Aliens

Artašata

Armēniski - Արտաշատ, sengrieķu - Ἀρτάξατα, latīniski - Artaxata.
Senā Armēnijas galvasilsēta.

Atrašanās vieta. Armēnijā Turcijas robežas tiešā tuvumā, Lielās Armēnijas Airaratas guberņas Aijocvostanas provincē, Araksas un Mecamoras upju saplūšanas vietā, līdz Horvirapas pauguriem. Uz DR no Artašatas atrodas Horvirapa klosteris. Literatūrā reizēm mēdz norādīt, ka Ararata kalna pakājē, taču precīzāk būtu teikt - tuvumā.

Vēsture. Arheoloģiskie atradumi norāda, ka šajā vietā pirms tam pastāvējusi Urartu valsts laika apmetne.
Dibinājis un uzcēlis ķēniņš Artašess I Lielais 170.-160.g.pmē., kad Armēnijā intensīvi tika celtas pilsētas. Pilsētu ķēniņš uzēla uz pakalna Mecamoras un Araksas sateces vietā kādes nezināmas un senākas urartu pilsētas vietā. Saskaņā ar hronistu Strabona un Plūtarha rakstīto, pilsētas vietas izvēli un arī plānojumu izdarījis kartāgiešu karavadonis Hanibāls, kas pēc tam, kad kaujā pie Magnēzijas (190.g.pmē.) tika sakauts Antiohs Vecākais, atrada patvērumu ķēniņa Argišta I galmā un kļuva par viņa padomnieku.
Plūtarhs: "Stāsta, ka kartāgietis Hanibāls pēc tam, kad Antiohs galīgi zaudēja karu romiešiem, pārgāja Armēnijas Artaksa galmā, kam deva daudz derīgu padomu un pamācību. Starp citu, viņš piemeklēja vietu, ārkārtīgi ērti izvietotu un skaistu, taču pamestu esošu, un veica iepriekšēju iemērīšanu nākamajai pilsētai, pasauca Artaksu, parādīja viņam šo vietu un pārliecināja to apbūvēt. Ķēniņš palika apmierināts un palūdza Hanibālam, lai tas pats arī uzņemtos būvniecības uzraudzību. Radās liela un ļoti skaista pilsēta, kurai ķēniņš piešķīra savu vārdu un pasludināja to par Armēnijas galvaspilsētu." /"Lukulls," XXXI/
Armēņu vēsturnieks Horenācijs gan pilsētas dibināšanu pilnībā pieraksta ķēniņam Artašesam I un par to raksta tā: "Artašess devās uz Erashas un Mecamoras saplūšanas vietu, un tur, iemīļojis pauguru, ceļ pilsētu un nodēvē to savā vārdā - Artašata." 
Uz šejieni Artašess I Lielais no Armavīras pārcēla savu galvaspilsētu, un Artašata bija senās Armēnijas galvaspilsēta no 176.-164.g.pmē.
Artašata bija arī armēņu helēniskās kultūras centrs. Horenācijs šai sakarā pavēsta, ka Artašesa I valdīšanas laikā še bijušas Anaītas (Artemīdas) un Tīra (Apolona) svētnīcas ar šo dievību apzeltītām bronzas statujām: "Erasha dod viņam ciedru mežu, tā ka uzcēla pilsētu ātri un bez lielām pūlēm, viņš uzslej tajā arī svētnīcu un pārnes uz turieni no Bagarānas Artemīdas statuju un visus senču elkutēlus; tomēr Apolona statuju viņš uzstāda ārpus pilsētas, pie ceļa."
53.g.pmē. ķēniņa Artavazda II valdīšanas laikā Artašatas teātrī (atklāts helēņu tipa teātris) uzveda Eiripīda traģēdiju "Bakhas" grieķu valodā.
Plūtarhs lielo un ļoti skaisto pilsētu nosaucis par "armēņu Kartāgu." Apmēram 600 gadu pilsēta bija un palika Armēnijas galvenā pilsēta - Vostan Aijoc, Artašezīdu un Aršakūnu dinastiju ķēņiņu rezidences vieta.
Aršakūnu dinastijas valdīšanas laikā Artašatu vairākas reizes sagrāva romieši un persieši. Laikā no I līdz IV gadsimtam Artašatu vairākārt ieņēma un postīja romiešu, partiešu, sasanīdu un citu kaimiņvalstu karapulki.
