Asīrijas valsts (III g.tk.pmē. beigas-605.g.pmē.)
Senatnē saukta par Ashur, Ashshur vai Assur.
Viena no senajām antīkajām vergturu valstīm mūsdienu Irākas ziemeļdaļā, kas radās ap 1900.g.pmē., lielāko uzplaukumu sasniedza VIII-VII gs.pmē., tā kopumā eksistējot 1500 gadu.
Sava uzplaukuma laikā nežēlīgu iekarošanas karu rezultātā tā bija izaugusi par vienu no lielākajām senās pasaules impērijām, kas aizņēma milzīgu teritoriju no mūsdienu Turcijas un Irānas ziemeļos līdz Ēģiptei un Persijas līcim dienvidos.
Atrašanās vieta. Asīrijas teritorija bija izvietota gar Tigras upes augšteci no Lejaszabas dienvidos līdz pat Zagrosa kalniem austreņos un Masnas kalniem (asīriešiem - Šad Kašiari) ZR. Uz rieteņiem no Asīrijas pletās Sīrijas-Divupes līdzenums. Ziemeļos Asīrijas teritorija iekļāva daļu Armēnijas kalnienes. Dienvidos Asīrija robežojās ar Šumeru, vēlāk tur atradās sīvas Asīrijas pretinieces Akādas Šumera un Babilonija. Lielākās Asīrijas pilsētas bija Ašūra (mūsdienu Šārkata Irākā) un Nīnive (mūsdienu Mosulā).
Kalni un stepes, kas ieskāva Asīriju, bija klāti ar nabadzīgu augu valsti. Tigras upes ieleja tika labi apgādāta ar ūdeni, pateicoties nokrišņiem un periodiskiem Tigras uzplūdiem.
Senākā Asīrijas vēsture. Par to laiku ir ļoti maz vēsturisko avotu. Asīrijas valsts centrs - Ašūras pilsēta, kas savu vārdu bija ieguvusi no asīriešu dieva - Ašūra, eksistēja jau III g.tk.pmē., un bija uzcelta subarejiešu (nesemīti) apmetnes vietā. XXI gs.pmē. Ašūra atradās III Ūras dinastijas varā, kas šurpu nosūtīja savus pārvaldniekus - ensi. Pēc tam pilsētā parādījās savi valdnieki - išiakumi, kurus vēlākos sarakstos dēvē par ķēniņiem, lai gan pēc būtības tie tādi nebija. Išiakumi bija Ašūra augstākie priesteri, kas rūpējās par Ašūra svētnīcu celtniecību un saimniecību. Amatu gan šo nodeva mantiniekiem, tomēr to ierobežoja pilsētas vecajo padome. Pirmie mums zināmie išiakumi bija Ušpijs un Kikijs, domājams, šie vārdi bija subarejiski - nesemītiski. Saskaņā ar nostāstiem, Kikijam tiek piedēvēta arī Ašūras pilsētas celtniecība. Tādejādi asīriešu galvaspilsēta Ašūra arī bija tikai telts-svētnīca, ap kuru teltīs dzīvoja asīriešu apkalpotāji un lopkopji.
Telšu ķēniņu laiki. Asīriešu klejotājcilšu militāri politiska apvienība radās ap 1900.g.pmē., un tās pirmie ķēniņi tika saukti par "telšu ķēniņiem." Par šo laiku zināms visai maz un arī par tā laika ķēniņiem ir zināmi tikai vārdi bez valdīšanas laikiem.
XX.gs.pmē. asīriešu ķēniņi karoja ar Babilonijas amoriešu ķēniņiem, balstoties uz senās Šumeras pilsētvalstu atbalstu dienvidu Divupē.
Ašūras uzplaukums un pilsētvalsts (XX-XIX gs.pmē.). Neapšaubāmi, ka Asīrijas valstiskuma pirmsākumi saistāmi ar Ašūras kā pilsētas attīstību un uzplaukumu, kā arī valsts nodibināšanos vienas pilsētas robežās. Ašūra atradās izdevīgā vietā, mūsdienu Irākas ziemeļu daļā kā Šarkatas pilsēta. Asīriešu tirgotāji, kas bija cēlušies no vietējiem iedzīvotājiem asīriešiem, kontrolēja svarīgus tirdzniecības ceļus, kuri savienoja hetu kontrolēto Mazāziju un Babiloniju.
