Trīsvienība, svētā
- Detaļas
- Publicēts 10 Jūnijs 2018
- Autors Redaktors
Dieva trīsdaļības jēdziens kristīgajā mitoloģijā, kristīgās ticības pamata dogma: Dievs ir vienots trīs personās, katra no kurām pārstāv vienu no Dieva esībām.
Trīsvienības priekšstata avoti. Jau ilgi pirms kristietības cilvēki iedomājās pasaules radīšanas procesu gluži kā cilvēka piedzimšanas aktu. Tie uzskatīja, ka, tāpat kā cilvēka piedzimšanas vajadzīgs tēvs un māte, tā arī pasaules tapšanai un itin visa radīšanai pasaulē arī tādi vajadzīgi. Kad agrīnās cilvēku sabiedrības zināmā attīstības pakāpē izveidojas monogāmā ģimene, reliģiskie cilvēki sāka iedomāties savas dievības kā tādu pat ģimeni. Vērodami dzīvi, tie konstatēja, ka pati mazākā ģimene veidojas kā tēvs, māte un dēls vai meita. Visai dabiski, ka šādi senie cilvēki spēja iztēloties arī trīsvienību.
Indijā, piemēram, senos laikos ticēja šādai trīsvienībai: dievs tēvs Savitri - debesu saules dievība; dievs dēls Agni; dievs svētais gars Vāju, pie kam dievmāte bija Maija, bet Maijas vīrs zemes virsū - namdaris Tvasti.
Senajiem ēģiptiešiem bija sava trīsvienība: dievs tēvs Ozīriss; dievmāte Izīda; dieva dēls Hors.
Skandināvu tautas bija izveidojušas savu trīsvienību: augstākā dievība - vēja un vētras dievība Odins (seno ģermāņu Votans); dievs Tors - pērkona rīkotājs; dieve Freija - dievmāte, reizē arī zemes un auglības māte.
Dažas no senajām leģendām tika ņemtas par pamatu, izstrādājot priekšstatu par Svēto trīsvienību kristietībā.
Kristīgā Trīsvienība. Tādejādi priekšstatu par Trīsvienību (arī tās attēlu) kristieši aizguvuši no senajām pagānu reliģijām, kas lielā godā turēja dažādas dievību trīsvienības, kas sastāvēja no dieva-tēva, dieves-mātes un dieva-dēla. Lai nostiprinātu tautas masās ticību Kristum un izstumtu veco dievību kultu, kristīgie teologi pārņēma senāko reliģiju teikas un leģendas, atiecīgi pārstrādāja tās un pielāgoja saviem ideoloģiskajiem mērķiem.
Mācību par Sv.Trīsvienību pieņēma Nīkejas I Koncilā 325.gadā.
Jaunās derības stāstījumi par Trīsvienību radās sakarā ar to, ka kristietības tapšanas procesā bija nepieciešams saistīt jauno kristīgo reliģiju ar Vecās derības leģendām. Tāpēc Jaunas derības grāmatās Kristu mēģināts attēlot kā senžīdu dievības Jāves (kristīgo Cēboata) dēlu. Šo visai sarežģīto uzdevumu kristīgie teologi atrisināja tā: lai gan eksistē dievs tēvs Jāve (Ceboats), dievs dēls Kristus un trešais - Svētais gars, tomēr tie nav 3 dažādas dievības, bet gan viena Dieva hipostāzes.
Izskaidrojuši, ka Kristus cēlies no jūdu dievības Jāves, kristīgā baznīca aizguva arī daudzus senžīdu svētkus, tai skaitā Vasarsvētkus.
Laika gaitā radās uzskats vēl par trešo Radītāja būtību – Dieva Garu jeb Svēto Garu, tādejādi izveidojot triādi jeb Svēto Trīsvienību, vismistiskāko parādību, kāda vēl nevienā līdzšinējā reliģijā nav bijusi sastopama, nebija un vēl līdz šim cilvēka saprātam nav izprotama. Baznīcas tēvi, uzsvērdami šīs dogmas (mācība, kas tiek atzīta par nemaldīgu), kas ar laiku kļuva par kristiešu galveno ticības apliecinājumu, noslēpumainību, aicināja ticīgos nedomāt, nemeklēt pierādījumus tam, ka viens var būt trīs un trīs var būt viens, bet vienkārši ticēt tam, ka Dievs ir viens trijās personās un tieši šāda neiespējamība pierādot Dieva visvarenību. Jāpiezīmē, ka trīsvienības ideja kā tāda bija pazīstama jau daudzām senajām reliģijām, tikai kristietība sapludināja priekšstatus par trijām atsevišķām dievībām – Pasaules kārtības noteicējām un cilvēku likteņu lēmējām – vienā personā.
Romas bīskapa Kaliksta I pāvestēšanas laikā galīgi tika pieņemts Sv.Trīsvienības dogmāts.
Konstantinopoles I koncilā 381.gada maijā tika apspriesta un nodota anatēmai atdzimusī ariāņu ķecerība (tāpat kā Nīkejas I koncilā). Nesaskaņa bija tā pati vecā dogmatiskā - par Jēzu kā dievcilvēku un trešo Trīsvienības elementu - Svēto garu. Pēc tam, kad šai koncilā galīgi tika apstiprināta Trīsvienības dogma, parādījās jaunas ideoloģiskas problēmas - "vēsturiskā Jēzus" jautājums, jo kā gan "zemes" cilvēkā Jēzū savietojas cilvēciskie un dievišķie aspekti.
Trīsvienības simboli. Senākās no tādām zīmēm ir vai nu 3 savīti gredzeni, vai 3 zivis, kas uzieti uz Romas katakombu sienām.
Vēlāk kā Trīsvienības simbols ieviesās regulārs trijstūris, reizēm ievilkts aplī. Šāda zīme ataino ne tikai Dieva trijdaļību, bet arī tā bezgalību.
Nereti trijstūra iekšpusē iezīmēta arī acs - Dieva acs, kas brīdina, ka Dievs ir visuresošs un visuredzošs. Šī zīme XIX gs. beigās dikti iepatikās un kļuva populāra brīvmūrniekiem. Tādēļ, lai gan šim simbolam ir kristīgs skaidrojums, tomēr oficiālā baznīca to īsti nevēlas lietot.
Baptisms par Trīsvienību. Uzstājoties pret daudzsievības paliekām, baptisti tomēr saglabājuši savā ticības mācībā kristiešu trīsvienību, sniedzot tai īpašu iztulkojumu. Jēzu Kristu viņi uzskata par Trīsvienības dzīvu ieviesojumu, domādami, ka tā ticīgie vieglāk pakļausies miglainajiem spriedelējumiem par Dieva trīsvienību. Ar šādu Kristus mīta interpretāciju viņi cenšas visu ticīgo cilvēku uzmanību koncentrēt tikai uz ticību Kristus pestītāja misijai, uzskatīdami Kristu par vienīgo starpnieku starp cilvēkiem un Dievu.
Dažas kristiešu sektas, piemēram, pentakosti, noliedz Trīsvienību.
Korāns pret Trīsvienību. Aizgūdams Jēzus Kristus (Isa) kultu, Korāns tomēr uzstājās pret kristietības mācību par tā "vienbūtību" ar Dievu, kā arī vispār pret priekšstatu par "trīsvienību" (4.sūra, 169.ajats).
"...trīsvienībā nevar būt nekā patiesa, tas viss ir ne vien melkulīgi, bet arī pretdabiski, kā būtne ar trim galvām..." /Tomass Kampanella/
