Aliens

Izcilajam latviešu karavīram - ģenerālim Pēterim Radziņam 134

Ģenerālis Pēteris Radziņš ir dzimis Lugažu pagasta Jaunvīndedzēs lauksaimnieka ģimenē. Pirmās skolas gaitas uzsāka Lugažu draudzes skolā. Pēc tam mācījās Valkas pilsētas skolā un Valkas Nelsona reālskolā. 1898.gadā kā brīvprātīgais Radziņš iestājās Krievijas impērijas armijas dienestā. Savas dienesta gaitas viņš uzsāka 112. Urālu kājnieku pulkā, kas tobrīd bija dislocēts Kauņā. 

Par Latvijas armijas virspavēlnieka štāba priekšnieku ģenerālis Pēteris Radziņš tika iecelts 1919.gada 27.oktobrī un šajā amatā vadīja visas Latvijas armijas brīvības cīņas, izstrādājot Rīgas, Zemgales un Latgales atbrīvošanas kaujas plānus. Ģenerālis Pēteris Radziņš bija pirmais, kurš tika apbalvots ar III šķiras Lāčplēša kara ordeni numur 1 „Par tiešu izlūkošanu Pārdaugavā un piedalīšanos kauja 1919.g. 11.novembrī par Rīgas atbrīvošanu, kā arī par Latgales atbrīvošanas plāna izstrādi. Apbalvojuma ieteikumā ģenerālis P.Radziņš tiek raksturots kā kaujas virsnieks: „1919.g. 11.novembrī, kad ar armijas rīcībā esošajiem tehniskiem līdzekļiem nebija iespējams ievākt vajadzīgās ziņas tālāko operāciju plāna sastādīšanā, Radziņš aktīvi piedalījās tiešā izlūkošanā Pārdaugavā un, personiski piedalīdamies kaujā, sekmēja bermontiešu galīgu satriekšanu."

Ir grūti iedomāties uzvaras kaujas laukā bez karavīru varonības un ziedošanās to ideālu vārdā par kuriem tie cīnās, bet šo karavīru pašupurēšanās var izrādīties lieka un neefektīva, ja tā nonāk neprasmīgu komandieru rokās. Latviešu tautai brīvības cīņās neizsakāmi paveicās, ka pie tās vadības īstajā laikā un vietā stājās latviešu izcilākais virsnieks, ģenerālis Pēteris Radziņš, kurš bija apveltīts ar asu analītisku prātu, labām militārām zināšanām, kuras bija ieguvis Krievijas ģenerālštāba akadēmijā un kauju pieredzi, karojot cariskās Krievijas, Ukrainas hetmaņa Skoropadska un Simona Petļuras Ukrainas tautas republikas armijās Krievijas-Japānas un I Pasaules kara laikā..

Armijā ir tāds teiciens: „ka virsnieka karjeru veido priekšnieki, bet padotie nosaka viņa patieso vērtību."

Ģenerālis M.Peniķis (Latvijas atbrīvošanas karā vadīja 2.Vidzemes divīziju) būdams Latvijas armijas komandieris laikrakstā „Latvijas kareivis" 1930.gadā raksta šādus vārdus: „Grūts stāvoklis bija mūsu armijai, kad 1919.gada oktobra otrā pusē ieradās ģen. Radziņš no tāliem dienvidiem savā dzimtenē. Mūsu armija bija paspējusi jau papildināt savus kaujas zaudējumus un ieņemt izejas stāvokli uzbrukuma cīņām. Vajadzēja tikai tagad sastādīt pareizu uzbrukuma plānu, dot noteiktus un saprotamus uzdevumus armijai un lietderīgi izmantot visus mūsu kauju līdzekļus. To pilnos apmēros izpildīja ģen. Radziņš, kā armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks un mūsu uzvaras 3.-10.novembrī vaiņagoja viņa labi sastādīto plānu. Tādas pašas sekmes bija arī pie viņa otrā plāna, Jelgavas atbrīvošanas, izpildīšanas." Pēdējais Latvijas armijas komandieris, kurš atbrīvošanās cīņu laikā bija 3.Latgales divīzijas komandieris ģenerālis K.Berķis savā dienasgrāmatā 1939.gada augustā ir ļoti tiešs un atklāts savos uzskatos „Šis nelietis (ģenerālis J.Balodis) viltīgi skaitījās par virspavēlnieku, bet faktiskais operāciju vadītājs bija Radziņš, un tikai pēc viņa nāves „B.g." (ģenerālis J.Balodis. A.P.) ir kļuvis par ko to sabiedrība uzskata, - par vienīgo Latvijas atbrīvotāju."

