Aliens

Feju dejas

Viens no Eiropas viduslaiku ķeltiskās (un ne tikai!) kultūras fenomeniem ir tā saucamie feju stāsti. Bieži vien tajos pieminēta kāda savāda darbība – fejas „kustas pa apli, turoties aiz rokām.” Cilvēki, kam šo "deju" gadījies novērot, apgalvo, ka tā beidzas ar feju pazušanu. Feju dejas piesaistījušas daudzu etnogrāfu, folkloristu, kā arī neparasto parādību pētnieku uzmanību, laika gaitā savākts ievērojams skaits liecību par šīs neparastās parādības norisi un detaļām.

Novērotie gadījumi

Eiropiešu folklorā neolīta laika monumenti, īpaši jau akmens apļi (Gavrinā, Ņūgrendžā, Vestkenetā u.c.) izsenis cilvēkiem bija iedvesuši bijību. Senie cilvēki tos saistīja ar fejām, jo uzskatīja, ka tie ir ieejas vārti Burvju valstībā.
Angļu, tāpat kā īru leģendas stāsta, ka fejas dejojot Mēness gaismā labirintu spirālēs.

Saskaņā ar bretoņu leģendām fejām „patīk dejot, saņemoties rokās, taču pie mazākā troksnīša tās tūdaļ pazūd.” (W.Y.Evans-Wentz, The Fairy Faith in Celtic Countries, 208.lpp.)

Par fejām un to dejām jau XVII gs. rakstīja skotu valstsvīrs, garīdznieks un feju pētnieks Roberts Kirks no Aberfoilas savā grāmatā „Elfu, faunu un feju slepenā sabiedrība.”

1730.gadā fejas tika novērotas Menas salā. Tās „spēlējās un lēkāja pāri akmeņiem.” Novērotājs, stipri riskēdams, mēģināja pieiet tām tuvāk. „Taču kad viņš bija pietuvojies tik tuvu, ka no fejām to šķīra kādi soļi divdesmit, tās tūdaļ pat pazuda.” (Janet Bord, Fairies: Real Encounters with Little People, 26.lpp.)

Interesants ir T.Tomasa 1880.gada zīmējums, kurā attēlotas fejas, kas dejo pa apaļas ieplakas ārējo robežu. Tajā redzami arī divi cilvēki. Viens no viņiem cenšas iekļauties mazo dejotāju aplī, un viņam šī nodarbe rādās ir pa prātam. Turpretī otrs velk viņu ārā no apļa, citādi tas nokļūs Burvju pasaulē ar visai traģiskām sekām. Iespējams, ka šajā gravīrā attēlots visai populārais E.Hartlenda pierakstītais 1825.gada notikums ar Rūzu un Levelīnu.

Un tā – reiz divi zemnieki, Rūzs un Levelīns, vakarā atgriezās no darba, soļojot pa putekļaino lauku ceļu. Rūzs pēkšņi apstājās kā zemē iemiets un ar atvērtu muti klausījās. Pēc brīža viņš aicināja arī savu ceļabiedru paklausīties mūziku, jo tā esot dikti burvīga un nekad agrāk nedzirdēta. Lai arī kā Levelīns grozīja galvu uz visām pusēm, nekādu mūziku viņš nesadzirdēja un savā prātā nosprieda, ka ar kaimiņu nav lāgā. Brīdi pagaidījis, viņš turpināja vienatnē soļot tālāk. Rūzs vēl uzsauca, ka drīz viņu panākšot, vēl tikai drusku paklausīšoties jauko spēlēšanu.
Savu solījumu tas neturēja un nepārradās arī naktī. Nākošā dienā Levelīnu arestēja, jo policijai radās aizdomas, ka viņš nogalinājis savu ceļabiedru. Levelīna versijai par notikušo likumsargi nenoticēja, bet vietējie zemnieki gan, jo tie līdzīgus stāstus jau bija dzirdējuši agrāk no saviem vecākiem.
Tie visi lielā pulkā, kopā ar Levelīnu devās uz notikumu vietu. Mūziku pirmais izdzirda Levelīns, jo viņa kāja esot nejauši uzminusi uz tā saucamā „burvju riņķa” malas. Kad pārējie nostājās blakus, tie arī ieraudzīja mazus cilvēciņus, kas dejoja aplī ideāli gludā laukumā. Tikko kāju no neredzamā riņķa noņēma, redzētais uzreiz pagaisa. Dejojošie rūķi neizrādīja nekādu interesi par ciemiņiem, jo laikam tie nemaz cilvēkus neredzēja. Rūķu rindā klupdams krizdams dejoja arī Rūzs. Levelīns ļoti uzmanīgi pārliecās pāri apļa malai un, satvēris ceļabiedru aiz apģērba stērbeles, izrāva to no apļa ārā. Tas bija pārskaities, vicināja dūres un bļāva nelabā balsī, ka te kaut kādi maisoties viņam pa kājām, bet dejot šim ļoti patīkot - vai tad nedrīkstot ne piecas minūtes padancot!? Kad uzzinājis, ka pagājusi jau diennakts, bijis stipri pārsteigts un izbijies.

