Tuluma
Tuluma – „nocietinājums” (maiju val.). Nosaukums dots mūsdienās.
Maiju oriģinālais nosaukums ir Sama – „rītausma” (maiju val.). Tāds nosaukums acīmredzami nācis no tā, ka pilsēta atrodas Jukatānas austreņos, no rīta pār to lec saule.
Vēl to laikam sauc par Kumahu.
Atrašanās vieta. Meksika, Kvintanas Rū pavalsts, Jukatānas austrumu piekraste, Karību jūras krastā. Dažu stundu brauciena attālumā uz rietumiem atrodas arī Tulumas ciems.
Tūristam. Patlaban ceļotājam būtu jāņem vērā, ka te Tulumas ir vairākas: Tuluma Kruzeiro (Tulum Crucero) – mūsdienīga pilsētiņa uz 307.autostrādes, Tuluma Pueblo – vēl viena moderna pilsētiņa 3,5 km uz dienvidiem no iepriekšējās, Tulumas Zona Hotelera – piejūras atpūtas mājiņu rajons un visbeidzot Tulumas senpilsēta – Tulum Ruinas.
Atvērts: katru dienu 8.00-17.00, ieejas maksa 3 dolāru, auto novietošana – 1,5 dolāri, atkārtota biļete – 1,30 dolāru.
Vēsture. Nav zināma pilsētas dibināšanas diena. Vecākā zināmā (Tomasa Hanna uzietā) stēla uzrāda 564.gadu. Tomēr ap to laiku nav uzietas nekādas pēdas maiju darbībai Kvintanas Rū pavalstī, tamdēļ pieļauj, ka šī stēla atnesta no citurienes, iespējams, Hondurasas.
Kopumā tagad valdošais viedoklis ir tāds, ka pilsēta tikusi apdzīvota vēlajā postklasiskajā periodā (1200.-1521.g.).
Visdrīzāk, pilsētu dibinājuši tolteki, līdz ar kuru atnākšanu Jukatānā ienāca karadarbība, kādēļ celti pilsētas mūri. Tolteku ietekmi apstiprina arī kolonnas ar Spalvainā pūķa attēliem.
Tieši nocietinātā Tuluma bija pirmā maiju pilsēta, kurā 1511.gadā ieradās baltie. No nesen dibinātās kolonijas Panamā – Derjenas, aizbēga vairāki desmiti kolonistu, kas bija neapmierināti ar savas kolonijas vietvaldi Vasko Nunjesu Balboju. Bēgļi virsnieka Valdīvijas vadībā devās uz Espanjolu, bet cieta avāriju Čūsku sēklī un paglābās tikai 20 cilvēki. Laivā bez buras un jebkādiem krājumiem tie dreifēja pa Karību jūru vairākas nedēļas, kamēr tos izpūta Jukatānas piekrastē. Tur tos sagūstīja kādas tagad neizzināmas maiju pilsētas valdnieks. Pēc spāņu hronista vārdiem, Valdīviju un vēl četrus upurēja saviem dieviem. Pārējie (16?) izbēga tādam liktenim un devās prom pa Jukatānas tuksnesīgo piekrasti. Pēc pāris dienām tie nokļuva Tulumā, kuras ķēniņam bija vārds Kinič („saules tēls” – maiju val.), kas gan tos nenogalināja, bet padarīja par vergiem. Smagi strādājot un esot neierastos apstākļos, vairums balto ļaužu nomira, līdz palika tikai pēdējie divi – Gonsālo Herero un Heronīms de Agiljārs.
Vēlāk ķēniņš atlaida Herero un pilsētā palika tikai Agiljārs, ar ko ķēniņš iedraudzējās. Piedāvāja viņam par sievu kādu vietējo meiteni, bet spānis atteicās, jo bija devis sev solījumu atturēties no miesiskām baudām, līdz atgriezīsies pie tautiešiem. Amerikāņu vēsturnieks Preskots savā darbā stāsta, ka maiju ķēniņš visādi centies iekārdināt Agiljāru ar maiju sieviešu labumiem, bet šis ne un ne. Rezultātā spāņu jūrnieks iemantoja maiju cieņu un ķēniņš tam uzticēja pat uzmanīt daudzās karaliskās sievas.
