Sirakūzas
Sengrieķu pilsēta Sicīlijas salas DA piekrastē. Daļēji zem ūdens.
Vēsture. Dibinājuši izceļotāji no Korintas ap 734.g.pmē.
Iesākumā apmetne radās Ortīgijas salā.
VI gs.pmē. pilsētas teritorijā ietilpa jau Ahradinas kvartāls Sicīlijas piekrastē.
No V gs.pmē. beigām (Dionīsija I valdīšanas laikā) pilsētai bija jau arī Tihes, Neapoles un Epipolas rajoni.
Galvenā ekonomikas nozare bija jūras tirdzniecība, zemkopība, kas balstījās uz intensīvu vergturu attiecību attīstību un kallīriju (lauku iedzīvotāji, analogi Spartiešu helotiem) ekspluatāciju. Galvenais eksporta produkts bija labība.
VII un VI gs.pmē. sirakūzieši nodibināja virkni koloniju Sicīlijas salā – Akra, Kasmēna, Kamarina un, domājams, Enna.
V gs.pmē. sākumā sīvas cīņas rezultātā pilsētas dēmoss, ko atbalstīja killirieši, izdzina no Sirakūzām lielos zemes īpašniekus (hamori), kas atradās pie varas. Hamori vērsās pēc palīdzības Helā. Tās tirāns Helons atbalstīja hamorus, un, vienlaicīgi iekļaudams pilsoņu kārtā arī killiriešus, 485.g.pmē. sagrāba varu Sirakūzās un pārvērta pilsētu par savu valdījumu centru.
Balstoties uz algotņu spēku, Helons 480.g.pmē. sakāva kartāgiešus pie Himēras, bet viņa brālis Hierons I 474.g.pmē. sakāva etruskus pie Kumas.
406.g.pmē. varu pilsētā sagrāba Dionīsijs I, kura valdīšanas laikā Sirakūzas atvairīja kartāgiešu agresiju un ieņēma gandrīz visu Sicīliju.
Pēc Dionīsija I nāves Sirakūzu valsts sāka sadalīties, pastiprinājās Kartāgas spiediens. Spēcīgas klasu cīņas apstākļos Sirakūzas veda niknus karus ar Agrigentas pilsētu un IV gs.pmē. beigās vara pilsētā pārgāja karavadoņa Agafokla rokās, kurš uzstājās pret oligarhiem. Agafokla laikā kartāgieši tika padzīti no Sicīlijas. Valsts pieauga varenībā un tika atjaunota Dionīsija I laika robežās.
Līdz ar Agafokla nāvi valsts sadalījās. Hierona II laikā Sirakūzas karoja ar mameritīņiem un tika aplenktas no romiešiem.
Bija Romas sabiedrotie I un II Pūniešu kara sākumā, tā cerot saglabāt neatkarību. Hieronīma laikā (pēc Hierona II) Sirakūzas pārgāja kartāgiešu pusē un 211.g.pmē. pēc 2 gadu aplenkuma tās ieņēma romiešu karaspēks konsula Marka Klaudija Marcela vadībā. Pilsēta tika ieņemta par spīti tās varonīgajai aizstāvēšanai un Arhimēda izgudrotajiem tehniskajiem militārajiem līdzekļiem. Pēc tam sagrauta un izpostīta.
Romas periodā Sirakūzas kalpoja par Sicīlijas provinces centru, un te atradās romiešu vietvalžu rezidence.
668.gadā Sirakūzās tika nogalināts Bizantijas imperators Konstantīns IV Pogonats.
Arābi ieņem Sirakūzas. 878.gada 20.maijā (264.g. 14.ramadāna datumā pēc hidžras) pēc 9 mēnešu aplenkuma musulmaņi ieņēma Sirakūzas - pēdējo kristiešu atbalsta punktu Sicīlijā. Arābi jau iepriekš bija mēģinājušie ieņemt Sirakūzas, taču tas nebija izdevies Āfrikas arābu valdnieku vājuma dēļ. Viss izmainījās tad, kad izvēlēja jaunu Āfrikas ķēniņu - Ibrahimu ibn Ahmadu. Viņš pavēlēja arābu flotei doties uz Sicīliju, kur darboties saskaņoti ar Sicīlijas musulmaņu karaspēku.
Pēc Ibn Al Asīra atstātajām liecībām Sicīlijas musulmaņu karadarbību vadīja salas ķēniņš Džafars ibn Muhameds. Militāro uzbrukumu viņš sāka ar to, ka iznīcināja sējumus pie Sirakūzām, Katānijas, Taormīnas, Rametas u.c. cietokšņiem. Pēc tam 877.gada augustā tie aplenca Sirakūzas no ūdens un sauszemes, ieņemot vairākas priekšpilsētas.
Bizantieši bija labi sagatavojušies aizsardzībai. Tomēr arī musulmaņiem bija pašas dažādākās un modernākās aplenkuma mašīnas. To darbība bija tik postoša, ka to izskats vien jau iedvesa kristiešiem šausmas. Dienu un nakti cietoksnis tika apšaudīts ar katapultām, bet tā pieejās izraisījās niknas sadursmes.
Pēc kāda laika Sirakūzās jau sāka izjust akūtu pārtikas trūkumu. Krasi pacēlās pārtikas cenas, nomocītie iedzīvotāji bija novesti tiktāl, ka sāka ēst nogalināto līķus un bērnus. Rezultātā uzliesmoja epidēmijas, kas nopļāva tūkstošiem pilsētnieku.
