Prometejs
Prometeus – „uz priekšu domājamais," "domājošs pirms" „gaišreģis," "paredzošs." (sengrieķu val.)
Seno grieķu mitoloģisks varonis, titāns, kas izveidojis no māliem cilvēku, iedvesis tam dzīvību, sadalījis tā labā upurlopa gaļu un nodevis tā rīcībā dieviem nolaupīto uguni, kamdēļ no dieviem bargi sodīts.
Raksturojums. Titāns.
Radniecība. Tēvs - titāns Japets.
Māte - okeanīda Klimēna.
Zeva brālēns.
Trīs brāļi - titāns Atlants (par sodu tur debesjumu), Menetijs (pēc titanomahijas Zeva nomests Tartarā), Epimetejs (Pandoras vīrs)
Bērnu vidū dēls - Deikalions (dēls no Pandoras, Pirras vīrs un meitu Epimetejas un Pandoras tēvs).
Dzīvesgājums.
Prometejs - civilizators. Saskaņā ar virkni avotu Prometejs bijis ļoti sena dievība un pats salipinājis pirmos cilvēkus no zemes un ūdens. Pie tam šie cilvēki bijuši radīti, lai lūkotos debesīs, līdzīgi dieviem. Ieraudzījis, ka visi dzīvnieki ir rūpīgi apgādāti ar nepieciešamo, bet cilvēks ir "kails un neapauts, bez migas un ieroča," Prometejs nozog "visgudro Hēfesta un Atēnas prasmi kopā ar uguni, jo bez uguns neviens nespētu pār to valdīt un to lietot." Uguni, ko dāvāt cilvēkiem, saņēmis no hiperboreja Foroneja.
Pēc Eshila: "visas mākas cilvēkiem no Prometeja." Tādā veidā Prometejs uzlūkojams kā tehniskā progresa nesējs cilvēcei. Stāstīts, ka Prometejs apveltījis ar saprātu aklos un nožēlojamos cilvēkus, kas dzīvojuši kā skudras alās, iemācījis tiem celt mājas, kuģus, nodarboties ar amatniecību, nēsāt drēbes, rēķināt, rakstīt un lasīt, atšķirt gadalaikus, nest dieviem upurus un zīlēt.
Nosakot upurēšanas rituālu, Prometejs ir viltīgs un ierāda cilvēkiem upurēt sliktākos gaļas gabalus un kaulus, tā veidojot dievu un cilvēku attiecības. Zevs pieļāva tādu viltību, lai būtu iemesls sodīt cilvēci un Prometeju. Rezultātā cilvēkiem uguns tiek atņemta, bet Prometejs to ieguva atkal. Tad viņam seko galvenais sods - Prometejs tika piekalts Skitu zemē pie Kaukāza klints - Soču iedzīvotāji rāda savu tādu Ērgļu klinti. Katru dienu atlidoja ērglis un knābāja viņam aknas, kas pēc tam atauga.
Hēraklam Prometejs parādīja ceļu, kā nokļūt pie hesperīdām. Par to Hērakls nogalināja ērgli un atbrīvoja piekalto Prometeju no klints.
Kad Hērakls ar saindētām bultām sašāva nemirstīgo kentauru Heironu, tas, ciezdams šausmīgas sāpes, lūdza dieviem atbrīvot viņu no nemirstības, un nodot to Prometejam. Dievi tā arī izdarīja: Heirons nomira, bet Prometejs tā tapa nemirstīgs.
Deva cilvēkiem uguni, nepieciešamos amatus un zināšanas. Par to Zevs viņu sodīja, piekaldams pie Kaukāza klints. Katru dienu atlidoja ērglis un knābāja viņam aknas. No klints viņu atbrīvoja Hērakls.
Aplūkojamie objekti.
Upuraltāris Atēnu akadēmijā. No šī Prometejam veltītā altāra sākās skrējiens ar aizdegtām lāpām cauri Keramikai līdz pilsētai, un skrējējiem šīs lāpas bija jāsaglabā degošas. Atēnās katru gadu par godu Prometejam notika skrējiens, ko rīkoja podnieki.
Ērgļu klintis. Šīs 400 m augstās klintis atrodas Soču Valsts dabas parka teritorijā, un tieši pie tām esot bijis piekalts Prometejs.
Prometeja alas Gruzijā. Sauktas arī par Kumistavas alām. Nezinām, vai tām ir kāds sakars ar Prometeju. Tās ir vienas no lielākajām Eiropā, jāpērk biļete.
Analogi pasaulē. Interesanti, ka savs Prometejs ir arī gruzīniem - Amirams. Bez tam pētnieki atzīmē, ka prometejiska tēla atblāzma kristiešu mitoloģijā ir kritušais eņģelis Lucifers ("gaismas nesējs").
Nospiedums kultūrā. Nostāsts par Prometeju bieži izmantots kā mākslas darbu sižetlīnija.
Pm. Radioaktīvs metāls, nosaukts Prometeja vārdā.
Latviešu kultūras biedrība Krievijā "Prometejs." dibināta 1923.gadā Maskavā. Tā darbojās uz kooperatīva bāzes, apvienoja rakstāmlietu un kantora materiālu ražošanu, un ievērojami atbalstīja latviešu kultūru.
Saites.
Sengrieķu mitoloģija.
Titāni.
