Vislas brīnums, Brīnums pie Vislas (1920.g.)
Poliski -, krieviski - Чудо над Вислой.
Smaga Sarkanās Armijas sakāve 1920.gadā krievu-poļu kara laikā pie Vislas.
Militārā un politiskā situācija pirms kaujas. 1920.gada jūlija sākumā krievu Sarkanās Armijas komandieri Mihaila Tuhačevska (Михаил Тухачевский) komandētā Rietumu fronte devās uzbrukumā Polijai, tas sākās mūsdienu Baltkrievijas teritorijā. Virspavēlnieka pavēlē bija teikts: "Uz mūsu durkļiem mēs atnesīsim cilvēces darbaļaudīm laimi un mieru."
Pirmās sadursmes ar poļu armiju sākās jau 1918.gada beigās (vai tomēr 1919.gada janvārī?), kad Sarkanās armijas vienības padzina poļus no Viļņas. Tomēr nākamajos mēnešos militārā iniciatīva pārgāja poļu pusē. Poļu karaspēku vadīja Juzefs Pilsudskis, kas pat prātuļoja, ka viņa armija iespētu ieņemt Maskavu - t.i., viņš nešaubījās par poļu armijas pārākumu. Tāds uzskats bija visai dibināts, jo sadursmēs ar Sarkano armiju poļi vienmēr bija uzvarētāji. 1920.gada vasaras sākumā tie gandrīz pilnīgi jau kontrolēja Baltkrieviju, kā arī bija ieņēmuši Kijevu.
Tolaik poļu armijai pretimstāvēja divas krievpadomju frontes - Rieteņu (komandēja M.Tuhačevskis) un Dienvidrieteņu (komandēja Aleksandrs Jegorovs (Александр Егоров)). Ilgu laiku padomju valdība karu ar poļiem neuzskatīja par prioritāti, jo tolaik lielākas briesmas radīja Balto kustība. Taču Tuhačevska priekšteči frontē ar karamākslas izcilību arī nebija izcēlusies.
Taču 1920.gada jūnijā situācija krievu-poļu frontē krasi izmainījās. Sākumā pārgāja uzbrukumā Jegorova komandētā Dienvidrieteņu fronte, kuras štābā, starp citu, atradās arī Josifs Staļins. Te galveno lomu spēlēja S.Budjonija komandētā 1.jātnieku armija. Visai ātri sarkankrievi iegāja Kijevā.
Pēc mēneša uzbrukumā devās arī Rieteņu fronte. Šoreiz karadarbība Sarkanajai Armijai izvērtās ļoti sekmīga, dažu nedēļu laikā tā pavirzījās 600 km uz rieteņiem. Neskatoties uz Polijas vadītāja J.Pilsudska pavēli aizsargāties, 1.augustā faktiski bez kaujas sarkankrieviem tika atdota Bresta. 1920.gada augusta sākumā Sarkanā armija jau apdraudēja Varšavu un, pēc padomju valdības domām, poļu galvaspilsētas krišana bija dažu dienu jautājums. Tā, savukārt, pavērtu iespējas "sarkanam karagājienam" uz Eiropas rieteņiem. Vēl nesenā atmiņā bija daudzās padomju republikas Vācijā, Slovākijā un Ungārijā.
Tikmēr poļu armija atradās uz sabrukuma robežas, sarkankrievu straujais uzbrukums pārseidza nesagatavotas arī Rietumvalstis. piemēram, Čehoslovākijas prezidents Tomašs Masariks pavēlēja slēgt valsts robežas un neizlaist cauri 30 000 karavīru lielo ungāru korpusu, kas devās palīgā poļiem - te, droši vien, lielu lomu nospēlēja sarežģītās Varšavas un Prāgas attiecības iepriekš. Rieteņu diplomāti praktiski pilnā sastāvā pameta Varšavu, bet 11.jūlijā Lielbritānijas ārlietu ministrs lords Kerzons uzstājās ar iniciatīvu par miera sarunu sākšanu un robežu noteikšanu - tā vēlāk ieguva nosaukumu "Kerzona līnija." Šādai robežai vajadzēja nodalīt poļu zemes no nepoļu zemēm (mūsdienās tā aptuveni atbilst valstu robežai starp Poliju, Baltkrieviju un Ukrainu). Tomēr visi šie centieni nenoveda pie karadarbības izbeigšanas - Sarkanās Armijas uzbrukums pašiem krieviem izvērtās tik sekmīgs, ka lielinieki spieda ārā no tā visu, ko varēja. Maskavā valdīja eiforija - Kerzona priekšlikumu ЦК РКП(б) noraidīja un vēl pēc nedēļas 23.jūlijā Smoļenskā krievi jau izveidoja Polijas marionešu valdību - Polijas Pagaidu revolucionāro komiteju (Временный революционный комитет Польши). Jaunizveidotā "valdība" pēc dažām dienām pārvācās uz Belostoku.