Grūtajam stāvoklim pēdējā lielā Bizantijas centrā Sicīlijā vajadzēja piespiest imperatoru Mihailu izrādīt tam palīdzību. Tomēr viņš bija tik ļoti nodevies savas jaunās pils un baznīcas būvei, ka neuzskatīja par vajadzīgu nosūtīt spēcīgu floti Sirakūzu aizstāvībai. Tā flotes daļa, kas bija jau nosūtīta uz Sirakūzām, tā arī neko nepaveica - flotes komandieris Adriāns, aizkuģojis līdz Monemvasijas pilsētai Peloponēsā, un apstājies tās ostā, tik ilgi gaidīja ceļavēju uz Sicīliju, ka ziņa par Sirakūzu krišanu musulmaņu rokās sasniedza viņu vēl Grieķijā. Bez tam Konstantinopoles uzmanību no Sirakūzām novērsa arī piepeši radušies sarežģījumi impērijas austreņu robežās - Mazāzijā.
Tikmēr musulmaņi, kas valdīja uz jūras, nopostīja nocietinājumus, kas aizsargāja pieeju abām Sirakūzu ostām. No pastāvīgās apšaudes ar akmeņiem viens no piejūras torņiem ostā iesprāga un nogāzās, bet vēl pēc 5 dienām nogāzās arī tam pieguļošā sienas daļa, tā izveidodama visai nozīmīgu robu aizsardzības sistēmā.
Šeit tad arī virzīja galveno triecienu musulmaņi. Tomēr bizantieši sirdīgi aizstāvējās sava patrīcija vadībā, cīņu vieta bija kā nosēta ar līķiem. Līdz ar ramadāna mēneša sākšans sākās arī cīņas izšķirošā fāze, kas turpinājās 9 mēnešus. 20.maija rīts bizantiešiem likās mierīgs, tādēļ Patrīcijs ar lielāko daļu karaspēka devās prom no sienām atpūtai. Izbrukumā palika tikai neliela karavīru vienība Joana Patrina vadībā, kas negaidīja nekādu uzbrukumu.
Negaidīti musulmaņi sāka stipru cietokšņa apšaudi ar visām akmeņu metamajām mašīnām. Tika sadragātas koka kāpnes, pa kurām aplenktie sazinājās ar pussagruvušo torni. Padzirdējuši troksni, patrīciji steidzās uz sienām aizsardzībai, taču bija jau par vēlu. Musulmaņi ātri pieveica nelielo vienību, ieņēma torni. Visa Joana Patrina vienība un viņš pats gāja bojā. Pēc tam arābi ielauzās pilsētā. Tos mēģināja apturēt pie Pestītāja baznīcas kāda bizantiešu vienība, kas tūdaļ tika sakauta. Patrīcijs ar kādiem 70 kareivjiem ieslēdzās kādā tornī, izmisīgi pretojās, tomēr nākamajā dienā tika sagūstīts, un 8.dienā pēc pilsētas ieņemšanas sodīts ar nāvi.
Kā raksta viens no mūkiem, kas Sirakūzu krišanas brīdī bija pilsētā, kas musulmaņi iegājuši pilsētā, galvenajā pilsētas baznīcā noticis dievkalpojums. Kad ziņa par pilsētas krišanu nonākusi līdz baznīcai, kristiešus pārņēmušas šausmas. Garīdznieki nometuši savas drēbes un pārģērbušies parastās. Pēc tam tie paslēpušies altārī, kur lūgušies viens par otra grēkiem.
Drīzumā musulmaņi ielauzās baznīcā ar kailiem zobeniem. Viens no tiem iegāja altārī, kur ieraudzīja bīskapu un citus garīdzniekus. Arābs tiem nenodarīja neko ļaunu, citādi jau šis mūks nebūtu rakstījis vēstuli par Sirakūzu ieņemšanu, bet painteresējās, kur atrodas sakristeja ar baznīcas dārgumiem. Bīskaps atveda iebrucējus uz sakristeju un garīdznieki netika aizskarti.
Tai pat dienā gūstekņi tika izvesti no pilsētas pie galvenā emīra. Emīrs pavēlēja tos ieslodzīt. Tos, kas bija zaimojuši pravieti Muhamedu no Sirakūzu sienām pilsētas aplenkuma laikā, nežēlīgi sodīja ar nāvi.
Ibn al Aīrs raksta: "Un viņi (t.i. musulmaņi) palika pilsētā vēl 2 mēnešus pēc tās ieņemšanas, pēc tam sagrāva to. Tad pēc tās iznīcināšanas pienāca flote no Konstantinopoles. Musulmaņi satikās ar to un uzvarēja, sagrāba četrus kuģus un nogalināja tajos esošos. Un devās musulmaņi uz savu apgabalu zulkāda mēnesī (878.gada 5.jūlijā-3.augustā)." Tādejādi uzvarētāji jūlija beigās kopā ar gūstekņiem un laupījumu atgriezās musulmaņu Sicīlijas galvaspilsētā - Palermā, kur tos sagaidīja līksmojošā tauta.
Sirakūzu krišana piespieda imperatoru Vasīliju atteikties no nodoma cīnīties pret muslmaņu pasauli, jo iebrukt Sicīlijā ar pietiekamu skaitu kuģu un sauszemes karaspēka bizantiešiem nebija iespēju.
Aplūkojamie objekti.
Zem Sirakūzām ir arī savas katakombas.
Grotičellas nekropole. Sens apglabāšanas ceļš Sirakūzu Arheoloģiskajā parkā. Tiek nosaukta kā viena no iespējamajām Arhimēda apglabāšanas vietām.