XIX gs. vidū Velsā jaunietis vārdā Džons Džons, 18 gadus vecs, atgriezās vēlu mājās, kad sajuta, ka aiz viņa kāds nāk. Apgriezies viņš ieraudzīja „divus jauniešus vai puisēnus, kas nāca pa to pašu ceļu.” Tie kustējās ļoti ātri, tā, ka Džons pat sajuta nelielu izbīli. Tad piepeši „nepazīstamie nogriezās no ceļa un sāka lēkāt un dejot, visu laiku kustoties pa apli. Likās it kā tie virzās pa neredzama gredzena malu – kā tas parasti mēdz būt ar fejām vai elfiem... Un bija viņu ārienē un kustībās kas pārdabisks.” (J.Bord, Fairies, 29.lpp.)

Kaut kad, 1945.gadā, vakarā D.Futs Vaits ar paziņu pastaigājās pa Dorsetšīras pļavām. Pēkšņi viņi pamanīja 20 mazu cilvēciņu grupu: „Viņi mierīgi dejoja, turoties aiz rokām un vienlaicīgi kustoties pa apli. Kādu laiku mēs viņus vērojām, tad piepeši viņi negaidot pazuda. Paziņa man teica, ka tās bija fejas, kas bieži nākot uz šo vietu, lai padejotu un papriecātos. Visdrīzāk, tieši mūsu klātbūtne viņas aizbaidīja.” (J.Bord, Fairies, 39.lpp.)

Rūķu dejošana esot novērota arī Krievijā.
1972.gada septembrī kāds Piemaskavas iedzīvotājs pārsteigts lūkojās kā „...mazie cilvēciņi bija aizņemti ar savām rotaļām, mēģinādami viens otru iegrūst gaismas lokā. Ja tas izdevās, viņi skaļi smējās un lēkāja, vicinot roķeles. Visi bija tērpti gaiši brūnos kombinezonos. Garie, tumšie mati pie dejojošām kustībām viļņojās uz augšu un leju.”

Arī mūsdienās šis fenomens joprojām tiek novērots, lai gan, iespējams, jau retāk. 1977.gada 10.augustā [kur?] konstebls veica rīta apgaitu. Iesākumā viņš ieraudzīja miglas joslu. Pēc tam, kad migla izklīda, laukā kļuva redzamas trīs dejojošas figūras. „Taču, pieejot tuvāk, viņi izkūpēja gluži kā gaisā.” Pēc konstebla vārdiem, viens no radījumiem bija vīrietis „ģērbts bezrocī un cieši apspīlētās biksēs. Divas citas būtnes bija sieviešu dzimuma un tām bija cepurītes, šalles un baltas kleitas.” To rokas bija paceltas, it kā viņi dejotu ap neredzamu maija svētku stabu. (J.Bord, Fairies, 41.-42.lpp.)

„Mazā tautiņa” nekautrējas dejot cilvēku klātbūtnē

Gadās, ka aprakstīti arī dejojoši rūķi, kas gan nav strikti nošķirami no tām pašām fejām. Pie tam aprakstītajā gadījumā tie nav kautrējušies dejot un delverēties cilvēka klātbūtnē.