58.gadā Artašatu sagrāba romiešu karaspēka Sīrijas leģioni karavadoņa Gneja Korbulona vadībā, bet 59.gadā romieši pilsētu pilnīgi nodedzināja un izpostīja.
Ķēniņa Tigrana II Lielā valdīšanas laikā 95.-56./55.g.pmē. uz Artašatu iespiedu kārtā pārvietoja daļu iedzīvotāju no 12 helēņu pilsētām tolaik pilsētas platība bija 400 hs un I-II gs. pilsētā bija 150 000 iedzīvotāju. Tādejādi tā bija viena no lielākajām pilsētām antīkajā pasaulē.
68.g.pmē. kaujā pie Artakšasas Lūcijs Lukullus uzveica Tigranu II Lielo. Nākamo divu gadsimtu laikā pilsēta konkurējošajām lielvarām bija nozīmīgs militārs mērķis.
58.-63.gados notika karš starp romiešiem un Partu, un 58.gadā karavadonis Gnejs Domīcijs Karbulons ieņēma un izpostīja Artašatu.
63.gadā, kad romiešus smagi sakāva armēņu un partiešu apvienotā armija, imperators Nērons piekrita, ka Armēnijas tronī kāpj ķēniņš Tiridats I, Partas ķēniņa brālis, ar noteikumu, ka savu ķēniņa kroni viņš saņems Romā. Tiridats I pēc atgriešanās no Romas valdīja Armēnijā no 63.-88.gadam un atjaunoja Artašatu.
Pēc tam, kad 66.gadā Armēnijas ķēniņš Tiridats I ar Romas imperatora Nērona finansiālu atbalstu bija pārbūvējis Artašatu, tā neilgu laiku tika saukta par Nēroniju.
114.gadā Artašatu atkal sagrāba romiešu karaspēks savā Armēnijas karagājienā imperatora Trajāna vadībā.
163.gadā pilsēto nopostīja Statija Priska karagājiena rezultātā, kad armēņi bija sacēlušies pret Romu.
Artašatas ģeogrāfiskie un ekonomiskie apstākļi bija labvēlīgi tirdzniecības, amatniecības un zemkopības attīstībai. Tā rezultātā pilsēta kļuva par vienu no svarīgākajiem Antīkās pasaules tirdzniecības centriem, preču tranzīta glabāšanas vietu, pārtikas noliktavu un tirzniecības maiņas centru ar savu muitu. Artašatas nozīmi tirdzniecībā apstiprināja pēcākais Romas imperatora Justiniāna I manifests.
Atkal atjaunotā Artašata bija Armēnijas valsts politiskais un kultūras centrs līdz ķēniņš Hosrovs II Īsais (330.-338.g.) 335.gadā pārcēla galvaspilsētu uz Dvinu.
365.gadā Artašatā savācās pirmā Armēņu apustuliskās baznīcas sapulce. 
368.gadā persiešu ķēniņš Šapūrs II (309.-379.g.) uzbruka Armēnijai un nopostīja Artašatas pilsētas mūrus, akmens celtnes un nodedzināja visu pārējo.
Pilsētu atkal atjaunoja, un līdz Aršakūnu dinastijas krišanai 428.gadā kalpojā kā tirdzniecība spilsēta ar savām noliktavām.
449.-451.gados Armēnija sacēlās pret sasanīdu varu. Par armēņu karaspēka karavadoni (sparapetu) tika iecelts Vardāns Mamikonjans (410.-420.g.). Sasanīdu Persija veica daudzus mēģinājumus piespiest Armēniju atgriezties pie iepriekšējās reliģijas. 449.gadā katolikoss, bīskapi un kņazi sapulcējās Artašatā un uzrakstīja savu slaveno atbildi persiešu ķēniņam, noraidot tā prasību atgriezties pie zoroastrisma. 
No V gs. 2.puses līdz ar Mecamoras upes gultnes izmaiņām, pilsēta pārstāja būt par ērtu tirdzniecības vietu, panīka un tika pamesta. Pilsētas mūrus izjauca, lai iegūtu būvmateriālus jaunās galvaspilsētas Dvinas būvniecībai. 

Vēsturiskā nozīme. Artašata bija nozīmīgs senatnes tirdzniecības centrs. Tabula Peutengeriana rāda tās saistību pa tirdzniecības maršrutiem ar Persiju, Divupi, pilsētām Vidusjūras austreņu piekrastē. Melnās jūras dienvidu grieķu pilsētām u.c. Egejas jūras un antīkajām pilsētām.

