Bizantiešu literatūra
Tā aizsākās IV gs., tika rakstīta grieķu valodā un veidojusies sengrieķu un austrumu literatūras tradīciju, kā arī agrās kristietības ideju ietekmē.
Raksturīgs agrīnās literatūras paveids bija vēsturiska proza; tās dibinātājs Cēzarejas Eisēbijs IV gs. sarakstīja baznīcas vēsturi.
VI gs. sāka rakstīt laikmeta vēsturiskās hronikas - Prokopijs, un pasaules vēstures stāstus - Jānis Malala. Dzeja radās uz baznīcas liturģiju pamata. Pirmais ievērojamais dzejnieks bija Romāns Melods VI gs., daudzu reliģisko himnu autors.
VI gs. uzplauka arī epigrammu žanrs - Pāvils Silenciārijs.
VII-IX gs. antīko tradīciju ietekme mazinājās, pārsvaru guva reliģiskā literatūra. Nozīmīgi šā perioda garīgās prozas un dzejas pārstāvji bija Damaskas Jānis un Teodors Studits.
IX-XI gs. radās dažādi ralstu kopojumi. IX gs. Fotijs sastādīja "Miriobiblionu," atlasot un komentējot 279 seno rokrakstu. X gs. Simeons Metafrasts apkopoja svēto dzīves stāstus. XI gs. izcilākā personība bija Mihaels Psells, filozofs un daudzpusīgs rakstnieks.
XII gs. atkal radās interese par antīko pasauli. Pēc grieķu parauga romānus rakstīja Teodors Prodroms, kas bija arī galma dzejnieks un daudzu panegiriku autors. Imperatora Alekseja I Komnēna meita rakstniece Anna Komnēna sekmēja literatūras pulciņu rašanos. Šai laikā tapa nacionālais eposs "Digeniss Akrits."
Vēlīnā literārā perioda ievērojamākais darbinieks bija Nikefors Gregors, kas sarakstīja plašu sava laika (XIV gs.) vēsturi.
Bizantijas literatūras attīstības process izbeidzās XV gs. pēc Konstantinopoles nonākšanas turku varā. Labākie bizantiešu literatūras darbi ietekmēja bulgāru, serbu, gruzīnu, armēņu rakstniecības attīstību.
