Aliens

Nesija

Viens no daudzajiem "ezeru briesmoņiem," kas dzīvo Skotijas Nesa ezerā.
Pirmais terminu "Lohnesa briesmonis" sāka lietot vietējās avīzes redaktors Evans Barons. 

Vieta. Skotija, Nesa  ezers (Loch Ness). 

Pirmās liecības par Nesiju atrastas jau VI gs. hronikās, kad to esot aprakstījis īru mūks Sv.Kolumbs – tas pats, kurš atnesis Skotijai kristietību. 
1934.gadā Londonas ārsts Roberts Kenets Vilsons nejauši pamanīja ezerā peldam kādu dīvainu būtni, ko iemūžināja fotouzņēmumos. Tieši šie foto radīja sensāciju.
Nākamajos gados Nesiju pūlējušies nofotografēt vai pat noķert daudz dažādu ekspedīciju un atsevišķu dēkaiņu. 1992.gadā ezers tika pārmeklēts ar hidrolokatoriem. Tomēr līdz pat šim laikam pārliecinoši pierādījumi šī ezera briesmona eksistencei nav iegūti.
_____________________________________

- Ober, kad parasti parādās Nesija?
- Pēc sestās viskija glāzes, ser!

Skotu kalniešiem ir gadsimtiem senas teikas par ūdenszirgiem, pie kuriem viņi pieskaita arī Nesiju.

Nesa ezers. (Loch Ness) Vārds loch skotu/ģēļu valodā nozīmē "ezers," "šēra" vai kāda cita ar ūdeni aizpildīta pārsvarā garenas formas sprauga. Nesa ezers atrodas Skotijā uz DR no Irvernesas. Pats ezers 56 kvkm platībā ir 39 km garumā un visai dziļš - tā maksimālais dziļums ir 230 m: vislielākais ezers Lielbritānijā pēc tilpuma, otrs lielākais platības ziņā (pēc Lomonda ezera) un otrs dziļākais Skotijā. 
Ezerā atrodas viena sala - Čeri, kas ir mākslīgi veidota agrīnajos viduslaikos. Ezers kūdrains, ūdens duļķains, civilizācijas maz pārveidots. Teorētiski tā varētu būt laba dzīves vieta reliktiem dzīvniekiem.
Ezers ir Kaledonijas kanāla sastāvdaļa.

Tūristam. Patlaban gar ezeru iet daudzi komerciāli maršruti, kas domāti Nesijas "dzīves vietas" apsekošanai. Apkārtnē daudz viesnīcas un viesu mājas, bet pauguru nogāzēs var sliet arī teltis.
Ezera ūdeņi ir visai silti un derīgi peldēm. Jāuzmanās, lai ezera vērošanas procesā neieklīstat kādā privātīpašumā.
Drumnadročītas ciemā ir veseli divi Nesijai veltīti muzeji. Viena no tiem - Nessie Exposition Centre bija tas gods ielūkoties arī Mazajam Zaļajam 2011.gada maijā. Pilnīgs fufelis, kungi!  

Liecības un pētījumi. Eksistē simtiem dokumentētu liecību, desmitiem fotogrāfiju ar dažādu ticamības pakāpi, zemūdens filmējumi un eholotu ieraksti, kuros redzami viens bvai vairāki peldoši radījumi ar gariem kakliem. Tiesa gan, fiksēts arī liels viltojumu skaits.
Adomnana pirmā liecība. It kā Nesijas pēdas atrastas jau VII gs. mācītāja Adomnana "Sv.Kolumba dzīve," kad to esot saticis īru mūks Sv.Kolumbs – tas pats, kurš atnesis Skotijai kristietību. Ezera ziemeļgalā "līdz ar spēcīgu drebēšanu" parādījies nezvērs, kas vajājis kādu no Kolumba līdzgaitniekiem, bet mūks pacēlis krustu un nezvēru aizdzinis.
Jana Milna liecība. 1930.gada jūlijā trīs cilvēkus laivā Lohnesas ezera ziemeļu galā pārsteiguši milzīgi viļņi. Kā stāstījis viens no viņiem, Jans Milns, vispirms ezerā bijušas dzirdamas spēcīgas skaņas, tad ūdens sācis mutuļot un parādījusies tāda kā dzīvnieka mugura, kas strauji slīdējusi pa ezeru, bet cauri viļņiem nav bijusi skaidri saskatāma. Pēc viņa teiktā, radījums varētu būt aptuveni sešus metrus garš.
Vietējās varas iestādes apgalvo, ka, kopš 1933.gdā, kad tika izbūvēts ceļš gar ezera krastu, ezera briesmoņi esot pamanīti vairāk kā 4000 reižu. 
Aldijas Makejas liecība. Makeju laulātā pāra (viesnīcas īpašnieki) liecība tiek uzskatīta par pirmo XX gs. Aldija Makeja, kas 1933.gadā kopā ar vīru braukusi gar ezera ziemeļu krastu, arī apraksta ūdens mutuļošanu un "kaut ko līdzīgu vaļa mugurai," kas bijusi redzama ezerā. Jāpiebilst, ka tieši ap to laiku šajā apvidū bijuši jūtami diezgan spēcīgi pazemes grūdieni.

