Aliens

Oskars Krīgers. Igauņu leģiona dibināšana un kaujas Austrumu frontē (1942.-1945.g.)

Šobrīd aprit 81.gads, kopš 1942.gada augustā tika dibināts Igauņu leģions, kura mērķis, līdzīgi Latviešu leģionam. bija apturēt uzbrūkošo Sarkano armiju, lai nepieļautu padomju okupācijas režīma atgriešanos. Savukārt igauņu leģionāru piemiņas pasākumi liecina, ka II Pasaules kara vēstures ziņā latviešiem un igauņiem kopīgā netrūkst. Pie tam jāatzīmē, ka toreiz igauņu un latviešu leģionāri bija ieroču brāļi, jo cīnījās pret kopīgu ienaidnieku. Tomēr paradokss ir tāds, ka Latvijā informācijas par igauņu cīņu pret boļševismu praktiski nav. Tāpēc ir nepieciešams sniegt nelielu izklāstu par Igauņu leģiona vēsturi.

Jau uzreiz pēc Vācijas uzbrukuma sākuma Padomju Savienībai 1941. gada vasarā, Igaunijas teritorijā aktivizējās nacionālo partizānu darbība. Igauņu nacionālie partizāni ļoti aktīvi iesaistījās cīņās pret padomju okupācijas varu. Piemēram, 10.jūlijā igauņu nacionālie partizāni atbrīvoja no padomju okupantiem Tērbatas pilsētas dienviddaļu un veselas divas nedēļas aizstāvēja to pret Sarkanās armijas uzbrukumiem līdz pat vācu armijas ienākšanai.

Arī igauņu tauta ļoti smagi cieta no pirmā padomju okupācijas gada. Neskaitot masveida arestus un slepkavības, 1941.gada 14.jūnijā PSRS represīvie orgāni izsūtīja uz padomju nometnēm aptuveni 10 000 cilvēku, lielākoties sievietes un bērnus. Tādēļ arī nav jābrīnās, ka Vācijas uzbrukumu Padomju Savienībai ļoti daudzi igauņi uzņēma ar lielu prieku un sagaidīja vāciešus kā atbrīvotājus.

Līdzīgi, kā Latvijā, igauņu pirmskara politiķi nemeklēja sadarbības atļauju ar vāciešiem, bet mēģināja atjaunot Igaunijas neatkarību. Pēdējais pirmskara valdības vadītājs Jiri Uluotss 1941.gada 29.jūlijā iesniedza memorandu vācu 18.armijas pavēlniekam ģenerālpulkvedim Georgam fon Kihleram, kurā tika prasīta Igaunijas neatkarības atzīšana un igauņu armijas organizēšana. Vācieši šo memorandu noraidīja un pēc tam, kad vācu armija bija ieņēmusi visu Igauniju, tad Igaunijai (tāpat kā Latvijai) bija pieļaujamas vienīgi skaita ziņā ierobežotas bruņotas formācijas un pašpārvalde, kura atradās stingrā vācu kontrolē.

Arī tālākais militārais scenārijs Igaunijā veidojās tāds pats kā Latvijā. Tūkstošiem 1941.gada vasaras kara dalībnieku brīvprātīgi gāja cīnīties pret ienīsto padomju režīmu. 1942.gada februārī vācu pusē Austrumu frontē cīnījās 20 867 igauņu karavīru.

Igauņu leģiona izveidošana

1942.gadā, kad vācu armijas zaudējumi Austrumu frontē pieauga, radās nepieciešamība pēc jauniem karavīriem no nacistu ieņemtajām teritorijām. Līdz ar to jau 1942.gada pavasarī tika apspriesta ideja par Igauņu SS leģiona izveidošanu.

1942.gada augusta sākumā uz to tika saņemts arī Hitlera apstiprinājums un 28.augustā Igaunijasģ enerālkomisārs Karls Zīgmunds Licmans paziņoja par Hitlera atļauju dibināt Igauņu leģionu. Par leģiona komandieri tika iecelts SS oberšturmbanfīrers (apakšpulkvedis) Francis Ausbergers. Ar SS galvenās operatīvās vadības pavēli, kura tika izdota 1942.gada 29.septembrī, Igauņu leģionu tika paredzēts sākt formēt no 1942.gada 1.oktobra treniņu nometnē Debicā, kas atradās Polijā, netālu no Krakovas.

