Turki Vācijā
Pēc Otrā pasaules kara Vācija (VFR) izjuta lielu darbaspēka trūkumu, tādēļ tika nolemts uzaicināt viesstrādniekus no valstīm, kur demogrāfiskā situācija ir labāka.
1961.gada 30.oktobrī tika noslēgts līgums starp VFR un Turciju, kas paredzēja strādnieku sūtīšanu uz Rietumvāciju. Tā pārdžīvoja strauju ekonomisko kāpumu un katastrofāli trūka darbaroku. Stambulā izveidoja darbā iekārtošanas biroju un 1961.gada beigās Vācijā strādāja jau 7000 turku. Viņiem tika piedāvāti darba līgumi uz 2 gadiem.
1965.gadā tika pienemts lēmums, ka visi turki, kas VFR nostrādājuši 5 gadus, saņem darba atļaujas pagarinājumu uz nākamajiem 5 gadiem.
1972.gadā Minhenes lidostā tika sveikts 500 000 turku viesstrādnieks Nedžati Givens.
Līdz 1973.gadam Rietumvācijā bija ieradušies 710 000 turku. 1973.gada 23.novembrī Vācija pārtrauca viesstrādnieku ievešanu, jo sākās ekonomikas lejupslīde. Taču turki neaizbrauca. Gluži pretēji – tie uz Vāciju pārveda savas ģimenes no Turcijas.
1981.gada 8.decembrī VFR pieņēma likumu, kas aizliedza pārcelties uz Vāciju tiem cittautiešu bērniem, kas sasnieguši 16 gadu vecumu. Nepieņēma arī bērnus, kuriem viens no vecākiem dzīvoja Turcijā.
1983.gada 23.novembrī pieņēma Atgriešanās veicināšanas likumu, kas paredzēja cittautiešu bezdarbniekiem kompensāciju 10 500 Vācijas marku apmērā par atgriešanos savā valstī. Šo iespēju izmantoja tikai 13 000 viesstrādnieku.
Tagad Vācijā dzīvo ap 3 miljoniem turku, no kuriem aptuveni puse dzimusi Vācijā.
Karstas diskusijas rosinājusi sociāldemokrāta Tilo Saracina grāmata "Vācija iznīcina sevi," kurā apgalvots, ka musulmaņu imigranti ir drauds vācu sabiedrībai.
Saites:
Turki.