1519.gada pavasarī tuvumā noenkurojās Kortesa flotile. Uzzinājis par divu balto vīru atrašanos indiāņu gūstā, Kortess uzrakstīja tiem vēstuli un aicināja atgriezties. Mācītājs Hieronīms tā arī izdarīja. Gonzaless turpretī bija jau apprecējis maiju sievieti, dzīvoja Četumalā (vai tomēr Tulumā?) un atteicās no Kortesa piedāvājuma. Konkistas laikā viņš 17 gadus organizēja pretošanos iebrucējiem un spāņiem izdevās viņu nogalināt tikai 1536.gadā.
Tādējādi Tuluma bija apdzīvota spāņu konkistadoru ierašanās laikā. Šī pirmā balto ieraudzītā pilsēta tā arī netika konkistadoru iekarota. Avotos gan minēts, ka pilsēta pamesta apmēram 75 gadus pēc konkistadoru ierašanās, bet bijusi viena no pēdējām pilsētām, ko maiji pametuši. Tomēr maiju svētceļnieki turpināja apmeklēt pamesto pilsētu. Reizēm tā kalpoja kā patvērums karu laikā (piemēram – Kastu karā).
Triju Krustu sacelšanās laikā XIX gs. beigās pilsētu trīs reizes sturmēja diktatora Porfīrija Diasa karaspēks, bet maiju dumpinieki trīs reizes uzbrukumu atsita. Tulumas nocietinājumi maijiem lieliski noderēja. Maiju neatkarīgā valsts turpināja dzīvot brīvi.
Tikai 1935.gadā meksikāņu valdība diplomātiskā ceļā pārtrauca karastāvokli ar maiju indiāņiem. Tolaik maiju valdnieks bija virsaitis Maijo un tā palīgs bija Kočua – tiešs maiju Kočua dinastijas mantinieks (precīzāk – Nakahuna-Kočua mantinieks, šīs ķēniņš spāņu atnākšanas laikā valdīja teritorijā uz dienvidiem no Tulumas). Meksikāņu valdība atsūtīja lidmašīnu un abus ielūdza Mehikā. Tur virsaitim nozīmēja ģenerāļa algu, iedeva ģenerāļa formu, apbalvoja ar zelta ordeņiem un piedāvāja godpilnu mieru. Šis miers darīja galu 90 gadu ilgušajam rasu karam. Miera noteikumi paredzēja maijiem pilnīgu autonomiju un savu vadoņu izvēlēšanu pēc iepriekšējo nāves.
Reizi gadā Trīs krustus atnes uz Tulumu, kur tos izstāda veselu nedēļu apskatei.
Atklāšana un izpēte. Hronikas tikai vienu reizi par to ziņo par pilsētu un rakstītais pieder garīdznieka Huana Diasa spalvai. Vienas no pirmajām maiju zemes ekspedīcijām Huana de Grihalvas (Juan de Grijalva) kuģa kapelāns raksta, ka 1518.gada 7.maijā „pirms saulrieta kuģis aizpeldēja garām tik plašai pilsētai, ka salīdzinājumā ar to arī pati Sevilja neliktos pārāk iespaidīga un skaista.” Pēc Diasa vārdiem pilsētu aizsargāja vareni mūri, tās centrā pacēlies dīvains tornis – tagad mēs zinām, ka tā bija pils, celta klints virsotnē. Pilsētas celtnes bijušas izkrāsotas mirdzoši sarkanā, zilā un sarkanā krāsā. Augstajā sargtornī bijusi uguns. Tā, pirmā un vienīgā konkistadoru ekspedīcija tā arī neiekļuva pilsētā, bet tikai nopeldēja tai garām.
1579.gada rakstos kāds Huans de Reigosa (Juan de Reigosa) savā darbā Las Relaciones de Yucatan minējis Tulumu ar nosaukumu Zama - mūru ieskautu pilsētu ar akmens celtnēm.
Cita grāmata Informe Contra Idolorum Cultores del Obispado de Yucatán, ko 1639.gadā Madridē sarakstījis Pedro Sančess de Agilārs (Pedro Sanchez de Aguilar) vēsta par kuģa katastrofā cietušajiem spāņu jūrniekiem Zamas krastā.
