Aliens

Dāņu arheologs uzskata, ka Ņūgreindžas rekonstrukcija neatbilst vēsturiskajai īstenībai

Ņūgreindža - lielas ar zemi apbērtas, uz ziemas saulgriežu saullēktu punktu orientētas koridorkapenes, kuru frontālo pusi ietver augsta, spīdošu baltu kvarca un granīta akmeņu siena - ir šodien pazīstamākais megalītiskās kultūras piemineklis Īrijā. Tomēr, ļoti iespējams, ka iespaidīgais akmens valnis pirms 1962.-1975.gada veiktās rekonstrukcijas vēsturiski nekad nav pastāvējis. Tā domā dāņu arheologs Pelle Ēriksens, kura raksts "Ņūgreindžas dižais kapukalns" publicēts Skandināvijas vadošā arheoloģijas izdevuma Acta Archaeologica jaunākajā numurā (vol. 79, 2008).

Korkas universitātes profesors Maikls O' Kellijs, kurš XX gs. 60.-70.gados vadīja Ņūgreindžas izrakumus un restaurāciju uzskatīja, ka piemineklis uzcelts vienā kārtā. O'Kellijs pieņēma, ka liela pamatkostrukciju sākotnēji klājusi zemju un kūdras daļa noslīdējusi ārpus kapukalna robežām, kad sagāzies balto akmeņu valnis.
Ēriksens savu pētījumu pamato uz O'Kellija iegūto datu pārskatīšanu. Ja O'Kellijs domāja, ka atsevišķās akmeņu un zemju-kūdras kārtas kalna segumā izveidoja celtnieki, tad Ēriksens apgalvo, ka kūdras slāņi veidojušies dabīgi, kalnam apaugot ar veģetāciju atsevišķo būvniecības kārtu starpposmos. Augi, Ēriksens norāda, kūdras slāņos atradās dabīgā novietojumā, ar saknēm uz leju, nevis visos virzienos, kā tas būtu, ja klājumu veidotu mākslīgi.

Ņemot vērā arī citas liecības, Ēriksens Ņūgreindžas tapšanu iedala 5 līdz 6 fāzēs.

1.-2.fāzē ap 3300.g.pmē. uzbūvēja koridorkapeņu uzkalnu un ar baltajiem akmeņiem izklāto ceremoniālo laukumu svētvietas priekšpusē. Nekāda siena pēc Ēriksena viedokļa Ņūgreindžas uzbērumu nekad nav balstījusi.

3.fāzē - rievotās un biķeru keramikas kultūras laikā netālu no kapukalna uzbūvēja hendžu un apkārtnē sāka veidoties biezs kultūrslānis, kurā atrodamas ugunskuru vietas, senlietas, kaulu (galvenokārt cūku) un citas rituālo darbību liecības.

4.-5.fāzē vēlajā neolītā - agrajā bronzas laikmetā virs koridorkapa uzkalniņa izveidoja lielu kalnu ar plakumu virspusē.

5.fāzē Ņūgreindžas piemineklis lielā mērā līdzinājās savam laikabiedram - Eiropas lielākajai mākslīgi uzbērtajai piramīdai - Silberijas kalnam Anglijā.

Pēdējā, 6.celtniecības kārtā agrajā bronzas laikmetā uzslēja lielo akmeņu apli apkārt kalnam, kā arī, vienu atsevišķu akmeni novietoja pieminekļa plakumā.

Ja Īrijas pieminekļu aizsardzības institūciju speciālisti piekritīs Ēriksena interpretācijai, kas manuprāt šķiet loģiska un pamatota, tad nākotnē pretrunīgo sienu, iespējams, nojauks un ar akmeņiem izklās laukuma segumu iepretī ieejai kapenēs.

Pirmo reizi publicēts 24.02.2009.