Inku valsts (?-1533.g.), Tauantinsuja
Taw an tin suyo - "Četru reģionu savienība," jeb burtiski - "Četras savā starpā savienotas debesu puses," tā savu valsti sauca paši inki.
Inku indiāņu dibināta unikāla imperiāla valsts Dienvidamerikas rieteņu krastā.
Teritorija. Inku valsts tika radīta 250 gadu ilgos karos un savā uzplaukuma varenuma kulminācijā stiepās 6400 km gar Andiem, iekļaujot sevī kalnus, piekrastes ielejas, tuksnešus un tropiskās zemienes. Tās sastāvā atradās tādas mūsdienu valstu teritorijas kā Peru, Ekvadora (lielākā daļa), Kolumbija (lielākā daļa), gandrīz visa Bolīvija, kā arī Argentīnas ZR daļa un Čīles ziemeļi. Tās teritorija ir lielāka par Eiropu un pat par Romas impēriju.
Garumā impērija stiepjas vairāk kā 2000 km, bet platumā - tikai 130 km. Ģeogrāfi Inku impēriju iedala 3 lielās dabiskās zonās - piekrastes josla rieteņos (spāniski - Costa), centrālajā kalnu rajonā (spāniski - Sierra) un biezo ekvatoriālo mežu rajonā austreņos (spāniski - Montaņa). Trešā mežainā josla gan nekad nav spēlējusi lielu lomu Inku impērijas dzīvē. Ziemeļos Inku valsts koordinātes bija Ankasmaijas (Rio Ancasmayo) upe Kolumbijā pie 3o ziemeļu platuma un Maules (Rio Maule) upe Čīlē 36o dienvidu platuma.
Impērijas galvaspilsēta bija Kuska, kas bija izvietota 3,5 km augstumā kalnainajā impērijas reģionā ar visai skarbiem klimatiskajiem apstākļiem. Jāatzīmē, ka pasaules vēsturē nav neviena kauč cik līdzīga piemēra, ka lielvalsts centrs tiktu izveidots tik skarbā klimatiskā vietā.
Inki no saviem kalnu cietokšņiem uz piekrastes joslu nolaidās tikai dažus gadsimtus pirms spāņu iekarotāju atnākšanas – XI gadsimtā. Viņu iekarotās valsts robežas sniedzās no Ekvadoras ziemeļos līdz Čīlei dienvidos. Pēdējo inki pakļāva Čimu valsti ar galvaspilsētu Čančanu. Kusku inki saņēma jau pamestu.
Sākums. Visi senie mīti kā Andu civilizācijas šūpuli norāda uz Titikakas ezera dienvidu krastu. Tieši šeit Tiavanakas atradās virsdieva Virakočes mītne, no šejienes sākās Dienvidamerikas apdzīvošana ar cilvēkiem pēc Lielajiem Plūdiem. Šeit Senās Impērijas dibinātāji saņēma zināšanas, maršruta kartes un Zelta zizli, ar kura palīdzību noteica Kuskas dibināšanas vietu.
Senatne spāņu hronistu ziņās. Saskaņā ar hronista Huamana Pomas de Ajalas ievāktajām ziņām, pirmie senās Peru primitīvie iedzīvotāji bijuši "uzsākošie ļaudis" (Pakarimokruna) - alās dzīvojoši nomadi. saskaņā ar šiem nostāstiem, tie bijuši cilvēki ar gaišu ādas krāsu. Viņi jau pielūguši Virakoču, ko atzinuši visos Andos. Šai sabiedrībā radās sociālā hierarhija - "pirmdzimtie dēli" izveidojuši aristokrātiju, bet pārējie - vienkāršos ļaudis.
Pēc "uzsākošajiem ļaudīm" iestājās Varirunas ēra - "primitīvie ļaudis." Tie pametuši senču alas, sāka būvēt mājokļus, kļuva par nometniekiem, noņēmās ar zemkopību, lopkopību un pat izgudroja meliorāciju.
Trešajā paaudzē bija "mežonīgie ļaudis" (Purunruna). Tad peruāņi sāka qust audumus, sociālā sabiedrības noslāņošanās izpaudās vēl krasāk. Tika izdoti pirmie likumi, sākās zemes sadalīšana. Šie iedzīvotāji pirmo reizi pameta Sjerru (kalnus) un nokāpa tolaik vēl neapdzīvotajos līdzenumos.
