Aliens

Stāsts par spēkoni Samsonu

Cilvēkiem allažiņ ir patīkuši stiprie. Ne tika garā un idejā, bet arī vienkārši fiziski stiprie. Nu tādi, kas kalnus var gāzt. Hērakls, Vainemainens, Gilgamešs, Lāčplēsis... Nu tie gan tādi pagānu stiprinieki, nav tiem īstas spozmes. Bet jūdiem, no Tās Grāmatas, kas visa pamatā, ir savējais – spēkonis Samsons. Par viņu tad arī šis gabals...

Notikumi ap un ar jūdu spēkoni Samsonu apstāstīti Soģu grāmatā.

Tā parādīšanās „vēsturiskais” fons ir šāds – jau vairākkārt iznīcināti akal uzradušies nolāpītie filistieši, un akal paverdzinājuši Dieva izredzēto tautu! Tas nekas, ka nez cik reizes kopš Jozuas laikiem šo zemīti žīdi pārstaigājuši ar uguni un zobenu, un visus vairākkārt apkāvuši. Tomēr te še, te tur, pretēji jebkādai loģikai un saprātam atkal uzrodas fēniksveidīgie amorīti, filistieši u.c. nekrietnas tautas, kas tā vien lūko kā jūdiem bojāt dzīvi.

Samsona piedzimšana. Šoreiz atdzimušie filistieši jūdus aplikuši ar 40 gadu ilgu verdzību. Šāda Debesīs nesaskaņota rīcība brēktin brēca pēc iejaukšanās. Jahve pakasīja savu bezgalīgi pliko, miljardiem gadu veco pakausi un nosprieda, ka savus nepaklausīgos bērnus tomēr atsvabinās. Un darīs to pagalam triviālā un jau vairākkārt izmantotā veidā – nosūtīs uz Zemi kādu nerātnu eņģeli no sava lielā izpalīgu pulka, kas tā vien drūzmējās pie Tā Kunga troņa, gaidot dažādus interesantus misijas uzdevumus.
Sacīts – darīts. Nerātnais eņģelis uz Zemes nonāca pie kāda Manua kunga no Danas cilts. Viņa sieva bija neauglīga (mūslaiku medicīna gan saka, ka nospiedošā vairumā gadījumu vainojams vecis, kura spermatozoīdiem ir mazs kustīgums), bet pēc Debesu Nerātņa apciemojuma situācija kardināli mainījās. Sieva tapa grūta (es takš teicu, ka vainīgs vecis!), bet eņģelis no tās paņēma solījumu, ka ieņemtais dēls nekad negriezīs matus, jo iekš tiem būs viņa spēks: „...dzinēja nazim nebūs nākt pār viņa galvu, jo zēns būs Dievam īpaši novēlēts.” (Soģu, 13.nod. 5.)
Kad pienāca paredzētais laiks, Manua kundze dzemdēja, un arī paša Manua kunga priekam nebija gala. Bībele mums nepavēsta Brašā Debesu Valētāja un īstā tēva vārdu. Interesanti, ka to gribējis zināt ne tikai Nibiru, bet arī Manua pāris, taču Tā Kunga eņģelis liedzās: „Tas ir noslēpums.” (Soģu, 13.nod. 18.)
Žēl gan, tad mēs varētu pasekot viņa gaitām tālākā cilvēces vēsturē – vai tik tas nav bijis tas pats žipčiks, kas apciemojis Maķedonijas Aleksandra māti Olimpiju vai Jēzus māti Mariju. Tā sacīt, specializējies noteiktā jomā...
Lai nu kā, bet puika bija sanācis uz goda, un nosauca to par „Saulaino” (ivritā – Samsons, lai gan nez kādēļ visās Bībelēs latviešu valodā šis saukts par Simsonu. Ja grāmatas būtu drukātas nesen, domātu, ka vainīgs multeņu seriāls!). Puika jau no paša sākuma pievērsa sev uzmanību ar neparasto fizisko spēku. Reiz pavisam vienkārši piebeidza lauvu, pārplēsdams to uz pusēm (nu sen tas bija, Palestīnā toreiz lauvas vēl staigāja arī ārpus zoodārziem).