1942.gada beigās leģiona sastāvā tika izveidots – štābs un štāba rota, 3 bataljoni, kā arī mīnmetēju un prettanku rotas. Drīz vien leģions tika nozīmēts kā 1.igauņu brīvprātīgais SS grenadieru pulks. Laika posmā no 1942.gada augusta līdz 1943.gada februārim leģionā uzņēma tikai brīvprātīgos un nekāda mobilizācija nenotika. 1943.gada sākumā Igauņu leģiona sastāvā bija 1280 brīvprātīgo.

Bataljons “Narva”

Neskatoties uz igauņu leģionāru apmācību augsto līmeni Debicas nometnē, vairāki SS funkcionāri Igauņu leģiona formēšanu uzskatīja par šaubīgu procesu. Viņi baidījās, ka šī ieroču SS militārā formējuma izmantošana kaujās pozitīvus rezultātus nedos. Tādēļ SS vadība pieņēma lēmumu vienu no 1.SS grenadierupulka  bataljoniem nosūtīt uz fronti, lai tādā veidā pārbaudītu igauņu leģionāru kaujas spējas.

1943.gada 3.martā leģiona štābā tika saņemta pavēle par 1.SS grenadieru pulka 1.bataljona nosūtīšanu uz fronti, iekļaujot to 5.ieroču SS tanku – grenadieru divīzijas „Vikings” sastāvā. Pavēle gan tika īstenota mēnesi vēlāk un visu šo laiku bataljons atradās Debicas nometnē. Iniciators šādam lēmumam bija SS reihsfīrers Heinrihs Himlers.

1943.gada 23.martā leģiona 1.bataljons tika reorganizēts par motorizēto bataljonu “Narva,” kas tika atdalīts no Igauņu leģiona un pievienots 5.ieroču divīzijai “Vikings.” 1943.gada 4.aprīlī bataljons “Narva” tika nosūtīts uz Ukrainu. Ap to laiku bataljona sastāvā bija 973 cilvēku, no kuriem 776 bija igauņi. Jāakcentē, ka 5.ieroču SS divīzija “Vikings” (tai skaitā bataljons “Narva”) kaujās iesaistīsies tikai 1943.gada vasarā.

Bataljons “Narva” sevi ļoti labi parādīja 1943.gada vasaras-rudens kaujās Ukrainā. Piemēram, cīņās par Izjumu, laika posmā no 1943.gada 19. līdz 21.jūlijam, bataljona “Narva” karavīri varonīgi atsita visus masīvos Sarkanās armijas uzbrukumus. 5.ieroču SS divīzijas „Vikings” komandieris Herberts Gille apbrīnoja igauņu leģionāru vīrišķību Izjumas kaujās.

1944.gada janvārī – februārī bataljons „Narva,” kopā ar 5.ieroču SS divīziju „Vikings,” nokļuva Čerkasu ielenkumā Ukrainā, kur Sarkanajai armijai izdevās ielenkt lielus vācu spēkus – piecas kājnieku divīzijas, Beļģijas valoņu SS triecienbrigādi „Valonija,” kā arī SS divīziju „Vikings.” Ielenktajiem spēkiem, ieskaitot bataljonu „Narva,” izdevās izlauzties no aplenkuma, tomēr tas prasīja lielus zaudējumus.

Pēc Čerkasu kaujām 5.ieroču SS divīzija „Vikings” 1944.gada februāra beigās tika nosūtīta pārformēšanai uz Poliju – starp Helmu un Ļubļinu, kas bija tālu no frontes līnijas. To pabeigt neizdevās, jo jau martā divīziju pārvietoja uz Koveļas rajonu Ukrainas ziemeļrietumos, lai tā apturētu padomju uzbrukumu.

Bataljons „Narva,” kura karavīriem bija sācies atvaļinājums, šajās kaujās nepiedalījās, jo martā tas tika atdalīts no divīzijas „Vikings.” Cēlonis bija smagā situācija Narvas frontē, kur no februāra cīnījās vesela Igauņu leģiona brigāde (tajā laikā jau pārdēvēta par 20.igauņu brīvprātīgo SS grenadieru divīziju). Zuda jēga igauņu vienību atstāt Ukrainā.

Rezultātā bataljonu „Narva” nosūtīja uz Igauniju. 1944.gada 20.martā tas ienāca Tallinā un ņēma līdzdalību grandiozā parādē, kas norisinājās Brīvības laukumā. Vēlāk – 1944.gada aprīlī igauņu militārā vienība tika pārveidota par 20.SS fizilieru (izlūku) bataljonu un pievienota leģiona 20.divīzijai, kuras sastāvā bijušā bataljona „Narva” karavīri dienēja līdz pat kara beigām.

