Aliens

Voiniča manuskripts

Nezināmas izcelsmes rokraksta dokuments, kas kļuvis zināms pēc tam, kad 1912.gadā to nopircis Vilfrēds Voiničs. Viņš to iegādājās nelielā grāmatveikaliņā. Dokuments uzrakstīts nezināmā valodā, ko pašlaik vēl nav izdevies atšifrēt nevienam senvalodu speciālistam. Daļu parakstu zem ilustrācijām iztulkojis Jēla universitātes profesors Roberts Brambo, taču pamata teksts nav zināms.

Lielu interesi izsauc rokraksta daudzās krāsainās ilustrācijas, kas attēlo augus, kādi uz Zemes nav sastopami. Izteikta doma, ka dokumenta autors varētu pat būt Atnācējs, kas bijis spiests palikt uz mūsu planētas.

Tomēr populārākā no versijām ir tā, ka dokuments domāts kā joks un āzēšana. Versijas piekritēji norāda uz manuskriptam pielikto XVII gs. vēstuli. Tajā teikts, ka neparastā manuskripta autors ir Rožers Bēkons - britu alķīmiķis, filozofs un izgudrotājs.

Patlaban dokuments tiek uzglabāts Jēlas universitātes bibliotēkā.

------------------------------------------------------

Atrašana. Noslēpumainais manuskripts esot bijis slavenā farrnciskāņu mūka Rodžera Bēkona uzrakstīts. Tā vismaz uzskatīja zintnieks Džons Dī, kuram šo manuskriptu bija nodevusi Nortumberlendas hercoga ģimene. Hercogs Henrija VIII valdīšanas laikā bija ņēmis dalību klosteru izlaupīšanā, vienā no kuriem šo rokrakstu arī bija uzgājis. Šādu pieņēmumu izteicis Žaks Beržē savā darbā „Nolādētās grāmatas.”
Ap 1580.gadu šo manuskriptu par 600 dukātiem pēc zintnieka Džona Dī padoma esot iegādājies Itālijas monarhs Rūdolfs II – „zintnieks un alķīmiķis,” kā viņš raksturots Mihaila Bulgakova romānā „Meistars un Margarita.” Šis bija slavenākais manuskripta īpašnieks.
Pirmā zināmā vēsturiskā liecība par manuskripta pastāvēšanu ir 1639.gadā rakstīta čehu alķīmiķa Georga Bereša vēstule Atanasijam Kirheram. Daļu manuskripta viņš noklopēja un pārsūtīja Kirheram uz Romu, lūdzot tā palīdzību rakstu atšifrēšanā. Iespējams, ka Berešam to iedeva galma alķīmiķis un Prāgas botāniskā dārza uzraugs Jakobs Horčickis, 1619.gadā bēgot no valsts. Viņa vārds bija uzrakstīts uz rokraksta lapu malām, turklāt ne agrāk par 1608.gadu.
Par apstākļiem, kādos Voiničs ieguva savā īpašumā noslēpumaino dokumentu, kļuva zināms no viņa bijušās sievas Eteles Lilianas Voiničas pēcnāves vēstulēs. Saskaņā ar šo versiju noslēpumaino rokrakstu 1912.gadā angļu/poļu grāmatu tirgotājs Vilfrīds Voiničs nopirka no Fraskati Jezuītu Romas kolēģijas, kas atradās netālu no Romas. Jezuītu skolas ēkai Villa Mondragona bija nepieciešams remonts (te kolēģija bija ievākusies ap 1870.gadu) un mūki nolēma pārdot daļu no daudzajiem senajiem rokrakstiem 1000 sējumu daudzumā. Darījums noritējis pilnīgā slepenībā, starpnieks bijis kāds Padujas žīds. Voiničs iegādājies kādus 30 rokrakstus un apsolījies klusēt. Tai pašā gadā arī pāvests Pijs X iegādājās no jezuītiem 300 rokrakstu un nodeva tos Vatikāna bibliotēkai. Šo faktu publiskošana daļēji mazināja aizdomas par to, ka Voiničs manuskriptu radījis pats. Noslēpumainība ap darījumu bija saistāma ar to, ka manuskripti tika nodoti trešajām, t.i. ārpusbaznīcas personām.