Samsona gaume uz sievišķiem. Pienāca Samsona precību gadi, sāka viņš apsvērt sievas ņemšanas procedūru, un te nu izpaudās viņa antipatriotiskā seksuālā interese. Nevēlējās viņš vis kādu smuidru žīdenīti apņemt, bet jau no paša sākuma meta acis uz filistietēm, no kurām vienu bija jau ieskatījis Timnā (tāda pilsēta). Pārējie ciltsbrāļi visādi mēģināja pārliecināt viņu, ka neģeld kārtīgam žīdam ar neapgraizītajiem elku pielūdzējiem pīties, taču šis nekā – sak, Mozus likums tāpēc arī ir likums, ka tur jābūt arī kaut kādam izņēmumam. Un ņēma un cerējās pie filistietes. Tā, lūk...
No šī brīža viņa biogrāfijā parādas arī gadījumi, kas neapgāžami liecina par viņa pārmērīgo kauslīgumu.
Tā piemēram, jau kāzās, kuras šie svinēja vairākas dienas, viņš sievas radiem-jauniešiem uzdeva mīklu, par kuras atminēšanu apsolīja balvā 30 kreklus un vēl 30 apmetņus. Viņa jaunā sieva juta līdzi saviem radiem un spēcīgajam, bet diezgan vientiesīgajam Saulainītim gultā izzināja mīklas atminējumu. Filistiešu jaunieši mīklu tādejādi atminēja un Samsonam neatlika nekas cits kā gādāt apsolīto galantēriju. Stiprinieks šo jautājumu atrisināja pagalam vienkārši pēc krievu principa „ja spēka pietiek, tad prāts nav vajadzīgs”: viņš devās uz filistiešu Aškalonu (skatījos kartē – arī šodien Izraēlā ir tāda pilsēta) un uzsāka kašķi ar atbilstoša skaita filistiešu bariņu. Visus 30 nosita ka nemetas, novilka tiem drēbes un norēķinājās ar sievas radiem kā nākas. Un sitot šos nost „Dieva gars bija nācis pār viņu” (Soģu, 14.nod. 19.) - nepieskaitāms, vai? Nez, vai „Dieva gara nākšanu pāri” nevar minēt tiesā kā vainu mīkstinošu apstākli, gadījuma ja sanācis kādam stipri iedot pa pieri?
Kāzu dzertiņš laikam arī ir bijis nopietns. Jo kā gan savādāk varētu izskaidrot faktu, ka jau 7.svinību dienā līgavas tēvs atdeva meiteni citam vīrietim, kas pie tam bija Samsona labākais draugs un kāzās vedējs (šitā nejēdzība aprakstīta Soģu grāmatas 14.nodaļas pašā pēdējā 20.pantā). Tomēr varbūt pie vainas bija arī Samsons, jo kā reizīti uz šo brīdi bija kur „aizķēries” pāris dienas (varbūt bija aizklīdis pēc sērkociņiem, vai arī kazas ganījis). Un tā, Samsons pagalam priecīgs ieradās pie savas solītās „sešu dienu sievas” (lūdzu nejaukt ar Sešu dienu karu, tas noticis stipri jo vēlāk), lai tai uzdāvātu kazlēniņu (Bībele šoreiz mums nestāsta, kur viņš to rāvis, un varbūt mums labāk arī to nezināt...). Taču uz sliekšņa viņu sagaidīja sirdīgs brūtes tēvs: „...es nodomāju, ka tu neieraudzīji viņu, tādēļ atdevu to tavam draugam. Lūk, jaunākā māsa ir vēl daiļāka par viņu; lai tā ir viņas vietā. Bet Samsons tiem sacīja: nu es būšu taisns pret filistiešiem, ja darīšu tiem ļaunu.” (Soģu, 15.nod. 2.-3.)
Varbūt tieši tāds arī bija jūdu dieva plāns. Nu tad Samsons ar Visaugstākā atbalstu sāka terorizēt visu filistiešu tautu. Kā pirmās viņš savāca 300 lapsas (va vellos!) „...un paņēma lāpas, sasēja tās ar astēm, un piesēja pa lāpai starp divām astēm. Un aizdedzināja lāpas, un palaida tās filistiešu druvā „tā nodedzinādams itin visu: sacelto, kā arī vēl nepļauto labību un pat vīna kalnus un olīvu kokus.” (Soģu, 15.nod. 4.-5.) Paši filistieši arī nebija nekādi vājie. Uzzinājuši par Samsona dusmu iemeslu, tie devās pie tā potenciālā sievastēva un nodedzināja sirmgalvi kopā ar viņa meitu. Tā sacīt, Saulainīša nomierināšanai. Uhh, sūri gan to laiku tikumi!
Tomēr Samsona „jumts” tad, liekas, ar Jahves gādību sāka jau braukt, jo viņš pavēstīja, ka tagad viņš to vien tik darīs kā dažādi mocīs visu filistiešu tautu. Un saka tālāk Bībele šādi te: „sadragāja to plecus un gurnus” (Soģu, 15.nod., 8.) Par šo brutālo aktu svētie raksti neko sīkāk vairs nepaskaidro. Bet nu filistieši (tie, ar veselām kājām un rokām) savācās, lai jūdiem atriebtos. Žīdi, savukārt, nebija par to priecīgi un veseli 3000 tautieši no Jūdas dzimtas ieradās pie Samsona, kurš bija apmeties Ētama kalna aizā, un izteica tam pārmetumus. Samsons uz to atbildēja, lai tautieši šo cieši savaņģojot un izdodot filistiešiem mīļā miera labad. Tā arī izdarīja, un filistieši bija gandarīti. Bet te nu bija! Tiklīdz filistieši šo bija savākuši, tā viņš sarāva saites, paķēra no zemes ēzeļa žokli un ar to noslaktēja veselu tūkstoti! Nu moins, Galaksār! Ar ēzeļa žokli!? Palasiet, lūdzu, arī attiecīgo Minhauzena nodaļu par pīļu grupveida nolietāšanu ar bīsi caur skursteni. Liekas, es viņam sāku ticēt!