Asīrijas valsts rašanās (XVIII gs. sākums). XVIII gs. amoriešu izcelsmes ķēniņš Šamšiadads I nostiprināja Asīriju, balstoties uz plašiem brīvo pilsoņu slāņiem. Viņš ievāca nodevas no Tukrišas un Kalnainās valsts, kas novietotas uz ziemeļiem un austreņiem no Asīrijas. Šamšiadads veica karagājienus uz Labanas (Libāna) valsti "Lielās jūras" (Vidusjūras) krastā, pakļāva Mari valsti pie Eifratas upes uz DR no Asīrijas. Saglabājušās ziņas par Šamšiadada ekonomiskajiem pasākumiem - viņš noteica cietas cenas graudiem, eļļai un vilnai. Gala rezultātā Šamšiadadam I izdevās nodibināt Asīrijas valsti, kas teritoriāli daudz neatpakika no Babilonijas valsts dienvidos.
Babilonijas varā (XVIII gs.pmē vidus, beigas). Pēc ķēniņa Šamšiadada I nāves viņa dēli Išmedagans I (valdīja Ašūrā) un Jasmahadads (valdīja Mari) valsts neatkarību nosargāt tomēr nespēja. Viņus sakāva Babilonijas ķēniņš Hamuraps, un 1757.g.pmē. tie bija spiesti atzīt viņa virsvaldību.
Mitānijas varā (XVI-XV gs.pmē.). XVI-XV.gs.pmē. Ziemeļdivupē blakus tolaik nelielajai Asīrijai izauga spēcīgā hurītu dibinātā Mitānijas valsts, kas, balstoties uz Ēģiptes palīdzību, iekaroja virkni kaimiņu apgabalu. 1500.g.pmē. Asīriju sakāva un Ašūru ieņēma mitāniešu ķēniņš Šaušatārs, ieguva tur bagātu kara laupījumu, ko aizveda uz savu galvaspilsētu Vasugabu. Ašūras išiakumi atzina mitāniešu varu. Mitāniešu virsvadība izpaudās tā, ka tie turēja savu pārstāvi (sukallu) pilsētas padomē.
Atkal neatkarīga (XV gs.pmē.). Vēlākos laikos Asīrija tomēr atjaunoja savu neatkarību, tomēr XV gs.pmē. Asīrija bija tikai neliela valsts Tigras augštecē, ko pastāvīgi apdraudēja varenāki kaimiņi, piemēram, tā pati Mitānija. Mitāniešu ķēniņš Tušrats noslēdza militāru savienību ar babiloniešu ķēniņu Burnaburiašu II pret Asīriju. Kad ap 1400.g.pmē. Tušratu sakāva hetu ķēniņš Supiluliums un pēc tam gāza no troņa un nogalināja Šutarna III (Alšejas valsts ķēniņa dēls), tad Mitānijas teritorija tika sadalīta starp Alšu un Asīriju, kas nu bija tikusi vaļā no senā ienaidnieka.
Turpmākie kari ar mitāniešiem. Tomēr XV gs.pmē. beigās Mitānijas valsts bija novājināta ilgajā un spītīgajā cīņā ar hetiem, un pakāpeniski zaudēja savu ietekmi Priekšāzijas ziemeļu daļā. Asīriešu ķēniņi izmantoja to un sāka realizēt neatkarīgu ārpolitiku. Ķēniņi Ašūrnadinahs I un Ašūrubalits I nodibināja diplomātiskās attiecības ar Ēģipti un saņemt no turienes zeltu. Ašūrubalitam izdevās atbrīvot Asīriju no Mitānijas varas, veikt karagājienu uz Babiloniju un iesēdināt Babilonijas tronī savu mazmazdēlu Kurigalzu III.
Ap 1400.g.pmē. mitāniešu ķēniņu Tušratu sakāva hetu ķēniņš Supiluliums I. Drīz pēc tam Šutarna III (Alšes valstiņas ķēniņa dēls) viņu gāza no troņa un nogalēja, pēc kam pats kāpa tronī. Mitānijas teritoriju sadalīja starp Alši un Asīriju.