R.K.Vilsona pirmā Nesijas foto - 'Ķirurga foto" (1933.g.). 1933.gada 14.aprīlī (mina arī datumu1934.gada 19.aprīli?!) Londonas ārsts ginekologs Roberts Kenets Vilsons priecājās par ainavu, tad nejauši pamanīja ezerā peldam kādu dīvainu būtni, ko paspēja iemūžināt fotouzņēmumos. It kā tieši šie foto radīja sensāciju. Citur atzīmēts, ka bildes esot viltojumi, jebšu tājās redzams peldoša zīloņa snuķis. Fotogrāfijā redzams garš kakls, kas izstiepies virs ūdens, ar mazu galviņu tā galā.
60 gadus foto tika uzskatīti par īstiem, līdz pats Vilsons atzinās viltojumā atrazdamies jau uz nāves cisām. Fotogrāfija ieguvusi nosaukumu "ķirurga foto" vai "akušiera foto."
1994.gada martā divi zinātnieki - Deivids Martins un Elisters Bouds, kas pētīja Nesijas fenomenu, izpētīja "akušiera foto" un paziņoja, ka tas ir viltojums. Vilsons to esot radījis sadarbībā ar rotaļu modeļu darinātāju Kristiānu Spārlingu un diviem viņa radiniekiem. Šī trijotne it kāpagatavojusi no koka un plastmasas dzīvnieka kakla un galvas maketu tikai 35 cm augstumā un uzstādīja to uz rotaļu zemūdenes ar atsperu dzinēju. pagatavoto konstrukciju ielaida ūdenī un tad nofotografēja. Tomēr daudzi šo apgalvojumu par viltojumu neņēma vērā, īpaši mazticami likās tas, ka pēc fotografēšanas modeli noslīcināja ezerā. Faktu par fotogrāfijas viltojumu bija maz.

1937.gadā aculiecinieki pirmo reizi redzējuši "Nesijas mazuli."

Tima Dinsdeila filma (23.04.1960.). Tas bija otrais dokumentālais Nesijas pierādījums un viens no ticamākajiem uzņemtajiem materiāliem. Tims Dinsdeils 1960.(vai 1966.gadā?)gada 23.aprīlī lieliski nofilmēja Nesiju. Filmas kadros redzams liels kuprim līdzīgs objekts brūnganā krāsā, kas ātri pārvietojas pa ūdeni, maina kustības virzienus un tad līgani ienirst dziļumā.
Britu GKS Gaisa izlūkošanas apvienotajā centrā filmu izpētīja un nāca pie secinājuma, ka filmā redzamais objekts ir 4-5 m garš dzīvs radījums, kas kustas ar ātrumu 12-15 km/st. Līdz pat šai dienai filma palikusi kā vispārliecinošākais Nesijas eksistences pierādījums.

