Markions, Sinopas (85.~180.g.)
Viens no agrīnās kristietisma teoloģijas pārstāvjiem, parādījis pretrunas starp kristietismu un judaismu.
Radniecība. Sinopas pilsētas bagāta tirgoņa dēls.
Dzīvesgājums. Tēvs viņu padzina no mājām par tā reliģiskajām idejām.
140.gadā ieradās Romā.
Markiona baznīca. Viņa sekotāji markionisti nodibināja savas kopienas un īpašu baznīcu, kas pastāvēja līdz V gs. vidum. Atteicās no mantības un iemantoja nabadzīgo draudžu nedalītas simpātijas, kuras nonāca viņa ietemē. Viņš neatzina nevienu no evaņģēlijiem, izņemot Lūkas, jo tas nebijis izkropļots no judaismiem. No Pāvila vēstulēm atzina tikai pirmās 10, noliedzot pēdējās trīs. Ap 140.gadu izveidoja pats savu kanonu un sāka to propagandēt. Nostāsti vēstī, ka ap 144.gadu Romas baznīcas vecākie, atskārtuši Markiona programmas patieso jēgu, atdevuši viņam atpakaļ ieguldītos līdzekļus un izslēdza no savām rindām. Markiona piekritēji organizēja savas draudzes, kas lika pamatus markionītu baznīcai, kurā vara koncentrējās bīskapu rokās. Šis Markionam uzticīgo draudžu tīkls noturējās vairākus gadsimtus.
Uzskati. Uzsvēra pretišķības starp VD un JD priekšstatiem par Dievu un, pamatojoties uz tiem, vērsās pret dieva tēva identificēšanu ar Jahvi. Noliedza ideju par mesiju, neatzina arī apokalipšu gaidīšanu. Duālisms, kas tuvs gnostiskajam, izpaužas viņa Kristus traktējumā – tas parādīts kā „labvēlības dievs,” glābējs no Jahves dusmām, pilnīgi abstrahēts no laicīgās pasaules un matērijas.
Darbi.
„Antitēzes” – viņam piedēvēts darbs. Tajā viņš norāda Vecās derības pretrunas, kuras ideoloģija balstīta uz vardarbību.
„Vēstules Diognetam” – arī viņam piedēvēts darbs. Pavisam neliels teksts grieķu valodā, kuru pirmo reizi nopublicēja Enriko Stefano 1592.gadā.
