Poļu-krievu, krievu-poļu kari
Poļu/leišu - Maskavijas karš (1492.–1494.g.).
Poļu/leišu - Maskavijas karš (1500.–1503.g.).
Poļu/leišu - Maskavijas karš (1507.–1508.g.).
Poļu/leišu - Maskavijas karš (1512.–1522.g.).
Poļu/leišu - Maskavijas karš (1534.–1537.g.).
Poļu/leišu - krievu karš (1558.–1570.g.). Livonijas karš?
Krievu-poļu karš (1564.-1565.g.). No Ivana IV Briesmīgā aizbēgušais vojevoda Kurbskis 1564.gada rudenī viņš piedalījās karadarbībā pret krievu karaspēku. Tā kā līdz bēgšanai viņš bija vojevoda, tad labi pārzināja maskaviešu armijas organizāciju un aizsardzības sistēmu. Kurbskis ņēma dalību Polockas aplenkumā, bet 1565.gadā vadīja vienu no karaspēka vienībām, kas postīja zemes ap Veļikijlukiem.
Pirmais poļu-krievu karš (1577.–1582.g.). "Pleskavas karš."
Otrais poļu-krievu karš II (1609.–1618.g.). Saukts arī par "Maskavas karu."
Krievu-poļu karš (1612.-???g.). 1612.gada augusta beigās pie Maskavas nonāca poļu karaspēks hetmaņa Jana Hodkēviča vadībā. Viņš grasījas patriekt no Maskavas Otrās zemessardzes vienības, kuras bija radītas pēc Kuzmas Miņina (Кузьмa Минин) un kņaza Dmitrija Požarska (Дмитрий Пожарский) iniciatīvas. Uzsākās sīva cīņa, kas turpinājās vairākas dienas. Kuzmas Miņina pakļautībā bija vienība ar trim simtiem muižnieku kavalēristu, kā arī rotmistra Pavla Hmeļevska (Павeл Хмелевский) horugvi. Otrajā zemessardzē vispār bija daudz karotāju, kas bija nākuši no Rečpospoļitas - pārsvarā rietumkrievu zemju iedzīvotāji. Tomēr bija arī poļu šļahtiči, kas ņēma dalību dumpī pret Polijas karali Sigizmundu III. Protams, pamatā šie ļaudis nebija nekādi Maskavas valsts atjaunošanas piekritēji. Daudzi no viņiem, tāpat kā rotmistrs Hmeļevskis, bija kalpojuši Viltusdmitrijam II. Pats Hmeļevskis, pēc viltvārža sakaušanas nonāca poļu garnizona sastāvā kremlī - no turienes pārbēga pie krieviem. Tāda uzvedība tolaik bija visai parasta.
Kaujā par Maskavu Miņina vienība kopā ar Hmeļevska vīriem parādīja sevi no labākās puses. Miņina vienības karavīri uzbruka divām leišu rotām pie Krimas pagalma. Uzbrukums bija veiksmīgs, leiši glābās bēgot. Miņina vienībai pievienojās vairāki simti kājnieku ratnieku (ратники). Rezultātā hetmaņa Hodkeviča karaspēks bija spiests atkāpties uz Donas klosteri.
Pēc būtības šis bija pagrieziena moments Juku laikos, jo galu galā poļu armija cieta sakāvi un tika patriekta no Maskavas. Pēc pusotra mēneša kapitulēja arī poļu garnizons Maskavas kremlī. Rotmistrs Hmeļevskis pēc Maskavas nosargāšanas no katolisma pārgāja pareizticībā, tomēr 1614.gadā nolēma bēgt no Maskavas. Tomēr aizbraukt viņam neizdevās - par viņa plāniem tapa zināms varas iestādēm un viņš tika izsūtīts uz Toboļsku kā valsts noziedznieks. No Sibīrijas Hmeļevskis vairs neatgriezās. Tur viņš ieņēma daudz dažādus amatus - bija Jeņisejskas priekšnieks, ķeizara revidents Mangezejas tirdzniecības pilsētā (tā vēlāk pazuda). Pāvels Hmeļevskis savu ceļu beidza 1638.gadā Tomskā.