Un tā - 1884.gadā Menas salas kučieris, aizbraucis savākt no saliniekiem pasta sūtījumus, atgriezās ar 3 stundu nokavēšanos un par savu prombūtni vēstīja, lūk, ko: 6 jūdzes no pasta mājas viņu ielencis vesels rūķu bars, kuri bijuši tērpušies krāšņos kostīmos, ar lukturīšiem rokās. Apturējuši zirgu, viņi no pasta karietes izmeta ārā vēstuļu saiņus un griezās ap tiem dejā. Tiklīdz kučieris kādu maisu iestiepa atpakaļ karietē, to tūlīt atkal izlidināja ārā. Un tā visu laiku...

Fejām nepatīk, ja tās traucē dejas laikā

Pierakstītie stāsti liecina, ka dejas laikā iztraucētas fejas ātri kļūst satracinātas un tad – ļaunas un bīstamas, lai gan nevienā mums zināmā gadījumā tās nav nogalinājušas. Fejas bērnu (cilvēku vispār) klātbūtni uztvēra kā apdraudējumu tam, ar ko viņas tobrīd bija aizņemtas – deju.

Par to liecina notikums ar garīdznieku Edvardu Viljamu, kas bija dzimis Velsas ziemeļos 1750.gadā. Viljamam bija 7 gadi, kad viņš kopā ar citiem zēniem spēlējās lauka malā. Pēkšņi viņi ieraudzīja „kompāniju – nu kā gan to lai labāk nosauc? – radījumu, tā kā tās nebija ne sievietes, ne vīrieši, ne bērni. Un visi viņi dejoja ar milzīgu aizrautību... Garumā viņi bija apmēram kā mēs, tomēr likās ne tik daudz kā bērni, bet gan kā pundurīši...”

Tad viens no šiem radījumiem pamanīja bērnus. „Viņš atdalījās no pārējiem un steidzās uz mūsu pusi. Es biju pats mazākais un tādēļ kā pēdējais atrados pie dzīvžoga. Neizsakāmu šausmu pārņemts es palūkojos lejup un pie pašām savām kājām ieraudzīju ļaunu elfu ar drūmu un īdzīgu seju... Šis kareivīgais liliputs pārliecās pāri dzīvžogam un stiepās pēc manis, taču nelīda pāri mūsu pusē...” (J.Bord, Fairies, 25.lpp.)

XX gs. sākumā folkloras pierakstītājs Evans-Vencs iztaujāja kādu Neilu Koltonu no Donegalas grāfistes Īrijā, tobrīd 73 gadu vecu. Viņš pastāstīja kādu notikumu no savas bērnības.

Reiz Koltons kopā ar savu brāli un māsīcu devušies mellenēs. Ogojot bērni uzdūrās 6 vai 8 feju grupai, „kas dejoja.” Taču fejas pamanīja bērnus un situācija kļuva draudīga: „Mazā sieviete, visa tērpta sarkanā, ātri atdalījās no apļa un pieskrēja pie mums. Viņa iesita manai māsai pa seju ar kaut ko, kas līdzinājās niedres zaļajam stublājam. Mēs no visa spēka laidāmies prom, un kā mana māsa aizskrēja līdz mājai, tā tūdaļ pat nokrita mirusi.” Koltons piemetināja, ka pēc vietējā katoļu priestera iejaukšanās meitene tomēr atdzīvojusies. Tā bijusi nevis nāve, bet narkolepsija. (Evans-Wentz, Fairy Faith, 98.-99.lpp.)

1909.gadā Evansam-Vencam pastāstīja par īpašu feju veidu, kas dzīvo ezeru dzīlēs un reizēm iznāk virspusē, lai dejotu to krastos. „Jaunekļi, feju brīnišķā izskata apburti, reizumis nolaižas tām līdzi ezera dibenā un tur apprec kādu no meitenēm. Ja jauneklis pēc tam sagribēs pamest ezeru, viņš var atgriezties zemes virsū, taču bez sievas.” (Evans-Wentz, The Fairy Faith, 156.lpp.)