Samsons – soģis. Pēc šādām delverībām, liekas, filistieši atstājās, un Izraēļa tauta piešķīra Samsonam augstākā soģa amatu, kura pienākumus tas pildīja veselus 20 gadus (šā fakta dēļ tad arī stāsts par Samsonu vispār iekļauts šāda nosaukuma grāmatā). Jāatzīmē, ka piemēru gan viņš tautai rādīja sliktu. Bieži apmeklēja vieglas uzvedības sievietes, pie tam pilnīgi atklāti. Viņam turpināja patikt filistietes. Nu, neko darīt – tāds bija „Dieva plāns!” Par Samsona kā soģa darbību Svētie raksti gan mums neko daudz nestāsta. Tiem "Privātās dzīves" šnitē ir licies svarīgāk tas, ar ko Samsons gulējis un kam "pa bieti ievilcis."

Samsons iet meitās uz Gazu. Reiz tas viņam gandrīz vai beidzās pavisam slikti. Nonācis Gazas pilsētā (tolaik turpu nonākt bija stipri vieglāk, jo Gazas sektors nebija bloķēts un gaziešiem nebija vajadzības rakt tuneļus) „ieraudzīja tur staiguli un iegāja pie tās...” (Soģu, 16.nod., 1.-3.) Gazieši, kas arī bija filistieši, to piefiksēja un rīta gaismā bija nolēmuši Samsonu piebeigt. Visu nakti tie gatavojās un gatavojās, bet Samsons piecēlās pusnaktī, izlauza pilsētas vārtus ar visiem aizbīdņiem un uznesa kā nebijis tos kāda kalna virsotnē pie Hebronas ceļa. (arī Soģu, 16.nod., 1.-3.) Vārdu sakot, pagalam darbs un materiāls!