Atklāšana un izpēte. Izrakumi liecina, ka šai vietā atradusies liela Bronzas laikmeta apmetne un urartu pilsēta. Šīs nezināmās pilsētas vietā tad arī tika uzcelta Artašata.
2024.gada izrakumu laikā pilsētā atrasti, iespējams, senākās kristiešu baznīcas pamati Armēnijā.

Arhitektūra. Pilsēta tika uzskatīta par nozīmīgu un modernu pilsētu 600 gadu garumā (II gs.pmē.-V gs.). Tā varēja sacensties ar citām Romas impērijas pilsētām amfiteātra un citu sabiedrisko celtņu ziņā.
Artašatas aizsardzības sistēma. Senā Artašata savulaik tika uzbūvēta divu upju - Araksas (toreiz Erasha) un Mecamoras sateces vietā, kas, savukārt, ņem ūdeni no Razdanas, Kasahas un Azatas upēm. Mūsdienās pilsētas apkārtne ir purvaina, šo upju ūdeņi tiek izmantoti lauku apūdeņošanai, bet pilsētas ziedu laikos tās veidoja dziļus kanālus pilsētas tuvumā t.i. dabisku pilsētas aizsardzības sistēmu. Ūdeņiem bagātā Araksas upe gandrīz visā tās garumā bija kuģojama.
Pilsētai bija varena aizsardzības sistēma no vairākām aizsprostojumu un divām aizsargsienu rindām, izveidojot divkāršu aizsardzības sistēmu. Saskaņā ar Strabona un Takita vēstīto pilsētai esot bijusi aizsardzības sitēma 10 000 m garumā (patlaban arheoloģiski no tās atklāta tikai puse).
Aizsardzības sistēmā iekļauti visi pauguri. Otrais, iekšējais mūris ir urartu būvēts, kas tika atjaunots un pārveidots saskaņā ar helēnisma militārajiem standartiem: stūru tornīši tika aizstāti ar apaļiem tornīšiem 13-15 m diametrā. Kopējā aizsardzības sistēmā apvienotie pauguri tika savienoti ar šaurām ejām, kurās bija ierīkoti vārti. Tādejādi katrs pakalns kalpoja kā savrups aizsardzības sistēmas elements. Mūsdienās zināmi tikai 5 ārējie vārti (1,5 m platumā), kas tikuši uzieti pauguru aizsardzības sistēmā. Tos aizsargāja divi torņi, un bija uzcelti tādā veidā, ka uz vārtiem vedošais ceļš gāja gar aizsargsienām.
Mūru iekšienē atradās ķēniņa pils, pilsētā bija arī naudas kaltuve un valsts kase.
Artašatas plāns. Arheologi uzskata, ka pilsētas celtniecības laikā Araksas gultne atradusies uz austreņiem no Artašatas, bet kanāli bija ierīkoti pilsētai no rieteņu un dienvidu puses. Ja tas patiesi ir bijis tā, tad upes tecējumam vajadzētu būt bijušam paralēli līnijai, pa kādu mūsdienās iet ceļš uz Lusaratas ciemu (uz DA no Horvirapa klostera). Tur ue savienojas ar kanālu, kas vēl šodien apgādā laukus ar ūdeni.
Artašatas komunikācijas. Tai bija efektīva ūdensapgādes sistēma ar ūdensvadiem, kanalizāciju un sabiedriskajām pirtīm. Dzeramais ūdens pilsētai nāca no Vedas pa baltām māla caurulēm (45 x 55 cm) un apmierināja 100 000 iedzīvotāju vajadzības. Augšpilsētas rajonā ūdens tika sadalīts pa 10 cm diametra caurulēm. Dažādās pilsētas daļās uzieti ūdens novadīšanas kanāli.
ZR platforma. Šī Artašatas daļa atrodas uz robežas ar Turciju, un šeit uzietas vairākas no pašām svarīgākajām pilsētas celtnēm, arī Tīra-Apolona svētnīca un romiešu pirtis. Pēdējo izrakumumu laikā arheologi atrada arī V gs. vēsturnieka Ahatānehosa minēto vietu - Erazamuīnu.

Aplūkojamie objekti.
      Citadele. Izvietota uz lielākā no pakalniem - 70 m augstumā. Tajā atradās ķēniņa pils, administratīvo un dzīvojamo ēku kompleksi, garnizons un arsenāls. Citadele bija apjozta ar diviem aizsargmūriem un militāri bija grūti pieejama. Citadeles kompleksa ZA galā redzams senākas (urartu laika?) no ķieģeļiem būvētas sienas fragments. Te uzieti vairāk kā 3000 šķēpi, zobeni, kinžali, marmora statujas, keramika, ārkārtīgi augstas kvalitātes stikla un metāla priekšmeti.