Šis stāsts stipri atgādina Amazones indiāņu stāstus par sievietēm-gariem, kas delfīnu izskatā iemāna jaunus vīriešus zemūdens pilsētā Enkantē (Enkante). Vēl šis stāsts liek aizdomāties par feju fenomena saistību ar mistiskajām ūdens iemītniecēm nārām.

Feju deja visā tās garumā

Nav daudz cilvēku, kas būtu novērojuši feju deju visā tās garumā – no sākuma, līdz pat to pazušanai. Lūk, dažas no tādām liecībām.

Velsa, 1862.gads. Deivids Evanss un Evanss Luiss pamanīja apmēram 50 „mazu cilvēciņu,” kas ātri kāpa pa paugura nogāzi kādus 400 jardus no viņiem. Pēc tam paugura virsotnē bija vērojama pavisam neparasta aina: „Beidzot pirmais no ķēdītes kāpa pa līkumojošo taciņu uz paugura virsotni. Viņam ātri pievienojās pārējie. Katrs no jaunpienācējiem tūdaļ pieslēdzās dejai, un drīz vien viņi visi kustējās pa apli. Tad viens no dejotājiem pagriezās uz apļa centru, un viņam sekoja arī pārējie. Tagad tie kustējās jau it kā pa spirāli. Un kaut kādā brīdī viņi visi izzuda zem zemes. Pēc kāda laiciņa viens cilvēciņš parādījās no jauna. Viņš aši palūkojās apkārt, un tūdaļ pat sāka parādīties citi. Viņi kustējās tikpat ātri, un tikpat aizdomīgi lūkojās apkārt. Tad tie atkal sāka dejot, bet pēc kāda laika izzuda, kā jau pirmajā reizē.” (J.Bord, Fairies, 31.lpp.)

Šis stāsts ir visai neparasts, salīdzinot ar citiem. Pirmkārt – „mazā tautiņa” pārceļoja starp pasaulēm divas reizes vienā un tai pašā vietā, otrkārt – novērotāji redzēja visu deju no sākuma līdz galam, kas ir gauži liels retums.

Vēl interesanta ir detaļa, ka fejas pazudušas tieši izejot spirāli. Tas labi sasaucas ar zviedru uzskatu, ka senie izliktie akmens labirinti norāda uz ieeju "mazās tautiņas" pazemes valstībā.

Vēl viens Dž.Bordas pierakstīts gadījums, kas noticis pirms 100 gadiem, un kurā novērotājam bijusi iespēja vērot visu feju deju no sākuma līdz beigām. Interesanti, ka šis gadījums vairāk līdzinās mūsdienu NLO stāstiem, bet nu lasiet un spriediet paši.

Velsas dienvidos, Gvinedā dzīvojošs kalps Deivids Viljams reiz vēlu vakarā kopā ar sievu atgriezies mājā. Deivids slājis aiz sievas. Piepeši tā uzmanību piesaistīja „mirdzošs meteors, kas izskrēja pa gaisu.” Pēc tā radās „uguns riņķis vai stīpa, kura vidu stāvēja maziņi vīrietis un sieviete skaistā tērpā. Ar vienu roku tie apķēra viens otru, bet ar otru turējās aiz stīpas malas, vienlaicīgi to kājas atspērās pret šīs pariktes ieliekto virsmu. Tiklīdz stīpa sasniedza zemi, radījumi izlēca no tās un tūlīt pat sev zem kājām uzzīmēja apli. Tiklīdz viņi to bija paveikuši, tā, nezin no kurienes, parādījās liels skaits vīriešu un sieviešu. Atskanēja brīnišķa mūzika, un atnācēji sāka riņķot dejā pa uzzīmēto riņķa līniju.” Viljams apstājās, lai vērotu šo ainu. Viņaprāt pagāja kādas trīs minūtes un atkal parādījās mirdzošais „meteors.” No tā atkal izpeldēja „ugunīgā stīpa,” un līgani nolaidās zemē. Tai pat mirklī „visas fejas acumirklī pazuda skatienam.” (J.Bord, Fairies, 81.-82.lpp.)

