Bruņniecība, bruņinieki
Sociāla kategorija viduslaikos Rietumeiropas un Centrāleiropas valstīs, kas attīstītā feodālisma posmā radās no vasaļiem.
Plašākā nozīmē bruņniecība bija visi laicīgie feodāļi, šaurākā - sīkie feodāļi, kas bija vasaļatkarībā no lielajiem feodāļiem. Bruņniecība izveidojās X gadsimtā, kad kara lietas pārņēma aristokrāti - nolabām un turīgām dzimtām cēlušies ļaudis. uzplaukumu sasniedza XII-XIV gs. Bruņinieks saņēma feodu no senjora, deva uzticības zvērestu, iegādājās zirgu un bruņas un kalpoja feodāļa karaspēkā. Bruņinieku dzīve bija saistīta ar kariem, kuru mērķis bija iegūt jaunas zemes un kara laupījumu, piemēram, dalība krusta karos.
Bruņniecība radīja īpašu bruņinieku kultūru, sadzīvi (turnīri, medības), garīgos bruņinieku ordeņus un bruņinieku tiesības. Trubadūru, truvēru, minezengeru daiļradē tika radīts bruņinieka ideāls - uzticība senjoram un kristietībai, augstsirdība, "sirdsdāmas" kults, vārda turēšana, kas gan ne vienmēr atbilda dzīves realitātei.
Bruņojums. Labs zirgs bruņiniekam bija 12 govju vērtībā, bet bruņas pat 3 reizes dārgākas. Bruņinieki bija bruņoti "līdz zobiem," ekipējumā ietilpa vairogs un bruņas, kas bija gatavotas no rūdītas dzelzs, kārtās no 1-2 cm biezumā. Parasti tās sedza augumu,kājas un rokas Bruņutērps svēra līdz pat 30 kg.
Bunuķiveres bija podveida vai spaiņveida, gatavotas no dzelzs plāksnēm, daļēji sedza arī kaklu un seju, bija ar atvērumiem acīm un mutei. Bija arī bruņucepures ar paceļamu sejsegu. Bruņucepures bieži vien izrotāja ar zvēru un putnu attēliem, zirgu astriem.
Zobenu nēsāja kreisajā pusē pie jostas. Vienrcīgais zobens svēra 7-8 kg, divrocīgais - 15-20 kg.
kaujas laikā bruņinieks sev priekšā turēja vairogu, ko parasti rotāja krāsains dzimtas ģērbonis.
Vēl bruņojumā bija pīķi, vāles ar ķēdēm un arbaleti.
Smagā bruņojuma dēļ bruņiniekam bija grūti kustēties, tādēļ tie cīnījās tikai jāšus uz zirga.
Bruņinieku audzināšana pa vecumposmiem.
1.-7.gads - audzināšana tēva pilī.
7.-14.gads - audzināšana augstākstāvoša feodāļa ģimenē, apguva topošā bruņinieka pienākumus. Te viņš apguva uzmanības un pieklājības normas, šaha un dambretes spēli. Lielāko daļu laika pavadīja trennējot savu ķermeni kājām un jāšus.
14.-21.gads - ieroču nesēja pienākumi. Topošo bruņinieku nodeva esoša bruņinieka rīcībā kā kalpu: kalpoja kā ģērbējs,maltītēs, rūpējās par zirgu, tīrīja ieročus un bruņas, palīdzēja turnīros.
21.gads - ieroču nesēju iesvētīja par bruņinieku draugu, vecāku un radu klātbūtnē.
Bruņiniekiem bija jārespektē savs kodekss, taču bieži vien karā šīs normas nedarbojās.
Bruņniecības noriets sākās XVI gs., kad tika radītas pastāvīgas armijas un ieviesti šaujamieroči. To iezīmēja Simtgadu karš, kuras laikā mainījās pilsētu aplenkšanas un ieņemšanas paņēmieni, aizsardzības taktika pret uzbrucējiem. Bruņniecība pavisam zaudēja savu militāro nozīmi līdz ar pulvera šaujamieroču izgudrošanu un ieviešanu, to šķira veidoja pamatu muižniecībai. Vēsturē bruņinieki palikuši kā viduslaiku simbols.
Bruņniecība Latvijā. XII-XIII gs. Baltijā vācu agresijas galvenais militārais spēks bija vācu bruņniecība. Lai nostiprinātos iekarotajās zemēs un ieinteresētu vasaļus to aizstāvēšanā, lielie feodāli, kam nebija sava karaspēka (arhibīskapi, bīskapi, Livonijas ordeņa mestri), piešķīra vācu bruņiniekiem lēņus (zemes valdījumus).
XV gs. beigās līdz ar ekonomikas nostiprināšanos bruņniecība izveidoja arī politiski spēcīgu kārtas organizāciju. Vēlāk ar vārdu "bruņniecība" apzīmēja īpašu priviliģētu muižniecības daļu, ko atbilstoši Baltijas teritoriālajam dalījumam (no XVI gs. 2.puses) sauca par Vidzemes, Kurzemes vai Igaunijas bruņniecību un kas saglabāja daudz priekšrocību līdz pat Latvijas valsts nodibināšanai.
Saites.
Bruņinieku laika literatūra.