Kaujas norise. Tomēr tikām poļi nesēdēja rokas klēpī salikuši. Ar franču militāro speciālistu palīdzību tika izstrādāts prettrieciena plāns - operatīvā pavēle Nr.8358/III. Interesanti, ka Sarkanās Armijas komandieri uzzināja par šo plānu, jo tas tika uziets pie Brestas nogalinātam poļu virsniekam. Lielinieki nosprieda, ka tas ir poļu māņu manevrs, lai bremzētu krievu uzbrukumu Varšavai.
Poļu organizētā pretuzbrukuma rezultātā Tuhačevska karaspēks tika pilnīgi sakauts. Ne velti poļi paši to jau 1920.gadā nodēvēja par "Brīnumu pie Vislas."
Poļu prettrieciens bija ļoti smags. Kauja sākās 2020.gada 13.augustā, turpinājās 12 dienas un beidzās ar smagu Sarkanās Armijas sakāvi - krieviem vairs nebija spēku, kas poļiem varētu stāties ceļā. 1920.gada oktobra sākumā poļi atkal ieņēma Minsku. Pēc tam puses noslēdza pamieru.
Karš beidzās ar miera līguma parakstīšanu Rīgā, 1921.gadā.
Poļu panākumu iemesli. Tomēr poļiem lieti noderēja arī Sarkanās Armijas komandieru alošanās uzbrukuma plānošanā. Tuhačevski par to vēlāk kritizēja - ātrais uzbrukums bija stipri izstiepis Rieteņu frontes komunikācijas līnijas, kavējās papildspēku, pārtikas un munīcijas piegādes. Frontes armijas bija pilnīgi negatavas poļu pretuzbrukumam, īpaši to flangos. Tāpat poļu militārās iespējas nebija pienācīgi novērtētas. Poļiem bija izdevies arī pārtvert radiogrammas, kurās bija apspriests sarkankrievu Rieteņu frontes armiju stāvoklis. Bez tam sarkankrievu vadība ļoti cerēja uz poļu proletariāta atbalstu, saskaņā ar lielinieku teoriju tam noteikti būtu jāsaceļas pret saviem nacionālajiem apspiedējiem un jādarbojas uzvienu roku ar lielinieku uzbrucējiem pie Vislas.
Krievu zaudējumi. Sarkanās Armijas zaudējumi bija milzīgi - vairāk kā 100 000 nogalināto, ievainoto un gūstā kritušo.
Atskaņa vēsturē. K.Vorošilovs šo uzbrukumu komentēja tā, ka sarkankrievi no poļiem gaidījuši strādnieku un zemnieku revolūciju, bet saņēmuši šovinismu un trulu naidu pret krieviem. Apmēram tāpat šo neveiksmi novērtējuši arī citi lielinieku vadoņi Krievijā.
Polijas armijas uzvara Varšavas kaujā 1920. gada augustā noteica ne tikai Polijas, bet arī visas Eiropas nākotni, tā nozīmēja ne tikai Sarkanās armijas sakāvi, bet arī apturēja Eiropas tautu sovjetizāciju ar bruņotas "proletāriešu revolūcijas" izplatīšanas palīdzību pasaulē. Pateicoties Polijas armijas stingrai apņēmībai un konsekvencei, kā arī augstākās pavēlniecības talantam, toreiz izdevās pasargāt Eiropu no jauna kara liesmām.
Kara rezultāti. Kara rezultātā poļi ieguva teritorijas uz austreņiem no tā saucamās Kerzona līnijas - tā saucamo Rietumbaltkrieviju un Rietumukrainu (poļi šīs teritorijas dēvē savādāk).
Protams, ka sociālistiskās Polijas laikā par Brīnumu no Vislas mēģināja neatcerēties. 2020.gadā Polijā plaši atzīmēja šī vēsturiskā notikuma 100.gadadienu, pat krievu-poļu futbola mačā 2012.gada Eiropas čempionātā vīdēja daudzi banneri un plakāti, kas atgādināja slaveno poļu uzvaru.
Angļu diplomāts, Sabiedroto misijas Varšavā loceklis un 1920.gada augusta notikumus liecinieks, lords Edgars Vincents D'Abernons vēlāk tos aprakstīja savā grāmatā “Astoņpadsmitā izšķirošā cīņa pasaules vēsturē. Varšava, 1920” (The Eighteenth Decisive Battle of the World. Warsaw, 1920) un komentēja šādi: "Mūsdienu civilizācijas vēsture pazīst maz notikumu, kas ir nozīmīgāki par 1920.gada Varšavas kauju. Taču vēsture nepazīst nevienu notikumu, kas ir tik ļoti nenovērtēts."
Raksti.
Paziņojums sakarā ar 100.gadskārtu kopš Varšavas kaujas Varšavas kauja – Polijas uzvara Eiropas brīvībai.
Saites.
Krievu-poļu kari.
Kauju saraksts.
Visla.