Izmainīts laika tecējums feju deju laikā

XX gs. sākumā velsiešu folklorists Robins Glindafs no kāda sirmgalvja pierakstīja šādu stāstu: „Divi cilvēki... devās pastaigā, un viens no tiem otru pazaudēja... Izrādījās, ka tas otrs pamanīja feju deju un apstājās, lai uz tām paskatītos. Viņš pats domāja, ka novērojis deju pavisam neilgi – stundas divas vai trīs. Pēc tam viņš devās mājās un pa ceļam sastapa cilvēku, kas sveicināja to:
- Labvakar.
- Labvakar, - viņš atbildēja. – Tu taču esi Džeks, mans brālēns?
- Pilnīgi pareizi.
- Tad cik laika pagājis no tā laika, kā mēs viens otru pazaudējām?
- Nu, ļauj padomāt. Apprecējos es pirms desmit gadiem, un tas notika piecus gadus pēc tam, kad tu pazudi. Tā, ka kopā – piecpadsmit gadu.
Bet pats cilvēks uzskatīja, ka feju sabiedrībā atradies tikai pāris stundu.”
(Narvez, The Good People, 186.lpp.)

Velsiešu zēns Džito Bahs divus gadus bijis pazudis bez vēsts. Tad pēkšņi pārradies mājās ar sainīti rokās. Viņam mugurā bija tās pašas drēbes, kas pazušanas dienā, arī viņa augums nebija mainījies. Uz visiem izvaicājumiem zēns ietiepīgi atbildējis, ka no mājas izgājis tikai vakar, nevis pirms diviem gadiem. Atnestajā tīstoklī esot krekls, kuru tam uzdāvinājušas fejas, un tas šūdināts īpaši priekš dejām „burvju riņķī.” Māte kreklu tūdaļ sadedzinājusi, lai gan tas bijis bezgala skaists. (notikumu pierakstījis E.Hartlends)

Šāda izmainīta laika gaita parādās jau iepriekš aprakstītajā gadījumā ar Deividu Viljamu. Pats Viljams uzskatīja, ka lūkojies feju dejā ne vairāk par trim minūtēm, taču kad viņš beidzot nokļuva mājās, sieva pašiem neglaimojošākajiem vārdiem izteicās par viņa apkārt vazāšanos, jo viņa nebija bijis veselas 3 stundas. Dž.Borda savā grāmatā jautā: „Vai tas nenozīmē, ka Viljams, pašam to neapzinoties, nonācis apburtajā pasaulē, kur laiks iet pavisam savādāk, nekā pie mums?”

Pirmais, kas norādīja, ka laika tecējums paranormālo kontaktu gadījumos nav universāls un absolūts, jo atkarīgs no novērotāja atrašanās vietas un kustības, norādīja ufologs Žaks Valle savā darbā „Caurlaide uz Magoniju.” (105.-106.lpp., arī 162.lpp.)

Dānijā pierakstīts šāds nostāsts. Līgava savā kāzu dienā uz lauka satikusi rūķus, kuri tai uzdāvinājuši vīna kausu. Pateicībā tā palikusi ar viņiem mazliet uzdejot. Kad pēc pāris dejām viņa atgriezās mājās, viss bija pārmainījies, nepazīstams un svešs. Kāda veca sieviņa viņu pazina un teica: „Tu esi tā meitene, kura pazuda pirms 100 gadiem savā kāzu rītā.” To dzirdot, līgava mirusi nokrita zemē.

Ja patiesi (kā apgalvo daļa astrofiziķu) pastāv citas dimensijas, tad laika ritējums katrā tādā „paralēlajā pasaulē” pakļauts savām likumībām.

Ja pieņemam, ka „feju deja” ataino tehnoloģiju, kas ļauj fejām pārvietoties starp pasaulēm, tad varētu pieņemt izskatīšanai arī domu, ka „dejas” brīdī telpā ap to kādi atbrīvoti spēki rada tādu kā „virpuli,” kas savām laika tecējuma likumībām spēj pakļaut arī vienu otru pārdrošu novērotāju. Katrā ziņā velsiešu kalpa Deivida Viljama gadījums varētu par to liecināt. Varbūt tieši dēļ šīs potenciālās bīstamības arī pašas fejas uzvedas agresīvi pret svešiniekiem un cenšas aizdzīt cilvēkus tālāk no apļa?

