senāks eksemplārs.
Raksturojums. Lieliski saglabājusies JD kopija uz pergamenta Tajā ir vismaz 16 000 labojumu, 7 autoru veikti. Daudzas vietas tikušas pat trīsreiz labotas un aizvietotas ar ceturto variantu. Profesors Fridrihs Lelišcs, ivrita vārdnīcas autors un liels tekstu zinātājs, šai kodeksā atradis vairāk kā 3000 kļūdu. Patlaban glabājas Londonā Britu muzejā.
Saturs. Tajā ir gandrīz visa JD un vairāk kā puse no VD.
• Gandrīz visi VD teksti
• JD teksti – labā stāvoklī un lasāmi gandrīz pilnībā.
• Hermas „Draudzes gans” - te bija lielākā daļa teksta, līdz tam tas bija pazīstams tikai pēc nosaukuma.
• Barnabas vēstule – līdz tam zināma no ļoti trūcīgiem latīņu tulkojumiem.
Tīmekļa resursi. No 2008.gada 24.jūlija tīmeklī pieejamas Sinaja kodeksa digitālās fotogrāfijas.
http://www.codex-sinaiticus.net/en/manuscript.aspx
Saites.
Jaunā derība.
Kristietība.