Britu lidotāju filma (1966.g.). Britu GKS speciālists 1966.gadā nofilmēja "briesmoni" no gaisa - redzams kā pa ūdeni peld milzīgs dzīvnieks. Lielbritānijas GKS speciālisti apliecināja, ka šis objekts nav makets, bet patiesi dzīva būtne. 
"Peaces" zemūdenes iesaistīšana. Šo zemūdeni ar sonāru ekrānu nezvēra meklējumos iesaistīja 1969.gadā, taču arī neskmīgi.Vēlāk iesaistīja arī zemūdeni "Viperfish." 
Roberta Raina foto. 1972.gadā doktors Roberts Rains nofotografēja peldošo Nesiju ar muguras spuru vairākās bildēs.
William Hill izsolītā prēmija. Britu bukmeikeru kompānija William Hill solīja miljonu sterliņu mārciņu par pāliecinošiem pierādījumiem Nesijas eksistencei - tādu pierādījumu, kas apmierinās Londonas Dabas vēstures muzeja speciālistus.
Maikla Dženeta ekspedīcija. Žurnāls News: "...Ar panākumiem beidzās ekspedīcija, kuru organizēja zooloģijas doktors no Francijas Maikls Dženets ar Itālijas, Beļģijas, Vācijas, Zviedrijas, Norvēģijas, ASV un Ukrainas zinātnieku palīdzību. Lohnesa ezerā tika iegremdēts 53 m garš tērauda tīkls pilns ar tunčiem ēsmas vietā. Vairākas nedēļas tīklu neviens neaiztika, bet pēc tam sarāva to kā puvušu audumu. Salaboto un stiprināto ķerekli vēlreiz ielaida ūdenī. Šoreiz tas izturēja..." Ar to laikam būtu jāsaprot, ka dinozaurs ticis noķerts. To apstiprina arī M.Dženeta demonstrētās fotogrāfijas, taču mūsu tehnikas laikmetā tās laikam netiek ņemtas par pilnu. Citu apstiprināumu nav.
Hidrolokatoru pētījumi (1992.g.). Ar hidrolokatoriem pirmo reizi viss ezera tilpums tika iztaustīts 1992.gada vasarā doktora Dž.Makendrūsa vadībā. Izmeklēšanas laikā spēja noteikt vismaz 5 lielus dzīvniekus, kuri, iespējams, varētu arī būt lielie dinozauri. Tādās pat domās bija arī J.Buzers, kas fotografēja Nesiju ar lāzera aparatūras palīdzību un apgalvoja, ka zemūdens reptīlis ir "ārkārtīgi gudrs." 
Kopš 1995.gada Nesijas ķeršanai izmanto zemūdeni "Laika mašīna."
1996.gada sākum;a Londona notika pirmizrāde mākslas filmai "Lohness," droši vien, lai vairotu ažiotāžu šai sakarā.
Ezera pārmeklēšana ar sonāriem (1997.g.). 1997.gada februārī ezers tika pārmeklēts ar dziļūdens sonāriem. Skotijas Krasta apsardzes virsnieks Džordžs Edvards (Evanss) oficiāli pavēstīja, ka ezera dibenā uzieta iespaidīgu izmēru plaisa. Uzietās alas platums bija apmēram 9 m, maksimālais dziļums - 252 m. Slepenības dēļ virsnieks gan nenorādīja plaisas atrašanās vietu un arī ezera dziļumu šai vietā. 252 m dziļums ir krasi lielāks nekā pazīstamais ezera dziļums, virsnieks pieļāva, ka pa šo "plaisu" Nesa lohs savienojas ar citu ezeru un varbūt pat jūru. Tālākajos pētniecības plānos esot izšķīdināt pie "plaisas" ieejas krāsvielu, lai pēc tam pamēģinātu to uziet citās blakus ūdenskrātuvēs. 
Saskaņā ar "Lohnesa briesmoņa dievinātāju oficiālā kluba" sekretāra Harija Kempbela sacīto, Evansa liecība ir viena no svarīgākajām pēdējā laikā. Zemūdens labirintā Nesijas populācija visai veiksmīgi varētu slēpties no apnicīgajiem pētniekiem.
