Aliens

Kārlis I (1516.-1556.g.), Spānijas karalis

Carlos I.
Pirmais Hābsburgu dinastijas Spānijas karalis un tās dibinātājs Spānijā Kārlis I no 1516. līdz 1556.gadam, arī Svētās Romas impērijas ķeizars Kārlis V no 1519. līdz 1555.gadam.

Radniecība. Vectēvs - Maksimiliāns I, Svētās Romas impērijas ķeizars.
Tēvs - ?
Māte - Joanna Neprātīgā, tai neesot bijis prāta (?).
Sieva - Huana.
Dēls - Filips II, nākamais Spānijas karalis.
Meita - portugāļu princese Austrijas Huana (Juana de Austria), infanta Žuana Manuēla (João Manuel) atraitne, kas ar karaļa pavēli 1554.gadā tika nozīmēta par Spānijas reģenti, arī bija sajūsmā no jezuītiem. Viņai bija ciešas prsonskās attiecības ne tikai ar I.Laijolu, bet arī ar trešo jezuītu ģenerāli Fransisku de Borhu (Fransisco de Borja). Aizbilstot brāļu ordeni, tā meklēja pie jezuītiem padomus. Tai pat 1554.gadā viņa slepus deva sholastikas solījumu - tāda ordeņa locekļa, kas iziet apmācību. Domājams, šī Hābsburgu dzimtas pārstāve tā arī ir palikusi vienīgā sieviete, kas sastāvējusi Jēzus ordenī.

Dzīvesgājums. Spānijas karalis un vienlaicīgi arī Svētās Romas impērijas ķeizars Kārlis V, jo XVI gs. Svētās Romas impērijas ķeizari bija Spānijas karaļi - valdīja arī Vācijā un Itālijā.
Dzimis 1500.gadā, laikam Ģentē.

Nākšana pie varas Spānijā. Hābsburgs Maksimiliāns I, kļuvis par Svētās Romas impērijas ķeizaru 1493.gadā, izdevīgi izprecināja dažādus savus radiniekus un cita starpā (Ungārija, Nīderlande, Čehija) tā mazdēls ieguva Spānijas troni.

Nākšana pie varas Sv.Romas impērijā. Pēc Maksimiliāna I nāves kūrfirsti 1519.gadā ievēlēja Saksijas kūrfirstu Frīdrihu III Gudro par Vācijas jeb Sv.Romas impērijas ķeizaru, bet viņš atteicās un atbalstīja Kārļa V ievēlēšanu. Tā līdz ar XVI gs. Svētās Romas impērijas karaļi bija Spānijas karaļi.

Cīņa pret M.Lutera reformāciju. 1521.gadā ķeizars Kārlis V uzaicināja Luteru uz firstu, bruņinieku un pilsētnieku pārstāvju sanāksmi - reihstāgu Vormsā. Kad Luters ieradās šajā sanāksmē, viņam noteikti prasīja, lai viņš atsakās no saviem uzskatiem. Tad Luters kategoriski paziņoja: „Tāda ir mana pārliecība, un es nevaru citādi!” Vormsas edikts 1521.gadā nosodīja Luteru un viņa piekritējus, aicināja visus pilsoņus vajāt jauno mācību, pavēlēja sadedzināt luteriskas grāmatas.
M.Lutera liktenis būtu maz atšķīries no sadedzinātā J.Husa likteņa, ja vien par viņu neiestātos firstu opozīcija pret katolicismu un Sv.Romas impērijas ķeizaru. Pēc Vormsas saeimas ķeizars mēģināja Luteru arestēt, bet viņu aizstāvēja 300 bruņinieki un savā Vartburgas pilī paslēpa Saksijas kūrfirsts Frīdrihs III Gudrais, kas pats gan pilnībā nepievienojās luterānismam, taču ļāva tam netraucēti izplatīties. Izveidojās firstu un pilsētu opozicionāla nometne. M.Luters savu likteni saistīja ar mēreno pilsonisko reformāciju, kas centās iegūt firstu protekciju.

