Ahmeds III (1703.-1730.g.)
Osmaņu turku sultāns no 1703. līdz 1730.gadam.
Dzīvesgājums. Kāpa tronī 1703.gadā, kad iepriekšējo sultānu Mustafu II gāza neapmierinātie janičāri.
Viņā 27 gadus ilgais valdīšanas periods ieguva „tulpju perioda” nosaukumu dēļ šī sultāna ziedu mīlēšanas, kā arī mierīgu metožu izmantošanas konfliktu risināšanā. Pieauga Osmaņu diplomātiskie sakari ar Eiropas valstīm.
Turcijā parādījās pirmās iespiedmašīnas, kas līdz šim tika uzskatītas par „neislāmiskām.”
1711.gadā osmaņu turki sakāva Pētera I karaspēku kaujā pie Prutas upes, kas bija pēdējā nozīmīgā turku uzvara pār krieviem.
1713.gadā turki pie Benderiem (Moldāvijā) sagūstīja zviedru karali Kārli XII.
1715.gadā turki, sasparojušies pēc uzvaras pie Prutas, mēģināja atkarot Ungāriju, taču to 100 000 vīru lielā armija tapa sakauta no labāk apbruņotajiem austriešiem pie Petervardeinas Donavas krastos.
1717.gadā austro-ungāru armija Savojas Eigēnija vadība sāka kampaņu pilnīgai Balkānu atbrīvosanai no turku kundzības.
1718.gadā Ahmeds III mēģināja veikt armijas reorganizāciju pēc Eiropas standartiem, taču tam pretojās janičāri.
1729.gadā sultana dienestā tika pieņemts franču virsnieks Aleksandrs de Bonevils, kam bija jāmodernizē turku armija. Viņā darbība Konstantinopolē turpinājās līdz pat 1742.gadam, taču turku militāristu pretestību taktiskajām un aprīkojuma reformām neizdevās mazināt – janičāri neko tādu nevēlējās.
Ahmeds III un reliģija. Viņš (pēcāk arī Mahmuds I) izdalīja milzīgu summu no valsts kases Melas kalna klostera fresku restaurācijai. Tiesa gan, šo fresku sižeti nav kanoniski.
1730.gadā albāņu janičāru vadonis Parons Halils Konstantinopolē uzstājās ar atklātu sultāna galma kritiku par „neislāmiskām” darbībām. Redzot liela dumpja draudus, Ahmeds III pavēlēja sodīt ar nāvi lielvezīru Damanu Ibrahimu-pašā, pēc tā izpildes pats nodevās janičāru rokās. Janičāri turpināja dumpoties un gāza no troņa Ahmedu III.
Saites.
Otomaņu turku sultāni ().