Krievu-poļu karš (1617.-1618.g.). 1617.gadā princis Vladislavs devās karā pret Mihailu Romanovu, lai atņemtu tam Krievijas troni, kas tam formāli pienācās.
1618.gadā poļu-leišu armija poļu prinča Vladislava un dižkunigaiša Jana Hodkēviča vadībā aplenca Maskavu. Tiem pievienojās arī hetmaņa Petra Sagaidača (Петр Сагайдачный) vadītie Zaporožjes kazaki. Poļi uzsāka karagājienu, lai atgūtu Maskavas troni, jo 1610.gadā bajāru valdība Maskavā bija atzinusi Vladislavu par ķeizaru. Tiesa, Vladislavam bija jāpāriet pareizticībā, ko gan viņš negrasījās darīt. 1612.gadā bajāru valdība tika padzīta, taču Rečpospoļita joprojām par likumīgo karali uzskatīja Vladislavu.
1618.gada vasarā krievu armija apturēja poļus pie Možaiskas, tomēr zaporožjes kazaku uzbrukuma dēļ bija spiesti atkāpties uz Maskavu. Krieviem trūka spēku turēties pretim uzbrukumiem no vairākām pusēm. Vladislava, Hodkēviča un Sagaidača spēki savienojās pie Maskavas. Kaujas operāciju plānošanu uzņēmās Hodkēvičs, kas deva pavēli gatavoties uzbrukumam Maskavai. Zaporožjes kazakiem tika uzdots veikt māņu uzbrukumu, lai krievi visus spēkus nevarētu veltīt pilsētas aizsardzībai. Tomēr Hodkēviča plāns neizdevās - maskavieši nikni pretojās, kazaki ar savu uzdevumu arī galā netika un daudzi nemaz neiesaistījās kaujās. Pēc kāda laika poļu-leišu armija bija spiesta pārtraukt Maskavas aplenkumu.
Tomēr no pretenzijas uz Krievijas troni Vladislavs atteicās tikai pēc 17 gadiem, bet līdz tam laikam turpināja sevi dēvēt par "Maskavas lielkņazu," jo krievu ķēniņu ķeizara titulu poļi neatzina.
Interesanti, bet pēc 2 gadiem Sagaidaks sāka sarunas ar Mihailu Fjodoroviču par pāriešanu viņa dienastā. Maskavā sūtņus pieņēma pieklājīgi, bet dienestā neņēma vis.
Trešais poļu-krievu karš (1632.-1634.g.) "Smoļenskas karš." 1632.gadā maskavieši izmantoja situāciju, kad nomira Rečpospoļitas karalis Sigismunds III, bet viņa dēls Vladislavs vēl nebija kronēts. Neskatoties uz miera līgumu, Maskava pieteica Polijai karu un aplenca Smoļensku. Jaunais Polijas karalis Vladislavs IV ar 15 000 kareivju un 12 000 Zaporožjes kazaku pārrāva pilsētas aplenkumu un 1634.gada 1.martā padzina maskaviešus no Smoļenskas. 1634.gada jūnijā pie upes (upē?) tika parakstīts Poļanovas miera līgumu (Поляновское соглашение), saskaņā ar kuru Smoļenska un zemes ap to turpināja piederēt Lietuvai.
Ceturtais poļu-krievu karš (1654.–1667.g.). "Ukrainas karš." Karš ar Rečpospoļitu sākās pēc tam, kad krievu ķeizars piekrita pārņemt Ukrainu pēc hetmaņa Bogdana Hmeļņicka lūguma. 1654.gadā Aleksandrs Leslijs ņēma dalību Smoļenskas karagājienā un vadīja pilsētas aplenkumu. Šis karš krieviem bija sekmīgs, pēc Smoļenskas ieņemšanas Leslijs tika nozīmēts par Smoļenskas vojevodu.
