Pizarro, Francisko (1471.-1541.g.)
Spāniski - Francisco Pizarro González.
Spāņu konkistadors, kas sagrāva Inku valsti.
Radniecība. Brāļi - Francisko Pizarro Gonsalo. 1541.gadā organizēja ekspedīciju uz Eldorado, kuras laika viņa pakļautais Oreljana atklāja Amazones upi. Otrs brālis - Ernando.
Dzīvesgājums. Lasīt un rakstīt nepratējs, bet cietsirdīgs un ļoti enerģisks.
Inku impērijas iekarošana (1532.-1535.g.). Tiek uzskatīts, ka Kārlis I personīgi parakstījis atļauju F.Pizarro veikt Inku valsts iekarošanu.
1532.gadā spāņu konkistadors Fransisko Pizarro kopā ar nepilniem 200 bruņotu vīru devās karagājienā pret Inku valsti. Ar viltu saņēma gūstā inku ķēniņu Atavalpu (laikam iedvesmoja Meksikas iekarotāja Kortesa piemērs) un pieprasīja milzīgu izpirkuma maksu. Inkiem bija jāpiepilda ar zeltu liela istaba. Taču, saņēmuši izpirkumu, spāņi neatlaida indiāņu ķēniņu, bet tiesāja to un piesprieda viņam nāvi.
Atavalpas sagūstīšana. 1532.gada 24.septembrī konkistadori atstāja Senmigelu de Pjuru un devās iekšā dziļāk Peru tuksnesī. Spāņu spēkos bija 67 jātnieki un 101 kājnieks. Pēc 53 dienu grūta ceļa 15.novembra vakarā spāņi sasniedza Ērgļu augstieni un ziedošajā ielejā lejā ieraudzīja akmens pilsētu, kas celta pēc simetrijas likumiem - Kahamarku. Konkistadori nokāpa lejā un jau tai pašā vakarā iekaroja pusi pilsētas. F.Pizarro dažu jātnieku pavadībā tūdaļ nosūtīja Ernando de Soto un savu brāli Ernando pie Inkas, lai ielūgtu to vakariņās. Tie bez šķēršļiem sasniedza Inkas pili. Atavalpa klusēdams noklausījās spāņu garajās runās un atbildēja, ka piekrīt satikties ar Pizarro. Tulks bija spāņu pavadonis indiānis Felipiljo.
16.novembri spāņi pavadīja saspringtās gaidās, vērodami, kā pie cietokšņa pulcējas indiāņu karotāju kolonnas. Tobrīd F.Pizarro smadzenēs radās un nobrieda pārdroša doma - sagūstīt Atavalpu. Viņš tūdaļ pat sāka izvietot karavīrus pa slēpņiem, blakus kalnā uzstādīja lielgabalu (falkonetu).
Beidzot pienāca izšķirošais brīdis. Trijstūra formas laukumā iznāca krāšņa procesija. Sākumā uz ziediem nokaisītā ceļa, no kura bija notīrīti pat vissīkākie akmentiņi, parādījās Inkam tuvu stāvošās personas. Tām bija grezni tērpi un daudz rotaslietu, bet galvā no spilgtām spalvām darinātas cepures. Procesijas centrā virs galvām līgani virzījās milzīgas nestuves - tās nesa 80 Inkam visuzticamākie karavīri. Uz nestuvēm zem baldahīna zeltā un sudrabā mirdzošā tronī sēdēja Atavalpa. Kapteiņiem Aldanam un Ernando, kurus Pizarro bija nosūtījis sagaidīt Inku, Atavalpa sacīja, ka viņu pavadīs tikai neapbruņoti karavīri, jo ejot uz miermīlīgu tikšanos. Kapteiņiem jautājis, kur palikuši "bārdaiņi," un tie atbildējuši, ka tie "no bailēm esot paslēpušies."
