Amenhoteps IV (1350.-1334.g.pmē.)
Akhenaten jeb Amenofiss IV (grieķu nosaukums).
Pasaules vēsturē plaši pazīstams ar vārdu Ehnatons - „Atonam patīkamais” jeb "saules diskam patīkamais" - pieņemtais vārds, Amenofs.
Senās Ēģiptes XVIII dinastijas faraons no 1350. līdz 1334.g.pmē.
Radniecība. Tēvs – Amenhoteps III.
Bija divas oficiālās sievas: pirmā sieva - Nefertite (dzemdējusi faraonam 6 meitas) un otrā sieva – Kija (ziņas par viņu apraujas pēc dēla Tutanhamona piedzimšanas, iespējams, mirusi dzemdībās).
Viena no viņa sievām ir bijusi arī Mitānijas ķēniņa Tušrata meita, ko tas izdeva pie Ehnatona politiskās tuvināšanās nolūkos, tomēr šeit laikam gan ir kļūda, un tā izprecināta viņa tēvam - Amenhotepam III!?
Bērnu bija vairāk kā 10. Dēls - Tutanhamons. Minēts, ka Tutanhamons bijis viņa znots, jo jautājums par faraona dēlu vēl esot neskaidrs. Meita - Anhesenamuna, kas apprecējās ar Tutanhamonu. Bez tam faraons turēja vēl lielu harēmu.
Pēcāk divas no viņa meitām kļuva par paša piegulētājām, bet viena - par civilsievu.
Lai noskaidrotu, vai Amenhoteps IV ir Tutanhamona tēvs un tātad Amenhoteps III ir viņa vectēvs, tiks veikta ģenētiskā DNS pārbaude. Tutanhamona DNS tiks salīdzināts ar Amenhotepa III mūmijā saglabājušos DNS. Pārbaudi sataisījušies veikt japāņu zinātnieki un mums patlaban nav nekādu ziņu par tās rezultātiem.
Faraona ārējais izskats. Ievērību pelna šī faraona ārējais izskats, kā dēļ izteikta doma par viņa radniecību ar citplanētiešiem. Amenhotepam IV bija neparasti izstiepts olveidīgs galvaskauss. Tādā galvaskausā ievietojas 3 litri smadzeņu, kas ir pusotru reizi vairāk kā parastiem ļaudīm. Laikabiedri viņu attēloja tieši ar tādu izstieptu galvu. Faraonam bija arī garas zirnekļveidīgas rokas.
Irvins Breivermans no Jēla universitātes apgalvo, ka faraons sirdzis ar vairākām patoloģijām - Marfāna sindroms pagarina ekstremitātes, seju un veido zirnekļa pirkstus. Klainfertela sindroms piespiežot organismu producēt pārlieku daudz sievišķo hormonu, kādēļ faraonam bijušas palielinātas krūtis. Froliha sindroms izraisījis tauku uzkrāšanos dupsī un gurnos, kas darīja faraonu vēl līdzīgāku sievietei. Bet iegarenais galvaskauss esot izveidojies tādēļ, ka faraonam ātri esot saauguši galvaskausa kauli.
Taču noticēt, ka Ehnatons bijis vienkārši slims džeks, nav nemaz tik viegli. Kaut vai tādēļ, ka šie sindromi ir visai reti un nekādi netiek sastapti kopā vienā indivīdā. Bez tam tādi indivīdi ir ar mikroģenitālijām un neauglīgi, ko galīgi nevar teikt par faraonu: faraonam bija visai iespaidīga pipele, vienlaicīgi ar sieviešu krūtīm un gurniem, faraons atstājis aiz sevis daudz bērnu.
Dzīvesgājums. Noslēpumainākā un pretrunīgākā personība visā Senās Ēģiptes vēsturē.
Valdījis no 1350.–1334.g.pmē. Pēc Manetona datiem: 1424.-1388.g.pmē. No tiem pirmos 6 gadus valdījis kopā ar tēvu.
Minēts arī cits valdīšanas laiks – no 1379.–1362.g.pmē.
Iekšpolitika. Amonhotepa IV ceturtajā valdīšanas gadā dumpīgi noskaņoti augstmaņi un priesteri pret faraonu sarīkoja neizdevušos sazvērestību. Šo notikumu atspoguļo kāda freska un uzraksts policijas priekšnieka kapenēs. Freskā attēlots kā policijas priekšnieks lielvezīra priekšā atved trīs notvertus sazvērniekus. Uzrakstā lielvezīrs pateicas Atonam par palīdzību noziedznieku noķeršanā un svētī Ehnatonu. Arī uz kādas Amarnas robežstēlas, kā liecina saglabājušies hieroglifi, ir atspoguļots kaut kas „slikts.” Tā kā tālāk sekojošais teksts ir sabojāts, var tikai izteikt minējumus, kas tas bijis par notikumu. Ļoti iespējams, „ka „sliktais notikums” ir Amona priesteru sazvērestība, kuri redzēja, ka līdz ar seno dievu noliegšanu mazinās arī viņu vara.” Amona priesteri mēģinājuši dabūt savā pusē arī Nofreteti, bet cieta neveiksmi. Pēc sazvērestības atklāšanas faraons kļuva par niknu vecās ēģiptiešu reliģijas apkarotāju.