Eksistē ne mazums nostāstu, ka „feju deja” kalpojusi kā cilvēku lamatas – tie tur iekļuvuši un pēc tam, labākajā gadījumā, atgriezušies tikai pēc ļoti ilga laika.

Neparasts laika tecējums ir fiksēts daudzu tautu folklorā visapkārt zemeslodei. Piemēram, tas pats Ž.Valle grāmatā „Caurlaide uz Magoniju” 107.lpp. min ķīniešu stāstu par svētu cilvēku Vanči, kas nejauši kalnos uzgājis alu un spēlējis tajā ar sirmgalvjiem šahu. Laika dažādi tecējumi minēti itāļu pasakā par nemirstību (itāļu tautas pasakas sērijā „Brīnumzeme”), vairāku Eiropas tautu nostāstos ir sastopams sižets par jūrniekiem, kuru kuģi vētras laikā aizpūš uz kādu pavisam nezināmu zemi, bet, kad tie atgriežas savās dzimtajās vietās, ir pagājusi simtgade.

Interesanti, ka šādi lielizmēra laika zudumi (gadi un gadsimti!) tā īsti nav konstatēti mūsdienās – NLO darbības laikā. Nelielo laika zudumu jautājums ufoloģijā detalizēti aplūkots grāmatā Budd Hopkins, Mising Time: A Documented Study of UFO Abdusctions, 1981.g.

Varbūt feju pasaules "saspiestais" laiks ir jāskaidro ar seno cilvēku priekšstatiem par nemirstīgo vai ļoti ilgmūžīgo dievu dzīvi, kurā ik diena ir kā eoni? Piemēram, grieķu dievības bija nemirstīgas, bet hindu priekšstatos devas (dievi) dzīvo apmēram 4,5 miljardus gadu.

Feju apļi pļavās un laukos

Koši zaļus apļus zālājos tautā sauc par „feju apļiem” vai „feju gredzeniem,” arī "raganu apļiem." Tādus nereti varot ieraudzīt pļavās vai purvainās vietās. Šodien, pateicoties bioloģijas zinātnei mēs zinām, ka tādi izveidojas augsnēs ar paaugstinātu auglību. Auglība ir par iemeslu sēnīšu pastiprinātai augšanai zem zālāja segas. Tomēr daudzie folkloristu savāktie nostāsti liecina, ka senatnē šādas vietas tikušas uzskatītas par feju iecienītām, kas šeit pulcējušās uz dejām.

Vēl XVI gs. zviedru bīskaps Olafs Magnuss izpētīja tādus apļus un nonāca pie secinājuma, ka tiem par cēloni ir elfu dejas: „Viņi [elfi] atstāj tik dziļus nospiedumus zemē, ka tur pēc tam neaug nekāda zāle – tā vienkārši izdeg dēļ neticama karstuma.” (Harpur, Daimonic Reality, 142.-143.lpp.) Iespējams tomēr, ka šis zviedru bīskapa aprakstītais fenomens vairāk attiecas uz NLO nosēšanās vietām raksturīgo izskatu un tādejādi nav tieši saistīts ar mūsu aplūkojamo tēmu (jāatceras tomēr NLO un „mazās tautiņas” iespējamo saistību!).

Kornvolas novadā Lielbritānijas dienvidos XIX gs. cirkulēja stāsti par elfiem, kas „atnāk naktīs, lai maltu fermeriem graudus.” (Evans-Wentz, Fairy Faith, 175.lpp.) Tas stipri atgādina mūsdienu fenomenu „Apļi laukos.”

Folklorā feju apļus, un neolīta laika megalītiskos pieminekļus vispār, uzskata par ko līdzīgu ieejas vārtiem uz citām pasaulēm. Tomēr tie tādi nav vienīgie. Ķeltu zemēs, tāpat kā Latvijā un citviet pasaulē par tādiem vārtiem tikpat labi tika uzskatītas arī alas, avoti un akas: „Starp paņēmieniem iekļūšanai burvju pasaulē, kā arī izejai no tās jāmin atvērtas alas, burvju klintis, pazemes tuneļi, un, protams, ezeri, upes un purvi. Visbeidzot, iekļūt citā pasaulē var arī ar deju, kas tik ļoti patīk fejām.” (Narvez, The Good People, 161.lpp.)