XIV un XIII gs.pmē. Asīrija izcīnīja sīvus karus ar Mitāniju. Adadnerars I sakāva un sagūstīja mitāniešu ķēniņu Šatuaru I. Ķēniņš Šatuars II XIII gs.pmē. sākumā ar hetu un aramiešu atbalstu devās karā pret Salmanazāru I, taču tika sakauts un asīriešu armija aizgāja līdz Karhemišai. Tobrīd sākās arī aramiešu iebrukums un Mitānija sabruka vairākās mazākās valstiņās, kas nonāca Asīrijas varā.
Asīrijas kļūšana par lielvalsti. Mitānijas krišana atklāja Asīrijai ceļu uz rieteņiem - pie Vidusjūras krastiem. Asīrijas tapšanu par stipru lielvalsti sekmēja vergturības un tirdzniecības attīstība. Tomēr Asīrijas ārējai tirdzniecībai rieteņos traucēja aramiešu (ahlamu) ciltis, bet dienvidos un austreņos - kasītiskā Babilonija, kas pret Asīriju noskaņoja Zagras austreņu ciltis.
Ķēniņa Ašūrubalita I pēcteči karoja ar mērķi sagrābt, teritorijas, laupījumu, vergus un nodrošināt tirdzniecības ceļus. Adadnirārs I rieteņos nonāca līdz pat Sīrijai un sagrāba teritoriju no Harānas līdz Karhemišai pie Eifratas upes.
Tukultininurta veica lielus karagājienus uz austreņiem un DA, uz Elamu kā arī uz rieteņiem - Hana un Mari valstīm pie Eifratas upes. Ziemeļsīrijā viņš sagrāva sīriešu-hetu valstiņas, bet uz rieteņiem no Vana ezera sakāva 43 Naīras valsts ķēniņu koalīciju. Visbeidzot Tukulininurta sagrāba Bābeli, izpostīja tās nocietinājumus un izlaupīja.
Tiglatpalasārs I sagrāba svarīgas feniķiešu pilsētas Biblu, Sidonu, Aradu, aplika tās ar nodevām. Viņš veica arī karagājienu uz Babiloniju un sagrāba Bābeli un Siparu, tomēr noturēt tās nespēja. Drīz pēc viņa nāves Asīrija, kas bija karu novājināta, sāka nīkuļot.
Kari pret Babiloniju. XIII un XII gs.pmē. Asīrija veica Babilonijai spēcīgus militāros triecienus. Tukultininurta veica lielus karagājienus uz austreņiem un DA, sagrāba Bābeli, izpostīja tās nocietinājumus un izlaupīja.
Tiglatpalasārs I veica karagājienu uz Babiloniju un sagrāba Bābeli un Siparu, tomēr noturēt tās nespēja. Drīz pēc viņa nāves Asīrija, kas bija karu novājināta, sāka nīkuļot.
Kari pret urartiem. Lidz ar Mitānijas valsts sabrukšanu XIII gs.pmē., asīrieši saķa lūkoties pēc hurītu un urartu zemēm ziemeļos, kas iepriekš bija ietilpušas Mitānijas valstī. XIII-XI gs.pmē. asīriešu ķēniņi Salmanazārs I, Tukultininutra I, Tiglatpalasārs I u.c. veda karus ar lielām urartu cilšu savienībām (uruatri, nairi).
Salmanazārs I XIII gs.pmē. pirmais no asīriešu ķēniniem sāka cīņu ar ziemeļu ciltīm Urartu valstī un nodibināja tur asīriešu kolonijas.
Priekšnoteikumi Jaunasīrijas periodam. XIII gs.pmē. Asīrijā parādījās dzelzs, kas pakāpeniski izkonkurēja bronzu. Dzelzs apstrādes tehnoloģiju attīstība izraisīja apv;ersumu tehnikā, tirdzniecības attīstībā. Armija tika apgādāta ar modernākiem ieročiem. Šie apstākļi sekmēja Asīrijas varenības atjaunošanos. Asīrijas valsti stiprināja arī subariešu saplūšana ar aramiešiem, to apmešanās Asīrijā un asimilēšanās asīriešu vidū.
Jaunasīrijas periods (879./911.-609.g.pmē.). Jaunasīrijas valsts bija lielākā dzelzslaikmeta impērija.
Tā sākās ar to, ka 879.gadā ķēniņš Ašūrnasirapāls II pārvietoja valsts galvaspilsētu no Ašūras uz Kalhu. IX gs.pmē. agresīvā un militarizētā, mūsdienu Irākas ziemeļos pastāvošā Jaunasīrijas valsts sāka nerimstošu ekspansiju Tuvajos Austrumos.
