Sicīlija, Sicīlijas sala

Itālijai piederoša sala Vidusjūrā, tuvu Āfrikas ziemeļu krastam.

Nosaukums. Tas esot veidojies no sikānu un sīkuļu sentautu nosaukumiem.
Karogs. Tajā redzama Medūzas Gorgonas galva, jo sicīlieši uzskata, ka briesmone dzīvojusi tieši Sicīlijā.

Leģenda. Viens no milžiem sacēlās pret Zevu un Olimpa dieviem. Par to dievi to sodīja iemezdami zemes dzīlēs un piespiezdami ar trijstūrainu akmeni – Sicīliju. Laiku pa laikam milzis cenšas izkļūt un lādē olimpiešus, tad no Etnas izdalās sērs un dūmi.

Ģeogrāfija. Dienvidos no Āfrikas Sicīliju atdala Sicīlijas jūras šaurums.

Vēsture. 734.g.pmē. izceļotāji no Korintas nodibināja Sirakūzas.
431.gadā Peloponēsas kara sākumā atēnieši salā izsēdināja desantu.
Sicīlijas karš (420.-413.g.pmē.). Peloponēsas kara (431.-404.g.pmē.) posms. Atēnu karavadonis Nīkijs, pats pret savu gribu, stājās atēniešu flotes vadībā, kas uzbruka Sicīlijai. Atēnieši cieta sakāvi 413.g.pmē., Nīkijs krita gūstā un tika sodīts ar nāvi.
Jau V gs.pmē. sengrieķu filozofs Empedokls no Agridžentas (Sicīlijā) izteica minējumu par dzīvo būtņu likumsakarīgu evolūciju, kas notiek dzīvnieka ķermeņa daļu dzīvotspējīgāko kombināciju dabiskas izlases rezultātā. Viņš arī izteica pieņēmumu, ka augi uz Zemes parādījušies agrāk par dzīvniekiem. Šiem apgalvojumiem bija liela vēsturiska nozīme. Šis pats filozofs bija arī ārsts un izveidoja sicīliešu medicīnas skolu.
Sicīlija romiešu varā. Romieši salu sauca par – Trinacria. Salas teritorijā norisinājās galvenie I Pūniešu kara notikumi. 241.g.pmē. pēc uzvaras karā ar pūniešiem, šī sala kļuva par pirmo Romas republikas provinci.
82.g.pmē., kad Sulla bija jau sagrābis Itāliju, Gneju Papīriju Karbonu sagrāba Gnejs Pompejs un sodīja ar nāvi Sicīlijā.
Galīgi iekaroja un Romas impērijai Sicīliju pievienoja Seksts Pompejs. Viņš te nostiprinājās, pieņēma kritušus aristokrātus un bēguļojošus vergus. Vairākus gadus no šejienes karoja pret Oktaviānu, līdz viņu militāri sakāva Augusta Oktaviāna draugs un līdzgaitnieks Agripa kaujā pie Milām 36.g.pmē.
Romas periodā par Sicīlijas provinces centru kalpoja Sirakūzas, un te atradās romiešu vietvalžu rezidence.
Kari ar arābiem Sicīlijā sākās jau 663.gadā, kad arābu spēki pirmo reizi veica uzbrukumu Sicīlijai.
Sicīlija abasīdu arābu varā (827.-945.g.). 827.gadā Ifrīķijā valdošie abasīdu arābi sāka Sicīlijas iekarošanu, kas turpinājās 50 gadu. 827.gadā bizantiešu imperatora Mihaila II valdīšanas laikā tie iekaroja daļu Sicīlijas.
831.gadā ahlabīdu arābu-berberu armija ieņēma Palermas pilsētu Sicīlijā, ko padarīja par arābu Sicīlijas galvaspilsētu.
887.gada 20.augustā arābu rokās krita Sirakūzas.
902.gadā arābi ieņēma pēdējo bizantiešiem piederošo placdarmu Sicīlijā un Regijas pilsētu Dienviditālijas piekrastes Mesīnas jūras šaurumā.
Fātimīdu valdīšana (945.-1091.g.). 945.gadā Sicīlijā nostiprinājās arābu Fātimīdu valsts.
Normaņu valsts Sicīlijā (1091.-). 1060.gadā normaņi veica pirmo uzbrukumu Sicīlijai. No šī brīža turpmākos 30 gadus viņi turpināja izspiest arābu fātimīdus no salas un galu galā tur nodibināja neatkarīgu karalisti. Sicīlijas iekarošanu normaņi pabeidza 1091.gadā. Sicīlijas zaudējums nozīmēja arābu ietekmes pazušanu Dienviditālijā.
