Brāļi Grimmi. Salātlapiņa

"Salātlapiņa," kas brāļu Grimmu pasaku pirmajā izdevumā publicēta ar 12.kārtas numuru, Ārnes-Tompsona klasifikācijā atbilst 130.tipa pasakām, "Jaunava tornī."

Stāsta nozīme tikusi dažādi interpretēta, taču autoru vairākums ir vienisprātis, ka tas vēstī par meitenes kļūšanu par sievieti, pienākot reproduktīvajam vecumam, vecāku centieniem nepieļaut meitas priekšlaulību sakarus un sodu par aizlieguma pārkāpumu. Visam cauri vijās dilemma par sievietes brīvo izvēli, tiesībām pašai izvēlēties ar ko precēties jeb būt kopā un tās rezultātā sagaidāmajām konsekvencēm patriarhālā sabiedrībā.

Grimmu "Salātlapiņas" tiešais avots ir Frīdriha Šulca Leipcigā, 1790.gadā izdotā darbā "Kleine Romane" publicēts stāsts, taču brāļi folkloristi bija pazīstami arī ar citām "Jaunavas tornī" versijām - itāļa Džambatistas Bazila "Petrosinellu" no viņa pasaku krājuma "Pentamerona" (1634.g.), francūzietes De la Forsas jaunkundzes "Persinetu" (1698.g.), kā arī Johanna Gustava Bišinga 1812.gadā Leipcigā publicētajā krājumā "Volks-Sagen, Märchen und Legenden" iekļauto "Die Padde."

Senākā, mūsdienās zināmā "Salātlapiņas" stāsta publikācija ir persiešu pasaka "Rudāba," ko X gs. beigās savā sarakstītajā episkajā poēmā "Šahnamē" ("Karaļu grāmata") iekļāva persiešu dzejnieks Firdousī.

Zināma līdzība ar "Salātlapiņu" ir arī svētajai Bārbarai, kura, atbilstoši leģendai, kā nevainīga jaunava bijusi ieslodzīta tornī, pretēji tēva gribai aprecējusies un par to sodīta ar nāvi. Romā Sv.Barbaras leģenda bija zināma kopš VII gs., bet viņas kults, kas vispirms izveidojās Tuvajos Austrumos ("Rudābas" ietekme?), tiek atzīmēts no IX gs. Tā kā agrīnajos martirologos Sv.Barbara neparādās, tad ar lielu pārliecību var teikt, ka viņa ir sinkrētisks tēls, kas, ietērpjot kristīgās drānās sava laikmeta cilvēkiem svarīgus pagāniskos arhetipus, ļāva tiem zināmā mērā dzīvot tālāk.

Galvenā atšķirība starp Grimmu pirmo, šeit publicēto "Salātlapiņas" variantu un tā redakciju nākošajos, bērniem priekšā lasīšanai paredzētajos izdevumos ir laumas gūsteknes negribētās grūtniecības noslēpšana. Ja sākotnējā versijā Salātlapiņa atklāj par prinča viesošanos, naivi jautājot laumai, kādēļ gan viņai drēbes palikušas par mazām, tad vēlāk atmaskojošais jautājums ir par prinča svaru: "Burve nenojauta, kas noticis, līdz kādu dienu Salātlapiņa viņai teica: "Krustmāmiņ, saki man, kāpēc tevi man ir daudz grūtāk uzvilkt augšā [tornī], nekā jauno princi, kas tūlīt ieradīsies?" 

Salātlapiņa

Reiz dzīvoja vīrs un sieva, kuri ilgi bija vēlējušies bērnu, bet tas tā arī nebija pieteicies. Vienā jaukā dienā beidzot sieviete saprata, ka ir mātes cerībās. Šo ļaužu mājas aizmugurē bija mazs logs, pa kuru varēja redzēt laumas dārzu, kurš bija pilns ar puķēm un garšaugiem. Šajā dārzā nevienam nebija atļauts ieiet. Kādā dienā sieva stāvēja pie šī mazā loga un lūkojās dārzā. Viņa ieraudzīja dobē brīnumjaukas salātlapas. Sievai, par spīti tam, ka viņa zināja, ka nevienu nedabūs, uznāca neremdināma vēlme pēc šīm salātlapām. Tas viņu tā nomāca, ka viņa saslima. Vīrs pavisam nobijās un jautāja, kāpēc sievai ir tāda vēlme. Viņa atbildēja: “Ak, ja es nedabūšu apēst nevienu no tām salātlapām, kuras aug aiz mūsu mājas, tad man ir jāmirst.”