Ašūrnasirapāla II valdīšanas laikā Asīrija no jauna pārvērtās par stipru lielvalsti. Šis ķēniņš atjaunoja Asīrijas ietekmi Naīras valstī, pakļāva Karhemišu pie Eifratas upes, sasniedza Amana kalnus Mazāzijā un iebruka Sīrijā, tā izveidojot ceļu līdz Vidusjūrai. Saglabājušās viņa krāšņās pils drupas Kalhā.
Ašūrnasirapāla II darbus turpināja Salmanazārs III. Virzoties uz rieteņiem, viņš sastapa Damaskas valsts pretošanos, kas apvienoja Sīrijas valstiņas. Kaujā pie Karkaras 854.g.pmē. Salmanazārs III sakāva sīriešu spēkus, tomēr nespēja plūkt laurus no šīs uzvaras, jo arī viņa armija bija cietusi lielus zaudējumus. Neskatoties uz atkārtotiem mēģinājumiem, Salmanazārs III tomēr tā arī nespēja ieņemt Damasku.Toties viņš pakļāva Izraēlu, Sidonu un Tīru. Veiksmīgāki bija Salmanazāra III karagājieni uz Babiloniju, jo asīrieši, iekarojot visu Babiloniju, sasniedza Persijas līča piekrastes purvus.
Jaunasīrijas kari pret urartiem. Niknas cīņas Salmanazāram III nācās izcīnīt pret Urartu valsti - ķēniņiem Aramu un Šardūru I. Lai gan asīriešu karaspēks iebruka urartu zemēs, tomēr viņi nespēja sakaut urartu ķēniņu Šardūru I. Uz Salmanazāra III bronzas vārtu reljefiem atainotas urartu karu epizodes - cietokšņu ieņemšanas, gūstekņu vešanas un laupījuma sagrābšanas.
Ilgstošie kari bija smags jaunasīrijas valsts pārbaudījums, kas to iztukšoja un novājināja. Valstī sacēlās dumpji. Urartu ķēniņi Menua (810.-781.g.pmē.), Argišts (781.-760.g.pmē.), Šardūrs II (760.-730.g.pmē.) sāka atspiest Asīriju no ziemeļiem - urarti sagrāba Ziemeļdivupes un Ziemeļsīrijas rajonus, tādejādi liedzot Asīrijai pieeju Mazāzijas metālu krājumiem.
Tušpa vairākkārt minēta asīriešu rakstu avotos. 735.g.pmē. pilsētu izpostīja asīrieši, taču cietoksni ieņemt nespēja.
VIII gs.pmē. vidū asīriešu ķēniņš Tiglatpalasārs III (745.-727.g.pmē.) vairākas reizes smagi sakāva ķēniņa Šardūra II karaspēku, un izspieda urartus no Ziemeļdivupes un Ziemeļsīrijas. Pēc tam izvērsās cīņa par Pieurmijas rajonu.
Sargons II 714.g.pmē. veica ļoti postošu karagājienu pret urartiem viņu ķēniņa Rusa I valdīšanas laikā. Sargona II pilī Duršarukinā uzieti attēli, kas attiecas uz šo karagājienu - tie parāda galvenokārt urartu svētnīcas izlaupīšanu Musasīrā.
VII gs., pateicoties militārai savienībai ar skitiem-kimeriešiem, Urartu valsts kļuva Asīrijai bīstama. Tomēr drīz spēkā pieņēmās vēl bīstamāks Asīrijas pretinieks - Mīdijas valsts, tādēļ notika Asīrijas un Urartu valsts tuvināšanās.
Asīrijas saimniecības uzplaukums. VIII gs.pmē. vidū Asīrija no jauna kļuva stiprāka. Tiglatpalasārs III atjaunoja savu priekšteču iekarošanas politiku.
Šo jauno Asīrijas valsts uzplaukuma posmu skaidro ar tālāko vergturu saimniecības attīstību. Vienlaikus ar graudaugu saimniecību gāja plašumā arī dārzeņu audzēšana. Kalnu nogāzes tika pārveidotas terasēs un apstādītas ar augļu kokiem. Lielajos ķēniņa dārzos audzēja vērtīgus ārzemju augus, masļinus, mirtu kokus un "kokus, kas ienesa vilnu" (kokvilnu). Tika mēģināts aklimatizēt vīnogulājus un fiņiku palmas.