2000.gada pētījumi. 2000.gadā ezerā tika iegremdētas īpašas zemūdens fotokameras un sonori. 
Projekts Deepscan. 2002.gadā izgāzās zemūdens vebkameru projekts Deepscan.
Interesants filmējums. Interesants nofilmētais materiāls. Mazais Zaļais gan par tā tapšanas apstākļiem neko nemāk paskaidrot:
www.youtube.com/watch?v=mSOvS4-bgl0
Loida Skota gājiens (2003.g.). 2003.gada 28.septembrī bijušais britu ugunsdzēsējs Loids Skots smagā ūdenslīdēju tērpā (ap 60 kg) devās 12 dienu pārgājienā pa Lohnesa dibenu, kopumā veikdams 26 jūdzes (42 km). Virspusē viņu atbalstīja un pavadīja 3 kuģi un 8 cilvēki. Visa akcija tika noturēta reklāmai un labdarības pasākumam. Līdz šim viņš tādos zemūdens pārgājienos bija piedalījies Londonā, Ņujorkā, Edinburgā. Skots iznāca no ūdens Lohendā, Invernesas tuvumā un pavēstīja, ka pasākumu apgrūtināja sliktā redzamība, kas reizēm bijusi tuva nullei: "Nekad nevarēja zinat, kas tev ir zem kājām - reizēm dubļi, reizēm tās ir dūņas, tad akmeņi, bet tad liekas, ka vispār tur nav nekā. Visu laiku aiz kaut kā ķērās gaisa pievads, bet ķiverē uzkrājās ogļskābā gāze. Un vispār tur bija ļoti auksti un vientuļi." Šķērsojot Lohnesu pa dibenu, L.Skots uzstādīja jaunu pasaules rekordu, bet no rīta iznākošās avīzes vēstīja, ka "Lohnesa briesmonis izbijās drosmīgā ūdenslīdēja."
Pēdējā BBC ekspedīcija. 2003.gadā norisa pēdējā lielā ekspedīcija ar BBC atbalstu. Izmantojot 600 atsevišķus sonāra starus un satelīta navigācijas sistēmu, pētnieku komanda pārmeklēja visu Lohnesa ezeru, taču nekas netik atrasts. "Mēs gājām no krasta līdz krastam, no virsmas līdz dibenam, mēs iztaustījām visu, kas ir ezerā, taču neatradām neko, kas liecinātu par kādu lielāku radību," sacīja Jans Florencs, viens no speciālistiem, kurš veica pētījumu. Aiz gara laika viņi veica arī psiholoģisku eksperimentu: pētnieki ezerā noslēpa žoga fragmentu un, kad krastā parādījās tūristu grupa, pacēla to virs ūdens. Tūristiem palūdza ieraudzīto uzzīmēt. Daudzi attēloja kvadrātveidīgu objektu, taču daži uzzīmēja kaut ko līdzīgu briesmoņa galvai.
Susan Hawk fotogrāfija (12.08.2004.). Fotogrāfija, kas uzņemta no izklaides kuģa Susan Hawk klāja 2004.gada 12.augustā tika publicēta ungāru ufologu žurnālā Szines UFO 10.numurā - neliels rakstiņš "Pats svaigākais Loha ezera briesmoņa uzņēmums." Fotogrāfijā virs ūdens redzama daļa kakla, galva un arī daļa noslēpumainā dzīvnieka mugura. Tālumā - ar biezu mežu noaudzis krasts.
No rakstiņa zināms, ka fotografēšanas brīdī "briesmonis" atradies 300 m no krasta, nekādas sīkākas ziņas par novērojuma apstākļiem netika sniegtas.
Foto no Google Earth. Kāds britu tabloīda The Sun lasītājs apgalvo, ka, programmā Google Earth aplūkojot no pavadoņa uzņemtos attēlus, viņam izdevies saskatīt Nesiju – leģendāro briesmoni, kas it kā mitinās Skotijas ezerā Lohnesā. Pievienotajā fotogrāfijā redzams kaut kas līdzīgs milzīgam jūras dzīvniekam ar diviem peldspuru pāriem un lielu asti. Pēc The Sun žurnālistu domām, šī fotogrāfija ir niecīgs, tomēr būtisks Nesijas eksistences pierādījums.
