Pāns
„Tāds, kas patīk visiem.”
Sengrieķu mitoloģijā mežu, ganību un ganu dievs, ganu stabulītes izgudrotājs, arī pēkšņu baiļu sacēlējs.
Sinonīmi un analogi. Senēģiptiešiem – Mins. Romiešiem – Fauns (ganāmpulku aizbildnis) un Silvans (mežu dēmons).
Radniecība. Hermeja un nimfas Driopas dēls.
Raksturojums. Sengrieķu mitoloģijā mežu un lauku dievs. Ietilpst Olimpa dievu skaitā, minēts kopā ar Zevu un Apolonu. Antīkajā filozofijā Pānu uzskata par visu apvienojošu dievību. Agrīnā kristietiskā tradīcija Pānu pieskaitīja dēmoniskajai pasaulei, sauca pat to par „pusdienlaika nelabo,” kas kārdina un biedē ļaudis.
Kopā ar satīriem un silantiem Pāns bija dieva Dionīsa svītā kā viens no zemes stihiskās auglības dēmoniem.
Kā jau Dionīsa pavadonis, Pāns tēlots miksantropi – viņam ir āža kāja (vai tik no tā nav cēlies eiropiešu viduslaiku velns?), āža radziņi, klāts ar vilnu un bārdains (arī no āža?).
Bija pazīstams ar savu jautro dabu un vīna mīlēšanu (kā jau Dionīsa komandas dalībnieks!). Ir liels meitu ģēģeris un kā tāds bija visai uzmācīgs pret nimfām.
Viņš bija vērtētājs ganu stabules spēles sacensībās (smuka saistība ar latviešu pasakām, kurās ganiņš liek vellam dancot pēc stabules!). Kā tāds Pāns ir attēlots Teokrīta idillēs. Arī pats spēlējis šīs stabules.
Pāns, kā jau dabas stihiju dievība iedvesa ļaudīm paniskas bailes, it īpaši vasaras pusdienlaikā, kad pamira meži un lauki.
Pāns tēlots arī kā palīgs kaujās, viņš iedveš šausmas ienaidniekos - no šīs īpašības arī cēlies termins "panika."
Pirmsākumos grieķi attēloja Pānu diezgan dzīvnieciskā izskatā, tikai rokās tas turēja stabuli. Galvenie tā atribūti: svilpe vai dubulta flauta, priežu vainags un reizēm tā saucamā „zaķu stiba” (nūja, ko lietoja zaķu medībām). Līdz V gs.pmē. vidum grieķi Pānu bieži attēloja bārdainu un ar āža kājām. Pēc šī laika Pānu attēloja jau kā jaunu satīru ar āža kājām, silēna izskatā jebšu kā pērtiķveidīgu izdzimteni (vai nav saistība ar Sniega cilvēku?).
Dzīvesgājums. Piedzima Arkādijā. Viņa māte nimfa Driopa bija šausmās par Pāna izskatu, bet Hermeju un citus Olimpa dievus piedzimušā Pāna izskats uzjautrināja un to nosauca par Pānu.
Nimfa Siringa šausmās no Pāna pārvērtās par niedri, no kuras Pāns pagatavoja stabuli. Stabules sacensību vadīšana bija Pānam tuva lieta. Tās spēlē viņš uz sacensību izaicināja pašu Apolonu, taču zaudēja. Sacensības tiesāja ķēniņš Midass, kas pienācīgi nenovērtēja Apolona mācēšanu, un iedzīvojās ēzeļa ausīs.
Pāns palīdzēja Zevam cīņā ar titāniem.
Grieķiem saglabājies nostāsts par to, kā atēniešu ziņnesis atgriežas no Spartas, kur saņēmis atteikumu palīdzībā pret persiešiem. Ceļā tam stājas Pāns, kurš paziņo, ka atēnieši droši var doties pret skaitliski pārākajiem persiešiem, jo viņu pusē karos dievi. Tā arī notiek, ka grieķi uzvar.
Pāna sacensība ar Apolonu. Lepodamies ar savu stabulītes spēli, viņš izaicinājis uz sacīksti pašu mūzikas dievu Apolonu. Par tiesnesi izraudzīts teiksmainais Frīģijas valdnieks Mids, kurš uzvarētāja laurus piešķīris Pānam. Lai sodītu viņu par slikto gaumi, Apolons apbalvojis Midu ar ēzeļa ausīm.
Aplūkojamie objekti.
Pāna kalns. Tāds kalns esot bijis Arkādijā, kur Pāns ticis īpaši godāts.
Atēnu svētnīca. Pāna svētnīca Atēnās atradusies alā akropoles nogāzē.
Filas svētnīca. Tā laikam ir Atikā. Te Pānu godāja kopā ar nimfām.
Mina svētnīca Ahmīmā. Savulaik arābu ceļotāji to raksturoja kā lielāko pasaules brīnumu.
Pāna ala. Atrodas Atēnās, netālu no Nimfu pakalna.
Nospiedums civilizācijā.
Panika. Šis termins atvasināts no Pāna vārda dēļ tā spējas iedvest šausmas ar savu izskatu.
Pāns - Saturna pavadonis. Tas ir neliels valrieksta formas pavadonis apmēram 35 kilometrus platumā un 23 km garumā, kas riņķo Enkes spraugā Saturna A gredzenā.
Saites.
Sengrieķu mitoloģija.