1663.gada novembrī Polijas karalis Jans II Kazimirs ķērās pie sava grandiozā iekarošanas plāna realizācijas, kam bija jādara gals ilgajai karadarbībai ar Krieviju - karalis grasījās atgriezt kontroli pār kreisā krasta Ukrainu. Vēl vairāk - plānos bija arī karagājiens uz Maskavu. Situācija plānam bija labvēlīga, jo 1660.gadā krievu armija bija cietusi smagu sakāvi pie Čudnovas un poļu pusē bija pārgājis hetmanis Jurijs Hmeļņickis. Maskava bija zaudējusi labā krasta Ukrainu, krievu armija pārgāja aizsardzībā.
Jans II Kazimirs karagājienam bija savācis lielu armiju: poļu vienības, labā krasta Ukrainas hetmaņa Pavla Tetera kazaki un arī Krimas tatāri. Tika plānots, ka pie Brjanskas karaļa vadītā armija apvienosies ar armiju no Lietuvas. Tādā gadījumā Jana II Kazimira karaspēks būtu apmēram 70 000 vīru. Tādejādi pats karalis ar līdzbiedriem visai pamatoti uzskatīja, ka ar tādiem spēkiem bez īpašām grūtībām tiks līdz pašai Maskavai.
Krievu armijas komandieru kņaza Grigorija Romodanova (Григорий Ромодановский) un hetmaņa Ivana Bruhovecka (Иван Брюховецкий) rīcībā patiešām nebija spēku, kas spētu apturēt poļu karaļa uzbrukumu. Krievi atkāpās uz Sumiem Ukrainas ZA. Kreisā krasta Ukrainas pilsētu garnizoni, ieskaitot Kijevu, tika atstāti pašu ziņā. Tikmēr poļu armija netērēja laiku pa ceļam aplencot pilsētas ar krievu armijas garnizoniem. Karalis atkal pamatoti uzskatīja, ka tie visi padosies, ja veiksmīgs būs karagājiens uz Maskavu un sadalīt spēkus karalis uzskatīja par nevajadzīgu.
Tieši tādēļ ir dīvaini, ka poļu armija iestrēga pie Gluhovas (Глухов), kad bija jau praktiski pietuvojusies Maskavas valsts robežām. Gluhovas garnizona sastāvā krievu karavīru nebija, bet to veidoja Kijevas pulkveža Vasīlija Dvorecka (Василий Дворецкий) kazaki. Protams, iesākumā poļi Gluhovas aplenkumam nekādu lielo nozīmi nepiešķīra - kliboja disciplīna, jo šļahtiči vadīja laiku dzīrēs un dzeršanās. 1664.gada janvāra beigās veiktais uzbrukums poļiem bija kā auksta duša. Viņi gan ielauzās pilsētā, taču nokļuva slazdā, cieta lielus zaudējumus un atkāpās. krimas tatāri no piedalīšanās pilsētas sturmēšanā izvairījās, tāpat darīja arī Ivana Boguna (Иван Богун) kazaki. Otrais uzbrukums tika veikts pēc pusotras nedēļas. Poļi atkal ielauzās pilsētā, taču Dvorecka kazaki tos padzina. Neveiksmīgajā uzbrukumā poļu pavēlniecība vainoja Boguna kazakus.
Tikmēr kņazs Romodanovs saņēma papildspēkus un pārgāja uzbrukumā. Poļu karalis saņēma ziņas par daudziuem dumpjiem un sacelšanām savas armijas aizmugurē, pie tam kā kreisā krastā tā arī labā krasta Ukrainā. Tā karagājiens uz Maskavu izgāzās lielā mērā pateicoties Gluhovas kazakiem. Arī leišu armija neieradās, jo to izdarīt viņiem iztraucēja kņaza Ivana Hovanska (Ивана Хованский) vienība. Atkāpjoties, Jana II Kazimira armija cieta lielus zaudējumus. Laikabiedri ziņoja, ka tikko paglābies pats karalis. Grandiozā iecere bija pārvērtusies grandiozā katastrofā. Tik lielā, ka Polijai bija jāsāk miera sarunas.
Pēc Bogdana Hmeļņicka nāves par hetmani tika izraudzīts karaspēka rakstvedis Ivans Vigovskis (Иван Выговский). Atšķirībā no Hmeļņicka viņš nebija piekritējs tuvināties ar Krieviju. Liela kazaku daļa nepieņēma Vigovski, jo uzskatīja viņu par "poli" un apsūdzēja, ka iedzīvojušies tā radinieki. Vigovskis skarbi izrēķinājās ar pretiniekiem, piemēram, ļāva Krimas tatāriem aizvest gūstā Poltavas iedzīvotājus, jo tie bija uzstājušies pret hetmani.
