Jans II Kazimirs (1648.-1668.g.)
Poliski - Jan II Kazimierz.
Vēlēts Polijas karalis no līdz gadam.
Dzīvesgājums.
Karš ar Maskavas valsti. 1663.gada novembrī ķērās pie sava grandiozā iekarošanas plāna realizācijas, kam bija jādara gals ilgajai karadarbībai ar Krieviju - karalis grasījās atgriezt kontroli pār kreisā krasta Ukrainu. Vēl vairāk - plānos bija arī karagājiens uz Maskavu. Situācija plānam bija labvēlīga, jo 1660.gadā krievu armija bija cietusi smagu sakāvi pie Čudnovas un poļu pusē bija pārgājis hetmanis Jurijs Hmeļņickis. Maskava bija zaudējusi labā krasta Ukrainu, krievu armija pārgāja aizsardzībā.
Jans II Kazimirs karagājienam bija savācis lielu armiju: poļu vienības, labā krasta Ukrainas hetmaņa Pavla Tetera kazaki un arī Krimas tatāri. Tika plānots, ka pie Brjanskas karaļa vadītā armija apvienosies ar armiju no Lietuvas. Tādā gadījumā Jana II Kazimira karaspēks būtu apmēram 70 000 vīru. Tādejādi pats karalis ar līdzbiedriem visai pamatoti uzskatīja, ka ar tādiem spēkiem bez īpašām grūtībām tiks līdz pašai Maskavai.
Krievu armijas komandieru kņaza Grigorija Romodanova (Григорий Ромодановский) un hetmaņa Ivana Bruhovecka (Иван Брюховецкий) rīcībā patiešām nebija spēku, kas spētu apturēt poļu karaļa uzbrukumu. Krievi atkāpās uz Sumiem Ukrainas ZA. Kreisā krasta Ukrainas pilsētu garnizoni, ieskaitot Kijevu, tika atstāti pašu ziņā. Tikmēr poļu armija netērēja laiku pa ceļam aplencot pilsētas ar krievu armijas garnizoniem. Karalis atkal pamatoti uzskatīja, ka tie visi padosies, ja veiksmīgs būs karagājiens uz Maskavu un sadalīt spēkus karalis uzskatīja par nevajadzīgu.
Tieši tādēļ ir dīvaini, ka poļu armija iestrēga pie Gluhovas (Глухов), kad bija jau praktiski pietuvojusies Maskavas valsts robežām. Gluhovas garnizona sastāvā krievu karavīru nebija, bet to veidoja Kijevas pulkveža Vasīlija Dvorecka (Василий Дворецкий) kazaki. Protams, iesākumā poļi Gluhovas aplenkumam nekādu lielo nozīmi nepiešķīra - kliboja disciplīna, jo šļahtiči vadīja laiku dzīrēs un dzeršanās. 1664.gada janvāra beigās veiktais uzbrukums poļiem bija kā auksta duša. Viņi gan ielauzās pilsētā, taču nokļuva slazdā, cieta lielus zaudējumus un atkāpās. krimas tatāri no piedalīšanās pilsētas sturmēšanā izvairījās, tāpat darīja arī Ivana Boguna (Иван Богун) kazaki. Otrais uzbrukums tika veikts pēc pusotras nedēļas. Poļi atkal ielauzās pilsētā, taču Dvorecka kazaki tos padzina. Neveiksmīgajā uzbrukumā poļu pavēlniecība vainoja Boguna kazakus.
Tikmēr kņazs Romodanovs saņēma papildspēkus un pārgāja uzbrukumā. Poļu karalis saņēma ziņas par daudziuem dumpjiem un sacelšanām savas armijas aizmugurē, pie tam kā kreisā krastā tā arī labā krasta Ukrainā. Tā karagājiens uz Maskavu izgāzās lielā mērā pateicoties Gluhovas kazakiem. Arī leišu armija neieradās, jo to izdarīt viņiem iztraucēja kņaza Ivana Hovanska (Ивана Хованский) vienība. Atkāpjoties, Jana II Kazimira armija cieta lielus zaudējumus. Laikabiedri ziņoja, ka tikko paglābies pats karalis. Grandiozā iecere bija pārvērtusies grandiozā katastrofā. Ti lielā, ka Polijai bija jāsāk miera sarunas.
Saites.
Polijas karaļi. (~962-1795.g.).