Pēc I Krusta kara noslēgšanās 1104.gadā Bizantijas imperatoram Aleksejam I Komninam radās domstarpības ar krustnešu vadoni Otrantas Boemundu. Tās izvērsās kā bizantiešu karaspēka nosūtīšana uz Sicīliju, kur sagrāba jau krustnešu ieņemtās pilsētas. Imperators uzskatīja, ka krustnešu ieņemtajām zemēm vajag atgriezties Bizantijas valdījumā. Sicīlijas krustnešu vairums bija normaņi, un tie uzskatīja savādāk. 1106.gadā bizantiešus no Sicīlijas padzina Jeruzālemes karaļvalsts krustnesis Tankreds.
1140.gadā Sicīlijā sāka kalt dukātus - monētas ar Jēzus Kristus attēlu un uzrakstu - Sit tibi Christe datus, quem tu regis iste ducatus.
Sicīlijas-Bizantijas karš (1147.-1158.g.). 1147.gadā Sicīlijas karalistes dibinātājs Rožers II nosprieda saviem valdījumiem pievienot arī bizantiešiem piederošās grieķu salas, lai neatgrieztos mājās tukšām rokām. Tā sākās 11 gadu ilgais karš starp Sicīliju un Bizantiju.
Kari pret otomaņu turkiem. 1551.gada maijā ar turku sultāna flotes atbalstu Draguta vadītie spēki izsēdās Sicīlijā.
1553.gada 15.augustā ar 60 galērām Draguts veica reisu uz Sicīlijas Katāniju un pēc tam uz Bastijas cietoksni Korsikā. Šo cīņu rezultātā viņš ieņēma abas ostas un atbrīvoja 7000 musulmaņu gūstekņu. Militārā operācija pret Sicīlijas karalisti un Dženovas republiku bija daļa no Egejas jūras ekspedīcijas, kas tika veikta pēc franču-turku savienības noslēgšanas. Kā balvu par paveikto Francijas karalis Dragutam nomaksāja 30 000 zelta dukātu no sagrābtajām trofejām. Izpildījis uzdevumu un pilnībā sagrābis Korsiku, turku ģenerālis tā paša gada dcembrī veiksmīgi atgriezās Stambulā.
Abu Sicīliju karalistes (1504.-1860.g.) sastāvā. Laikā no 1504. līdz 1860.gadam ar nelieliem pārtraukumiem atradās Abu Sicīliju karalistes sastāvā.
1669.gadā salā notika katastrofāls Etnas izvirdums, kura laikā tika iznīcināta Katānija.
Savojas hercogistes sastāvā. Pēc kara par Spānijas mantojumu (1701.-1714.g.) Sicīlija tika iekļauta Savojas hercogistes sastāvā.
XVII gadsimtā no saulainās Sicīlijas puķuzirņu sēklas aizceļoja uz mitrās un lietainās Anglijas dārziem, kur šķirne Cupani's Original tiek audzēta vēl šodien un ir populāra arī citviet pasaulē, arī Latvijā.
1720.gadā Sicīlija kopā ar Dienviditāliju tika apvienotas Hābsburgu varā.
Ar Vīnes kongresa (1814.-1815.g.) lēmumu Abu Sicīliju karaliste, tātad arī Sicīlijas sala, tika atjaunota un nodota Burboniem.
Abu Sicīliju karaliste, līdz ar to arī Sicīlija, bija visvairāk atpalikusī Itālijas valsts daļa. XIX gs. tai bija raksturīgas pusfeodālas ražošanas attiecības, maz attīstīta bija rūpniecība.
Sicīlija Itālijas apvienošanās laikā. Itālijas revolūcija (1848.-1849.g.) skāra arī Abu Sicīliju karaļvalsti, it īpaši Sicīliju.
Sicīlija Itālijas sastāvā. Itālijā iekļāvās tikai XIX gs. otrajā pusē.
XIX gs. šai salā izveidojās mafija – Cosa nostra.
II Pasaules kara kaikā (1939.-1945.g.). 1943.gada 10.jūlijā notika britu-amerikāņu desanta izsēšanās operācija salā ar nosaukumu "Haski," kas vēsturē iegājusi kā viena no veiksmīgākajām Sabiedroto militārajām operācijām šī kara gaitā. Sabiedrotajiem tā noritēja ļoti sekmīgi, itāļi un vācieši bija spiesti pamest salu jau mēnesi pēc operācijas sākuma, tiesa gan, normāli evakuējot savus spēkus. Sabiedroto desanta dēļ vācieši pārtrauca dalību Kurskas kaujā Austreņu frontē.
Sabiedrotiem nekas pēc tam vairs netraucēja pārnest karadarbību jau uz Eiropas kontinentālo daļu, kas tika izdarīts 1943.gada 3.septembrī.