XIX gs. katoliskajā Īrijā uzskatīja, ka alas „ved uz elli vai uz feju, dēmonu un garu pazemes pasauli...” (Evans-Wentz, Fairy Faith, 448.lpp.)

Austrāliešu aborigēnu gari (iruntarinia) mitinās gaismas pielietās alās, bet Ziemeļamerikas šamaņu gari ierodas pa plaisām klintīs. Tomēr atgriezīsimies pie „feju apļiem.”

Viens no folklorista Glindafa teicējiem atcerējās kādu „ļoti dīvainu apli,” kas patiesi bijis zaļāks par apkārtējo purvu. Vietējie iedzīvotāji pret to izturējušies ar māņticīgām šausmām: „Esmu dzirdējis par puiškānu, kurš iegājis šai aplī... Tad atnāca fejas un sāka dejot, bet puisēns stāvēja apļa centrā un skatījās uz tām. Viņš pavisam pazaudēja laika izjūtu, bet tad pie viņa pienāca viena no fejām: „Vai nevēlies doties kopā ar mums uz mūsu valsti?”- „Protams, gribu,” – viņš atbildēja. „Nu tad kāp lejup pa šīm kāpnēm.” Un viņš pat iepriekš nebija pamanījis, ka te atrodas kāpnes. Un, lūk, puisēns sāka kāpt lejup – tik lejup un lejup. Pēc kāda laika viņš nonāca Burvju valstībā. Brīnišķīgāku vietu par šo viņam nebija nācies redzēt...”

Šai valstī puisēnu gaidīja cienasts un visneiedomājamākās izpriecas. Tad viņš likās gulēt, bet nākamajā rītā fejas pavadīja viņu līdz kāpņu galotnei. „Atgriezies aplī, viņš tūdaļ pat devās mājās. Un lūk, viņš piegāja pie mītnes. Nu un ko? Viņa mājā bija sveši ļaudis. Neviens no tiem nepazina puisēnu. „Bet kur ir mana māte un tēvs?” – viņš jautāja. „Tava māte un tēvs?” – atjautāja viņi. – „Bet mēs pat nezinām, kas esi tu. Labāk sākumā pasaki, kā tevi sauc.” „Esmu Robins Džons,” – puisēns atbildēja... „Jā, mēs esam dzirdējuši par kādu Robinu, kas reiz iegāja feju aplī. Bet tas gadījies vairāk kā pirms simt gadiem.” Izrādījās, ka puisēns bijis burvju valstībā veselus simts gadus un tagad viņam apkārt bija pilnīgi sveši ļaudis.” (Narvez, The Good People, 183.-184.lpp.)

Citā velsiešu leģendā maza meitenīte atgriezās no tirgus ar nopirktu maizes klaipiņu. Viņa nolēma saīsināt ceļu un devās tieši cauri laukam, kur mēģināja pārlēkt feju aplim. „Bet pirms viņa pabeidza lēcienu, tā gluži vienkārši pazuda.” Galu galā meitenīte tomēr atgriezās mājās, turot rokā klaipiņu. „Lūk, tava maize, mammu, - viņa teica. – Tā vēl ir pavisam svaiga.” – „Meitiņ, mīļo, kur gan tu biji?” – „Gāju uz veikalu pēc plāceņa.” – „Nē, mans bērns. Septiņi gadi pagājuši kopš tā laika, kā tu aizgāji pēc maizes.”
(Narvez, The Good People, 191.lpp.)

Līdzīgi priekšstati valda arī Kornvolā – tie apstiprina saistību starp feju cilti un zaļajiem apļiem pļavās.
„Augšup pa Zaļo nokalni var sastapt divus tādus gredzenus, kur mēness naktīs pulcējas elfi, lai paklausītos mūziku un padejotu. Esmu dzirdējis viņi atnāk šurp no viršu tīreļiem. Mazā tautiņa – lūk kā tos sauc. Ja stāvēsiet klusu, tad varēsiet pavērot viņu deju. Taču pietiek ar mazāko troksnīti, un viņi tūdaļ pazūd.” (Evans-Wentz, Fairy Faith, 182.lpp.)

