Aliens

Kāpurkalna ezera mīklas: spoku pils

Novadpētnieciskas lauka ekspedīcijas to dalībniekus bieži vien iepriecina ar jauniem, negaidītiem atradumiem, vērtīgām un interesantām ziņām. Tostarp arī folkloras materiāliem, tai skaitā nostāstiem par neizskaidrojamām parādībām un notikumiem. Jebkurš teicējs, lai cik arī ikdienišķs un parasts sava pagasta, miesta vai pilsētas iedzīvotājs nešķistu pēc pirmā acu uzmetiena, var izrādīties ne tikai cilvēks ar labu atmiņu un plašām zināšanām par savu apkārtni, vietām, ar tām saistītām teikām un nostāstiem, vietvārdiem, laikabiedriem un vietējās vēstures norisēm, bet arī pats, iespējams, ir pieredzējis kādas dīvainas vai neparastas lietas. Galvenais – pētniekam jāizveido kontakts ar intervējamo un jāmāk uzdot īstie jautājumi. Ar vienu šādu cilvēku mums kopā ar Edgaru Žīguru paveicās sastapties 2017.gada maijā, Historia.lv rīkotās Jaunpiebalgas novada Zosēnu pagasta Kāpurkalna ezera apkārtnes pieminekļu un kultūrvēsturiskās ainavas apzināšanas ekspedīcijas ietvaros.

Kāpurkalna ezers, lai arī pats par sevi neliela ūdenstilpne 7,4 ha platībā, ir pazīstams ar lielo tā krastos izvietoto pieminekļu kā arī teiku un nostāstu blīvumu. Akmenskrāvuma senkapi, viduslaiku kapsēta, Elka jeb Rata kalns, sena tirgus vieta, muiža... Īpašu pētnieku interesi jau vairāk nekā 100 gadus raisījis ezera sakrālais aspekts – jau kopš XVII gadsimta ir zināmi avoti, kas liecina par svēto ūdeņu tradīciju šajā vietā. Edgars Dunsdorfs raksta: “1689.gada baznīcas vizitācijas protokolā teikts, ka Jaunpiebalgas mācītājs sadedzinājis (!) akmeni pie Kāpurkalna ezera. Pie tā notikusi kalpošana elkiem, ļaudis peldējušies ezerā, veduši zirgus ap to, dejojuši un upurējuši naudu.” (Dunsdorfs, 1962)

***

Diena jau vērās uz otru pusi, kad, citās mājās saņēmuši ieteikumu par zinošu, apmeklēšanas vērtu teicēju, ieradāmies Zosēnu meteostacijas mājā pie turpat netālu “Stepeļos” 1928.gadā dzimušās Elzas Kramas. Elza patiešām daudz zināja un bija jau pagājis kāds brīdis, runājot par apkārtnes vietām, to nosaukumiem un citām lietām, kad mums, iznācis no otras istabas, pievienojās 1955.gadā dzimušais Elzas dēls Jānis. Arī viņam netrūka ko stāstīt par Zviedru priedi, Kāpurkalna ezeru, tā krastos esošo seno kapsētu, Velna klēpi... Sarunā nonācām līdz ezerā esošajiem ziedojumu akmeņiem. Mazākā, ar “dobulīti,” Skrāģu krogus galā un lielākā, pāršķeltā, kas tagad atrodas zem ūdens pie bijušās peldētavas ezera pretējā krastā. Noskaidrojam, ka arī abi Krami, tāpat kā trīs citi mūsu iepriekš aptaujātie teicēji, zina saukt vārdā Dzērvīti – krasta nogabalu un sēklīti (pirms ezera līmeņa celšanas – zemesragu/pussalu), kas, izrādās, vietējo iedzīvotāju mutēs joprojām glabā Kāpurkalna ezera seno, tagad vairs nelietoto, aizmirsto, bet XVII un XVIII gs. kartēs pierakstīto vārdu.

Tad, sarunas tēmai rosinot atmiņas, Jānis atcerējās un mums pastāstīja par parādību, ko bērnībā pieredzējis pie ezera.

J.K. – Man neviens netic, es to nestāstīšu ar laikam.
Es no skolas nācu un apsēdos un ieraudzīju naktī pils pilnīgi paceļas un man neviens to netic – ar visiem uguņiem tāda pils.

V.G. – Ezerā?

J.K. – Jā, un laipa. Un tas baigi, nu, vienā momentā un atkal pazūd. Un es citiem stāstīju, viņi teica – ja tu būtu gājis pa to tiltu pāri, nu tu būtu noslīcis.
Tas ilgi nebija, kādas... Un es pilnīgi apstulbis tur sēdēju.
Vai man kaut kāds dumums bija uznācis vai kas...
Bet es to redzēju!

V.G. – Kad tas bija?

J.K. – Tad vēl Dzērbenes skolā, 40–50 gadu atpakaļ. Vairāk gan kādu sešdesmit gadu atpakaļ.
Pilnīgi man parādījās, ar visiem uguņiem. Pils paceļas.

V.G. – Tas jau tā kā vakars?

J.K. – Vakars, jā.
Es sēdēju tur pie tā akmens, kur peldvieta, pie akmens tur apsēdos.