Savukārt pēc citu Google Earth lietotāju uzskatiem, šis attēls precīzi atbilst tam briesmoņa aprakstam, kas iepriekš parādījies pasaules presē. 2009.gadā britu avīzes The Sun lasītājs atsūtīja laikrakstam Lohnesa ezera fotouzņēmumu no kosmosa Google Earth sistēmā (koordinātas: 57°12`52.13" ziemeļu platuma, 4°34`14.16" rietumu garuma). Tajā saskatāms kāds balts objekts apmēram 20 m garumā. Ar nelielu fantāziju apveltīts skatītājs varētu sazīmēt objektā izstieptu kaklu, asti un četras peldspuras. Zobgaļi uzņēmumu iesaukuši par "bālo spirohētu."
Dženas Hargrīvas un viņas vīra Saimona liecības. 2011.gadā pirmo reizi Nesiju redzējuši kafejnīcas The Waterfall īpašnieki Džena Hargrīvza un viņas vīrs Saimons. "
Džena stāstīja intervijā Inverness Courier 51: "Tas notika ap 2:30, pusdienas pārtraukumā, kad es un mūsu virtuves strādnieks Grems Beins sēdējām uz terases un vērojām ezera ūdens spoguli. Piepeši no ūdens, uz tālienē peldošo laivu un kuteru fona, parādījās diezgan garš kakls ar mazu galviņu." Džena sakliedza vīru, kas tobrīd atradās iekšā kafejnīcā, lai tas nāktu ašāk un apskatītu nezvēru. Tomēr vīrs isnāca jau pēc tam, kad nesija bija ienirusi. Tomēr tas nebija viss! Nesija iznira atkal! "Viņa pagāja zem ūdens kādas 30-40 sekundes, bet pēc tam iznira atkal. Un peldēja mūsu priekšā kādas riktīgas četras-piecas minūtes. Tas bija tikm dīvaini un lieliski. Mēs visi viņu redzējām."
Pazīstamais Nessijas mednieks Stīvs Feltams runāja ar laulāto pēri un uzskata viņus par visai drošiem lieciniekiem, kaut vai tādēļ vien, ka ir vietējie iedzīvotāji, nevis tūristi, kas Nesiju redz turpat vai divreiz dienā. Interesanti, ka Hargrīvzi un Grems Beins novēroja Nesiju no tās pašas vietas, no kuras Tims Binsdeils vēl 1960.gadā lieliski nofotografēja Nesiju.
Martina Atkinsona ehogramma. Šā kuģa aparatūra loha dziļumos piefiksēja čūskveidīgu radījumu pusotra metra garumā. Šī ehogramma pat ieguva prēmiju "Labākais Nesijas novērojums mūsdienās."
Džordža Edvarda foto 2011.gada novembrī. Iespējams, visu laiku labāko Nesijas foto uzņēmis ūdens pastaigu kuģīša kapteinis un Nesijas fotomednieks Džordžs Edvards (60 g.). 26 gadus vairāk kā 60 stundas nedēļā viņš vagoja Nesas lohu, arī vienatnē ar laivu, līdz laime tam tomēr uzspīdēja.
Britu tabloīds The Sun raksta tā: "...tas lēni virzījās augšupa pa ezeru Arkartas pils virzienā, tas bija kaut kas tumši pelēkā krāsā. Tas bija diezgan tālu no laivas - apmēram pusjūdzi." Pēc paša Edvarda vārdiem viņš radību bija novērojis kādas 10 minūtes, kamēr tā ienira un vairs neparādījās.
Savu novembrī uzņemto foto Edvardss iedeva pārbaudīt amerikāņu militārajiem speciālistiem, jo nevēlējās, lai viņam tiktu piedēvēta viltošana. Tie apstiprināja foto īstumu un paziņoja, ka tā "ir vislabākā no līdz šim uzņemtajām Nesijas fotogrāfijām." Ekspertīzes noslēgumā paziņoja, ka fotogrāfijā redzams milzīga izmēra dzīvnieks.