Ģenerālis P.Radziņš no 1924.gada līdz 1928.gadam bija pirmais Latvijas armijas komandieris (pēc Brīvības cīņām 1920.gada Latvijas armijas virspavēlnieka amats tika likvidēts un tikai 1924.gadā tika no jauna izveidots Latvijas armijas komandiera amats). No armijas komandiera amata viņš bija spiests atkāpties, jo tā laikā sociāldemokrāti no Saeimas organizēja kampaņu pret ģenerāli apvainojot viņu nacionālismā un neiecietībā pret Padomju Krieviju, kurā viņš saskatīja agresoru un to arī neslēpa.

Ģenerālis P.Radziņš aktīvi publicējās, rakstot par militārām, vēsturiskām un ģeopolitiskām tēmām. Kā piemēru, pievienoju „Latvijas Kareivis" 21.septembris 1920.gads N#176 (176) rakstu „Baltijas valstis un Ukraina." Rakstā izvirzītā tēma, šodien savu aktualitāti vēl joprojām nav zaudējusi:

„Ukrainas neatkarība tika proklamēta jau 1917.gada vasarā, t.i. agrāki nekā Latvijas un Igaunijas. Vājās Latvija un Igaunija, iesākdamas atklātu neatkarības cīņu daudz vēlāku, ar Anglijas un Francijas pabalsta sasniegušas lielas sekmes, kamēr ukraiņiem veicās grūti un ne Anglija, nedz Francija viņas ne tikai kā nepabalsta, bet pat ignorē. Ukraiņi ved nepārtrauktu karu ar padomju Krieviju, sākot jau no 1917.gada; viņi visu laiku cenšas dabūt Antantes pabalstu, bet pēdējā izliekas nedzirdam ukraiņu lūgumus, neraugoties uz to, ka ukraiņi izdod milzu summas ārzemju informācijai. Šādu Antantes nelabvēlīgu izturēšanos pret Ukrainu, kur tanī pat laikā Antante pabalsta Baltijas valstis, ļoti bieži mēdz izskaidrot ar ukraiņu politiku, bet man šķiet, ka še ir pavisam cieti iemesli un ka zināt šos iemeslus Baltijas valstīm ir no liela svara.

Diezgan bieži dzirdētas domas, ka Antante neuzskatot ukraiņus par atsevišķu tautu, bet pieskaitot krieviem. Patiesībā Antantes valdības ļoti labi pazīst Ukrainu un 1917.gada beigās tās veda sarunas ar ukraiņiem un solīja tiem pabalstu karam pret Padomju Krieviju, protams, zem zināmiem noteikumiem. Šie noteikumi Ukrainas nacionālistiem likās nepieņemamiem, un ukraiņi griezās pēc pabalsts pie Vācijas. Kad pēdējā pabalstīja Ukrainu, tad Ukrainu pazina visa Eiropa, bet līdz ko Vācija bija uzvarēta, Antante par Ukrainu nelikās ne zinis. Izejot no šā, bieži dzird spriežam, ka taisni tādēļ ukraiņus nepabaltot, ka tie gājuši kopā ar Vāciju. Bet, pirmkārt, arī somi meklēja pēc pabalsta pie Vācijas un daudz ciešāki sasaistījās uz laiku ar pēdējo, nekā Ukraina - un tomēr Somiju atbalsta, bet Ukrainu nē.