Pēc šā hronista sniegtajām ziņām pirmsinku perioda sabiedrības attiecības kulminācijas punkts bijusi "kareivīgo ļaužu" ēra (Aukapačaruna). Tais laikos dažās peruāņu ciltīs parādījās zinātnieki (amauti), kas noņēmās ar izglītošanu. Nelielo valstiņu un sabiedrības grupu priekšgalā atradās karavadoņi, kas nepārtraukti veda nogurdinošus karus cits ar citu. Tieši šai laika posmā arī pienāca "saules dēlu" inku uznāciena laiks.
Pēc inku senvēstures priekšstatiem visa seno dienvidamerikāņu vēsture nosrisinājusies visai nelielā teritorijā - dažās kalnu ielejās, bet pirmāmkārtām jau vienā, kas atradusies 3400 m vjl. un te nodibināja galvaspilsētu Kusku.
Zinātnieki par senvēsturi. Protams, ka indiāņu šeit dzīvoja jau ilgi pirms inku parādīšanās, bet par senvēsturi zināms pavisam maz. Arī arheoloģiski izrakumi nav ieviesuši īstu skaidrību, lai gan notiek visai intensīvi.
Patlaban precīzi noteikta tikai viena pati vietējā pirmsinku kultūra Kuskā - Čanapatas kultūra (nosaukums pēc apdzīvotas vietas Kuskas ZR daļā). Tai raksturīga kvalitatīvi apdedzināta un apgleznojumiem bagāta keramika. Melnās, tumši brūnās vai reizēm sarkanās krāsas kersamika apgleznoti ar baltas krāsas sižetiem. Kultūras atklājējs Džons Houlends Rovs neatrada šeit nevienu metālisku priekšmetu, bet gan daudzveidīgus izstrādājumus no kaula, akmens un obsidiāna. Reģiona iedzīvotāji audzēja lamas, nodarbojās ar lauksaimniecību. Vēl šodien pētnieki noko konkrētu nevar pateikt par šīs kultūras pārstāvju tautību un valodu. Leģendas neko daudz te napalīdz.
Arheoloģija liecina, ka pēc Čanapatas kultūras Kuskas ielejā parādījās agrīnā inku kultūra.
Saskaņā ar tradicionāli mitoloģisko Dienvidamerikas indiāņu uzskatu, pirmie Senās Impērijas valdnieki bijuši Dievi. Tad 16 Pusdievi, Saules Dieva dēli. Tad 46 valdnieki-priesteri: 1.priesteru-valdnieks bija Manko Kapaks, viens no četriem Aijaru brāļiem. Tas dibinājis seno Kuskas pilsētu vēl 1000 gadu pirms Inku valsts rašanās.
Pateicoties spāņu hronistu atstātajām ziņām, ir saglabājušās 2 leģendas par inku - "Saules bērnu" izcelšanos. Abās šajās versijās ir daudz kopīga, tādēļ, domājams, ir past'vējusi viena un agrāka pirmversija, kas diemžēl līdz mūsu dienām nav nonākusi. Abas sag;abājušās versijas ir vienisprāstis par galveno - pirmais inku vadonis Manko Kapaks ar māsu/sievu Mamu Oklu nonācis vietā, kur nodibinājis Kusku - nākamās impērijas "nabu."
Vairums hronistu uzskatīja, ka inki savu ceļojumu uz Kuskas ieleju sākuši no Titikakas ezera dienvidos. iespējams, ka jau pirmsinku laikā ezera krastos eksistēja kolju indiāņu un aimāru valstiski veidojumi. Vēl agrāk, bez šaubām, te aradās lieliskā un nepārspētā Tiavanaka ar savu īpatnējo kultūru.
Mūsdienās ir zinātnieki, kas uzskata, ka inku varenība un kultūra nāk tiešā ceļā no Tiavanakas. Tas tiek apgalvots visai bieži, tomēr tam trūkst jebkādu pierādījumu. Apšaubāms tas ir jau tādēļ vien, ka Titikakas ezer krastā dzīvojošie nekur nerunāja kečvu valodu. Tiavanakas krastos godināja dievu-radītāju Virakoču.
Inku valsts avoti.
Megalītiskā kultūra. Šī kultūra ar savām milzīgajām būvēm bija manāmi vecāka par Seno Impēriju. Celtniecības tips raksturojas ar milzīgiem pulētiem daudzšķautnainiem akmeņiem.