Samsons un Dalila. Kā vienā no reizēm Samsons atkal iemīlējās filistietē Dalilā, ar kuru iepazinās pastaigājoties gar Soreka strautu. Šī sieviete kļuva Samsonam liktenīga. Filistieši, to uzzinājuši, piedāvāja skaistulei milzu naudu, lai tā Samsonu ievilinātu lamatās un padarītu pēc iespējas vārgāku pirms izdošanas.
Tālāk seko visai panaiva pasaciņa, kuras rezultātā Dalida mēģina izzināt Samsona spēka noslēpumu. Šī epizode ar spēka avota iztincināšanu īpaši krīt uz nerviem ar savu naivismu. Trīs reizes Samsons šai viltīgajai un mantkārīgajai sievietei sastāsta visādu bleķi, taču ceturtajā reizē tomēr izstāsta patiesību, kas viņu arī pazudina. Tad kas ir šis Samsons – Izraēļa tautas soģis vai kaut kāds Sinajas auns? Vai var būt vēl stulbāks?
Un tā – Dalida uzzin, ka Samsona spēks slēpjas nekad negrieztajos matos, tiek nogrieztas 7 bizes no Samsona galvas, un tas kļūst kā visi citi cilvēki.
Tādējādi saķert Samsonu vairs nebija tik grūti. Filistieši viņu sasēja un, nešpetņi tādi, izdūra acis.

Samsons gūstā. Neredzīgo Samsonu atveda uz Gazu, iekala to divās vara ķēdēs un gūstekņu namā to nostrādināja kā malēju. (Soģu, 16.nod., 6.-21.) Man domāt lielie graudu malšanas dzirnakmeņi nav nekāds fiziski vieglais darbs, vai tad šis to spēja bez matiem būdams?
Tālāk filistieši pieļāva ārkārtīgi lielu kļūdu (stulbums laikam tomēr ir lipīgs, jebšu akal kāds "Dieva gars bij' pār šiem laidies"?), jo nemaz nerūpējās par to, lai Samsona ataugošie mati tiktu regulāri noskūti. Filistijas Republikas Iekšlietu ministrijas Ieslodzījuma vietu departamenta vadītājs (analogs mūsu Puķītim) būtu pelnījis padzīšanu ar sūdainu koku no valsts dienesta, jo šī nolaidība vēlāk ļoti dārgi maksāja, kā tagad teiktu, filistiešu nodokļu maksātājiem.
Un tā: „Pa to laiku mati uz viņa galvas sāka ataugt, kur tie bija noskūti.” (Soģu, 16.nod., 22.)

Samsona gals. Drīzumā filistiešiem iestājās lielu svētku laiks par godu savam dievam Dagonam. Samsonu no ieslodzījuma vietas pārveda uz lielu pili, „kur bija trīs tūkstoši cilvēku, vīriešu un sieviešu.” Gūstekni novietoja starp diviem stabiem jeb kolonnām, kas balstīja visu ēkas konstrukciju, filistieši vēlējās izklaidētis. Nu ko, garlaicīgi tiem tiešām nebija...
Un Grāmata saka: „Un viņš sasvērās ar spēku, tad nams gāzās pār dižciltīgajiem un pār visu tautu.” (Soģu, 16.nod., 30.) Bojā gāja lērums cilvēku.
Starp citu, Bībeles patiesību aizstāvji uzgavilēja, kad nesen Palestīnā tika atrakta un izpētīta kāda filistiešu svētnīca. Patiesi izrādījās, ka tā tikusi balstīta uz diviem centrāliem stabiem. Viņu prāt, tas pierādot Bībeles patiesīgumu. Nibiruprāt gan tas pierāda tikai to, ka filistiešu svētnīcas patiesi balstījušās uz diviem lieliem stabiem, par ko zinājuši un tā arī rakstījuši levīti.
Radinieki Samsona mirstīgās atliekas apbedīja viņa tēva Manua kapā starp Coru un Eštaolu. Kur tas ir nezinu, bet kad būsiet turpu nobraukuši - taujājiet...