Vilfreds Mihails Voiničs manuskriptu uzskatīja par ārkārtīgi svarīgu dokumentu, vēsturiski no viņa uzvārda atvasināts arī rokraksta nosaukums. Voiničs bija izbēdzis poļu katordznieks, kas cariskajā Krievijā bija sodīts par revolucionāru darbību.
Pats Voiničs ļoti izvairīgi stāstīja par to kā dokuments iegūts, un apvija to ar slepenības plīvuru. To viņš esot iegādājies kopā ar virkni citu senu rokrakstu veca bukinista veikaliņā, bet pirms tam tie esot glabājušies Parmas, Feraras un Modenas aristokrātu lādēs. Precīzu vietu Voiničs atteicās nosaukt arī tādēļ, ka cerēja tur atgriezties pēc citiem dokumentiem. Patiesību zināja tikai sieva Etele.
Publiski rokraksts tika parādīts tikai 1915.gadā – vairākus gadus pēc tā iegādes. Vēlāk ar oriģinālu drīkstēja strādāt tikai šaurs personu loks. Džons Menklijs, V.Bišops, Džeimss Vestfols Tompsons, sekretāre Anna Nilla un bijusī sieva Etele saņēma tiesības, saskaņā ar Voiniča testamentu, noteikt tālāko rokraksta likteni.
Pēc viņa nāves rokraksts palika sievai Etelei Lilianei Voiničai, ar kuru apprecējās 1890.gadā, bet drīzumā izšķīrās. Etele rokraksta noslēpumu kapā līdzi nepaņēma un tā iegūšanas apstākļus izklāstīja vēstulē, ko pēc viņas nāves atvēra Anna Nilla.
No Eteles Lilianes Voiničas (populārā romāna „Dundurs” autore un matemātiskās loģikas radītāja Dž.Bula meita) dokumentu mantoja viņas draudzene un Voiniča sekretāre Anna Nilla.
1961.gadā manuskriptu no Annas Nillas par 24 500 ASV dolāru nopirka seno grāmatu tirgotājs Hanss Krauss. Cerot uz palielu peļņu, dokumentu pārdodot vēlreiz, Krauss bija gatavs dalīties nopelnītajā ar A.Nillu, taču par to pieprasīja sev ekskluzīvas tiesības. A.Nilla bija apmierināta ar gruntīgo pircēju un tādēļ aizrakstīja dokumentu kopiju īpašniekiem, lūdzot atgriezt šīs kopijas un paskaidrojot iemeslu. Daži tam arī piekrita (piemēram, Ņujorkas publiskā bibliotēka), bet citi aprobežojās ar paziņojumu, ka neizgatavos jaunas kopijas un nepublicēs tās bez jaunā īpašnieka piekrišanas. Drīzumā A.Nilla nomira un Krauss 20.gs. 60.gados gribēja pārdot dokumentu par 160 000 ASV dolāru, bet par tik lielu summu neizdevās vis. Tādēļ Krauss dokumentu uzdāvināja Jēla universitātei.
Kopš 1969.gada manuskripts atrodas Jēla universitātes Reto grāmatu un rokrakstu bibliotēkā ar nosaukumu „408.manuskripts.”

Apraksts. 204 lapaspušu manuskripts, kas bijis ilustrēts krāsainiem zīmējumiem un uzrakstīts nepazīstamiem burtiem. Ilustrācijās atainoti nevienam nepazīstami augi, zvaigznāji, kas izvietoti kā zodiakālo simbolu kompozīcijas, un kailu sieviešu figūras, kas nelīdzinās ne anatomiskiem zīmējumiem, ne izklaidējošiem simboliem.
Rakstā izmantota nepazīstama valoda, ko daži nosaukuši par „eņģeļu valodu.”