Nesa ezers kā anomāla zona. Par to liek aizdomāties visai daudzi aculiecinieku ziņojumi.
Piemēram, "gludekļa" formas NLO novērojumi pie ezera 1971.gadā u.c. anomālas parādības. 
Jana Oles Sundberga liecība (16.08.1971.). 1971.gada 16.augustā zviedru rakstnieks Jans Ole Sundbergs, kas uz dažām dienam bija ieradies atpūsties pie ezera, kārtējās pastaigas laikā nomaldījās piekrastes mežiņā. Spraucoties cauri biezoknim, viņš piepeši priekšā 60 m attālumā pamanīja "visai neparastu aparātu." Tas vija tumši brūnas krāsas 10 m gara cigāra formā ar nelielu pacēlumu vidusdaļā. kamēr izbrīn'tais Sundbergs aplīkoja NLO, no tuvējā mežiņa iznāca 3 cilvēki hidrotērpos un ķiverēm galvās. Rakstnieks nodomāja, ka tie ir no tuvējās elektrostacijas apkalpes dienesta. Tomēr humanoīdi devās tieši uz aparātu, pacēlumā atvērās lūka un viņi visi devās pa to iekšā. Pēc dažām sekundēm aparāts, neizdevis ne skaņas, pacēlās vertikāli gaisā kādus 15 metrus un tad aši aiztraucās prom.
Pēcāk secināts, ka Stundberga norādītajā vietā koki auga tik cieši, ka nekāds tāds aparāts tur nevarētu atrasties. Tomēr Stundberga stāssts bija detalizēts un radīja pārliecību, ka nav izdomāts. Visdrīzāk - darīšana ar izmainītu apziņas stāvokli.
Teda Holideja liecība. Sundberga atklātie piedzīvojumi pamudināja citu rakstnieku - angli Tedu Holideju pastāstīt savējos. Viņš ilgus gadus pētīja nesijas fenomenu un pavadījis ezera krastos ne vienu vien gadu. Izturējās skeptiski pret stāstiem par NLO ezera apkaimē, arī Stundberga stāstu. Holidejs satikās ar Omandu (ekzorcists) un secināja, ka abu uzskati šai jomā ir stipri līdzīgi. Tā nu viņi 1973.gada 2.jūnijā divatā devās uz ezeru ar nodomu izdzīt vellu. t.i. - Nesiju. Omands 5 vietās pie ezera veica ekzorcismsa rituālu - murmināja maģiskas formulas. Apmēram tādas: "Ak, Visuaugstākais! Dod spēkus Tavam necienīgajam kalpam izpaust Tevis lejupsūtīto spēju un izdzīt no šī dieva svētītā ezera ūdeņiem visus tumšos spēkus, visas nešķīstās vīzijas, visus spokus, ko radījusi nelabā viltība un ļaunums! Visvarenais Dievs, piespied šos nešķīstības uzplūdus pakļauties Tava padevīgā kalpa pavēlei nedarīt turpmākļauna ne cilvēkam, ne zvēram un doties turp, kur tiem paredzēts būt, lai atrastos tur tagad un muzīgi mūžos!"
Divas dienas pēc tam Holidejs nolēma apmeklēt to pašu vietu, ur Stundbergs bija redzējis NLO. Pirms tam viņš iegāja pie Vinifrejas Kerijas, kas mita netālu un tika uzlūkota kā vietējais ekstrasenss. Kad Holidejs saruna ar viņu pieminēja Stundberga redzēto NLO, Kerija pavēstīja, ka viņa pati un viņas vīrs (britu GKS pulkvedis) vairākkārt novērojuši NLO šais vietās. Un vēl viņa ieteica Holidejam nedoties uz turieni - tādās vietās cilvēki bez pēdām pazūdot.
Brīdī, kad Holidejs jau sāka pārdomāt brīdinājumu, uz ielas atskanēja varena un pieaugoša dunoņa (tā stāsta Holidejs savā grāmatā The Goblin Universe) kā no tuvojošās viesuļvētras. Dārzā viss sāka traki līgoties un atskanēja smagi un dobji sitieni, it kā ar kaut ko smagu sistu pa durvīm un verandas sienu.  Tad Holidejs redzējis kā garām mājai aiznesas koniskas formas melnu dūmu viesulis apmēram 2,5 m augstumā. Tā ceļā gadījās rozā košumkrūms un tas gandrīz tika izrauts no zemes ar saknēm. Viss tas vilkās tikai kādas 10 sekundes, ne ilgāk un tad tāpat piepeši arī izbeidzās.
Pēc tāda priekšnesuma Holidejs nolēma nedoties uz NLO nsēšanās vietu. Otrā dienā, izejot uz ielas viņš 10 m attālumā ieraudzīja nekustīgi stāvam cilvēku, ģērbtu visā melnā. Holideju pārņēmis aukstums, gaisā bija jaušami nelabvēlība un naidīgums. Par spīti tam, Holidejs tomēr spēra dažus soļus svešinieka virzienā. Tas bija garš - kādus 2 m augumā, tērpts kombinezonam līdzīgā tērpā no melnas ādas vai plastikas. Rokās cimdi, galvā ķivere, no tās lejup laidās melna maska, kas sedza seju līdz pat zodam. Holidejam iešāvās galvā doma, ka tā varētu būt tērpies H.Velsa "neredzamais cilvēks." 
Piepeši Holidejam aiz muguras atskanēja skaļa skaņa, līdzīga šņākšanai, un viņš apgriezās. Nekas nebija redzams, bet arī melnais cilvēks bija pagaisis. Holidejs vēl izskrēja uz blakus esosā taisnā ceļa, kas bija labi pārredzama uz abām pusēm, bet arī tas bija tukšs. Vienkārši cilvēks tā pagaist nespētu.
Donalds Omands, uzzinājis par nearasto notikumu, teicis, ka, acīmredzot, nav spējis ar vienu reizi izdzīt visu nešķīstību no ezera krastiem un drīzumā tā noteikti atgriezīsies.
Bet Teds Holidejs, dikti vēloties atklāt Nesijas noslēpumu,nākošajā gadā atkal atbrauca pie ezera. Tomēr pēc pāris dienām šo it kā pilnīgi veselo cilvēku ķēra sirdstrieka un viņu ātri aizveda uz Londonu. 1979.gadā Holidejam bija otra sirdstrieka, n kuras viņš mira.
Pēcāk savā 1973.gadā iznākušajā grāmatā "Pūķis un disks" (The Dragon and The Disc) viņš apšaubīja Nesijas bioloģisko esību un izteica domu par tās piederību paranormālajai pasaulei.
Šādi novērojumi musinājuši dažus ufologus izteikt domu, ka Nesija nav fiziskas dabas parādība. Tā bez Teda Holideja uzskata arī Donalds Omands - anglikāņu garīdznieks, pazīstams ekzorcists, kas Nesiju uzskata par nešķīstā gara darbības rezultātu.