Igauņu 20.ieroču SS divīzijas izveidošana

1943.gada 5.maijā sākās Igauņu leģiona pārveidošana par 3.igauņu SS brigādi. Septembra beigās igauņu brigādi apmeklēja SS reihsfīrers Heinrihs Himlers. Himlers bija apmierināts ar vienību un pēc pārbaudes beigām viņš paziņoja, ka igauņu brigāde tiks nosūtīta uz fronti. Līdz ar to 1943.gada 24.oktobrī igauņu 3.SS brigāde tika nosūtīta uz Neveles apvidu, armiju grupas „Ziemeļi” sektorā. Paralēli 1943.gadā tika īstenotas divas mobilizācijas Igauņu leģionā.

1943.gada 31.decembrī igauņu 3.brigādes sastāvā bija 5099 karavīru. 1944.gada 23.janvārī brigāde tika papildināta ar 2000 cilvēku, kuri nāca no treniņu nometnes Debicā, tādā veidā brigāde tika palielināta līdz 7000 cilvēku. 1944.gada 24.janvārī brigāde tika pārdēvēta par 20.igauņu ieroču SS grenadieru divīziju.

Leģiona kaujas Igaunijas teritorijā

1944.gada janvāra beigās Sarkanā armija galīgi pārrāva blokādi ap Ļeņingradu. Lai izvairītos no aplenkšanas armiju grupa „Ziemeļi” atkāpās uz 1943.gadā izbūvēto „Panteras” līniju. Igaunijas pašpārvalde izsludināja vispārējo mobilizāciju leģionā, kas draudēja izgāzties, ja vien nacionālās aprindas nebūtu sākušas to atbalstīt. Uzskatīdams Sarkanās armijas atvairīšanu par neatkarības atjaunošanas galveno priekšnosacījumu, Jiri Uluotss 1944.gada 7.februārī pa radio pārraidītajā intervijā paziņoja: „Pakļaušanās mobilizācijai šajos apstākļos ir neizbēgama, un tikai tā mēs varam cerēt uz Igaunijas labāku nākotni.” J.Uluotsa uzstāšanās iesaidā strauji pieauga vervēšanas punktos pieteikušos skaits. Vācieši bija rēķinājušies ar 15 000 vīriem, taču līdz 21.februārim šajos punktos ieradās ap 32 000 vīru. 1944.gada vidū vācu pusē karojošo igauņu kopskaits sasniedza 70 000. Par šo mobilizāciju precīzi ir izteicies igauņu vēsturnieks Marts Lārs, kurš raksta: „1944.gada mobilizāciju var uzskatīt par tautas gribas izpausmi cīnīties pret Padomju Savienības okupācijas atkārtošanos. Šī mobilizācija notika saskaņā ar Igaunijas valstiskuma nesēja Jiri Uluotsa uzsaukumu, un vīri, kas tai pakļāvās, ir tādi paši brīvības cīnītāji kā tie kareivji, kas cīnījās par Igaunijas neatkarību 1918.-1920.gados.”

1944.gada 1.februārī Sarkanā armija sasniedza Narvas upi un neapstājoties sāka to forsēt, izveidojot placdarmus upes krastā. Februāra mēnesī igauņu 20. divīzija piedalījās asiņainās cīņās, lai likvidētu šos placdarmus. Pēc ļoti smagām kaujām placdarmi tika likvidēti marta sākumā. Tas viss ļoti saniknoja padomju virspavēlniecību, kura martā un aprīlī pret daudz mazākajiem vācu spēkiem iesaistīja deviņus pilnus armijas korpusus. Taču neskatoties uz ienaidnieka pārspēku igauņu 20.divīzija visus padomju uzbrukumus varonīgi atsita. Rezultātā - 1944.gada aprīļa beigās abas karojošās puses Narvas telpā bija sevi novārdzinājušas un līdz ar to frontē uz vairākiem mēnešiem iestājās miers.

1944.gada vasarā armiju grupai „Ziemeļi” virspavēlniecībai kļuva skaidrs, ka vairs nepietiek spēku, lai noturētu fronti pie Narvas, līdz ar to jūlijā sākās gatavošanās frontes atvilkšanai uz Sinimē kalnos izbūvēto Tannenbergas aizsardzības līniju. Tomēr, vēl pirms šis plāns tika īstenots, Sarkanā armija, sakopodama milzīgus spēkus, 24.jūlijā pie Narvas sāka ģenerāluzbrukumu.