Šifrēšana. Voiničs izsniedza rokraksta kopiju katram, kas vēlējās to pētīt. Daudzi speciālisti to mēģināja, bet neguva panākumus.
Rokrakstu atšifrēt ņēmās vesela virkne 17.gs. rakstības ekspertu. Visslavenākais bija Atanasijs Kirhners.
Atanasijs Kirhners – šo vācu izgudrotāju un speciālistu uzskatīja par cilvēku, kurš spēj izlasīt jebkuru tekstu. 1666.gadā viņš saņēma manuskripta kopiju kopā ar drauga čeha Johanna Markusa Marcija (nav skaidrs kā kopiju bija ieguvis Marcijs) vēstuli, bet ne tikai neapstiprināja saņemšanas faktu, bet pat pārtrauca saraksti, kas ilga ceturtdaļgadsimtu. Iespējams, tas saistīts ar joku, ko pirms tam bija pastrādājis orientālists Andreass Millers, nosūtot šifrēšanai paša sacerētu hieroglifu tekstu.
Pats Marcijs rakstīja, ka rokraksta kopiju viņam novēlējis draugs. Kādu laiku tika uzskatīts, ka tas bijis Dionīsijs Miserioni, kas mira 1661.gadā. viņa meita laura bija marcija tante. Miserioni bija itālis, slavenu akmeņkaļu dēls un mazdēls. Viņa tēvs Otavio kopš 1588.gada strādājis imperatora Rūdolfa II galmā, bet pats Dionīsijs kādu laiku vadīja Prāgas Reto lietu muzeju.
Patiesībā Marcijs rokrakstu ieguva no cita drauga – Georga Bareša, kurš ap 1620.gadu novēlēja viņam savu alķīmijas darbu bibliotēku. Šeit sākas dīvainības. Bareša vēstule, ko viņš 1639.gadā rakstīja Kirheram, ir pirmā zināmā rakstveida liecība, kurā pieminēts manuskripts.
Vilams Romēns Ņūbolds – amerikāņu kriptologs no Pensilvānijas universitātes, kas manuskriptu pētīja no 1919.- 1921.gadam, 1921.gada aprīlī paziņoja, ka rakstu darbu atšifrējis. Tajā esot ziņas, ka Andromēdas miglājs esot tāda pat galaktika kā mūsējā. Manuskriptā esot aprakstīta šūnas uzbūve un embrija rašanās process.

Hipotēzes.
Daži pētnieki uzskata zintnieku Džonu Dī vai arī viņa līdzgaitnieku Edvardu Kelliju par spējīgiem šo rokrakstu viltot.
Par rokraksta autoru uzskata franciskāņu mūku Rodžeru Bēkonu (zintnieks Džons Dī). Par labu šai versijai liecina fragments no viņa „Vēstulēm par noslēpumainiem mākslas darbiem un burvestību niecību”: „Neprātis ir tas, kurš par kādu noslēpumu raksta, neslēpjot to no necienīgajiem un nepadarot to pat mācītiem vīriem grūti saprotamu. Citiem izdevies noslēpumaino paslēpt ar tādas rakstības palīdzību, kādu nelieto tajā apkārtnē vai kas ir paša izgudrota.”
Romēns uzskatīja, ka šo darbu 13.gs. uzrakstījis angļu izgudrotājs un mūks Rodžers Bēkons. Tulkojumā esot dažas norādes par to, kā Bēkons būvējis un izmantojis teleskopus un mikroskopus jau 400 gadus pirms to oficiālās izgudrošanas.
Pats Ņūbolds atšifrēšanas atslēgu nevienam tā arī neatklāja, drīzumā zaudēja interesi par rokrakstu un 1926.gadā mira. Neilgi pēc Ņūbolda nāves viņa tulkojumā tika atrastas dažas kļūdas, taču ar pārliecinošāku atšifrējumu neviens tā arī klajā nenāca.

Šodien. Pēc visa tā manskripts 1969.gadā tika atdots Jēla universitātei, kur to glabā līdz pat šodienai. Šeit ir darīšana ar vēsturē sarežģītāko šifru. Neskatoties uz dažādu zinātnieku pūlēm, manuskripts paliek neizlasīts. Neviena no versijām, ka izmantoti slepeni kodi, jaunizgudroti austrumu valodu alfabēti vai mākslīgas valodas, nav apstiprinājusies.
Galu galā teksta statistiskā analīze ļāvusi noteikt, ka tā struktūra ir raksturīga dabiskajām valodām. Rokraksts ir precīzs un stabils, kas liecina, ka alfabēts rakstītājam bijis ierasts un viņš ir sapratis, ko raksta. Teksts nav saprotams. Nepalīdz arī šķietami vienkāršās botāniskās ilustrācijas: pētnieki nav spējuši noteikt pie kādiem augiem pieder lielākā daļa no manuskriptā uzzīmētajiem.
Pēdējā laikā aizvien biežāk atskan balsis, ka šis teksts ir tikai bezjēdzīgs zīmju virknējums.