Transports. Prāmis uz Sardīniju: Palerma-Kaljāra.

Aplūkojamie objekti.
Palerma. Salas administratīvais centrs.
Agridžentas svētnīcu ieleja. Visiespaidīgākais sengrieķu svētnīcu komplekss ārpus Grieķijas.
Sirakūzas. Grieķu senpilsēta Jonijas jūras krastā ar zivju tirgu un krodziņiem vecpilsētā.
Eriče. Pasakaina kalnu pilsētiņa ar viduslaiku vecpilsētu un viduslaiku auru šaurajās ieliņās. Akmens pilsēta.
Etnas vulkāns. Augstākais aktīvais Eiropas vulkāns - 3300 m.

Taormina. Romantiska mazpilsēta - kūrorts.
Viduslaiku vecpilsēta.
Neliels grieķu amfiteātris.

Katānija. Pilsēta Etnas vulkāna tuvumā. 1669.gadā vulkāna izvirdums to pilnībā nopostīja. Lava aizgāja līdz pašai jūrai, tādēļ pilsētas pludmales līdz pat šai dienai ir melnas. Katāniju uzbūvēja par jaunu XVIII gs. Pilsēta tagad lepojas ar celtnēm, kas pieder pie Sicīlijas skaistākajiem baroka paraugiem.
Doma laukums. Piazza del Duomo.
Strūklaka ar ziloni. Katānijas simbola.
Sv.Agates katedrāle.
Bellīni dārzs.

Čefala. Cefalu'. Saukta par Sicīlijas pērli. Maza piejūras pilsētiņa, kuru mīl tūristu tūkstoši. Normaņu baznīca. Celta XII gs.

Kastelmola. Galvenais pilsētas apskates objekts – bārs ar pipelēm Turissi. Tas atvērts 1947.gadā. No kara atgriezies kareivis nopircis gastronomu un zem sliekšņa nolicis koka pipeli pret ļaunu aci. Iesākumā visi smējās, bet tad paši sāka nest viņam dažādi pagatavotas pipeles. Tagad viss tur ir vienās pipelēs. Pašlaik bārs pieder pirmā saimnieka mazdēliem.