Kāpēc fejas dejo?

Džaneta Borda jautā: „Kāpēc fejas tik bieži redz dejojot?” Tomēr savas grāmatas „Fejas: patiesas tikšanās ar mazo tautiņu” 30.lpp. viņa atzīst, ka nevar uz to atbildēt. Tālāk viņa teic, ka šie stāsti izklausās „pilnīgi ticami... lai gan es neesmu spējīga saprast, kamdēļ fejām tā patīk dejot... Nav izslēgts, ka viņas vienkārši izmanto ikkatru iespēju atslābināties un papriecāties. Taču var būt arī tā, ka viņas izpilda kaut kādus rituālus.” (Bord, Fairies, 36.lpp.)

G.Henkoka minējumi. G.Henkoks savā grāmatā „Pārdabiskais” (Supernatural) izsaka domu, ka tādā veidā fejas ceļo starp paralēlajām pasaulēm. Viņaprāt, visdrīzāk šādas enerģiskas un ātras kustības pa apli ir īpaša metode jeb tehnoloģija, kas ļauj šiem pārdabiskajiem radījumiem ceļot starp pasaulēm. Vēl viņš šai gadījumā norāda uz līdzību ar sanu bušmeņu transa deju Dienvidāfrikā. Uzbrukumi nejauši tuvumā esošajiem cilvēkiem arī, iespējams, notiek tikai tad, ja „deja” nav tuvu savam noslēgumam, un pastāv risks „operācijai” tikt traucētai un izjauktai. Pretējā gadījumā nekādi uzbrukumi nenotiek. Agrāk to skaidroja vienkārši ar feju kaprīzēm, tomēr tagad varbūt var uzskatīt, ka viss atkarīgs tieši no brīža, kurā cilvēks iejaucies notikumu gaitā.

Vēl Henkoks spriež, ka folkloristu savāktais materiāls liecina - šī pāreja starp pasaulēm nevar notikt jebkur un jebkādā laikā – tā var notikt tikai iepriekš zināmās, īpašās vietās. Šajās vietās jābūt ieejas vārtiem jeb portālam, kas ir apļa formā (atcerieties fejas, kas šādā veidā apli uzvilka uz zemes!). Ja fejas vēlas no mūsu pasaules nokļūt kādās citās, tad tām jādodas uz kādu no šādām vietām un jāveic sava procedūra. Tā varētu būt skaidrojams tas, ka vietējie iedzīvotāji redz fejas dejojam vienās un tais pašās vietās. Tādejādi, piemēram, Kornvolas „mazā tautiņa” bijusi spiesta nākt ārā no saviem "viršiem aizaugušajiem klajumiem" uz diviem riņķiem Zaļajā nokalnē.

Evolūcija. Vēl Henkoks izsaka interesantu domu, ka, iespējams, feju/citplanētiešu tehnoloģijās notikusi attīstība (Henkoks konsekventi šādos gadījumos lieto vārdu „evolūcija”) un to uzdevumu, ko viduslaikos pildīja materializēt/dematerializēt spējošais „feju aplis,” šodien veic NLO. Tas gan neizslēdz, ka abas „metodes” tiktu lietotas vienlaicīgi – ir ziņas par feju dejām mūsdienās, kā arī NLO līdzīgu parādību apraksti viduslaikos.

Lai gan fejām pielīdzināmas radības novērotas visā pasaulē, tomēr aliens.lv redakcijai nav zināmi klasisku „feju deju” apraksti ārpus rieteņu Eiropas. Vai nu tas nozīmē, ka kulturoloģiski „dejas” raksturīgas tikai šim ‘ģeogrāfiskajam reģionam, vai arī folkloristiem šis darbs vēl ir tikai priekšā un tādi stāstītāji jāatrod pārējās pasaules daļās. Kā nekā ar folkloras pierakstīšanu Eiropā situācija ir vislabākā, jo sistemātiska folkloras vākšana notiek jau kopš 19.gadsimta. 

Augšējā attēlā: Fejas dejo līdzās lielai mušmirei un savai dzīvesvietai uzkalnā. XVII gs.(?) angļu kokgriezums.