Savas valdīšanas piektajā gadā dibinājis arī jaunu galvaspilsētu – Ahetatonu ("Atona atpūšanās vieta," "Atona apvārsnis/horizonts") ap 250 km uz dienvidiem no Kairas pie tagadējā Telamarnas ciema. Jaunās ģeodēziskās galvaspilsētas dibināšana patiesībā arī ir faraona konflikta ar priesteriem iemesls. Ehnatona dzīves laikā pilsētas būvniecībai tika iztērēti lieli valsts resursi. Iespējams, ka jaunās galvaspilsētas nodibināšana tieši tajā vietā bija atgriešanās pie pirmsdinastiskajam tradīcijām.
Piemēram zinātnieks Ahmeds Osmans domā, ka šis faraons varētu būt Mozus prototips.
Ārpolitika. Amenhotepa IV valdīšanas laikā Ēģipte sāka zaudēt kontroli pār Sīriju un Palestīnu. Daži sīriešu valdnieciņi mēģināja cīnīties pret Ēģipti ar hetu palīdzību. Vēl vairāk sarežģīja situāciju habiru klejotājcilšu (iespējams, senie žīdi) ielaušanos ēģiptiešu Āzijas vadījumos. Visa tā rezultātā tika zaudētas zemes Palestīnā un Sīrijā (tās pēc tam atguva faraons Seti I).
Ehnatons, atšķirībā no saviem priekštečiem nedevās militārās ekspedīcijās, lai iekarotu jaunas teritorijas Ēģiptes lielvalstij, taču tas nenozīmē, ka faraonam nebija jaunu zemju iekarošanas plānu. Gluži otrādi! Ieviešot atonismu, Ehnatons loloja lielus iekarošanas mērķus. Ehnatona priekšgājēji veiksmīgos karagājienos bija Ēģiptei pievienojuši Sīriju, Palestīnu un Nūbiju. Visās šajās zemēs cilvēki pielūdza Sauli, tāpēc Ehnatons cerēja, ka nebūs grūti šo iekaroto zemju tautas pievērst Atona kultam, kurš tādā kārtā kļūtu par kopīgu, universālu valsts dievību. Ehnatons, iespējams, sapņoja, ka jaunais Atona kults šīs zemes piesaistīs Ēģiptei ar ciešākām saitēm nekā ieroču spēks.
Tomēr tā nenotika. Ehnatons, nodevies ģimenes dzīves lietām un jaunās reliģijas nostiprināšanai, bija atstājis novārtā valsts lietas, īpaši ārpolitiku. Sīrijas valdnieki, redzēdami šādu faraona nevērību pret ārpolitiku un pat nespēku, dibināja slepenus kontaktus ar Ēģiptes valsts ienaidniekiem. Pamazām šie valdnieki cits pēc cita atkrita no Ēģiptes.
Arheologi Amarnā uzgājuši apjomīgu Ehnatona korespondenci. No tur atrastajām vēstulēm var uzzināt, ka ēģiptiešu pārvaldnieki un karaspēka pavēlnieki Sīrijā sūtījuši ziņnešus pie faraona ar vēstīm par katastrofālo stāvokli, vēstot, ka Ēģipte zaudēs šos novadus, ja netiks atsūtīti jauni papildspēki. Jeruzālemes komandants rakstīja: „Pasaki karalim bez aplinkiem: visu mana karaļa un pavēlnieka zemi sagaida posts.”
Ehnatons ne tikai neatbildēja uz šīm izmisuma pilnajām vēstulēm, tādējādi pamezdams garnizonus likteņa varā, bet pat atteicās pieņemt vēstnešus, kuri pēc garā un nogurdinošā ceļa cerēja, ka faraons viņus morāli uzmundrinās un, protams, sniegs palīdzību.
Taču Amarnas sarakste neļauj noskaidrot faraona apātijas iemeslu. Kā jau pierasts tamlīdzīgos gadījumos, arī šajā gadījumā nekas cits neatliek, kā izteikt minējumus un pieņēmumus. Iespējams, ka cēlonis jāmeklē Atona reliģijā. Ehnatons postulējis, ka Atons ir miera dievs. Ehnatons uzskatīja, ka pakļauto zemju paklausība Ēģiptei jānodrošina ar miermīlīgiem līdzekļiem, izplatot Atona kultu. Acīmredzot Sīrijas pārvaldnieku izmisuma pilnās vēstules ar lūgumiem pēc palīdzības nostādīja faraonu nepatīkamas izvēles priekšā: vai nu sūtīt palīgspēkus Sīrijā izvietotajiem ēģiptiešu garnizoniem, tā pārvelkot strīpu visai savai ideoloģijai, vai arī pieļaut sadumpojušos zemju atdalīšanos no Ēģiptes. Un Ehnatons izvēlējas nesūtīt palīgspēkus uz Sīriju.