Tika veikti apjomīgi irigācijas darbi - izrakti kanāli.
Bija labi attīstīta amatniecība. Plaši izplatīta kļuva stikla trauku, stiklveida keramikas pagatavošanas prasme. Veidoja izrazcus, kas bija klāti ar daudzkrāsainu spilgtu glazūru. Ar tādiem izrazciem parasti izdaiļoja piļu, svētnīcu un būvju sienas un vārtus. Akmens materiāla esamība stimulēja akmeņu zāģēšanas un apstrādes aroda attīstību. Nīnives apkaimē ieguva kaļķakmeni, no kura gatavoja lielas monolītas statujas. Tās attēloja ģēnijus - ķēniņu garus-aizbildņus spārnotu vēršu ar cilvēku galvām veidolos.
Īpaši izplatījās un sasniedza tehnoloģiskus augstumus tā laika metalurģija. Sargona II pilī Duršarukinā (uz ziemeļiem no Nīnives) tika uzieta liela dzelzslietu - āmuru, cirtņu, lāpstu, lemešu u.c., noliktava.
Ražošanas spēju palielināšana stipri aktivizēja tirdzniecību. No piejūras Haldejas apgabaliem (Persijas līča ziemeļu un rieteņu krasta) piegādāja celtniecībai nepieciešamās niedres. No Sogdiānas (tagadējā Tadžikija) caur Mīdiju veda lazurītu, no Arābijas - dārgakmeņus, no Ēģiptes - ziloņkaula izstrādājumus.
Tirdzniecības vēršanās plašumā prasīja plašu ceļu tīklu iekārtošanu. Kalnainos rajonos pirmo reizi parādījās ar akmeņiem bruģēti ceļi. Asīriešu ceļi bija visumā labi iekārtoti: ik pēc attāluma bija uzstādītas norādes, katras divas stundas pa ceļu nogāja apsardzes patruļa - svarīgu ziņojumu nodošanai tā izmantoja gaismas signālus. Asīrieši cēla arī tiltus: parasti gan no koka, bet mēdza celt arī no akmens. Labs ceļu tīkls sniedza iespēju organizēt valsts sakaru dienastu. Lielākās apdzīvotās vietās atradās valsts ierēdņi, kas gādāja par to, lai tiktu nogādātas ķēniņu vēstules. oir saglabājušies asīriešu ceļveži, kuros norādīti attālumi ceļojumu stundās un dienās starp atsevišķām apdzīvotām vietām.
Neskatoties uz saimniecības attīstību, tā tomēr saglabāja savu primitīvi naturālo raksturu. Nodevas parasti tika ievāktas mantā. Ķēniņu pilīs atradās plašas noliktavas, kurās tika uzkrātas dažādas materiālās vērtības un preces. Karos sagūstītos, tāpat kā iepriekš, padarīja par vergiem, un liels to skaits tika nodarbināts saimniecībā. Reizēm pārdeva zemes gabalus kopā ar vergiem, kas to apstrādā.
Savas varenības apogeju tā sasniedza VII gs.pmē., kļūstot par sava laika lielāko lielvalsti Tuvajos Austrumos. Trīs gadsimtus Jaunasīrijas impērija bija pasaulē lielākā multietniskā valsts, kuru apdzīvoja dažādas tautas un ciltis ar atšķirīgu izcelsmi.
Asīrijas valsts sociālā struktūra. Strauja noslāņošanās pēc mantības kritērija noveda pie lielu bagātību sakoncentrēšanās vergturu aristokrātijas rokās. Lielākais zemes īpašniegs un vergturis bija pati Asīrijas valsts valdošā ķēniņa personā, kurš arī tika uzskatīts par visas zemes augstāko īpašnieku. Līdztekus pamazām nostiprinājās tiesiskais uzskats par privātpersonu juridiskām tiesībām uz zemi. Piemēram, Sargons II, kad atvēlēja zemi jaunās galvaspilsētas Duršarukinas būvei, atsavināšanas laikā par naudu atpirka pilsētai nepieciešamos zemes gabalus no to īpašniekiem.