Valdīšana. Stādījis sev uzdevumu vispasaules kristiešu monarhijas nodibināšanai.
Veltīja savus spēkus hegemonijai Rietumeiropā. Naidojās ar Francijas karali Franci I. Abu naidīgums sākās tais laikos, kad abi sacentās par Vācijas kroni. Kopš tā laika viņu armijas visai aktīvi karoja gan Francijā, gan Itālijā, gan Spānijā. Pāvests Klements VII no Mediči gimenes visādi lavierēja starp abiem tā laika politikas smagsvariem, mēgināja tos samierināt, taču beigās nostājās Franča I pusē. Tomēr kaujā pie Pāvijas 1525.gadā Francis I krita Kārļa I gūstā, un tika ieslodzīts drūmajā Alkazāras cietoksnī Spānijā. Vēlāk Francis I tika atbrīvots. Tad Klements VII sāka ar abiem tirgoties, mēginot izdevīgi izdot pie vīra visai jauno un smuko Katrīnu Mediči.
1527.gada maijā pāvesta Jūlija II Vatikānu ieņēma Kārļa I (tobrīd Sv.Romas impērijas ķeizars Kārlis V) karaspēks. Tobrīd Vatikānā atradās 189 gvardi. Tie no Cīrihes saņēma pavēli atgriezties dzimtenē, taču tā vietā palika apsargāt pāvestu Klementu VII. 5.maijā 147 no tiem krita nelīdzvērtīgā cīņā, sedzot pāvesta bēgšanu pa slepenu eju uz Svētā Eņģeļa pili. Kopš tiem laikiem 6.maijā ir galvenie Vatikāna Šveiciešu gvardes svētki - Pāvesta izglābšanas diena. 
Kad 1522.gadā osmāņu sultāns Suleimans I ieņēma Rodas salu, to bija jāpamet Sv.Jāņa bruņinieku ordenim. Sicīlijas valdnieki Svētās Roma impērijas imperators Kārlis V (Kārlis I Spānijā) un viņa māte Joana I Neprātīgā ar pāvesta Klementa VII atbalstu to piedāvāja padzītajiem Jāņa bruņiniekiem par dzīvesvietu. Turpmākos 268 gadus bruņinieki saimniekoja salā un pārveidoja to pēc savām vajadzībām.
1530.gadā Sv.Romas impērijas ķeizars Kārlis V katoļu un luterāņu samierināšanai sasauca Augsburgas reihstāgu, kura protestantiem bija likts formulēt savu pasaules uzskatu.
1531.gadā luterāņi organizēja militāru savienību - Šmālhaldenas līgu, kuras bruņotā cīņa pret Kārli V 1555.gadā noveda pie Augsburgas miera. Pēc tā noteikumiem luterānisms Vācijā kļuva par tādu pašu pilntiesīgu kultu kā katolicisms saskaņā ar principu: "Kas noteicējs valstī, tas noteic arī ticību," - t.i. firsts varēja izvēlēties starp luterānismu un Romas katolicismu, arī viņa pavalstniekiem bija jāpieņem tā ticība, ko pieņēmis firsts.
1535.gadā Kārlis I sataisījās izbeigt musulmaņu pirātismu Vidusjūrā. Tamdēļ viņš nosūtīja pie Ziemeļāfrikas krastiem floti dženoviešu admirāļa Andrea Dorija vadībā. Tas sakāva Hairadīna berberu korsārus un pārņēma valdīšanā Tunisiju.
1536.gadā kara laikā pret spāņu karali Kārli I franču karalis Francis I noslēdza savienību ar Suleimanu I. Kad franču armija ieņēma Turīnu, osmāņu flote izsēdās krastā Itālijā.
1541.gadā Hairadīns Sarkanbārda sakāva Spānijas karaļa Kārļa I karaspēku pie Alžīras.
1546.gadā pats Svētās Romas imperators Kārlis V sarīkoja ekspedīciju Draguta notveršanai ar Doria Andrea vadībā. Tomēr Dragutam izdevās patverties franču ostā Tulonā, kur viņš bija drošībā saskaņā ar franču-turku līguma nosacījumiem.
Cīnījies arī pret franču karali Henriju II.