Tai brīdī oparādījās kāds "bārdainis," tērpies garā talārā, un apņēmīgi devās uz nestuvju pusi. Tas bija dominikāņu mūks un vienības kapelāns Visente de Valverde. Atavalpu pārņēma ziņkāre, viņš palūkojas uz dīvaini tērpto cilvēku un pavēlēja sargiem to neaizturēt. Mūks uzrunāja Inku nesaprotamā valodā un rādīja kaut kādu grāmatu. Acīmredzot svarīga nozīme bija tulka Felipiljo aptuvenajam tulkojumam. Inku pārņēma dusmas un viņš atgrūda evaņģēliju, kuru tam bija pasniedzis mūks. Uzskatīdams to par norunāto zīmi, Pizarro iebrēcās: "Svētais Jēkabs ir ar mums! Uz priekšu!" Jātnieki metās virsū indiāņiem, sāka rībēt arkebūzas, dobji nogranda falkonets. Pārsteigto pūli pārņēma panika, cilvēki metās uz visām pusēm. Burzmā Pizarro izlauzās līdz Inkas nestuvēm, apkāva karavīrus, bet Atavalpa tika sagūstīts. Visa šī operācija ilga mazāk nekā stundu. 168 avantūristi 50 minūtēs sagrāva milzīgo Inku impēriju.
Izpirkuma saņemšana un Atavalpas nogalināšana. Atavalpu saslēdza važās un nogādāja un ieslodzīja Hatunkančas pilī Kahamarkā. Būdams atjautīgs cilvēks, Inka visai ātri apjauta konkistadoru virzošo spēku - alkatību, tāpēc piedāvāja apmaiņai pret savu brīvību milzīgu bagātību, un piedāvāja piepildīt vienreiz ar zeltu un divreiz ar sudrabu istabu, kurā atradās, līdz svītrai, kuru varēja aizsniegt ar savu izstiepto roku. Pizarro piekrita.
No visām pusēm uz Kahamarku sāka plūst zelts. Kad konkistadori ieraudzīja milzīgo zelta daudzumu inkas izpirkumam, viņi izsaukušies: "Veselas Peru vērts!" Ap to pašu laiku te ieradās arī Almagro ar savu vienību. Almagriešiem nekas no bagātības netika, tie negribēja gaidīt nākamo izpirkumu reizi un pieprasīja Inku nogalināt un zeltu sadalīt. Kamēr inka bija dzīvs, izpirkuma maksa bija to cilvēku ieguvums, kuri viņu turēja gūstā. turpretī, ja Inka būtu miris, izpirkums kļūtu par visu konkistadoru laupījumu. Tādejādi Pizarro bija nonācis izvēles priekšā - nogalināt Inku un sadalīt zeltu, vai arī nonākt sadursmē ar almagriešiem.
Pizarro izvēlējās pirmo variantu. Kad lielākā daļa izpirkuma maksas bija nonākusi Kahamarkā, konkistadori nogalināja Inku. Tā zelts, kura likumīgais īpašnieks bija Inka Vaskars, galu galā pazudināja pašu Atavalpu. Kā trāpīgi norādīja kāds no hronistiem - zelts vienlaikus bija gan Atavalpas dzīves Cerbers, gan viņa Ahilleja papēdis.
Pēc Atavalpas nogalināšanas konkistadori pārvērta Kahamarku par savu galveno atbalsta punktu. No šejienes tie devās uz dažādām Inku impērijas malām, lai to pilnībā pakļautu savai varai. Pizarro konkistadori iegāja Kuskā, izlaupīja svētnīcas un pārkausēja mākslas darbus zelta stieņos.
Pizarro dārgumi Spānijā. 1534.gada 9.janvārī galeons Santa Maria del Campo izmeta enkuru Seviļas ostā. Tajā atradās salaupītais inku zelts. Toreizējie ierēdņi domājās redzējuši visu, bet nu viņi alojās. Tā bija lielākā dārgmetālu krava, kas jel kad bija pienākusi kādā Eiropas ostā: 34 zelta krūkas, zelta kukurūzas vālīte, 2 zelta šķīvji, cilvēkveidīgs elku tēls dabiskā lielumā, vairāk kā 100 sudraba priekšmetu, no kuriem lielākais svēra 75 kg u.d.c. Tas bija kaut kas vienreizējs. Vēl tagad Itālijā, kad runā par kaut ko fantastiski dārgu, lieto apzīmējumu "peruāņu."
Kārlis I tobrīd gatavojās Tunisijas iekarošanai un , dārgumus pat neaplūkojies, bezceremoniāli pavēlēja tos pārkausēt lietņos. Tā gāja bojā inku dārgumi.