Pār lielām zemes platībām līdztekus ķēniņam valdīja arī reliģiskās svētnīcas. Aristokrātu un svētnīcu zemes īpašumi nereti tika atbrīvoti no nodevām. Tā alika rakstu avotos rodamas ziņas, ka lielie zemes īpašumi pat 40 reizes mēdza pārsniegt mazos platībā.
Asīrijas valsts militārisms. Ilgstošie kari prasīja lielu sasprindzinājumu no valsts, tādēļ asīrieši armijai veltīja lielu uzmanību.
Valsts pārvalde. Asīriešu ķēniņu iekarošanas politika arī noteica valsts pārvaldes veidu. Visa valsts vadīšana notika no ķēniņa pils, kurā atradās svarīgākie valsts ierēdņi, kas pārvaldīja atsevišķas nozares. Lielā valsts teritorija prasīja arī visai sarežģīta valsts pārvaldes aparāta pastāvēšanu. Saglabājies VI gs.pmē. uzraksti, kuros uzskaitīti 150 ierēdņu amati. Līdztekus militārajai, eksistēja arī finanšu un nodokļu pārvalde. Provinces, kas tika pievienotas Asīrijai, maksāja nodevas graudā: lopkopībā - 5% no lopu skaita, zemkopībā - 10% ražas, pilsētas nodevas maksāja zeltā un sudrabā. No nodokļiem atbrīvoja tikai dizciltīgos un dažas pilsētas, kurās atradās ietekmīgas priesteru kolēģijas, kā piemēram, Bābele, Borsipa, Sipara, Nipūra, Ašūra un Harāna. Nodokļi un nodevas tika ievāktas no iedzīvotājiem saskaņā ar tautas skaitīšanu datiem. Saglabājuōs sarakstos no Harānas tiek norādīti cilvēku vārdi, viņu radnieciskās saites, to īpašumi, piederošās zemes daudzums un tā ierēdņa vārds, kuram nodokļi jāsamaksā.
Asīrijas impērija. Lielās Asīrijas impērijas dibinātājs bija ķēniņš Tiglatpalasārs III (745.-727.g.pmē.). Viņš veica karagājienu pret Urartu valsti un vairākkārt sakāva urartu ķēniņu Sardūru II. Urartu valsts gan netika pakļauta, tomēr tika tik ļoti novājināta, ka Asīrija spēja atjaunot savu ietekmi ZR Priekšāzijā.
Tiglatpalasārs III pakļāva arī aramiešu ciltis, atjaunoja Asīrijas valdīšanu Sīrijā, Feniķijā un Palestīnā. Nodevas viņam maksāja Tīra, Sidona, Izraēla, Jūdeja un filistiešu pilsēta Gaza Dienvidpalestīnā. Uzbrūkot Arābijas ciltīm, Tiglatpalasārs III nodibināja attiecības ar Ēģipti.
732.g.pmē. Asīrija ieņēma Damasku, bet 729.g.pmē. - Bābeli.
Tiglatpalasārs III austreņos sasniedza Mīdiju, bet ZR - Amana kalnus, tā izveidodams milzīgu impēriju. Lai valstī nodrošinātu darbaspēku, ķēniņš atdzina milzīgus vergu pūļus no pakļautajiem apgabaliem, tā pārvietojot veselas ciltis un tautas no vienas valsts daļas uz citu. Iedzīvotāju masveida pārcelšana turpmāk Asīrijā tika izmantota kā līdzeklis iekaroto teritoriju un zemju turēšanai paklausībā.
Tiglatpalasāra III iekarošanas politiku turpināja Sargons II (722.-705.g.pmē.). Veicis kragājienu uz Sīriju, Sargons II ar Ēģiptes atbalstu apspieda Sīrijas valdnieciņu dumpi. Sargons II sagrāva Izraēlas valsti, ieņemot tās galvaspilsētu Samāriju, un aizveda gūstā 25 000 žīdu. Pēc ilga Tīras pilsētas aplenkuma Sargons II piespieda turienes ķēniņu pakļauties un nomaksāt viņam nodevas. Visbeidzot kaujā pie Rafīnas Sargons II sagrāva Gazas un Ēģiptes apvienotos spēkus. Ieņēmis Karhemišu, Sargons II varā nonāca visa Sīrija - no Mazāzijas līdz pat Ēģiptei un Arābijai.
Sargons II veica arī karagājienu pret Urartu valsti, un ieguva tur bagātu laupījumu.