Kārlis I un Jaunās pasaules iekarošana. Pēc Kortesa līguma ar karali, Kārlim I pienācās 1/5 no Jaunajā pasaulē iegūtā laupījuma.
1519.gada 9.decembrī Seviļā ieradās pirmais Kortesa sūtītais kuģis ar acteku dārgumiem, kas izsauca milzīgu sensāciju. Ar to ieradās arī 4 krāšņi ģērbti totonaki. Bija grāmatas, "kādas lieto iezemieši" un milzīgs acteku zelta kalendāra ripulis. Karalis jutās ietekmēts no šiem dārgumiem un paņēma tos līdzi uz savu dzimteni - Ģenti. Tomēr visi acteku dārgmetāla izstrādājumi (arī kalendāra ripulis?) tika pārkausēti un izkaltas spāņu monētas, lai segtu Kārļa I lielos parādus.
Nesaņēma Kortesa sūtītos acteku dārgumus 1522.gadā 130 000 kasteljano vērtībā, jo tos sagrāba franči.
Konkistadori saprata, cik svarīgi ir nostiprinat iekrojumus ideoloģiski. E.Kortess vērsās pie Spānijas karaļa Kārļa V ar lūgumu cik ātri vien iespējams nosūtīt uz iekarotajām zemēm garīdzniekus un jau 1524.gada jūnijā Meksikas krastā izsēdās 20 franciskāņu mūki - basām kājām tie sasniedza Mehiku.
Francisko de Monteho - nākamais maiju iekarotājs, apsolīja Kārlim I daudz vairāk dārgumu nekā no actekiem.
Tiek uzskatīts, ka Kārlis I arī personīgi parakstījis atļauju F.Pizarro veikt Inku valsts iekarošanu.
1934.gada 9.janvārī galeons Santa Maria del Campo izmeta enkuru Seviļas ostā. Tajā atradās salaupītais inku zelts. Toreizējie ierēdņi domājās redzējuši visu, bet nu viņi alojās. Tābija lielākā dārgmetālu krava, kas jel kad bija pienākusi kādā Eiropas ostā: 34 zelta krūkas, zelta kukurūzas vālīte, 2 zelta šķīvji, cilvēkveidīgs elku tēls dabiskā lielumā, vairāk kā 100 sudraba priekšmetu, no kuriem lielākais svēra 75 kg u.d.c. Tas bija kaut kas vienreizējs. Vēl tagad Itālijā, kad runā par kaut ko fantastiski dārgu, lieto apzīmējumu "peruāņu."
Kārlis I tobrīd gatavojās Tunisijas iekarošanai un bezceremoniāli (pat tos neaplūkojis!?) pavēlēja tos pārkausēt lietņos. Tā gāja bojā inku dārgumi.

Kārlis I un jaundibinātā Lima. Madride visādi atbalstīja jaundibināmo Limu gan izvēlētās vietas ziņa, gan apbēra to ar dāvanām. 1535.gada 3.novembrī karalis Kārlis I un karaliene Huana izdeva pavēli, kas pilsētai piešķīra "visas prerogatīvas un imunitātes" un atbilstošu "rangu."
1537.gada 7.decembrī spāņu monarhi kā īpašu privilēģiju pilsētai dāvināja ģērboni un devīzi: "Ļoti cildenā, slavenā un ļoti uzticamā Karaļu pilsēta."

Esot spiests piekāpties protestantu prinčiem, Kārlis I 1555.gadā atteicās no troņa un devās klosterī. Savas zemes viņš sadalīja: Spānijā par karali kļuva viņa dēls Filips II.

Kārlis I kā zinātnes aizbildnis. Itāļu ārsts A.Vezālijs ar lielām grūtībām saņēma atļauju anatomiski pētīt ar nāvi sodīto noziedznieku līķus. Tā viņš veica daudz atklājumu anatomijā un 1543.gadā radīja anatomijas pamatus. Par visu to spāņu inkvizīcija piesprieda zinātniekam nāves sodu. Vienīgi pateicoties karaļa Kārļa I (Vācijā Kārlis V) aizbildnībai, šo sodu aizstāja ar grēku nožēlošanas ceļojumu uz Palestīnu.

Kārlis I un "mūžīgais dzinējs. "Priekšvārdā Eiklīda "Sākumiem" (Stoicheia) angļu mistiķis Džons Dī pavēsta, ka viņš un Hieronīms Kardano redzējuši "mūžīgo dzinēju," kas ticis pārdots par 20 talantiem zelta un pēc tam uzdāvināts Kārlim I. Šai aparātā bijis viens rats, kas kustējies tik nemanāmi, ka 70 gadu laikā veicis tikai vienu apgriezienu. Tādēļ, lai rūsa nevarētu izsaukt bojājumus, katra aparāta detaļa bijusi pārklāta ar "brīnišķa zelta" dubultu kārtiņu.

Aplūkojamie objekti.
Lečes pils Apūlijā, Itālijā. Nosaukta šī karaļa vārdā.

Saites.
Spānijas karaļi (?-patlaban).
Hābsburgu dinastija.