Kalvinisms, kalvinisti
Protestantiskās kristietības novirziens, ko dibinājis Žans Kalvins Šveices pilsētā Ženēvā. Tas bija no baznīcas vajāšanām izbēdzis francūzis.
Kalvinistu baznīca sastāvēja no vairākām baznīcas kopienām, kuras vadīja no visbagātāko pilsētnieku vidus izvēlēti vadītāji.
„Vestmisteras ticības apliecība” (1640.g.)
Vēsture. 1534.gadā Ž.Kalvins noteikti pieslējās protestantismam. Tā kā protestantus Francijā vajāja, Kalvins uz visiem laikiem atstāja dzimteni un devās uz Strasburgu, bet pēc tam 1535.gadā uz Bāzeli.
Savā pirmajā teoloģiskajā darbā Kalvins uzbruka nevis katoļu baznīcai, bet gan anabaptistiem kā dumpiniekiem un ķeceriem.
1536.gadā Bāzelē 1.izdevumā iznāca Ž.Kalvina galvenais darbs "Kristīgās ticības pamācība."
Kalvins arvien vairāk uzmanības veltīja baznīcas iekārtas sīkai izstrādāšanai, pasvītrojot tās noteicošo lomu sabiedrības dzīvē.
1536.gadā Ž.Kalvins pārcēlās uz Ženēvu, kur saskaņā ar Cvinglija reformu tika ievēlēts par mācītāju, bet viņa mēģinājumiem ieviest savu sistēmu sākumā nebija panākumu, viņu pat padzina no pilsētas. Tas bija saistīts ar konservatīvās birģeru partijas uzvaru vēlēšanās. Tomēr, kad atkal 1541.gadā atkal uzvarēja radikālā birģeru partija, kas Ženēvā jau bija ieviesusi cvingliānismu, Ž.Kalvinu no jauna aicināja uz turieni reformācijas tālākai izplatīšanai.
Kalvins ieviesa Ženēvā ārkārtīgi bargu režīmu - "laicīgo askētismu." Mācītāji apstaigāja pilsoņu namus, kontrolēja privāto dzīvi, uzmanīja, lai pilsoņi kārtīgi dzīvotu, būtu centīgi savā darbā un reliģijā. par baznīcas neapmeklēšanu sodīja ļoti bargi, par Dieva zaimošanu sodīja pat ar nāvi. Atcēla daudzās katoļu svināmās dienas, lai palielinātu darba dienu skaitu. Vajāja dažādas dz'ves prieka izpausmes - dejas, rotaļas, aizliedza valkāt gaišas drēbes.
Reformācijas otra pamatlicēja Kalvina reliģiskā darbība vispirms bija vērsta pret anabaptistiem, nevis pret katoļu baznīcu. Kalvins sadedzināja uz lēnas uguns spāņu zinātnieku Servetu, kas bija pieslējies anabaptistiem un racionālistiskajai protestantu mācībai, kas pazīstama ar nosaukumu unitārisms jeb sociānisms. Vēl sadedzināja Žanu Griē, Raulu Monī u.c. Simtiem sieviešu tika sodītas ar nāvi kā "raganas."
Kalvinisms Anglijā. Anglijā tas parādījās XVI gs. beigās kongregacionālisma veidā. Kongregacionālisti uzskatīja, ka katrai draudzei, kon gregācijai, baznīcas kopienai jāsaglabā pilnīga neatkarība visā baznīcas dzīvē kā garīdzniecības izvēlē, tā arī ticības mācībā, disciplīnā, ceremonijās.
Uzskati. Kalvinismsm trūkst luterismam raksturīgais kompromiss ar feodālismu. Atšķiribā no luterisma kalvinisms neatzīst baznīcas pakļautību valstij. Sākumā kalvinistiskajām baznīcām Cīrihē, Ženēvā, dažās kolonijās Ziemeļamerikā bija teokrātiskas tendences, bet vēlāk kalvinisms sāka apmierināties ar baznīcas atdalīšanu no valsts un valsts neiejaukšanos baznīcas dzīvē.
Kalvinisms uzskata Bībeli par vienīgo ticības avotu, pieņem mācību par taisnošanu vienīgi caur ticību, uzlūko baznīcas seremonijas par palīglīdzekli, kā pastiprināt reliģiskās saites, noraida svētbilžu, svēto un jaunavas Marijas kultu, jebkādu reliģisko ceremoniju greznību, dievkalpojumus aprobežo ar Bībeles lasīšanu, psalmu dziedāšanu un sprediķi.
Kalvinisms neuzskata priesterību par sakramentu, atceļ ticīgo iedalīšanu ar sevišķu spēku apveltītajos garīdzniekos un laicīgajos cilvēkos. Kalvinistu baznīcas vadību neieceļ, bet to ievēlē ticīgo draudze.
