Himna Atonam
Par himnas autoru uzskata Ehnatonu. Himna Atonam iekalta Ejes un vairāku citu Ehnatona galminieku kapenēs. Tā uzskatāma par vienu no izcilākajiem senēģiptiešu literatūras pieminekļiem. Himna Atonam liecina, ka tās autors bija drosmīgs un oriģināls domātājs.
Lūk, pašas himnas teksts:
„Cik skaista tava parādīšanās pie debesu apvāršņa,
tu, dzīvais Aton, kas pastāvēji jau pašā sākumā!
Tavs mirdzošais lekts pie austrumu apvāršņa
piepilda visu zemi ar tavu skaistumu!
Tu esi laipns un liels,
mirdzošs un augsts pār visu zemi,
tavi stari aptver visas zemes
līdz visa tā robežai, ko tu radījis!
Tu esi Re [Ra], tādēļ tu aizsniedz vistālāko robežu,
tava mīlestība pakļauj zemes tavam dēlam;
tu esi tāls, un tomēr tavi stari sasniedz zemi-
tu esi acu priekšā,
un tomēr nav aptverama tava gaita!
Tu nozudi aiz rietumu apvāršņa,
un zeme slīgst tumsā kā mirusi.
Dus aizmigušie istabā,
viņu vaigs ir kā plīvurā segts;
acs nevar ieraudzīt aci.
Ja paņemtu mantu, kas viņam zem galvas,
viņi to nemanītu.
Katrs plēsoņa izlien no savas alas,
katrs rāpulis saslejas, lai kostu.
Tumsa tos vilina, kā citus vilina uguns.
Pasaulē valda klusums,
jo tās radītājs devies pie miera aiz apvāršņa.
Kad rītos tu pacelies virs horizonta
kā Atons, dienā mirdzošs,
tad tumsa atkāpjas tavā priekšā,
tiklīdz tu raidi savus starus.
Abas zemes līksmo,
cilvēki pamostas un pieslienās kājās;
tu esi licis tiem piecelties!
Viņi nomazgājās un ietērpjas drānās,
viņu rokas paceļas, tavu parādīšanos cildinot;
visa pasaule ķeras pie darba.
Lopi apmierina izsalkumu savās ganībās,
koki un zāles zaļo.
Putni izlido no savām ligzdām,
spārnu vēzieniem cildinot tavu spēku!
Visi zvēri lēkā uz savām kājām,
viss, kas lido un nolaisties mēdz,
atdzīvojās, kad tu pār viņiem pacēlies esi!
Kuģi brauc augšup un lejup pa straumi,
visi ceļi ir vaļā, kad tu mirdzi.
Zivis Upē lēkā, tavu vaigu uzskatot;
tavi stari iespiežas jūras dziļumos!
Tu sievietes klēpi auglīgu dari
un no sēklas cilvēkam lieci tapt,
tu dēlu mātes miesās baro
un nomierini, lai neraudātu tas,
tu aukle mātes miesās!
Tu tas, kas dod dzīvības dvašu
katrai radībai savai.
Kad atstāj bērns miesas, lai ievilktu elpu tai dienā, kad piedzimst,
tu atver tam muti un, kas vajadzīgs, dod.
Un putnēnam olā, kas runā caur čaulu,-
tu dod tam gaismu, lai dzīvot tas spētu;
tu laiku tam noteicis, čaulu kad lauzt,
un laikā tas izšķiļas un runā, ko spēj,
un skraida savām kājām, tikko pasaulē nācis.
Cik neaptverami ir tavi darbi!
Tie cilvēku skatieniem slēpti,
tu, vienīgais dievs, kam līdzīga nav!
Tu radīji zemi pēc savas patikšanas-
tu, vienīgs un viens pats-
ar cilvēkiem, lopiem un visiem dzīvniekiem,
kas pa zemi uz savām kājām staigā,
kas augstumos ceļas spārnos lido,
un kalnainās zemes Kharu un Kušu,
un mūsu līdzeno zemi.
Tu katru viņam pienācīgā vietā liec
un visu radi, kas tiem vajadzīgs;
katram ir viņa iztikšana,
noteikts ir viņa dzīves laiks.
Mēles, kad runā, ir dažādas,
izskats un krāsa ir atšķirīgi;
tu esi tas, kas tautām atšķirību dod!
Tu radi mūsu Upi pazemē,
un vadi to augšup pēc savas gribas,
lai tautu pie dzīvības uzturētu,
tautu, ko sevim tu radījis esi,
tu kungs pār visiem, par visiem tu gadā,
tu kungs visām zemēm, un visam tu mirdzi,
tu, Aton, dienas nesēj visspēcīgais!
Visām tālajām kalnu zemēm tu dzīvot ļauj.
Tu esi radījis Upi arī debesīs,
lai plūstu lejup pie tām,
lai viļņus pret kalniem raida gluži kā jūra;
lai tīrumiem veldzes, cik vajadzīgs būtu;
cik svētīgi tavi nodomi, tu, mūžības kungs!
Upe debesīs, to devi tu svešajām tautām
un zvēriem, kas kalnu tuksnešos uz kājām skraida;
bet mūsu Upe no pazemes plūst.
Tavi stari mātišķi dzirdina katru lauku,
kad tu iemirdzies, tas atdzīvojas un asnus riež!
Tu gadalaikus radi savu darbu veikšanai,
ziemu - lai lauki varētu vēsumā atpūsties,
vasaru - lai atkal tavu kvēli baudītu!
Tu debesis darīji tālas, lai paceltos pie tām
un visu pārlūkotu, ko viens vienīgais radījis esi,
starodams dzīvā Atona veidā,
uzlekdams, mirdzēdams, projām iedams un atpakaļ nākdams.
Tu miljoniem veidolu veido no sevis viena,
pilsētas, ciemus un laukus, ceļu un Upi.
Ikviena acs redz tevi sev starojam
kā Atonu dienā pār zemi.
Bet, kad tu aizgājis esi
un visas acis, kurām tu redzi devis,
lai vienam nebūtu pašām sevī jāskatās, aizvērušās snaudā,
un neviens vairs neredz, ko tu paveicis esi,
tu tomēr vēl esi manā sirdī!
Nav neviena cita, kas tevi pazītu,
izņemot tavu dēlu Neferheperuri [ Ehnatona papildus vārds, ko tas ieguva nākot pie varas ], Vienīgo priekš Re.
Viņam tu ļāvi aptvert tavu būtību
un tavu spēku.
Zeme ir tava rokā
un cilvēki, kādus tu radījis esi;
kad tu uzlecis esi - viņi dzīvo,
kad tu aizej- viņi mirst:
tu esi mūža garums,
un dzīvība pastāv caur tevi.
Acis skata tavu skaistumu,
līdz tu aizej;
pārtraukti tiek visi darbi,
kad tu aizej uz rietumiem.
Kopš zemi tu radījis esi,
tu to uzcēli savam dēlam,
kas no tevis ir nācis,
abu zemju ķēniņam, kas no patiesības dzīvo,
kroņu valdniekam Ehnatonam - lai mūžš viņam garš!-
un Ķēniņa lielajai laulātajai draudzenei, kuru viņš mīl,
abu zemju valdniecei Nefernefruatonai Nofretetei-
lai viņa dzīvo un ir jauna mūžīgi mūžos!”
Saites.
Atons.
Ehnatons.
Senēģiptiešu literatūra.