Hipotēzes.
Relikts dinozaurs - iespējams pleziozaurs.
Ezera gāze. Itāliešu ģeologs Luidži Pikardi 2001.gadā nāca klajā ar teoriju, ka Nesija patiesībā varētu būt tikai vērienīga dabas parādība, ko izraisa karstu gāzu izdalīšanās Zemes garozā dziļi zem slavenā Skotijas ezera. Pēc viņa teiktā, Lohnesa ezers veidojies tieši virs lielas un joprojām aktīvas lūzuma līnijas Zemes garozā, un domājams, ka visas mīklainās parādības ezerā, ko pieņemts piedēvēt Nesijas klātbūtnei, patiesībā izraisa satricinājumi Zemes dzīlēs. Ar to izskaidrojamas gan milzu dzīvnieka rēkoņai līdzīgās skaņas, gan gaisa burbuļi, kuri pēkšņi uzpeld līdz mierīgajai ūdens virsmai un aprakstīti divās spilgtākajās liecībās, kuras fiksētas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.
1933.gada foto viltojums. 1979.gadā skeptiķi izteica domu, ka 1933.gada R.K.Vilsona fotogrāfijās tas esot peldoša zīloņa snuķis. 1977.gadā to pašu jau bija teicis britu paleontologs un mākslinieks Neils Klārks, kas apgalvoja, ka šis "grandiozais mārketinga triks" esot ienācis prātā Londonas cirka impresārijam Bertramam Mīlzam, kad viņš redzējis kā ezerā peldas zīloņi. 1933.gadā patiesi ezera apkārnē viesojās ceļojošais cirks, kas varētu būt peldinājis zīloni.

Nesija un komercija. Šodien šo Skotijas rajonu apmeklē ap pusmiljonu tūristu gadā, muzeju - ap 300 000. Gadā te tūrisms ienes 25 miljoni mārciņu. Vietējā muzeja (Dramnadroučitā) īpašnieks Ronijs Bremners ir kļuvis multimiljonārs. Kādreiz dieva aizmirstais nostūris Dramnadroučita kļuvusi par bagātu un plaukstošu ciemu.
Lai veicinātu tūrismu, vietējie darboņi ne reizi vien nodarbojušies ar pierādījumu un liecību falsificēšanu, kas nekadi nevairo uzticību Nesijas fenomenam. 

Mazais Zaļais saka, ka pēc būtības, Nesija(s) tai ezerā ir. Par to liecina visai daudzi eholotveida aparatūras uzņēmumi. Ar laiku Mazais Zaļais tādus "izraks" un Jums parādīs.

Saites.
Ūdens briesmoņi.