Reliģiskā darbība. Šis faraons iemantojis ķecera un reliģijas reformatora slavu, jo mēģināja salauzt Tēbu Amona kulta priesteru varu, ieviešot Amona kulta vietā jauna dieva – Atona kultu, apkarojot pārējos, taču neveiksmīgi. Būtībā nodibināja monoteismu, taču priesteri viņu gāza no troņa.
Savas valdīšanas 6.valdīšanas gadā Amenhoteps IV, lai apliecinātu savu tuvo saikni ar jauno augstāko dievu, mainīja savu vārdu uz Ehnatons - "Atonam patīkamais/derīgais."
Viņa valdīšanas septītajā gadā, kaut gan pilsētas celtniecība turpinājās vēl vairāk nekā divus gadus, galvaspilsēta no Tēbām tika pārcelta uz Ahetatonu. Pārvietojot savu galmu no tradicionālajiem ceremoniju centriem uz jauno tuksneša rezidenci, Ehnatons deva signālu par dramatiskām transformācijām politiskās un reliģiskā varas svaru kausos.
Pārcelšanās ne tikai atšķīra faraonu un viņa galmu no priesteru un tradicionālo kulta centru ietekmes, bet tai bija arī dziļa reliģiska nozīme - kopā ar vārda maiņu, tā, iespējams, bija iecerēta kā simboliska Ehnatona nāves un atdzimšanas zīme. Tas varēja arī sakrist (?!) ar viņa tēva nāvi un dubultvaldības beigām. Līdztekus jaunās, Atonam veltītās galvaspilsētas celtniecībai, Ehnatons pārraudzīja arī masīvu tempļu kompleksu būvi: viens tika uzcelts Karnakā, cits Tēbās netālu no vecā Amona tempļa.
Devītajā gadā (1344. vai 1342.g.pmē.), pasludinot, ka Atons ir ne tikai augstākais, bet arī vienīgais universālais dievs, Ehnatons nostiprināja atonismu. Visu citu dievu pielūgšana, pat cilvēku mājokļos, tika aizliegta - nekad agrāk Ēģiptes valstī neviens šādi nebija aizskāris reliģiskus jautājumus.
Vietējās svētnīcas šī faraona laikā panīka un tapa tukšas, toties tika celti ļoti krāšņi tempļi Atonam, un parādījās jauna priesteru kārta - padevīgi Atonam.
Amenhotepa IV/Ehnatona nāves apstākļi nav zināmi.
Darbi. Uzskata, ka Ehnatons ir sacerējis Himnu Atonam, kurai ir zināmi divi varianti - „Mazā Atona himna” un „Lielā Atona himna."
1. Mazā Atona himna. Ipi kapenēs un nedaudz variētā formā arī citās Amarnas kapenēs ir lasāma tā sauktā "mazā Atona himna." Himnas tekstu publicēja Bouriant, Daressy, Piehl un citi, bet korektākā ir tā, ko, norakstītu no Ipi kapenēm, publicēja N. de G.Davies.
2. Lielā Atona himna. Tā ir iemūžināta Eijes kapenēs. "Lielā Atona himna" pirmoreiz tika publicēta Bouriant darbā "Mission Archéologique," un vēlāk jau, izlabojis iepriekšējā izdevumā pieļautās kļūdas, viņš to iekļāva savā darbā "Monuments du Culte d'Atonou."
Latīņu tulkojumā himnu 1894.gadā savā "e Hymnis in Solem sub rege Amenophide IV conceptis" publicēja Bresteds, bet angļu tulkojumā tā tika iekļauta viņa monumentālajā darbā „Ēģiptes vēsture” ("History of Egypt").
Citus tulkojumus un izvilkumus grāmatā „Pasaules literatūra” ("World's Literature") publicējis Grifits (Griffith); Vīdemans (Wiedemann) grāmatā "Reliģija," Hols (Hall) „Senā vēsture”("Ancient History"), u.c.
Eģiptologs Tobijs Vikinsons (Toby Wilkinson) teicis, ka „tā tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem un lieliskākajiem poēzijas darbiem pirmshomēra laika pasaulēm” bet viņa kolēģis Džons Darnels (John Darnell) apgalvo, ka himna tikusi dziedāta.
Atradumi.
Kapene. To uzgāja Ķēniņu ielejā amerikānis Teodors Deiviss. Tā tikusi izlaupīta visai drīz pēc Ehnatona monoteisma atcelšanas.
Mūmija. Amenhotepa IV atliekas - mūmija KV55, tika uzietas 1907.gadā un bija stipri bojātas. Mūmija bija izmesta no kapenes kopējā kaudzē. Zinātnieki ilgi nebija noteikti pārliecināti, ka šīs atliekas pieder minētajam faraonam. Taču izstieptais galvaskauss ir tāds, kā tas tēlots laikabiedru zīmējumos. 2010.gadā mūmijai veiktā DNS analīze apstiprināja mūmijas īstumu (karaliskajiem indivīdiem šis ir 2. tāds gadījums, 1. bija Nikolajam II).
Raksti.
"Dzīvību dodošais" Atons jeb cilvēces vēsturē pirmā meistarklase viendievībā.