Kalvinistu baznīcas atšķirīgā iezīme ir prezbiteru institūts. Katoļiem augstākā autoritāte pieder pāvestam, anglikāņiem - bīskapam, kalvinistiem - personu grupai (prezbiteriem), kura pārstāv vairākas vietējās baznīcas un kurā parasti ir bagātnieki.
Ortodoksālā kalvinisma raksturīga īpatnība ir mācība par absolūto predestināciju. Luterisma mācību par pestīšanu ar ticību, nevis darbiem Kalvins novedis, pēc pirmā acu uzmetiena, līdz absudrdam. Viņš mācīja, ka Dievs jau pirms pasaules radīšanas savā absolūtajā paredzēšanā nolemis vieniem cilvēkiem pestīšanu un mūžīgu svētlaimi, citiem - bojā eju elles mokās un ka Kristus miris tikai par pestīšanai izraudzītajiem. Šis Dieva lēmums esot absolūti negrozāms un neizbēgams. Grēcīgs cilvēks esot tik vājš un netikumīgs, ka nekādas viņa pūles nespējot nodrrošināt viņa tiesības uz pestūišanu. Fatāklistiskajai mācībai būtu jārada apātija protestantu vidū, bet patiesībā tieši kalvinisti bija sevišķi dedzīgi kapitāla uzkrāšanā. Saskaņā ar kalvinismu cilvēks gan nevar droši zināt, vai Dievs viņu izraudzījisvai nē, tomēr panākumus darbā ar zināmu ticamību var uzskatīt par liecībum ka cilvēks ir Dieva izredzēts. Ikdienišķos darbus sāka uzlūkot kā Dievam [atīkamu lietu. Kāds kalvinistu sludinātājs teicis: "Dievam jums jāstrādā, lai kļūtu bagāti." Mācībā par predestināciju fantastiskā veidā atspoguļojās tas apstāklis, ka kapitālisma pasaulē veiksme un bankrots atkarīgi no stihisku, neizprotamu spēku žēlastības.
Kalvins attaisnoja augļošanu un verdzību kolonijās. Lai izklaidēšanās nenovirzītu cilvēkus no naudas krāšanas, kalvinisti aizliedza rotaļas un dejas, aizliedza valkāt greznus tērpus. Par šo noteikumu neievērošanu vainīgos bargi sodīja.
Ženēvā stingri kontrolēja pilsētnieku izturēšanos. Visiem vajadzēja apmeklēt baznīcu, vakaros agri nodzēst gaismu, lai rīt agri varētu ķerties pie darba.
Kalvinisti tikpat nežēlīgi vajāja savus pretiniekus un dedzināja tos uz sārtiem kā katoļi. Ne velti XVI gs. vidū Ženēvu dēvēja par „protestantu Romu,” bet pašu Kalvinu – par „Ženēvas pāvestu.”
Kalvinismā sekmes darbā uzskata par pazīmi, ka Dievs attiecīgo cilvēku jau iepriekš izvēlējies pestīšanai.
Kalvinisms mūsdienās. Mūsu dienas ir ap 2 miljoniem (pēc citiem avotiem - ap 5 miljoniem) kongregacionālistu. XIX gs. beigās ASV pastāvēja 4869, Anglijā un Īrijā - 4814, britu kolonijās un Eiropā - 1072, bet pavisam - 10 754 kongregacionālistu draudzes.
Kongregācijas pamats ir kongregācijas locekļi, kurus ievēlē, balsojot pēc īpašas komisijas ieteikuma. Bez viņiem ir vēl grupa personu, kas, nebūdami pilntiesīgi draudzes locekļi, tomēr piedalās nodokļu maksāšanā baznīcai un mācītāju vēlēšanās. Draudzes amatpersonas ir draudzes mācītājs un daži laji, pie kam garīdzniecība savās tiesībās gandrīz nemaz neatšķiras no lajiem. Iesvētīšanu par mācītāju veic kaimiņu draudzes mācītājs. Svētdienas dievkalpojuma parastā forma ir himnas, svēto rakstu lasīšana, lūgšanas, sprediķi.
Tomēr kongregacionālisms neaptver visu mūsdienu kalvinismu. Kalvina teoloģisko sistēmu ar dažiem grozījumiem pieņemušas mūsdienu reformātu un prezbiteriāņu baznīcas. Mūsdienu kalvinisms pastāv reformātu (Eiropā) un prezbiteriāņu (Anglija, ASV u.c.) baznīcas veidā. Vispasaules prezbiteriāņu savienībā ir 125 dažādas kalvinistiskās baznīcas. Mūsu dienās reformātu un prezbiteriāņu ir vairāk par 40 miljoniem.
Kalvinistu dokumenti.
"Otrā helvētiskā konfesija." 1566.g. Visietekmīgākais kalvinistu dokuments. To sastādījis ievērojamais kalvinisma teologs Bullingers.
"Heidelbergas katķisms." 1563.g. Otrs svarīgākais dokuments kalvinismā.
Saites.
Protestantisms un protestanti.