Runājot par Ukrainu, jānosauc daži faktori, caur kuriem Ukraina stipri atšķiras no Baltijas valstīm. Tie ir šādi:

Ukrainas tauta ir līdz 40 miljonu liela, tā tad daudzreiz lielāka nekā visas Baltijas tautas kopā. Cittautiešu Ukrainā ir samērā ļoti vājš procents. Tā tad, ja ukraiņiem izdotos nodibināt un nodrošināt savu valsti, tā būtu apdzīvota no ļoti vienāda elementa. Ukraina aptvertu šādas vecās Krievijas guberņas - Volonijas, Podolijas, Kijevas, Bersonas, Čerņigovas (bez ziemeļu apriņķiem), Poltavas, Barkovas, Jekaterinovskas un Taurijas (Krimas pussalas likteni atstājot neizšķirtu). Tas ir bijušās impērijas bagātākās guberņas, tā sauktās melnzemes apgabals. Šinīs robežās Ukrainai būtu milzīgas lauksaimniecības bagātības (labība, lopi, viss Krievijas cukurs) un dabas bagātības - labākās akmeņogles un dzelzs, kā arī bagāta rūpniecība, labākās Melnās jūras ostas (Odesa, Nikolajeva, Bersona). Ja no Krievijas atņem augšā minētās guberņas, tad tā paliek ievērojami mazāka, nabadzīgāka un paliek neizdevīgā ģeogrāfiskā stāvoklī: tai nepietiek savas maizes un tā jāieved pa garu ceļu no Sibīrijas, cukurs jāpērk un jāieved, priekš Maskavas un Pēterpils fabriku rajoniem akmeņogles un dzelzs jāpiegādā no tāliem Urāliem. Ostu Krievijai nebūtu, izņemot ieslēgto no visām pusēm Pēterpili, Baltās jūras un japāņiem aizžogotā Klusā okeāna ostas (ja Ukraina kļūs neatkarīga, tad atšķelsies no Krievijas arī Donas kazaki). Tādā gadījumā Krievija nebūtu vis vairs lielvalsts, bet, pēc spēka un bagātības rēķinot, otrās šķiras valsts. Lai gan Krievijā iedzīvotāju skaits paliktu gandrīz 2 ½ reizes lielāks nekā Ukrainā, tad tomēr militārā spēka ziņā Krievijai nebūtu pārsvara pār Ukrainu, jo pēdējā pilnīgi vientautības iedzīvotāji, tā bagāta zeme, tai samērā daudz mazāka teritorija ar samērā daudziem un labiem dzelzs un ūdens ceļiem, kamēr Krievijā vēl paliktos daudz sveštautiešu, iedzīvotāji izkaisīti pa plašu teritoriju ar sliktiem ceļiem (izņemot centru), tad, visa tauta ļoti nabadzīga un viņas lielākā daļa stāv uz daudz zemākas kultūras pakāpes nekā ukraiņi. Krievija, zaudējot Ukrainu, zaudē pusi no sava spēka un paliek pilnā vārda nozīmē par Āzijas valsti. Ukrainai nav nekas vajadzīgs no Krievijas un, būdama pastāvīga, tā sāktu spēlēt lielu lomu visā Eiropas politikā. Krievija bez Ukrainas, turpretim, zaudē visu savu lomu Eiropā. Šo apskati Antante ļoti labi zināja. Tāpēc Antantei neatrada par iespējamu pabalstīt Ukrainu, kad Krievijas jautājums nebija izšķirts. Ja Ukraina būtu dabūjusi pabalstu morāliskā un kaut cik materiālā ziņā, tā būtu faktiski kļuvusi neatkarīga un noorganizējusies. Pagājušo 2-3 gadu laikā tā būtu tā nostiprinājusies no iekšienes un no ārienes, ka tanī laikā, kad tika izšķirts Krievijas jautājums, Ukraina pati lemtu par savu likteni un neļautu nevienam no ārienes nosacīt par savu nākamību. Vārdu sakot - Krievijas jautājuma izšķiršanas laikā Ukraina jau būtu spējīga pati noteikt savu virzienu, savu politiku. Igaunija, Latvija un Lietuva pat pa daļai Somija var dzīvot un desmit gadus patstāvīgi un tomēr, ja tās netiks aizsargātas no lielākas valsts, tās nebūs spējīgas nosargāt sava likteņa. Priekš šo valstu nospiešanas nevajadzētu par militāra spēka - tās ekonomiskā ceļā var nospiest divi lielie kaimiņi - Krievija un Vācija. Tāpēc Antante atrada par iespējamu pabalstīt šīs mazās valstis arī pirms Krievijas jautājuma izšķiršanas. Ja nākamībā, pie Krievijas jautājuma nokārtošanas, šīs mazās valstis izrādītos par nevajadzīgām vai kaitīgām, tad tās viegli var arī nodzēst no Eiropas politikas kartes.