1658.gada augustā Vigovskis sāka karu pret krieviem, noslēdzot savienību ar poļu valdību. Tai pat augustā kazaku un krimas tatāru vienības aplenca Kijevu, tos komandēja hetmanis Daņila Vigovskis (Данила Выговский). Tam pretim stāvēja vojevodu Vasīlija Šeremetjeva (Василий Шереметев) un Jurija Barjatinska (Юрий Барятинский) komandētās krievu karaspēka vienības. Bez krievu karavīriem un strēļiem Kijevu aizsargāja arī Vigovski neatzinušie kazaki. Tā laika notikumu aculiecinieki un dalībnieki, piemēram, Braclavas pulkvedis Ivans Serbins (Иван Сербин) vēsta, ka daudzi kazaki nevēlējās karot ar krieviem. Hetmanis Vigovskis tos spieda karot ar represijām - vairāki pulkveži un staršinas tika sodīti ar nāvi.
Kijevas aplenkums neturpinājās ilgi, Vigovska kraspēks vairākas reizes devās triecienā pret pilsētu. Pat neskatoties uz to, ka pilsētā hetmanim uzradās sabiedrotais - pulkvedis Pāvels Jaņenko (Павел Яненко), visus uzbrukumus aizstāvji atsita. Liela nozīme uzbrukumu atsišanā bija reitariem, kurus komandēja Jurijs Barjatinskis. Vēlāk šis vojevoda sakāva hetmaņa brāļa Konstantīna Vigovska (Константина Выговский) vienību, kas neņēma dalību Kijevas aplenkumā.
Ivans Vigovskis revanšējās par sakāvi pie Kijevas nākamajā 1659.gadā - Konotopas kaujā. Tur viņš bija viens no komandieriem, kas komandēja apvienoto kazaku, Krimas tatāru un poļu karaspēku. Tomēr jau pēc diviem mēnešiem I.Vigovskis atkal tika sakauts cīņā ar krievu ķeizara karaspēka un Bogdana Hmeļņicka dēla Jurija piekritēju vienībām - pēc tam viņš nolika hetmaņa pilnvaras.
1686.gadā Polijas karalis Jans III Sobieskis parakstīja "mūžīgu mieru" ar Krieviju.
Piektais poļu-krievu karš (1733.-1735.g.). O sukcesję polską. Par poļu mantojumu?
Sestais poļu-krievu karš (1768.-1772.g.). Barska.
Septītais poļu-krievu karš (1792.g.). Targowicka. Tirdzniecības?
Astotais poļu-krievu karš (1794.g.). Kościuszkowska.
Krievu-poļu karš (1792.-1794.g.).
Devītais poļu-krievu karš (1830.-1831.g.). Listopadowa. "Rudens karš."
Desmitais poļu-krievu karš (1863.-1864.g.). Styczniowa.
Vienpadsmitais poļu-krievu karš (1919.-1921.g.). Bolszewicka. "Lielinieku karš."
1920.gada jūlija sākumā Mihaila Tuhačevska (Михаил Тухачевский) komandētā Rietumu fronte devās uzbrukumā Polijai, tas sākās mūsdienu Baltkrievijas teritorijā. Virspavēlnieka pavēlē bija teikts: "Uz mūsu durkļiem mēs atnesīsim cilvēces darbaļaudīm laimi un mieru."
Pirmās sadursmes ar poļu armiju sākās jau 1918.gada beigās (vai tomēr 1919.gada janvārī?), kad Sarkanās armijas vienības padzina poļus no Viļņas. Tomēr nākamajos mēnešos militārā iniciatīva pārgāja poļu pusē. Poļu karaspēku vadīja Juzefs Pilsudskis, kas pat prātuļoja, ka viņa armija iespētu ieņemt Maskavu - t.i., viņš nešaubījās par poļu armijas pārākumu. Tāds uzskats bija visai dibināts, jo sadursmēs ar Sarkano armiju poļi vienmēr bija uzvarētāji. 1920.gada vasaras sākumā tie gandrīz pilnīgi jau kontrolēja Baltkrieviju, kā arī bija ieņēmuši Kijevu.
