Vota Tailera sacelšanās
Zemnieku un trūcīgo iedzīvotāju sacelšanās Anglijā XIV gs. Vota Tailera vadībā.
Dumpja cēloņi. 1377.gadā nomira Anglijas karalis Edvards III. Viņš bija tautas mīlēts valdnieks, sabijis tronī pusgadsimtu, tomēr valsts viņa laikā bija piedzīvojusi smagus pārbaudījumus. Bija sācies ilgstošs karš pret Franciju, kas vēlāk ieguva Simtgadu kara nosaukumu. Angļi guva uzvaras, tomēr galīgi sakaut Franciju, kurai bija apmēram sešreiz vairāk iedzīvotāju, viņiem, domājams, vienkārši nebija pa spēkam. Tas bija liels slogs valstij un tās kasei. Pa valsti klīda nodokļu iekasētāji un burtiski aplaupīja tautu.
Feodāļi centās iegūt arvien lielākus ienākumus no savām muižām. Tas padarīja arvien smagāku anglosakšu zemnieku stāvokli, kuri vēl visai labi atcerējās savu brīvo stāvokli. Situāciju pasliktināja briesmīgā mēra epidēmija XIV gs. vidū, kas nesaudzēja arī Angliju un pēc aptuvenām aplēsēm paņēma ap 1/3 Anglijas iedzīvotāju dzīvības. Iestājās dramatisks darbaroku trūkums, algādžu darba likmes pieauga, līdz ar to dzimtzemnieki arvien biežāk bēga no kungu zemes, aizejot algādžos vai uz pilsētām. Pieauga produktu cenas un arī trūcīgie prasīja algas paaugstinājumu.
Muižnieki un valsts centās ar likuma spēku apkarot gan algu kāpumu, gan zemnieku migrāciju. Valstij nācās aplikt zemniekus ar jauniem nodokļiem, lai finansētu armiju. Anglijas parlaments izdeva likumu, kas spieda strādāt par niecīgām algām, pretējā gadījumā draudēja ar bargiem sodiem.
Domājams, Edvarda valdīšanas beigu posmā tikai karaļa personiskā autoritāte aizkavēja nemieru uzliesmošanu.
Nemieru nobriešana. Kā atbilde Anglijā radās tautas sludinātāji. Savās trūcīgajiem pilsētniekiem un zemniekiem adresētajās asajās runās viņi nosodīja varasvīrus. Tautā īpaši iemīļots bija sludinātājs Džons Bolls, kas sludināja, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi un zemei jāpieder tās apstrādātājiem. Feodāļi arestēja Bolu un ieslodzīja cietumā. Taču viņš no cietuma izsūtīja vēstuli un aicināja tautu sacelties.
Sacelšanās sākums. Kad Edvards III devās Viņsaulē, sacelšanās bija vairs tikai laika jautājums. Tā sākās 1381.gada maija beigās Eseksā, Anglijas dienvidaustrumos. Dažos ciemos uz ziemeļiem no Londonas zemnieki padzina nodokļu iekasētājus, atbrīvoja ieslodzītos, izlaupīja nodokļu kases un izrēķinājās ar karaļa ierēdņiem un neieredzētiem aristokrātiem. Tas kalpoja par lielas sacelšanās sākumu, tā izplatījās ārkārtīgi strauji un dažās dienās tā aptvēra lielāko valsts daļu.
Ar cirvjiem, dakšām un stopiem apbruņojušies dumpinieki apvienojās nodaļās, postīja muižas un klosterus, iznīcināja dokumentus ar ierakstītajām klausībām un nodokļu maksātāju sarakstus. No cietuma tika atbrīvots Džons Bolls, kurš kļuva par vienu no sacelšanās vadītājiem.
Par galveno vadoni kļuva amatnieks Vots Tailers, kas bija pietiekami pieredzējis un drosmīgs cilvēks. Viņš bija piedalījies Simtgadu karā un ieguvis šādu tādu sapratni par militārajiem jautājumiem, tādēļ savās vienībās centās ieviest disciplīnu un militāru kārtību.
Turpmākā sacelšanās gaita. No divām Londonai tuvākajām grāfistēm dumpinieki devās uz galvaspilsētu. Tie gribēja sodīt „sliktos karaļa padomniekus” un panākt, lai karalis izpildītu uzstādītās prasības. Pārējie zemnieki aprobežojās tikai ar savu vietējo kaklakungu iznīcināšanu.
1381.gada 12.jūnijā dumpinieku karaspēks sasniedza Londonu, tās trūcīgie iedzīvotāji atvēra Soutvorkas pilsētas vārtus zemnieku priekšā un tie netraucēti iegāja galvaspilsētā 13.jūnijā. Galvaspilsētā bija maz karaspēka – tā vairums atradās kontinentā vai pie Skotijas robežām. Te viņiem pievienojās daudzi vietējie. Dumpinieki postīja nīsto karaļa padomnieku pilis, tiesas ēkas, nonāvēja tiesnešus un ierēdņus. Tautas nīsti bija arī Hospitāliešu ordeņa brāļi, jo ordeņa pārziņā bija zemes un civilie reģistri, kā arī Londonā lielā skaitā dzīvojošie flāmu amatnieki, ar kuriem vietējiem bija maizes naids. Savukārt trūcīgie londonieši dedzināja bagāto tirgoņu mājas. Daudz vērtību tika sadauzītas un iemestas upē. Dumpinieki paši visai enerģiski vērsās pret laupīšanu, piemēram, iemeta ugunī kādu cilvēku, kas mēģināja noslēpt sudraba trauka gabaliņu. To darīdami sacīja: „Mēs esam cīnītāji par patiesību un taisnīgumu, nevis zagļi un laupītāji.”