Senā Impērija. Senos laikos Peru teritorijā eksistēja Senā Impērija. Sākumā valdīja Dievi. Tad sešpadsmit Pusdievi, Saules Dieva dēli. Tad kārta nāca 46 valdniekiem-priesteriem. Pēc uzplaukuma perioda nelaimes tai uzkrita; debesīs parādījās komētas, zemestrīces, kari. Impērijas valdnieks ar svītu pameta galvaspilsētu Kusku un apmetās drošā vietā kalnos, kura saucās Tamputoku. Te 28 vadoņi nomainījās. Kuskā palika tikai nedaudzi priesteri, lai uzmanītu atstātās svētnīcas. Tieši šajā katastrofu periodā izzuda rakstu māksla. Gāja gadsimti. Vadoņi regulāri atgriezās Kuskā, lai uzklausītu dievu padomus. Reiz dižciltīga sieviete paziņoja, ka viņas dēlu vārdā Rokka aiznesis Saules Dievs. Pēc pāris dienām dēls atgriezās tērpts zelts apģērbā. Viņš pavēstīja, ka pienācis grēku izpirkšanas laiks, taču cilvēkiem jāievēro bauslība: varu nodos mantojumā dēlam, tam , kurš dzimis no miesīgas māsas, pat , ja tas nav pirmdzimtais. Rakstība netiks atjaunota. Tauta piekrita un atriezās Kusko kopā ar jauno valdnieku Rokku. Tam tika piešķirts tituls inka – „pavēlnieks.” Piešķirdami savam pirmajam valdniekam vārdu Manko Kapaks, inku vēsturnieki saistīja viņu ar leģendāro Kusko dibinātāju Manko Kapaku – vienu no četriem Aijaru brāļiem. Ir pamats uzskatīt, ka tās tomēr ir divas dažādas personas.
Vari valsts. Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka ap 650.gadu sākās nežēlīgas sadursmes starp Andu indiāņu ciltīm. Zuda jebkāda likumība un kārtība. Uz šī pamata radās Vari militārā valsts, kas nodibināja kontroli pār Andu kalnu ziemeļu rajoniem. Galvaspilsēta bija Vari, kas atradās uz ZA no Kuskas.
Inku izcelšanās. Paši inki bija baltādaini ļaudis, gara auguma ar smalkiem sejas vaibstiem, ērgļu deguniem un kastaņbrūniem vai rudiem matiem. Analizējot viņu atstātās rudmatainās mūmijas, tika iegūti pārliecinoši pierādījumi par viņu A asins grupu (T.Heijerdāla pētījumi), kas Latīņamerikā parādījās tikai ar eiropiešu ierašanos. Inki precējās ar savām māsām dinastijas turpināšanas nolūkos, taču dāsni apaugļoja arī vietējos iedzīvotājus.
Inku ienākšana Kuskā. Tā notikusi ap 1021.gadu.
Inku impērijas rašanās. Aimaru un kečua indiāņu ciltis, kas no XI–XIII gs. dzīvoja Mūsdienu Čīles, Peru un Bolīvijas teritorijās tika inku pakļautas.
Inku sabiedrība un ekonomika. Inku sabiedrībā bija stingra hierarhija, tie nodarbojās ar lopkopību un zemkopību, ieguva varu, alvu, zeltu, sudrabu un svinu, lēja bronzu. Izveidoja centralizētu irigācijas sistēmu.
Inku valsts nodokļu sistēma. Inku laikā aili veidoja sabiedrības pamatu, tos vaidoja vairākas ģimenes. Ailu vadīja vīrietis, tēvs - purehs. Visi Peru aili apvienojās divās "pusēs" - tā saucamajos saijās, kas veidoja Inku valsts provinci. Vairākas provinces iekļāvās vienā no 4 Inku impērijas pamatdaļām - "pasaules pusēm."
Inku sabiedrībā bija stingra hierarhija, ailu vadībā atradās vietējais priekšnieks - kasiks, kas bija tāds kā ciema vecākais. Inki bija izveidojusi perfektu valsts pārvaldes aparātu, kurā katram cilvēkam bija neliela zobrata loma un viss kopā tas veidoja labi saeļļotu un efektīvu valsts mehānismu. Neviens sabiedrības loceklis nevarēja palikt malā un tam bija jāpilda divi galvenie uzdevumi - strādāt valsts labā un piedalīties karagājienos. Karot nebija jaiet pārāk bieži, toties jāstrāda un valstij jāgādā nodevas bija visu laiku.
Jebkuru inku sabiedrības locekli valsts varēja piesaukt uz klaušām - mitu un varēja nosūtīt strādāt uz jebkuru, pat attālu, vietu. Bieži tās bija kalnu raktuves, tiltu un ceļu būvniecība, tāpat arī kokas lapu vākšana. Mita varēja ilgt līdz 90 dienām gadā.