Tolaik poļu armijai pretimstāvēja divas krievpadomju frontes - Rieteņu (komandēja M.Tuhačevskis) un Dienvidrieteņu (komandēja Aleksandrs Jegorovs (Александр Егоров)). Ilgu laiku padomju valdība karu ar poļiem neuzskatīja par prioritāti, jo tolaik lielākas briesmas radīja Balto kustība. Taču Tuhačevska priekšteči frontē ar karamākslas izcilību arī nebija izcēlusies.
Taču 1920.gada jūnijā situācija krievu-poļu frontē krasi izmainījās. Sākumā pārgāja uzbrukumā Jegorova komandētā Dienvidrieteņu fronte, kuras štābā, starp citu, atradās arī Josifs Staļins. Te galveno lomu spēlēja S.Budjonija komandētā 1.jātnieku armija. Visai ātri sarkankrievi iegāja Kijevā.
Pēc mēneša uzbrukumā devās arī Rieteņu fronte. Šoreiz karadarbība Sarkanajai armijai izvertās ļoti sekmīga, dažu nedēļu laikā tā pavirzījās 600 km uz rieteņiem.1920.gada augusta sākumā Sarkanā armija jau apdraudēja Varšavu.
Timēr poļu armija atradās uz sabrukuma robežas. Tomēr poļi ar franču militāro speciālistu palīdzību spēja organizēt tādu pretuzbrukumu, kura rezultātā Tuhačevska karaspēks tika pilnīgi sakauts. Ne velti poļi paši to dēvē par "Brīnumu pie Vislas." Tomēr poļiem lieti noderēja arī Sarkanās armijas komandieru alošanās uzbrukuma plānošanā. Tuhačevski par to vēlāk kritizēja - ātrais uzbrukums bija stipri izstiepis Rieteņu frontes komunikācijas līnijas, kavējās papildspēku, pārtikas un munīcijas piegādes. Frontes armijas bija pilnīgi negatavas poļu pretuzbrukumam, īpaši to flangos. Tāpat poļu militārās iespējas nebija pienācīgi novērtētas. Poļiem bija izdevies arī pārtvert radiogrammas, kurās bija apspriests sarkankrievu Rieteņu frontes armiju stāvoklis. Bez tam sarkankrievu vadība ļoti cerēja uz poļu proletariāta atbalstu, saskaņā ar lielinieku teoriju tam noteikti būtu jāsaceļas pret saviem nacionālajiem apspiedējiem un jādarbojas uzvienu roku ar lielinieku uzbrucējiem pie Vislas.
Poļu trieciens bija ļoti smags. 1920.gada oktobra sākumā poļi atkal ieņēma Minsku. Pēc tam puses noslēdza pamieru.
K.Vorošilovs šo uzbrukumu komentēja tā, ka sarkankrievi no poļiem gaidījuši strādnieku un zemnieku revolūciju, bet saņēmuši šovinismu un trulu naidu pret krieviem. Apmēram tāpat šo neveiksmi novērtējuši arī citi lielinieku vadoņi Krievijā.
Karš beidzās ar miera līguma parakstīšanu Rīgā, 2021.gadā. Kara rezultātā poļi ieguva teritorijas uz austreņiem no tā saucamās Kerzona līnijas Rietumbaltkrieviju un Rietumukrainu.
Krievu-poļu kara beigās 1920.gada novembrī baltkrievu pilsētā Sluckā tika izveidota Rada. Viens no pirmajiem tās lēmumiem bija mobilizācijas izsludināšana visiem apkārtnē dzīvojošajiem vīriešiem 16-50 gadu veciem. Tā arī sākās Sluckas sacelšanās, kas, iespējams, traktējama kā baltkrievu cīņa par nacionālo neatkarību.
Poļu-krievu karš (1939.g.). Wrześniowa, 17 września.
Saites.
Krievija.
Polija.