Greznās varasvīru rezidences metodiski postīja, taču laupīšanu paši nemiernieki nežēlīgi apkaroja, demonstrējot, ka viņi ir cīnītāji par taisnību, nevis zagļi un laupītāji. Tāpat viņi pastāvīgi uzsvēra savu lojalitāti jaunajam karalim Ričardam II, vainu uzveldami viņa „sliktajiem” vietniekiem.
Pirmā tikšanās ar karali. Karalis Ričards II ar saviem padomdevējiem paslēpās labi nocietinātajā Taueras pilī. Dumpinieki to aplenca un solīja nogalināt visus, kas tajā atrodas. Tādējādi karalis bija spiests tikties ar dumpiniekiem.
Karalis Ričards II, tobrīd bija tikai 14 gadus vecs. Viņa dalība notikumos apliecināja monarha cienīgu drosmi un pašapziņu. 14.jūnijā viņš devās uz sarunām ar nemierniekiem. Sarunu laikā zemnieki svinīgi iesniedza karalim savas prasības. Tajās bija sacīts: neviens cilvēks vairs nedrīkst būt dzimtcilvēks, bet par zemi ir jāmaksā neliela noma. Tika prasīta klaušu atcelšana – „nevienam nav savādāk jākalpo citam kā tikai labprātīgi.” Karalis sarunās piekrita atcelt dzimtbūšanu, taču atteicās izdot linčošanai savus ministrus. Tomēr šo sarunu laikā nemiernieki ieņēma karaļa rezidenci Tauerā, kur atrada un nogalināja valsts kancleru Saimonu Sadberiju, valsts mantzini Robertu Heilzu un vēl pāris no karaļa svītas.
Nobiedētais karalis gan apsolīja visu to izpildīt, kā arī piedot visiem dumpiniekiem. Daudzi zemnieki noticēja šiem solījumiem un no Londonas aizgāja. Taču daļa palika kopā ar Votu Taileru Londonā. Tie pieprasīja jaunu tikšanos ar karali un iesniedza tam papildu prasības: atdot kopienām feodāļu atņemtās zemes, atņemt zemes arī klosteriem un bīskapiem – sadalīt to zemniekiem, piešķirt visiem Anglijas iedzīvotājiem vienādas tiesības.
Otrā tikšanās ar karali. Nākamajā dienā karalis atkal tikās ar Votu Taileru laukā aiz pilsētas mūra. Feodāļi jau bija paspējuši sapulcēt karaspēka vienību un nolikt to slēpnī. Sarunu laikā, kad pats Vots Tailers piejāja pie karaļa svītas, lai paziņotu zemnieku prasības, kāds galminieks uzsāka ar to ķildu. Londonas mērs pirmais cirta tam ar zobenu. Tā dumpinieku vadonis tika nonāvēts.
Zemnieki, palikuši bez vadības, apjuka. Karalim palīgā nāca bruņinieku un bagāto pilsētnieku vienība. Brīdī, kad bruņotais pūlis jau bija gatavs mesties virsū pāris simtiem karaļa vīru, Ričards II atkal parādīja cienījamu aukstasinību, viens izjādms pretī nemierniekiem un pārliecinādams viņus atkāpties no pilsētas.Tikmēr karaļa padomnieki pierunāja zemniekus doties prom no pilsētas, solīdami izpildīt viņu prasības.
Sacelšanās apspiešana. Zaudējusi vadoni un cerēdama uz panākto vienošanos izpildi, Tailera armija izklīda. Daudzviet Anglijā vēl apmēram nedēļu turpinājās nemieri, līdz vara atguva kontroli.
Protams, ka nekādi solījumi pildīti netika. Londonas notikumu laikā pieņemtās hartas par dzimtbūšanas atcelšanu karalis atsauca, daudzviet aktīvākos nemierniekus tiesāja, bieži piespriežot nāvessodus. Pēc zemnieku aiziešanas karalis saaicināja bruņiniekus palīgā no visas Anglijas. Kopā ar algotņiem tie devās pakaļ sacelšanās dalībnieku vienībām un slepkavoja tās katru atsevišķi. Karalis no visiem solījumiem atteicās.
Dumpinieki tika bargi sodīti. Visa valsts noklājās ar karātavām. Londonas centrālajā laukumā cirta galvas dumpīgajiem pilsētniekiem. Nonāvēja arī Džonu Bullu. Vienīgi bailes no jaunas sacelšanās spieda pārtraukt izrēķināšanos.
Dumpja rezultāti. Lai gan sacelšanās tika sakauta, zināmi rezultāti tai tomēr bija. Vota Tailera vadītā sacelšanās būtiski ietekmēja varas, muižniecības un zemnieku attiecības XIV gs. beigu Anglijā. Pēc šiem nemieriem feodāļi vairs neriskēja zemniekus dzīt klaušu darbos. Jau XV gs. gandrīz visi Anglijas zemnieki izpirkās brīvībā un dzimtbūšana, lai gan netika oficiāli atcelta, tomēr faktiski Anglijā beidza pastāvēt XV gs. sākumā. Taču zeme tomēr palika feodāļu īpašumā un par tās lietošanu bija jāmaksā.
Saites.
Anglija.
