Aliens

Vienatnē pāri Atlantijai bez līdzpaņemtas pārtikas un saldūdens

1952.gada 19.oktobrī, tieši pirms 62 gadiem tobrīd 27 gadus vecais franču biologs un ārsts Alēns Bombārs (Alain Bombard, 27.10.1924.-19.07.2005.) vienatnē uzsāka jūras braucienu no Kanāriju salām pāri Atlantijas okeānam, lai pārbaudītu savu pieņēmumu par to, ka kuģa avārijas gadījumā cilvēks atklātos ūdeņos var izdzīvot bez līdz paņemtas pārtikas.

Lai par to pārliecinātos, Bombārs ceļojuma laikā pārtika tikai no planktona un zivīm, ko ieguva ar paštaisītas harpūnas un tīkla palīdzību, turklāt pētnieks dzēra tikai jūras ūdeni. Jāatzīmē gan, ka Bombāram aizzīmogotā kastē laivā bija ārkārtas pārtikas un ūdens rezerves, taču viņš tās neizmantoja. Kā vienīgais navigācijas instruments uz vienkāršās, 4,5 m garās un ar buru aprīkotās par l'Hérétique nosauktās "Zodiac" markas piepūšamās laivas tika izmantots sekstants. Bombārs galamērķi sasniedza pēc 65 dienām, 1952.gada 23.decembrī, un, lai gan zaudējis 25 kg svara, viņš tomēr bija izdzīvojis, tā pierādot savas teorijas patiesumu.

Savā, arī latviešu valodā tulkotajā grāmatā "Aiz borta pēc paša gribas", Bombārs par piedzīvoto raksta:

"Ikviens cietušais var sasniegt zemi, vismaz tādā stāvoklī, kādā to sasniedzu es. Biju tāds pats jūrā iz­mestais kā visi citi. Arī mana veselība nebija nekāds izņēmums. Savā mūžā trīs reizes slimoju ar dzelteno kaiti un pēc kara ļoti cietu no pārtikas trūkuma. Tā­tad, dodoties šai ceļojumā, man nebija nekādu priekš­rocību. Protams, zemi es sasniedzu, gan zaudējis spē­kus, bet tomēr dzīvs. Vēlreiz atkārtoju, ka nav svarīgi labi pārtikt, bet gan izvilkt dzīvību tik ilgi, kamēr cietušais sasniedz zemi vai sastop kādu kuģi. Tagad varu apgalvot, ka jūra mums sniedz pietie­kamā daudzumā dzeramā un barības, lai ar pilnu pār­liecību varētu uzsākt ceļojumu, kas ved pretim glā­biņam.

Es nokritos svarā par divdesmit pieciem kilogra­miem, mani piemeklēja daudz nelaimju. Es iemantoju smagu mazasinību: hemoglo­bīna procents tik tikko turējās pieļaujamas robežās. Sešdesmit piecas dienas pārtiku vienīgi no tā, ko man deva jūra. Olbaltumvielu un taukvielu devas bija pietiekamas. Ogļhidrātu trūkums organismu gan no­vājināja, taču dzīvību neapdraudēja. Tas, ko pirms ceļojuma pierādīju teorētiski, tagad apstiprinājās praksē.

Un vēl viens apliecinājums tam, ka psihiskais fak­tors ir daudz svarīgāks par fizisko: tas psihiskais bads, kādu es cietu pēc sastapšanās ar «Arakaku», daudz vairāk ietekmēja manu veselību nekā organiskais bads. Pirmo nevarētu saukt par īstu badu, drīzāk tās ir alkas pēc kaut kā, bet ilgoties pēc kaut kā un to neiegūt ir bīstami. Otrs, proti, fiziskais bads skaudri jūtams pirmās četrdesmit astoņās stundās, tas izpaužas kā sāpes, kā krampji, bet drīz vien norimst, un tad iestājas miegainība un vispārējs organisma novājējums.

Pirmajā gadījumā organisms pats it kā sadeg, otrā — tas lēnām kvēlo."

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.