V.G. – Kur tas šķeltais?

J.K. – Jā.
Es tur stāstīju tā vieniem, viņš teica: labi, ka tevi nesauca iekšā, tad turpat ezerā būtu palicis.
Neviens netic, bet nu kaut kāda parādība bija tāda.

(Grīviņš, Žīgurs, 2017)

***

Saprotams, ka grūti izvirzīt kādas argumentētas versijas par Jāņa redzētās parādības iemesliem un spriest par tās nozīmi – skaidrs ir tikai tas, ka zosenieša stāsts nekādā ziņā nešķita izdomājums, ko tas būtu sagudrojis, lai pajokotos. Teicējs mums to atklāja, jo spējām radīt pārliecību, ka mums ir patiesa interese par vietējo vēsturi un vietām kā arī, ka gribam uzklausīt it visu, kas ar tām saistās vai varētu saistīties. Nav šaubu, ka zēns, kaut kad, XX gs. sešdesmito gadu II pusē sēžot pie akmens, patiešām ir redzējis kā virs ezera parādās uguņos spīdoša pils. Pieredzētais priekš viņa tobrīd bijis (un palicis joprojām) pavisam reāls, lai arī pārdabisks notikums. Jāatzīst, intervijas brīdī neienāca prātā uzdot precizējošus papildjautājumus, lai noskaidrotu kurā virzienā no toreizējās peldvietas pils parādījās virs ezera, kā arī – vai tā atgādināja senlatviešu koka vai vācu mūra pili?

Vienīgais šobrīd prātā ienākušais iespējamais skaidrojums, kas pat nav skaidrojums, bet tikai hipotētiska sakarības meklēšana, varētu būt tāds, ka pils vīzijai ir kāda saistība ar Dzērvīša zemesragā vidējā dzelzs laikmetā, iespējams, pastāvējušu ezerpili jeb ezermītni. Līdzīgu tai, kāda izpētīta un rekonstruēta Āraišu ezerā. Salīdzinoši netālu no Kāpurkalna ezera atrodas Bricu un Dūķu ezeru klāstu mītnes. Vai tāda nevarētu būt bijusi arī šeit? Nogrimušu pili – gan mazajā ezeriņā – pieminēja arī E.Krama.

E.K. – Tā pils ir bijusi tur, kur tagad Mazais ezerīc, uz augšu kaut kur. (..) Nu tā pils nogrimuse un pie tās pils nezcik tālu bijis aprakts vai tai pilē iekšā zelta telš.

Iespējams, ka kādas attālas atmiņas par hipotētisko ezermītni glabā arī teika par zviedriem, kas, krievu pārspēka mākti, atmuguriski iejājuši ezerā un tur noslīkuši ar visiem zirgiem. “Vēl tagad skaidrās dienās varot ezera dzelmē ieraudzīt zelta iemauktus, kas palikuši no varoņu jātnieku zirgiem.” (Rudītis, 1923) Zviedru zelta iemauktu teiku, turklāt vēl papildinātu ar ziņām par šī zelta neseniem meklētājiem ezera dzelmē mums pastāstīja arī Jānis Krams.

J.K. – Šito te man teica, ka tur, kur tie zviedru kapi, tur esot zviedri ar zelta iemauktiem zirgiem bijuši. Un tie sadzīti tai ezerā iekšā. Tur nira vēl nirēji, meklēja tos zelta iemauktus. Gandrīz noslīkuši bija ar akvalangiem, kaut kur saķērušies.

V.G. – Tas tagad kaut kad, nesen?

J.K. – Kādu desmit gadu atpakaļ. Meklējuš tos zelta iemauktus. Un tā klape aizsista ciet, knapi ārā izlīdis.

Vai Kāpurkalna ezera Dzērvīša ragā, ko tagad, nonākušu zem ūdens līmeņa (ezera līmenis, šķiet, pacēlies vai pacelts vairākkārt, pēdējo reizi tam notiekot laikā pēc neatkarības atjaunošanas) sauc arī par Vērša jeb Akmens braslu (Grāvītis), dzelzs laikmetā patiešām pastāvējusi klāstu mītne (mūsdienās saukta arī par “ezerpili”), to varētu noskaidrot tikai veicot šajā vietā arheoloģisku zondēšanu. Vai un kad tāda notiks – tas pirmām kārtām atkarīgs no pašvaldības vai kādu citu iespējamo finansētāju atbalsta šādu pētījumu veikšanai.

Avoti:
Grāvītis, Viktors. Karte. (Kopija no raksta, kas ap 2000.gadu publicēts kādā avīzē (“Zintnieks”?).) VKPAI PDC materiāli. Jaunpiebalgas pagasts.
Grīviņš Valters, Žīgurs Edgars. Ekspedīcijas materiāli, 07.05.2017.
Dunsdorfs, Edgars, Spekke, Arnolds. Latvijas vēsture 1600–1700. Daugava, 1962. – 384.lpp.
Rudītis. Senais Kāpurkalns. Izglītības ministrijas mēnešraksts, Nr. 11, 1923. – 1261.lpp. 

Valters Grīviņš

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.