Sarkanās armijas ofensīva lika vācu virspavēlniecībai steidzīgāk atkāpties, līdz ar to arī 20.divīzija atkāpās no Narvas uz Sinimē kalniem, lai tur aizsķērsotu padomju spēkiem ceļu uz Tallinu. 26.jūlijā Sarkanā armija iesoļoja vāciešu pamestajā Narvā. Vācu spēki tai laikā jau bija atkāpušies uz Tannenbergas aizsardzības līniju. Padomju vienības pie Tannenbergas līnijas nonāca tai pašā dienā. Sinimē kalnu pozīciju aizstāvjiem uzbrukumu 2. un 8.padomju armija. Sinimē kaujās 40 000 vācieši, igauņi un norvēģu, flāmu un valoņu brīvprātīgie piedzīvoja, kā to apraksta kara vēsturnieki – elli. Nepārtraukta apšaude no varenās padomju artilērijas un no gaisa, nepārtrauktas tuvcīņas, uzbrucēju triecieni un aizstāvju prettriecieni.

Jau iepriekš minētais igauņu vēsturnieks Marts Lārs raksta: „Kaujas par Sinimē tiek uzskatītas par asiņainākajām Igaunijas vēsturē.”

Neskatoties uz milzīgo pārspēku Sarkanajai armijai neizdevās izlauzties cauri Tannenbergas aizsardzības līnijai un 1944.gada 10.augustā padomju virspavēlniecība deva pavēli ofensīvu pārtraukt. Taču diemžēl no aizstāvēšanās kaujās gūtajiem panākumiem Igaunijai nebija jūtama labuma. Jo vācu armija 1944.gada vasarā atkāpās visā Austrumu frontē. Pēc tam, kad Sarkanā armija 1944.gada septembrī ieņēma Tallinu, dzīvi palikušie 20.divīzijas karavīri atkāpās pāri Igaunijas un Latvijas robežai, lai dotos uz Rīgu. Pēc robežas II Pasaules kara igauņu nacionālais varonis, leģiona Bruņinieka krusta kavalieris - majors Alfons Rebane noturēja pēdējo igauņu karaspēka parādi. Leģionāri nodziedāja Igaunijas valsts himnu – „Mans prieks un mana laimība tu esi, Tēvija” un atstāja dzimteni. No Rīgas igauņu karavīrus pa jūru evakuēja uz Vāciju.

Igauņu leģiona pēdējās cīņas

Vācijā 20.igauņu divīzija tika papildināta līdz 1945.gada janvāra beigām ar Vācijā apmācībās esošajiem igauņu karavīriem. Taču Sarkanās armijas uzbrukums pie Oderas piespieda 20.divīziju nosūtīt uz fronti Opelnas rajonā. Šajā rajonā 20.divīzija tika aplenkta 1945.gada martā. Igauņu leģionāri izcīnīja sīvas, asiņainas kaujas, lai varētu izlauzties no aplenkuma loka un tas viņiem beigu beigās arī izdevās. Tālāk igauņu leģionāri ar kaujām tikai atkāpsies un 1945.gada aprīlī atlikušie 20.divīzijas karavīri nonāca Čehoslovākijas teritorijā.

Ļoti traģisks liktenis piemeklēja 20.divīzijas karavīrus, kas 1945.gada maija sākumā atradās ziemeļos no Prāgas. Vēl pirms Sarkanās armijas daļu ienākšanas šajā vietā, negribēdami vairs ciest bezjēdzīgus zaudējumus, igauņu leģionāri piedalījās sarunās ar čehu partizāniem. Viņi panāca vienošanos – ja 20.divīzija bez pretošanās kapitulēs un noliks ieročus, čehi garantē viņiem brīvu ceļu uz rietumiem, lai tur padotos gūstā rietumu sabiedrotajiem. Taču pēc tam, kad leģionāri nolika ieročus, čehi pārkāpa vienošanos un sāka slepkavot neapbruņotos igauņus. Aptuveni 1000 leģionāri tika nogalināti.

Kara pēdējās dienās 4400 leģionāru nonāca rietumu sabiedroto gūstā, savukārt Sarkanā armija gūstā saņēma 6000 igauņu karavīru. Kopumā no 70 000 igauņiem, kas karoja vācu pusē, apmēram 20 000 bija brīvprātīgie, bet 50 000 mobilizētie. Vairāk nekā 20 000 igauņu II Pasaules karā atdeva savu dzīvību cīņā pret boļševismu un par Igaunijas brīvību