Vīrs savu sievu tik ļoti mīlēja, ka, neskatoties uz visu, kas varētu notikt, teica sev: „tu viņai kādu no tām lapiņām dabūsi.” Tā viņš vienu vakaru pārkāpa pār augsto mūri un steigā izrāva pilnu sauju ar salātlapām, kuras aiznesa sievai. Salātlapas viņai tik ļoti, ļoti garšoja, ka nākamajās dienās sievai gribējās vēl vairāk. Vīrs saprata, ka miera tik un tā nebūs, un kāpa vēl vienu reizi dārzā. Šoreiz viņš pamatīgi nobijās, jo ieraudzīja, ka dārzā stāv lauma un draud viņam, lai nesper tur soli un pat neiedomājas no viņas dārza kaut ko zagt. Vīrs lūdzu piedošanu, cik vien labi mācēdams, aizbildinoties ar savas sievas grūtniecību un to, cik bīstami tāpēc esot sievai kaut ko noliegt. Beidzot ierunājās arī lauma: “Es gribu ar tevi izlīgt mieru un pati atļauju tev ņemt līdzi salātlapas, cik vien tu vēlies, tikai par atlīdzību es saņemšu bērnu, ar kuru tava sieva ir grūta.” Bailēs vīrs visam piekrita un kad pēc kādām nedēļām sieva laida pasaulē mazuli, parādījās lauma, kura nosauca mazo meiteni par Salātlapiņu un paņēma to sev līdz.

Salātlapiņa kļuva par skaistāko bērnu zem Saules. Kad Salātlapiņa kļuva divpadsmit gadus veca, Lauma ieslēdza viņu augstā, augstā tornī, kuram nebija ne durvis, ne trepes, tikai pašā torņa augšā bija mazs logs. Kad lauma vēlējās iekļūt tornī, viņa nostājās zem loga un sauca: “Salātlapiņ, salātlapiņ, nolaid savus matus lejā.”

Salātlapiņai bija spēcīgi mati, smalki kā izvērpts zelts un, kad lauma viņu sauca, Salātlapiņa savus matus atpina, apsēja ap loga āķi un ļāva matiem nokrist divdesmit delnas zemu, lai lauma pa tiem var uzrāpties.

Reiz kādu dienu caur mežu, kurā atradās tornis, devās jauns ķēniņdēls. Viņš ieraudzīja skaisto Salātlapiņu stāvam augšā pie loga un dzirdēja, kā viņa ar saldu balsi dzied tā, ka viņš Salātlapiņā iemīlējās. Taču Tornim nebija durvis un nevienas trepes tik augstu nevarētu palīdzēt uzkāpt un ķēniņdēls nonāca izmisumā. Tomēr, par spīti tam viņš katru dienu devās uz mežu līdz vienā reizē viņš ieraudzīja laumu ejam uz torni un sakām: „Salātlapiņ, Salātlapiņ, nolaid savus matus lejā.”

Tā viņš atklāja, kādā veidā var iekļūt tornī. Viņš labi bija iegaumējis laumas vārdus, kurus bija jāizrunā un kādā citā dienā, kad kļuva tumšs, piegāja pie torņa, pavērās uz augšu un sacīja: „Salātlapiņ, Salātlapiņ, nolaid savus matus lejā!”

Salātlapiņa no sākuma nobijās, bet drīz vien jaunais ķēniņš viņai tik ļoti iepatikās, ka viņi vienojās, ka ķēniņdēlam jānāk katru dienu un jākāpj pie viņas. Tā viņi dzīvoja kādu laiku jautri un priecīgi un lauma neko nenojauta līdz kādu dienu Salātlapiņa viņai teica: „Klausieties, krustmāmiņ, drēbītes man kļuvušas par šauru un vairāk neder.” Ak, tu bezdievīgais bērns, teica lauma, ko man no tevis jādzird, un uzreiz saprata, ka tiek krāpta. Viņa paņēma Salātlapiņas skaistos matus, pārmeta pāris reizes pāri savai kreisajai rokai, ar labo roku paķēra šķēres un šņik, šņak, tie bija nogriezti. Pēc tam viņa aiznesa Salātlapiņu uz kādu neapdzīvotu vietu un tur atstāja. Salātlapiņa tur nonāca nožēlojamā stāvoklī, bet pēc neilga laika viņai piedzima dvīņi, puisis un meitene.

Tajā pašā dienā, kad Salātlapiņa tika izraidīta, lauma viņas nogrieztos matus vakarā piekabināja pie loga āķa un kad ķēniņdēls atnāca un sauca: „Salātlapiņ, Salātlapiņ, nolaid savus matus lejā!”, lauma nolaida lejā matus un uzvilka viņu augšā. Princis, mīļotās Salātlapiņas vietā ieraugot laumu, bija ļoti pārsteigts.

„Vai tu zini to,” teica niknā lauma, „ka Salātlapiņa tev ir mūžīgi pazudusi!”

Tad ķēniņdēls izmisa un nogāzās no torņa lejā, tā ka dzīvība vēl viņā palika, bet abas acis tika izsistas. Noskumis viņš maldījās pa mežu, ēda tikai zāli un saknes un neko citu nedarīja kā tikai raudāja. Pēc dažiem gadiem viņš nokļuva nomaļajā vietā, kur kopā ar saviem bērniem dziļā nabadzībā dzīvoja Salātlapiņa. Viņas balss princim šķita tik pazīstama, un tajā pašā mirklī Salātlapiņa karaļdēlu pazina un metās raudādama viņam ap kaklu. Divas no Salātlapiņas asarām iekrita prinča acīs, tās kļuva atkal skaidras un viņš redzēja kā iepriekš.

Avoti:
zeno.org
pitt.edu