Aliens

Karostas cietuma gide Kitija Šmite stāsta par savu pieredzi spoka sakarā

Kitija Šmite strādā Karostas cietumā par gidi kopš 2006.gada un bija ar mieru mūsu portālam pastāstīt par visai neparasto pieredzi, kas gūta šai vietā.

Kitija ar pārliecību pievienojas kopējam Karostas cietuma darbinieku viedoklim, ka cietuma ēkā patiesi vērojamas anomālas parādības, kuras tradicionāli saista ar leģendu no 1944.gada.

Kitija atceras, ka kādreiz sākumā, kad strādājusi te viena, jo vienīgais dežurants tad arī darījis visu, brīvos brīžos bija jāiet ārā no cietuma telpām, jo sajūta bijusi ļoti nospiedoša. Palika bail, neomulīgi. Tādēļ sagaidījuši nākamos apmeklētājus cietuma ārpusē.

Jautāju par baiļu sajūtu tagad, vai liekas, ka Meitene uzvedas agresīvi: „Nē,” – Kitija atbild, - „man nav bail. Tagad varbūt ne tik ļoti, bet kādreiz no rītiem, nākot iekšā es sveicinājos: „Labrīt! Es te atkal esmu! Es mazliet pastrādāšu!” Man jau liekas, ka es tīri labi sadzīvoju.”

Parādības izpausmes. Ir dzirdēti soļi: „Mēs, darbinieki, sēdējām augšā un bieži dzirdējām, ka pa leju kāds staigā. Labi sapratām, ka tur neviena nav. Ar soļiem visādi ir bijis. Lielākoties ir tā, ja esam lejā, tad var dzirdēt, ka pa augšu staigā. Atrodoties augšā – pa leju kāds staigā.”
Kitija atminas, ka gāžas trauki virtuvē: „Piedzīvots jau ir gana daudz. Piedzīvots, ka bufetē bleķa bļodas gāžas. Tās kaudzītē stāvēja uz letes, nākot iekšā, tās vienkārši kāds gāž. Pirmā doma, ka kāds no tūristiem varbūt tur iemaldījies. Tas notika tur, kur tagad ir ēdamzāle un ir viens no maniem pirmajiem piedzīvojumiem šai sakarā, kad es šeit sāku strādāt.”

Gaismas: „Tad tās gaismas un durvis. Ir bijis tā, ka izeju pa gaiteni, izslēdzu gaismas. Kad nāku atpakaļ, tās gaismas atkal deg – ir ieslēgtas.
Esmu redzējusi, ka saskrūvētas spuldzes, bet paiet trīs dienas, un viņas vairs nedeg. Viņas ir nevis izdegušas, bet gan izskrūvētas – tā kā paskrūvējušās uz āru. Griesti ir augsti. Tas notiek diezgan regulāri. Šogad gan nezinu, bet pagājušogad noteikti vēl bija.”
Jautāta, vai Meitene, gadiem ejot paliek mierīgāka, Kitija atbild, ka tomēr sliecas uzskatīt, ka nē.
Durvju vēršanās: „Man ir bijis tā, ka durvis deguna galā tā prātīgi aizveras ciet. Nevis kad caurvējš... Caurvējš viņas ar spēku dzenā, tās durvis. Tās durvis tā lēni, lēni, lēni aizveras ciet. Prātīgi.”
„Es arī esmu skeptiķis, es zinu, ka caurvēji staigā... Es zinu, ka baloži salien ventilācijas caurulēs, tur skrāpējās un ūjinās. Ir lietas, ko var izskaidrot, un ir lietas ko nevar.”

Jautāta par balsīm, Kitija saka, ka tās gan bieži var dzirdēt, tomēr sajūta tāda, ka tās atskan no sētas, līdz ar to tās ir viegli izskaidrojamas, lai gan kādreiz liekas, ka tās ceļas telpās.