Pizarro - Limas dibinātājs. Spāņu konkistadors Francisko Pizarro 1535.gada 6.janvārī piekrita jaunas pilsētas celtniecībai uz dienvidiem no Rimakas ("Runājošā upe" - kečvu val.) upes vietā, ko bija ieteikuši viņa līdzbiedri. Iekarotāju aprēķins, dibinot jauno pilsētu, bija atņemt bijušās Inku impērijas galvaspilsētai Kuskai tās vadošo lomu, kā arī būt okeāna krastā, lai atvieglotu sakarus ar metropoli Spāniju.
Pizarro ar pīķa galu esot ievilcis smiltīs apli un teicis: "Te mēs uzcelsim pilsētu un par godu spāņu monarhiem un priesteru aizbildnei svētajai Epifānijai nosauksim to par Karaļu pilsētu."
Pēc 12 dienām - 18.janvārī iemūrēja pilsētas pamatakmeni un to patiesi kādu laiku dēvēja par Epifāniju. Pizarro pats izplānoja Ieroču laukumu un katedrālē uzraudzījās sev kapa vietu, kur šodien arī atdusas viņa pīšļi.
Vēsturnieki apgalvo, ka F.Pizarro bijis labs pikadors.
F.Pizarro nāve. 1541.gadā F.Pizarro tika nogalināts t.s. "apmetņu sazvērestības" laikā, viņu nogalināja paša uzceltajā pilī Limā.
F.Pizarro, apsūdzējis savu līdzgaitnieku Djego deAlmagro nodevībā un ar sava brāļa Ernando palīdzību iepriekš ietekmējis tiesas iznākumu, panāca Almagro sodīšanu ar nāvi 1538.gadā. Almagro piekritēji ar to nesamierinājās un sāka kalt sazvērestības plānus.
Tie organizēja t.s. "apmetņu sazvērestību," taču viens no tās dalībniekiem grēksūdzē atklāja F.Pizarro noslepkavošanas plānus. Garīdznieks ar sekretāra starpniecību brīdināja F.Pizarro, ka sazvērnieki gatavojas viņu nogalināt 26.jūnijā, kad viņš pēc mesas ies ārā no katedrāles. Pizarro tam nenoticēja, taču viņa draugi, labi pazīdami "Čīles ļaužu" noskaņojumu, pierunāja konkistadoru neiet uz mesu. Pizarro piekāpās, izlikās par slimu un palika pilī.
To uzzinājis, sazvērestības vadītājs Huans Rada saniknojās, sapulcināja savus ļaudis un devās nevis uz mesu, bet gan uz pili ar saucieniem: "Lai dzīvo karalis! Nāvi tirānam!" Pēc īsām sadursmēm ar nelielo pils apsardzi, sazvērnieki ielauzās Pizarro apartamentos. Neprazdams tik veikli rīkoties ar zobenu kā pieredzes bagātais Pizarro, H.Rada kā vairogu izmantojis vienu no saviem ļaudīm, ko ar precīzu dūrienu krūtīs nodūra Pizarro. Taču tajā brīdī, kad Pizarro mēģināja izvilkt zobenu no kritušā uzbrucēja krūtīm, Martins de Bilbao tam nāvējoši iecirta ar zobenu. Pizarro nokritis uz grīdas un vēl esot paspējis agonijā uzzīmēt uz grīdas krustu no savām asinīm, to noskūpstot. Tad viņu nonāvēja ar vēl vienu zobena cirtienu.
Tikai mazliet vēlāk Ieroču laukumā uzdurtu uz pīķa (tā paša, ar kuru Pizarro bija iezīmējis Limas vietu zemē!) apskatei izstādīja viņa brāļa Gonsalo galvu.
Aplūkojamie objekti.
Ieroču laukums Limā. Pilsētas sākotnē to izplānoja pats F.Pizarro.
Kapene Limas katedrālē. Limas galvenajā katedrālē F.Pizarro ir sava kapene. Tā atrodas uzreiz pa labi no ieejas.
Faktiski pēc tam, kad F.Pizarro bija nogalinājuši Almagro piekritēji, viņa mirstīgās atliekas veselu gadsimtu tika pārvietotas no vienas vietas uz otru. Pēdējās ziņas bija saistītas ar 1661.gadu, un tad to pēdas pagaisa. Vienīgi bija zināms, ka pīšļi atrodas "kaut kur katedrāles zvanu tornī."