Modica. Šokolādes pilsēta. UNESCO.
Kaltadžirone. Šasi pilsētā it visur apskatāma Sicīlijas tradicionālā keramika.
La Villa Romana. Lieliski saglabājusies romiešu rezidence ar bagātīgu mozaīku kolekciju.
Turku kāpnes. Scala dei Turchi. Izteikti baltās akmeņainās klintis ir fantastiski skaists dabas veidojums.
Castellamare del Golfo. Savulaik nelielais zvejnieku ciemats, tagad ainaviska pilsēta pie jūras.
Monreāles katedrāle. UNESCO. Izcils un rets XII gs. normāņu arhitektūras paraugs,m kas ir slavena ar krāšņām mozaīkām 6500 kvm platībā. Lielākais bizantiešu mozaīku komplekss Itālijā.
Aci Trezza. Ciklopu salas - vieni no slavenākajiem faraglioniem Itālijā.

Velna lamatas. Kaut kad esot bijusi tāda nožogota hronoanomāla vieta Takinas pilsētas muižas pagalmā.

Tradīcijas.
Marsalas vīns. Viens no pasaules slavenākajiem saldajiem vīniem, ko gatavo reģionā ap Marsalu. Šis stiprinātais vīns līdzīgi kā spāņu heress var būt gan sauss, gan salds. ES piešķīrusi Marsalai aizsargātas cilmes statusu.
Kā pie daudzu Eiropas vīnu, tā arī pie Marselas vīnu popularitātes savu roku pielikuši briti. Angļu vīna tirgotājs Džons Vudhauss, kurš XVIII gs. beigās bija nejauši piestājis marsalas ostā, lai glābtos no vētras, nogaršoja vietējo vīnu un nekavējoties nopirka pirmo partiju. Lai vīns ceļā uz Angliju nebojātos, tirgotājs tam klāt pielēja brendiju. Anglijā marsalas vīnu uzņēma atzinīgi un pēc 3 gadiem Vudhauss atvēra Marsalā savu vīna darītavu. Lai vīnu vēl vairāk pielāgotu britu gaumei, to ražoja vai nu ļoti sausu, vai saldināja, pievienojot vārītu nenorūgušu vīnu.
Britu karaliskās flotes admirāļi šo vīnu novērtēja par "ikviena džentlmeņa galda cienīgu" un dāsni to pasūtīja. Tā marsals nostiprināja savas pozīcijas tāpat kā citi izslavēti vīni - portvīns, madeira, malaga.
Marsalu slavenu pašā itālijā padarīja nevis angļi, bet bagāts itāļu garšvielu tirgotājs no Kalabrijas Vinčenco Florio, kurš nopirka zemes strēli marsalā, audzēja vīnogas un ar laiku pārpirka angļiem piederošās vīna darītavas. XX gadsimtā marsala vārds saistījās ar Florio ģimeni.
Tomēr kvalitātes ziņā marsala ziedu laiki bija pagājuši, lai gan komerciāli tam veicās arvien labāk. Vīna klupšanas akmens izrādījās tā lieliskā atbilstība izmantošanai kūkās un desertos. Jo populārākas kļuva receptes ar marsalu, jo īsāku laiku to nogatavināja mucās. Turklāt konditorejas vārdā tam sāka pievienot zemenes, banānus, kokosriekstus, kafiju, saldo krējumu un pat olas. Tas galīgi sagrāva vīna reputāciju, marsala uz laiku pazuda no veikalu plauktiem.
Viss mainījās pēc 1984.gada - kopš tā laika Marsalas stiprināto vīnu drīkst izgatavot galvenokārt no Grillo šķirnes vīnogām, lai gan atļautas vēl 6 citas. Viens no pellegrīno ģimenes pēcnācējiem Marko de Bartoli ziedoja spēkus tieši Grillo šķirnes attīstībai un apņēmās atjaunot savulaik Sicīlijas dižākā vīna statusu.
Kvalitatīvā marsalā jūtams balzametiķa, mandeļu, tabakas aomāts, arī dateļu un žāvētu aprikožu nianses. Ir marsalas ar ar kastaņu medus un tikko jaušamu joda pieskaņu pēcgaršā. To joprojām izmanto arī kulinārijā.

Arančini - Sicīlijai tipiskas pildītas rīsu bumbas.