Pakalni.
1.pakalns. Aizsardzības kompleksa pats tālākais elements kompleksa ZA daļā. Mūsdeinās tam var piekļūt pa ceļu ziemeļos no mūsdienu kapsētas un autostāvvietas. Pakalna izrakumi ir pilnībā pabeigti. Tagad ir redams, ka pakalnu apjozošā siena ir nerekulāra trijstūra formā. Izrakumos tika atsegtas divas ZA un ZR ielas, trijstūra laukums. No 3 pusēm pie sienas un laukuma piekļāvās dzīvojamās telpas, metālkausēšanas, kalēju un ieroču meistaru darbnīcas.
Citi pakalni. 5.pakalns bija dzīvošanai ērts. Izrakumu laikā tika uzietas dzīvojamo telpu atliekas ar lielām krāsnīm. Ēku atliekas ļāvušas izteikt pieņēmumu, ka te atradusies muita un viens no pilsētas tirgus plačiem. Te uzieti māla zīmogi.
7.un 8.pakalnus apdzīvojuši vidējas rocības cilvēki - amatnieki un ierindas pilsoņi. Te tika uzietas kermikas apdedzināšanas krāsnis, kaļķu gatavošanas darbnīca, veidnes metāla un stikla mākslinieciskai atliešanai u.c. Pakalnā uzieti māla zīmogi.

      Aizsargsienas. Tādas ir bijušas divas: citadeles aizsargsiena atradās 50-55 m augstumā un ārējā aizsargsiena - 20-25 m augstumā. Sienu biezums bija 2,6-3,5 m. Sienas iznīcinātas jau ļoti sen - no tām ņēma baltā bazalta un melnā marmora akmeņus galvaspilsētas Dvinas būvniecībai V gs.

      Ķēniņa pils komplekss. Atradās citadeles teritorijā. Uzcelts pakalna virsotnē uz lielas mākslīgi veidotas platformas par 5 m augstāk nekā pati paugura virsotne. Platība - 2750 kvm. Runā, ka tieši šeit mitis Hanibāls, kad atradies pilsētā.

      Amfiteātris. Liels, tā ieeju rotāja no iepriekšējā reliģiskā centra Bagarānas pārvestās dievību statujas.

      Apolona-Tīra svētnīca. Uzietas tai pilsētas daļā, ko dēvē par "ZR platformu." Svētnīca ir sīki aprakstīta viduslaiku hronikās, bet tā īstā atrašanās vieta palika nezināma. Pa daļai arī tādēļ, ka iesākumā arheologi kļūdaini pieņēma ka Araksas gultne ir tāda pati, kā senajos laikos. Tāpat arī svētnīca tika stipri izpostīta Armēnijas kristianizācijas laikā.
Svētnīcas teritorija atradās Araksas kreisajā krastā netālu no Taperakānas tilta. Vēl senāku svētnīcas kompleksu, kas tika uzcelts 189.-188.g.pmē., izpostīja romiešu karavadonis Korbulons 59.gadā.
Trdata I valdīšanas laikā 53.-60.gados tika uzcelta jauna svētnīca (līdzīga svētnīcai Garni) un jauna platforma vecās pamatos. Celtniecībā izmantoja kaļķi. Otrās (jaunākās) platformas austreņu galā tika atklāti 6 pakāpieni 4,85 m platumā, kas veda svētnīcas austreņu ieejas virzienā. Svētnīcas kolonnas balstījās uz klasiskas pamatnes un ārēji līdzinājās korintiešu kolonnām. Sienas bija dekorētas ar bareljefiem. Uzieto priekšmetu vidū bija izcili veidota dažādu formu un izmēru keramika, piemēram, sarkans un glazēts trauks ar lauvas galvu. Vēl viens pārsteidzošs atradums - no kaļķakmens gatavotas ērgļa un lauvas galvas, ar sarkanā krāsā krāsotiem kakliem un acīm. Lauva simbolizē karsējošu sauli, bet ērglis - sauli un ziņnesi.