Lielākās Asīrijas grūtības bija cīņā ar Babiloniju, kas saņēma arī Elamas atbalstu. To mēr arī šai karā Sargons II uzvarēja, izmantojot citu Babilonijas pilsētu un priesteru kārtas neapmierinātību ar Merodah-Baladana (neilgi pirms tam bija sagrābis Bābeli). Kipra arī atzina Asīrijas valdīšanu un atsūtīja nodevas.
Sargons II uzcēla sev krāšņu pili Duršarukinā. Tomēr Asīrijas varenība bija nestabila, un pēc Sargona II nāves valsts sāka sliekties uz panīkumu.
Kari pret Bābeli. Dienvidos ķēniņš Merodah-Baladans (kāda Piejūras valsts ķēniņš Persijas līča krastā) izrādīja padevību asīriešu iekarotājiem.
729.g.pmē. Tiglatpalasārs III ieņēma Bābeli, un pēc tam pievienoja Asīrijai visu Babiloniju. Ar laiku asīriešu valsts pakļāva ietekmi zaudējušo Bābeli un nozīmēja tajā savus ķēniņus, būtībā pārvaldniekus.
Taču 721.g.pmē. Bābeles ķēniņš Merodahbaladans sagrāba Bābeli un uzvarēja asīriešu ķēniņu Sargonu II, atjaunoja Marduka kultu un pasludināja neatkarību no Asīrijas. Tas noveda pie plaša mēroga sacelšanās un gandrīz 30 gadu kara, kas norisēja ar mainīgām sekmēm.
Tikai 689.gadā, kārtējās babilpniešu sacelšanās laikā, Sargona II dēls un pēctecis Sinaheribs ieņēma un sagrāva Bābeli, asīrieši atjaunoja kontroli arī pār atlikušo Babiloniju. Kā galēju līdzekli asīrieši veica sagūstītā Marduka pārvešanu uz savu galvaspilsētu. Taču pretošanās senajā Šumeras un Akādas zemē asīriešiem turpinājās, līdz babiloņu ķēniņš Nabopalasārs VII gs.pmē. beigās atkal pasludināja neatkarību, pēc kā jau babiloņi pārņēma militāro iniciatīvu apkārtnē.
Iebrukums Palestīnā (732.–722.g.pmē.). Ķēniņa Salmanazāra vadībā asīriešu karaspēks iekaroja žīdu Ziemeļu valsti un izsūtīja trimdā tur esošās 10 ciltis.
Karš pret žīdiem 701.g.pmē. Pret žīdu ķēniņu Ecekiju 701.g.pmē. gāja Asīrijas valdnieks Senahirims. Pēc Jesajas padoma ķēniņš atteicās nodot Jeruzālemi asīriešiem. Tas asīriešu ķēniņš atsūtīja Ecekijam vēstuli ar draudiem iznīcināt pilsētu un nogalināt iedzīvotājus. Žīdu ķēniņš devās uz Templi lūgt Dievu. Dievs atbildēja caur Jesaju un apsolīja aizsardzību. Bet Dieva Eņģelis iznīcināja iebrucējus – 185 000 karotāju un Senahirims atkāpās. Šī Bībeles versija tiek apstiprināta arī arheoloģiski: asīrieši patiesi aplenca Jeruzālemi 701.g.pmē., bet tad pēkšņi noņēma aplenkumu un bēga. Zinātnieki izvirza hipotēzi, ka asīriešu armiju skāris buboņu mēris, taču tad nav skaidrs, kādēļ ar šo viegli transmisīvo slimību nesaslima pilsētas aizstāvji.
Asīrijas valsts noriets. Lielās Asīrijas varenība to mēr bija nestabila, un pēc Sargona II nāves valsts sāka sliekties uz panīkumu. Mazās Sīrijas, Feniķijas un Palestīnas valstiņas apvienojās pret to. Tīra un Jūdeja, jūtot aiz sevis Ēģiptes atbalstu, sacēla dumpi. Neskatoties uz lielajiem militārajiem spēkiem, Sinaheribam (705.-681.g.pmē.), Sargona II dēlam un pēctecim, neizdevās nostiprināt Asīriju. Viņam nācās apspiest sacelšanos arī Babilonijā.