Valsts pārvaldes aparāts inkiem bija bāzēts skaitlī 10. Pār 10 ailu vadītājiem sekoja čunčakamaijoks, pār 50 - pikamaijoks. Šos vietējos priekšniekus uzraudzīja kuraki, kas jau bija zemākās aristokrātijas pārstāvji, bet to amati un privilēģijas vēl nebija mantojamas. No kurakiem izvēlējās pačakomaijokus, kas uzraudzīja jau simtiem nodevu maksātājus, un uarankamaijokus - tie sekoja jau tūkstošiem nodevu maksātājiem. Unukamaijoki uzraudzīja jau desmitiem tūkstošu nodevu maksātājus.
Inku valsts pārvalde. Uarankamaijoku darbību uzraudzīja un vadīja tikuirikoki (tikui rikok - "tas, kas redz visu") - provinces (uamani) pārvaldnieks. inku provices pārsvarā bija dibinātas iepriekšējo mazo tradicionālo valstiņu robežās. Katra vamane kara gadījumā sūtija cīņai pati savu divīziju, sastāvošu no nodevu maksātājiem.
Vairākas vamanes apvienojas Inku valsts ceturtdaļā, kas bija jau ļoti liela teritorija ar vismaz 8 (mēdz minēt arī 15-16) miljoniem iedzīvotāju.
4 Inku valsts provinces:
- Koļjasuija, dienvidu province, vislielākā. Peru dienvidu daļa, Bolīvija, Čīles ziemeļi un centrs, Argentīnas ZR. Tā ietvēra Titikakas ezera rajonu, to apdzīvoja koljas, kā vārdā arī province bija nosaukta;
- Kontisuija, aptvēra zemi uz dienvidiem un DR no Kuskas, t.i. mūsdienu Peru ziemeļi, Ekvadora un Kolumbijas dienvidi;
- Činčasuija, nosaukta činču vārdā;
- Antisuija, uz austreņiem no Kuskas. Kordiljēru austreņu nogāzes, meži pie Amazones. Gar šo austreņu robežu inki cēla mazu fortu un nocietinājumu virkni, tā aizsargājoties pret kareivīgajām džungļu ciltīm.
Visu 4 provinču robežas sagājās "zemes nabā" Kuskā. No Kuskas stiepās 4 svarīgākās valsts maģistrāles uz 4 valsts lielajām provincēm.
4 lielās valsts provinces pārvaldīja gubernatori (apo vai Suijijok Arukuna), kuri bija valdošā Inkas radinieki. kopā ar dažiem citiem ierēdņiem tie veidoja Inku valsts padomi, kas drīkstēja Inkam izteikt savus priekšlikumus un idejas. protams, gala vārds piederēja Inkam.
No Inkas ģimenes nozīmēja ne tikai apo, bet arī augstāko priesteri - Viljak Umu, kura rezidence atradās Saules svētnīcas kompleksā, Kuskā.
Inku aristokrātijas slānis (kapak ails) auga visai lēni, jo paši Inkas precējās ar māsām. Tā, piemēram, spāņu klātienē XVI gs. 1.pusē visā valstī atradās tikai apmēram 500 vīriešu un sieviešu, kas savu izcelsmi veda tieši no viena no valdījušajiem Inkām.
Inku kultūra un zinātne. Inkiem bija plašas zināšanas astronomijā (gan ne tādas kā maijiem), ģeogrāfijā, botānikā un homeopātijā. Inki cēla lielus tempļus, kuros lūdzās jaunavas. Viņi izpostīja iepriekšējo čimu, čavenu un parasu kultūras, atcēla rakstību, tās vietā ieviesdami kipu. Astronomijā inki ar lielu cieņu izturējās pret Venēru un Plejādēm.
Inku lauksaimniecība. Audzēja tomātus, piparus, kokvilnu, kartupeļus un kakao. Šo kultūraugu šķirņu izveidošana ir prasījusi tūkstošiem gadu, tādēļ tā būtu uzskatāma par iepriekšējo kultūru mantojumu.
Inku valsts uzplaukuma laikā. Paši inki savu impēriju sauca par "Četru reģionu savienību" (Tawantinsuyu), un tā tika radīta 250 gadu ilgos karos.