1891.gadā konkistadora pīšļi tika izlikti katedrāles nišā apskatei. Pirmais 1903.gadā pīšļu īstumu apšaubīja Peru vēsturnieks Hosē Torribjo Polo. Vēlāk arī citi pētnieki apbedījuma īstumu apšaubīja - katedrālē bija izstādītas citas personas mirstīgās atliekas. Kā pamatojumu minējato, ka Pizarro nogalināts ar zobena cirtienu kaklā, bet katedrālē gulošā skeleta galvaskausā bija atvere, kas atgādināja lodes radītu vaurumu.
Stīvēšanās ilga 75 gadus, melnsvārči visu laiku uzdeva pīšļus pa īstiem.
1977.gadā, rokot zemi, lai remontētu katedrāles zvanu torni, tika uzietas kāda cilvēka mirstīgās atliekas. Tās uzdeva izpētīt īpaši izveidotai Kultūras nacionālā institūta komisijai, kurā ietilpa patoloģijas, fiziskās antropoloģijas un rentgenoloģijas speciālisti. 1978.gada aprīlī tika publicēts komisijas slēdziens: atliekas piederēja F.Pizarro.
Piemineklis Truhiljo. Spānija. No tā nokopēts pieminekis Limā.
Piemineklis Limā. 1935.gadā sakarā ar Limas 400.gadadienas svinībām amerikāņu skulptora Čārlza Ramseja sieva Marija Harimana de Ramseja pilsētai dāvināja Pizarro statujas kopiju (oriģināls konkistadora dzimtenē Truhiljo, Spānijā). Statuju uz postamenta novietoja tieši katedrāles priekšā (tajā atdusas viņa pīšļi). 1953.gadā pilsētas saimnieki nolēma, ka bruņotam konkistadoram, turklāt vēl zirga mugurā, neklājas dižoties galvenās Limas baznīcas priekšā - izskatījās, ka Pizarro draud ar zobenu. Tādēļ statuju pārcēla uz nelielu kvadrātveida laukumiņu Ieroču laukuma pretējā stūrī. Kādu brīdi piemineklis atradās tādas ēkas priekšā, kurā sadzīvoja kafejnīca "Haiti," turku pirts un Nacionālā informācijas sistēmas pārvalde. Vēlāk, pārsvarā Peru pamatiedzīvotāju iebildumu dēļ statuju vispār aizvāca no laukuma un tagad tā stāv nomaļus kaut kāda dzelzceļa malā.
Pizarro nams. Oficiāli - Prezidenta pils. Celta kā F.Pizarro rezidence Jaunkastīlijas pārvaldīšanai, viņš izvēlējās zemes gabalu starp Ieroču laukumu un Rimakas piekrasti. Pils tika celta pēc Kastīlijas paradumiem - ar platiem vārtiem un diviem lieliem iekšējiem pagalmiem, ar zirgu staļiem un kazarmu ēkām, kur mita kareivji. Celtniecība virzījās uz priekšu strauji un konkistadors te pils vienā spārnā apmetās jau 1535.gada nogalē.
Vienā no pils pagalmiem F.Pizarro iekopis dārzu un audzējis tur no Spānijas atvestos augus. Leģenda vēsta, ka reiz viņa rokās nokļuvis pusnokaltis vīģes koka stāds. Viņš to esot atkopis un šodien pirms 4 gadsimtiem stādītais koks ir kļuvis par limiešu lielu lepnumu. Reti kurš uzdrīkstas tam pieskārties, bet māņticības dēļ vīģes no tā koka neēd - dēl nelabā gala, ko konkistadors ņēma pats savā celtajā pilī.
Tās pašreizējais izskats radikāli atšķiras no senajās gravīrās redzamā, patlaban tā ir Peru prezidenta rezidence. Pēc F.Pizarro nāves pils ilgstoši atradās Spānijas karaļa pārziņā parādu dēļ. Kad tika nodibināta vicekaraliste, pils kļuva par Spānijas monarha vietvalža oficiālo rezidenci. Pa 286 Peru koloniālās vēstures gadiem pilī tika nomainījušies vairāk kā 40 vicekaraļi, taču limieši pili vēl joprojām sauc par Pizarro namu.
Atradumi.
Portrets Prezidenta pilī. Prezidenta pils (Pizaro nama) Pizarro zālē karājas F.Pizarro portrets, ko 1927.gadā uzgleznoja pazīstamais peruāņu gleznotājs un Daiļo mākslu skolas dibinātājs D.Ernandess.
Saites.
Konkistadori.
Inku valsts.