Samsona stāsta salīdzinājums ar Hērakla stāstu. Pastāv visai lielas aizdomas, ka Samsona notikumu sacerējušie levīti gluži prastā veidā visādas detaļas „nospieduši” no grieķu Hērakla. Viena no tādām detaļām ir tas pats ēzeļa apakšžoklis ar ko Saulainītis noslaktēja veselu tūkstoti filistiešu.
Melnsvārči gan šai sakarā mēģina iegalvot, ka tieši grieķu pagāni ņēmuši šos notikumus no Bībeles un pārstāstot tos izkropļojuši. Nu tad palūkosim kā tad ir ar hronoloģiju. Baznīca apgalvo, ka Soģu grāmata tikusi pravieša Samuēla sarakstīta jūdu ķēniņa Zaula laikos - tātad varētu būt kāds XI gs.pmē. Nu bet grieķiem taču Hērakla epopeja bija cieņā jau pirms Trojas kariem (tas bija tik sen, ka paši grieķi tad vēl nebija grieķi!). Starp abiem šiem notikumiem varētu būt kādi 200 gadi.
Bez tam grieķu Hērakla stāsts veidots daudz smalkāk, tajā nav tādu acīmredzamu glupību. Hērakla gals nav tik bezjēdzīgs kā Samsona, lai gan arī savā ziņā arī pelnījis līdzjūtību. Grieķu variantā Hērakls tik ļoti ir Līdijas valdnieces Omfālas skaistuma valdzināts, ka aizmirsis visus savus varoņdarbus un apkārtklaiņošanas noslieci – vārdu sakot, ticis skaistules piejaucēts. Kamēr viņa iemīļotā piemēra varoņa bruņas un vicina leģendāro vāli, tikām Hērakls pats mēģina vērpt vilnu un lauž adāmadatas pie savas skaistās pavēlnieces kājām. Tādejādi šī epizode parāda varu, kādu pār vīrieti, pat varoni, var iegūt sieviete. Tomēr viss ticamības robežās.
Vārdu sakot, Samsona un Dalidas attiecības ir Hērakla un Omfālas attiecību prototips.
Aizdomas vēl vairāk pastiprina epizode pašā Samsona jaunībā, kad viņš uzvar lauvu, kas uzglūn vietējiem iedzīvotājiem. Tieši uzvara pār Nēmejas lauvu ir Hērakla 12 varoņdarbu saraksta pirmajā vietā.

Kāda morāle? Nu man gan labāk patīk Hērakls.
Pagāniskais Hērakls visumā izskatās nesalīdzināmi cēlāks par Samsonu, lai gan abus vieno neremdināma kāre uz sieviešiem. Hērakls savu spēku un atjautību veltījis, lai palīdzētu cilvēkiem, uzvarējis daudz briesmoņu un tirānu.
Tikām Samsons nodarbojies ar huligānismu (lords Huligans gan tais laikos vēl nebija pat ieplānots!) un cilvēku slaktēšanu. Varētu jau teikt, ka tā bijusi atriebība viņa tautas apspiedējiem filistiešiem, taču tas nepārliecina, jo izskatās pēc prastas atriebības aiz personiskā aizvainojuma – savas „sešu dienu sievas” dēļ.
Nekur viņa darbībā nav saskatāmi arī reliģiski motīvi, kas varētu liecināt vismaz par kaut kādu vērtību sistēmu. Būtu tikai loģiski, ja Samsons apkarotu pagānu dievību Dagonu sava Jahves vārdā. Taču arī te – nekā! Visu savu Dieva doto spēku viņš izlietoja skrienot pakaļ filistiešu bābiešu brunčiem.
Nu nekā tāda, lai par to būtu jālasa „svētajos rakstos”!

Augšējā attēlā: fragments no P.Rubensa gleznas "Samsons un Dalila" (ap 1610.g.).

Avoti:
Soģu grāmata.
Idejas no Leo Taksila "Jautrās bībeles" 1965.gada krievu izdevuma.
Ironija no Nibiru.