Atons
"Saules ripa" - senēģiptiešu val.
Raksturojums. Atons bija saules diska personifikācija, viena no Saules dieva hipostāzem un zināmā Senās Ēģiptes valsts vēstures periodā Atons kļuva par pastāvīgu Saules dievu, un pat par galveno un vienīgo dievu.
Ikonogrāfija. Atons attēlots kā saules ripa ar saules stariem, kas pašā galā pārvēršās plaukstās, kuras tur dzīvības zīmi cilpas krustu (anku).
Vēsture. Sākotnēji Atons tika uzskatīts par vienu no saules dieva Ra-Atuma izpausmēm. Par to liecina šādi izteicieni „Atums savā Atonā,” „Ra ķermenis - Atons.”
Jaunās valsts XVIII dinastijas faraona Amenhotepa III valdīšanas laikā (1455.-1419.g.pmē.) Atons tika pielūgts kā pastāvīgs saules dievs.
Amona-Ra priesteri bija uzkrājuši milzīgas bagātības, viņu rokās atradās faktiskā vara. Jau Amenhoteps III mēģināja ierobežot Amona-Ra priesteru varu un ietekmi. Lai mazinātu Amona-Ra priesteru ietekmi Ēģiptes politiskajā dzīvē, viņš ieviesa saules dieva Atona kultu.
Konflikts ar Amona-Ra priesteriem uzliesmoja Amenhotepa III dēla Amenhotepa IV valdīšanas laikā. Faraons reformators Amenhoteps IV jeb Ehnatons (1419.-1400.g.pmē.) aizliedza Amona kultu un citu dievu pielūgšanu, slēdza to tempļus. Viņš Atonu - saules ripu identificēja ar augstāko saules dievu Ra (Re) un pasludināja par visas Ēģiptes un visu ēģiptiešu, visas pasaules dievu, visa radītāju un dzīvības avotu. Tā Ēģiptē kaut arī uz īsu brīdi, kļuva par zemi, kur pirmoreiz vēsturē tika ieviests monoteisms. Žīdu monoteisms radās vairāk nekā simts gadus vēlāk. Pēc Vecās derības, žīdu monoteisma pamatlicējs bija Mozus. Ņemot vērā to faktu, ka Palestīna - judaisma un kristietības šūpulis - senatnē atradās Ēģiptes politiskās un kultūras ietekmes joslā, šķiet visai ticami, ka Ehnatona idejas tika izmantotas gan jūdaismā, gan kristietībā.
Pats faraons mainīja savu vārdu no Amenhotepa („Amons apmierināts”) uz Ehnatonu („Atonam tīkamais”). Sevi Ehnatons pasludināja par Atona kulta virspriesteri. Pēc jaunās mācības, Ehnatons bija Atona vienīgais dēls, sava tēva dievišķās gribas tulks. Faraons pat uzcēla sev jaunu galvaspilsētu, ko nosauca par Ahetatonu („Atona velve” vai „Atona apvārsnis”). Ehnatonu uzskata arī par Atonam veltīto himnu autoru.
Tomēr, jau Ehnatona dzīves laikā bija liela citu malā nobīdīto dievu, īpaši Amona-Ra priesteru pretdarbība. Arī viduslānis, ar kura atbalstu Ehnatons īstenoja savu reformu un ieviesa Ēģiptē monoteismu, bija vīlies.
Pēc Ehnatona nāves Ēģiptē tiek atjaunota daudzdievība ar Amonu priekšgalā un visi pieminekļi, kas liecināja par Atona kultu, tika iznīcināti.
Teoloģija. Ehnatona mācība par Atonu bija revolucionāra, to var saukt par apvērsumu seno ēģiptiešu reliģijā. Pēc šis mācības Atons bija vienīgais dievs, visa radītājs un dzīvības avots. Viendievība, monoteisms bija pilnīgi jauna parādība ne vien Ēģiptes, bet visu seno Austrumu tautu reliģiskajos uzskatos. Atonu uztvēra kā prieka, līksmības un skaistuma nesēju.
Ēģiptiešu monoteisms bija gaiša un optimistiska reliģija.
Atonu raksturo viņa nesavtīgā mīlestība uz paša radīto: cilvēkiem, dzīvniekiem, visu dabu. Jaunā reliģija pauda ideju par visu cilvēku vienlīdzību dieva priekšā. Atons lēja dzīvinošo gaismu gan pār faraonu un augstmaņiem, gan pār zemniekiem un vergiem, gan par ēģiptiešiem un svešzemniekiem-barbariem. Tas bija pilnīgi jauns domāšanas modelis. Līdz tam ēģiptieši tāpat kā visas tālās pagātnes tautas bija pārliecināti, ka Ēģipte ir pasaules centrs, ka viņi paši, lielās Hapi zemes dēli, ir vienīgās būtnes, uz kurām pilnībā attiecināms vārds „cilvēks,” ka viņu dievi - Amons un Ra, Ozīriss un Izīda u.c. - tikai Ēģiptes un ēģiptiešu radītāji, kuriem nav daļas gar citām zemēm un citiem cilvēkiem. Šo domāšanas modeli var raksturot kā etnocentrisku. Atonisms iespējams pirmo reizi cilvēces vēsturē pauda universālu pasaules uzskatu. Zemes un tautas, paražas un tikumi ir dažādi, bet par visām zemēm spīd viena saule un visās zemēs cilvēki ir cilvēki. Visi cilvēki ir Atona bērni.
Pārmaiņas mākslā. Ehnatona valdīšanas laikā mākslā notika atkāpšanās no kanonizētajām formām un tradicionālās faraona tēla idealizācijas. Mākslā kļuva brīvāka, dzīvāka, dabiskāka, tajā bija vairāk gaismas, krāsainības un dzīves prieka. Ehnatona mācība par Atonu kā vienīgo dievu sekmēja reālistisku tendenču attīstību. Vismazāk šīs pārmaiņas skāra arhitektūru, bet tēlotājmākslā (tēlniecībā, glezniecība) šīs pārmaiņas bija dziļas. Šo periodu Ēģiptes mākslas vēsturē pēc atradumiem mēdz dēvēt par „Amarnas periodu.” Tas gan bija ļoti īss periods, taču atstāja paliekošas pēdas turpmākajā mākslas vēsturē.
Interesanti! Atona statuete uzieta Merības vara raktuvēs. Tā stilistiski attiecināma uz Veco valsti (apm. 2620.–2100.g.pmē.). Tuvāk par šo problemātiku lasīt šķirklī - Senēģiptieši Austrālijā.
Raksti.
"Dzīvību dodošais" Atons jeb cilvēces vēsturē pirmā meistarklase viendievībā.