Asarhadons (681.-668.g.pmē.) kāpa tronī galma apvērsuma ceļā, kā rezultātā tika nogalināts viņa tēvs un priekštecis. Nestabilais politiskais stāvoklis spieda Asarhadonu meklēt atbalstu pie babiloniešu priesteriem un atjaunot Bābeli. Galvenais viņa militāri politiskais mērķis bija uzvara pār Ēģiptes melni faraonu Taharku, jo tas atbalstīja Asīrijas ienaidniekus Palestīnā, Feniķijā un Sīrijā. 671.g.pmē. Asarhadons devās karā pret Ēģipti un iekaroja to. Ziemeļos Asarhadons turpināja cīņu ar kimeriešiem, kas bija ieradušies no Azovas jūras krastiem. Austreņos ķēniņam bija jācīnās ar Irānas ciltīm.
Pēdējais nozīmīgais Asīrijas ķēniņš bija Ašūrbanipāls (668.-631.g.pmē.), kas visu savu valdīšanas laiku bija spiests uzturēt nedalītu milzīgo Asīrijas impēriju. Tā stiepās no Irānas rieteņu robežām līdz pat Vidusjūrai rieteņos, un no Aizkaukāza ziemeļos līdz Etiopijai dienvidos. Tas viņam izdevās tikai ar lielām grūtībām. Ašūrbanipals iecēla par Bābeles ķēniņu savu brāli Šamašumukinu, kas tomēr sāka sacelšanos pret Asīriju, apvienojoties ar dumpiniekiem Haldejā, Elamā u.c. kaimiņu valstīs. Šai koalīcijai pievienojās arī Ēģipte. Ašūrbanipāls devās karagājienā pret dumpiniekiem, sakāva babiloniešus un elamiešus, 647.g.pmē. ieņēma Bābeli, bet pēc tam sagrāba un izlaupīja arī Sūzas (Elamas galvaspilsēta).
Grūtāks bija karš ar Ēģipti. Ašūrbanipāls mēģināja balstīties uz ēģiptiešu aristokrātiju - galvenokārt uz Nēho (kurš???), pusneatkarīgu Saīsas (pilsēta Nīlas deltā) valdnieku. Tomēr Nēho dēls Psametihs, aizsāka sacelšanos un atjaunoja Ēģiptes neatkarību. Tikai ar milzīgu piepūli Ašūrbanipālam izdevās noturēt savu varu pār Feniķiju un Sīriju.
Asīrijas sagrāve (614.-605.g.pmē.). Asīrijas ķēniņi, kas tiecās pēc pasaules valdīsanas un bija izveidojuši milzīgu impēriju, nespēja nomākt pakļauto tautu pretestību. Daudzas no nestabilās Asīrijas lielvalsts daļām nebija savstarpēji ekonomiski saistītas.
Drīz pēc Ašūrbanipāla nāves pilsoņu karu un politiskās nestabilitātes novājinātā Asīrijas lielvalsts beidza pastāvēt pēc tam, kad Babilonas Jaunbabiloniešu dinastijas ķēniņš Nabopalasārs savienībā ar VII gs.pmē. Irānas kalnienē izveidojušās Mēdijas valsts (reizēm to nosauc kā persiešu Ahemenīdu dinastijas pārstāvi, laikam taču nekorekti!) ķēniņu Kiaksāru 614.gadā ieņēma Asīrijas seno galvaspilsētu Ašūru un 612.gadā - Jaunasīrijas galvaspilsētu Ninīvi. Asīriešu armijas atlieku un viņu ēģiptiešu sabiedroto sakāve 605.g.pmē. pie Karkemišas pielika punktu Asīrijas kā valsts vēsturei. Sacēlušās pakļautās tautas saraustīja Asīrijas lielvalsti gabalos.
Jaunākie pētījumi apstiprina, ka Asīrijas valsts bojāeju sekmējusi ne tikai polittiskā nestabilitāte, bet arī ilgstošs sausums un neraža.
No asīriešu kontroles atbrīvojusies Bābele atkal kļuva par galveno reģiona pilsētu. Dalot sagrauto Asīrijas valsti, Jaunbabilonija saņēma Asīrijas dienvidu daļu.
Raksti.
Asīrijas impērijas bojāeju sekmēja klimata izmaiņas un demogrāfiskais sprādziens VII gs.pmē.
Saites.
Senie asīrieši.
Asīrijas ķēniņi (XIV-609.g.pmē.).
Asiroloģija un asirologi.