Inku impērija sava varenuma kulminācijā stiepās 6400 km gar Andiem, iekļaujot sevī kalnus, piekrastes ielejas, tuksnešus un tropiskās zemienes. Tās sastāvā atradās tādas mūsdienu valstu teritorijas kā Peru, Ekvadora (lielākā daļa), Kolumbija (lielākā daļa), gandrīz visa Bolīvija, kā arī Argentīnas ZR daļa un Čīles ziemeļi. Tās teritorija ir lielāka par Eiropu un pat par Romas impēriju.
Garumā impērija stiepjas vairāk kā 2000 km, bet platumā - tikai 130 km. Ģeogrāfi Inku impēriju iedala 3 lielās dabiskās zonās - piekrastes josla rieteņos (spāniski - Costa), centrālajā kalnu rajonā (spāniski - Sierra) un boezo ekvatoriālo mežu rajonā austreņos (spāniski - Montaņa). Trešā mežāinā josla gan nekad nav spēlējusi lielu lomu Inku impērijas dzīvē.
Impērijas galvaspilsēta bija Kuska.
Spāņu konkista. Spāņu konkistadora F.Pizarro ekspedīcija nepilnu 200 vīru sastāvā izsēdās malā pie Truhiljas 1530.gadā. Iekārtoja bāzi Kahamarkā, kur arī ievilināja ķēniņu Atavalpu un saņēma ķīlniekos. Pēc Atavalpas nogalināšanas konkistadori pārvērta Kahamarku par savu galveno atbalsta punktu. No šejienes tie devās uz dažādām Inku impērijas malām, lai to pilnībā pakļautu savai varai. Pizarro konkistadori 1533.gadā iegāja Kuskā, izlaupīja svētnīcas un pārkausēja mākslas darbus zelta stieņos.
Inku valsts tika iekarota un kolonizēta.
Pizarro dārgumi Spānijā. 1534.gada 9.janvārī galeons Santa Maria del Campo izmeta enkuru Seviļas ostā. Tajā atradās salaupītais inku zelts. Toreizējie ierēdņi domājās redzējuši visu, bet nu viņi alojās. Tā bija lielākā dārgmetālu krava, kāda jel kad bija pienākusi kādā Eiropas ostā: 34 zelta krūkas, zelta kukurūzas vālīte, 2 zelta šķīvji, cilvēkveidīgs elku tēls dabiskā lielumā, vairāk kā 100 sudraba priekšmetu, no kuriem lielākais svēra 75 kg u.d.c. Tas bija kaut kas vienreizējs. Vēl tagad Itālijā, kad runā par kaut ko fantastiski dārgu, lieto apzīmējumu "peruāņu."
Kārlis I tobrīd gatavojās Tunisijas iekarošanai un bezceremoniāli, tos pat neaplūkojis, pavēlēja visu pārkausēt lietņos. Tā gāja bojā inku dārgumi.
Inku pilsētas.
Čančana. Peru.
Kahamarka. Peru.
Kalakota. Bolīvija.
Kalama. Čīle.
Kalamarka. Bolīvija.
Kito. Ekvadora.
Kopjapa. Čīle.
Kuska. Peru.
Pačakamaka. Peru.
Palkisa. Bolīvija.
Paramonga. Peru.
Tumbesa. Ekvadora.
Inku valsts vēstures izpētes avoti.
Bernabe Kobo. "Jaunās pasaules vēsture." ("Historia del Nuevo Mundo"). Pārsteidz ar savu analīzes dziļumu un materiāla sistemātiskumu.
Fernanda de Montesinsa "Memorias Antiguas, Historiales y Politicas del Peru." Satur citos avotos neatrodamas un pat visai neticamas ziņas, tomēr paplašina mūsu priekšstatu par Peru senvēsturi.
Blasa Valēra sacerējumi.
Garsilaso de la Vega. "Inku valsts vēsture."
Huamans Poma de Ajala. "El Primer Nueva Coronica y Buen Gobierno."
Huans de Betansoss. "Suma y narracion de los Incas."
Huans Polo de Onegards. "Relacion del linage de los Incas."
Huans Poma de Ajala. "El Primer Nueva Coronica y Buen Gobierno."
Pedro Sarmento de Gaboa. "Inku valsts vēsture."
Pedro de Sjesa de Leons. "Peru vēsture."
Pedro Sarmento de Gamboa. "Inku impērijas vēsture."
Liekas, ierēdnim un hronistam Huanam Polo de Onegardo pieder arī pirmais arheoloģiskais atradums Peru - vienā no Kuskas mājām viņš uzgāja inku Virakočas, Tupaka Jupanka, Vaina Kapaka mūmijas kā arī inku divu sievu un mšu mūmijas.
Saites.
Inki.