      Pirtis. Izrakumu laikā 8.pakalnā tika uzietas divas privātas pirtis, bet viena sabiedriska pirts (terma)  tika uzieta netālu no Apolona-Tīra svētnīcas platformas, un ūdens tai nāca no Araksas.
Romiešu pirts tika uzieta pilsētas daļā, ko dēvē par ZR platformu - tā piekļāvās platformai. Daži lielās zāles balsti pirts ZA daļā bija izkrāšļoti freskām. Svētnīcas platformas ZA daļā tika uzietas tikai 7 pirts telpas. Ūdens un istabas pirtī tika sildītas ar tādu pat "hipokausta" metodi kā Garni svētnīcas un Vagaršapatas pirtīs, t.i. - caur dubulto grīdu un sienām. Karstais gaiss no krāsns cauri atklātajām arkveida ejām sienu apakšējās daļās iekļūst starp grīdu un sienām un uzsildot pirti. Šādi uzsildīts gaiss pirtīs tika uzskatīts par atveseļojošu.
Augšējās un apakšējās grīdas pirtī tika pārklātas ar ūdensnecaurlaidīgu kaļķu-betona maisījumu gaiši rozā krāsā. Pirts bija uzcelta II gs. beigās - III gs. sākumā, bet rekonstruēta IV gs. sākumā.
Uz grīdām visās telpas bija mozaīkas no felzīta akmentiņiem. Pamatā tās bija gaišas ar ārēju taisnstūra melna krāsainu stikliņu ierāmējumu. Tāda mozaīkas grīda saglabājusies 2.istabas sabrukušajā grīdā un pusē 5.istabas. Pārējās istabās uzieti tikai mozaīkas fragmenti un gabaliņi.

      Erazamuīna. V gs. vēsturnieka Ahatānehosa minēta vietu, ko uzgāja ZR platformā.
      Horvirapa klosteris. Atrodas Artašatas dienvidu (?) malā.

Senākā armēņu baznīca. 2024.gadā Armēnijas Nacionālās zinātņu akadēmijas un Minsteres universitātes zinātnieki atklāja iepriekš nezināmas kristiešu baznīcas paliekas. Atklātā baznīca ir astoņstūru celtne ar krusta formā izvietotiem izvirzījumiem. Astoņstūru baznīcas šajā reģionā līdz šim nebija zināmas, bet tās ir labi zināmas Vidusjūras austrumu piekrastē, kur pirmo reizi parādījās IV gadsimta sākumā. Jaunatklātā baznīca tika pētīta, izmantojot gan zemes skanēšanu ar ģeoradaru, gan veicot arheoloģiskos izrakumus. Vienā no ēkas krusta formas pagarinājumiem arheologi atklāja koka platformu, kuru datējot ar radioaktīvā oglekļa metodi, noskaidroja, ka tā celta IV gadsimta vidū. Celtnes diametrs ir apmēram 30 metri un tai ir bijusi vienkārša kaļķu javas grīda un apdedzināta māla dakstiņi. Marmora atlūzu atradumi liecina, ka baznīca bijusi dekorēta ar šo, no Vidusjūras apvidus importēto būvmateriālu. Tuvāk par atradumu - šeit.

Atradumi.
Monētas. Šeit uzietas Artašesīdu dinastijas monētas, citu valstu un pilsētu zelta, sudraba un vara monētas. Interesantas ir pašas Artašatas monētas, kuru reversā attēlota dieve Anaīte-Artemīda ar torņa formas kroni galvā. Interesanti, ka uz Artašatas monētām bija uzraksti grieķu valodā - "Galvaspilsēta Artašata."

Zīmogi. Ārkārtīgi vērtīgi ir pilsētā uzietie apmēram 8000 dažādu veidu māla zīmogi. Vairums to uzieti 5. un 8.pakalnos un ir datēti ar laiku no 180.g.pmē.-59.g.mē. Ap 30 no tiem ir uzraksti aramiešu un grieķu valodās.

Ieroči. Citadelē uzieti vairāk kā 3000 šķēpi, zobeni, kinžali.

Statujas. Marmora statujas uzietas citadelē.
Keramika. Uzieta citadelē.
Stikla izstrādājumi. Ārkārtīgi augstas kvalitātes stikla priekšmeti uzieti citadelē. Veidnes stikla mākslinieciskai atliešanai uzietas 7. un 8.pakalnā.
Metāla priekšmeti. Ārkārtīgi augstas kvalitātes metāla priekšmeti uzieti citadelē. Veidnes metāla mākslinieciskai atliešanai 7. un 8.pakalnā.

Raksti.
Atklāta Armēnijas senākā kristiešu baznīca.

Saites.
Armēnija.