Redzējusi Parādību Kitija nav. Viņa zin’ tikai to, ka redzējis Meiteni ir Aivars Feldmanis [Latvijas armijas virssardzes priekšnieks, kas strādājis cietumā līdz 1997.gadam, Aliens.lv]. Aizdomājas pēc jautājuma, vai viņa zin’ kādu, kas tiešām Parādību būtu redzējis, un tad atbild, ka laikam ne, vienīgi Jurim Raķim [arī Karostas cietuma darbinieks] varētu pajautāt. Kā Kitija atceras, Juris ir stāstījis, ka redzējis.
„Saistībā ar redzi man ir bijis tā, ka mans mazais dēliņš, ko biju paņēmusi līdzi, viņam bija pusotrs gadiņš. Otrā stāva garajā gaitenī, es biju pagājusi mazliet nost. Nāku atpakaļ un redzu, ka tas bērns stāv tai gaitenī un cītīgi uz kaut ko skatās. Nevis bezmērķīgi, bet tāds koncentrēts skatiens kaut kur vienā punktā. Protams pastāstīt viņš nevarēja, bet kaut ko viņš tur bija ieraudzījis.”

Ledaina roka zem krekla ķemertiņā. „Mūsu jaunie darbinieki un praktikanti no sākuma netic, ka te Kaut Kas tāds mēdz būt. Netic, līdz arī viņiem notiek kāds zīmīgs gadījums. Bija viens puisis, kurš ilgi ķiķināja un smējās par šito visu, līdz no tualetes viņš atnāca līķa bālumā. Tā bija karsta vasaras diena, un tā sajūta esot bijusi tāda, ka viņam ledaina roka aiz maikas aizlien garām. To līķa bālumu jau notēlot nevar.” Kitija gan neatmin viņa vārdu, esot bijis liepājnieks.

Šoferis un neklausīgais autobuss. Kitija stāsta vienu no epizodēm: „Atceros, vienu reizi kaut kad novembrī, arī pēcpusdienā tā ap četriem, pieciem bija atbraukusi viena liela ekskursantu grupa ar autobusu. Gājām ekskursijā, un es arī viņiem stāstīju, kas te kara laikā noticis. To, ka te cilvēki ielai otrā pusē šauti, un reizēm gadās, ka šeit kaut kas neizskaidrojams notiek. Toreiz šoferis ķiķināja. Viņš saka: „Jā, jūs jau te priekš tūristiem vis’ kaut ko esat izdomājuši!” Tad mēs izgājām to ekskursiju, pēc tās šoferis kādu pusstundu mocījās, kamēr dabūja autobusu vaļā.”

Vācu jautājums. Arī Kitija, tāpat kā iepriekš Kristers Krafts, uzsver, ka Meitene kā īpaši izturas tieši pret vācu tūristiem: „Viņiem šeit iekšā nestrādā fotoaparāti. Viņi nevar nofotografēt.” Kitija piekrīt, ka statistiski jau tas pierādīts nav, tomēr tāda pārliecība viņai ir radusies. Vācu tūristi arī nemaz nesastāda ļoti lielu daļu no visiem tūristiem, varbūt kādus 10%.

Spoks neļauj fotografēt. „Šogad, vasaras sākumā nāca viens pārītis. Viņi bija ekskursijā bijuši... Viņiem neko nevajag, neko nevajag – viņiem spokus vajag! Tad mēs uzgājām augšā otrajā stāvā. Viņi tur ļoti, ļoti gribēja fotografēt, bet neko nevarēja nofotografēt. Es viņiem teicu: „Nu, lūk! Jums vajadzēja – jūs dabūjāt...” Pēc tam izgāja atpakaļ ārā – viss kārtībā. Iekšā telpās it neko nevarēja.”

Zvana tālrunis no mašīnas. „Ir bijis, kad sieva ar vīru nāk ekskursijā. Sievai zvana telefons. Viņa skatās – vīrs viņai zvana, bet vīram telefons mašīnā palicis. Arī tā ir bijis. Dīvaini...”

Suņi/kaķi. „Mans suns negribēja te ne par kādu cenu nākt iekšā. Kaķi mums te ir sētā, bezsaimnieka... Iekšā nāk. Bet suns man bija jānes ar nešanu iekšā.”

Epiloga vietā. Promejot, durvis manā priekšā atveras. Pašas. Līgani un vienmērīgi, tieši tā, kā to iepriekš aprakstījusi pati Kitija. Pagriežos atpakaļ un veltu vaicājošu skatienu stāstniecei. "Tā jau tas gadās - caurvējš," - Kitija smaidot saka. Patiesi, ārā todien plosas riktīga vētra. Nu, lai jau tā būtu...

Pēc Kitijas Šmites vārdiem pierakstījis Vilnis Strods 11.11.2017., Karostas cietumā.
Aliens.lv izsaka pateicību Kitijai Šmitei personiski un Karostas Glābšanas biedrībai par palīdzību šī materiāla tapšanā.