Tā tad jākonstatē, ka Baltijas valstu nākamība vēl nav izšķirta, tāpēc arī viņas vēl nav atzītas de jure. Baltijas valstu likteni lems Antante tanī brīdī, kad Krievijā nodibināsies pastāvīga valdība, kuru lielvalstis atzīs.

Pie Baltijas valstu likteņa izšķiršanas galveno lomu spēlēs šo valstu dzīves spējība, kuru vērtēs pēc valstu iekšējās kārtības, likumības, ekonomiskās dzīves spējības un militārā spēka stāvokļa. Zināms, militārais spēks, ņemot katru valsti atsevišķi, nevar būt lielais, bet ja Baltijas valstis turas ciešā savienībā, tad šo valstu spēka nozīmes vislielāko lomu spēlēs Ukraina: ja tā būs atdalīta no Krievijas un vēl pievienosies Baltijas valstu savienībai, tad savienotais spēks būs pietiekošs priekš patstāvīgas aizsargāšanas, šim spēkam nedrīkstēs uzbrukt. Tā tad varam teikt, ka Ukrainas liktenis izšķirs arī Baltijas valstu likteni. Es turu še par vajadzīgu atgādināt, ka Baltijas valstu liktenis vēsturē jau reiz ticis izšķirts Ukrainā: caur 1709.gadā uzvaru pie Poltavas Krievija pievienoja sev Baltijas jūras piekrasti, kura pirms tam piederēja zviedriem. Baltijas liktenis arī tad izšķīrās reizē ar Ukrainas likteni (hetmaņa Mazepas dumpis pret Krieviju tika likvidēts). Par otru svarīgu faktoru pie Baltijas valstu likteņa izšķiršanas būs tās attiecības, kā pret viņām izturēsies viņu lielie kaimiņi - Krievija, Polija un Vācija: ja divi no šiem kaimiņiem pabalstīs Baltijas valstis vai vismaz izturēsies pret tām labvēlīgi, tad trešais nebūs spējīgs kaitēt.

Tā tad jaunajām valstīm, lai nodrošinātu savu patstāvību un neatkarību, ir vajadzīgs radīt dzīves spējību - rādīt valstisku darbību visos arodos un militāri stipram. Visām jaunajām valstīm jārada cieša savienība no Ziemeļu okeāna līdz Melnajai jūrai. Nekas vēl nav galīgi nobeigts un nodibināts, vēl ir pāragri atdusēties uz lauriem - ir jāstrādā tikpat centīgi un ar tādu pat patriotismu kā pašā sākumā. Citādi visi iekarojumi un ieguvumi var izslīdēt no rokām."

Ģenerāļa P.Radziņa apbalvojumi:
      Sv.Jura ordenis (IV šķiras)
      Sv.Staņislava ordenis (II un III šķiras)
      Sv.Annas ordenis (II, III, IV šķiras)
      Lāčplēša Kara ordenis (II un III šķiras)
      Triju Zvaigžņu ordenis (I šķiras)
      Igaunijas Brīvības krusts (I šķiras, I pakāpes
      Francijas Goda Leģiona ordenis (III šķiras)
      Polijas „Virtuti Militari" ordenis
      Somijas Baltās rozes ordenis (I šķiras)
      Zviedrijas Šķēpa ordenis (I šķiras)

Šogad 2.maijā ģenerālim P.Radziņam paliek 134 gadi. Neliela grupa domubiedru noliks ģenerālim ziedus Brāļu kapos pie viņa atdusas vietas. Tas ir tik nedaudz (iegādāties ziedus, Brāļu kapos atrast ģenerāļa atdusas vietu un pieminēt ar klusuma brīdi ģenerāli), salīdzinot ar to, ko ģenerālis ir devis Latvijai.

Tautai, kura netur godā savus varoņus nav nākotnes!!!

Autors: majors A.Purviņš
Raksts pārpublicēts no nacionalisti.lv

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.