XIX gs. beigās, līdz apgabalu pārņēma indiāņu nemieri, Tulumu paspēja apmeklēt Stīvenss, Kazervuds un Kebots. Tie arī snieguši pirmo detalizēto informāciju un pilsētas celtņu zīmējumus - tie rodami Stīvensa (John Lloyd Stephens) un Katervuda (Frederick Catherwood) 1843.gadā izdotajā gramatā Incidents of travel in Yucatan.
Nākamie pilsētas pieminējumi parādījās tikai XIX gs. vidū. Vēsturnieks Huans Pio-Peress 1840.gadā rakstītā vēstulē min kādu Huanu Galvesu, kurš pa ceļam no Debesbraukšanas līča uz Katočes līci ir nogājis pa krastu un apmeklējis arī Tulumu. Nav nekādu ziņu par notikumiem Tulumā līdz tam.
Triju Krustu sacelšanās laikā nevarēja būt ne runas par balto cilvēku ierašanos šai pilsētā, tamdēļ nenotika arī nekādi pētījumi.
1895.gadā Tulumai no jūras tuvojās profesors Holmss ar mazītiņu jahtu, bet indiāņi piespieda to pagriezt jūrā.
1912.gadā laimi pamēģināja divi ceļotāji – Hau un Parmils, arī ar jahtu. Viņiem patiesi izdevās piestāt Tulumas pludmalē, bet pēc 2 dienām indiāņi viņus tomēr padzina.
Pirmā ekspedīcija, kam izdevās še pavadīt ilgāku laiku, bija Vašingtonas Kārnegija institūta ekspedīcija, kuru vadīja Semjuels Kirklends Lotrops. Tas izdevās vienīgi tādēļ, ka indiāņi atbraucējus noturēja par britiem, ar kuriem tiem bija labas attiecības.
Kad Lotropa ekspedīcija izsēdās krastā, to sagaidīja liels bars ar apbruņotiem indiāņiem:
- Uzrādiet karalienes Viktorijas rakstisku atļauju, jebšu jūs iesiet bojā!
Lotrops rakstiskās karalienes atļaujas vietā izrādīja lielu atjautību. Viņš atbildēja, ka karaliene ir mirusi, bet ierašanās atļauju ekspedīcijai devis jaunais karalis. Taču mutiski. Pēc šī paziņojuma svinīgi tika atnests gramofons ar milzu tauri un pārsteigtajiem maijiem nospēlēts kāds britu pum-ca-cā gabals. Pēc tāda britu karaļa vokālā priekšnesuma indiāņi atļāva kādu laiku pētniekiem palikt pilsētā, bet gramafons ar „runu” tika konfiscēts. Pēc kāda laika ekspedīcija devās prom, arī par gramofonu nekas vairs nav dzirdēts. Tikām brīvo indiāņu pilsēta turpināja savu dzīvi.
Kopumā balto-sarkanādaiņu rasu kari šeit ilga veselus 90 gadus un tikai XX gs. sākumā te sākās kādi zinātniski pētījumi.
Silvāns Morlijs (Sylvanus Morley) un Džordžs Hovs (George P.Howe) turpināja 1913.gadā sāktos arheoloģiskos pētījumus pilsētā.
Kārnegija institūta ekspedīcijas veica šeit pētījumus laikā no 1916.-1922.gadam.
Semjuels Lotrops kartografēja pilsētu 1924.gadā un 20.gadu beigās.
Migels Angels Fernandess (Miguel Angel Fernandez) strādāja pilsētā 1930.gadu beigās un 1940.gadu sākumā, tad Viljams Sanderss (William Sanders) 1955.gadā un Artūrs Millers (Arthur Miller) 1970.gados.
Arhitektūra. Viena no skaistākajām maiju pilsētām dēļ jūras tuvuma, tādēļ arī ļoti tūristu iemīļota un apmeklēta.
Viena no retajām maiju pilsētām, kura bija militāri nocietināta ar aizsardzības mūri no trim pusēm. Šo mūri uzskata par vienu no pilsētas tolteku izcelsmes liecībām.
Centrālās ielas, kuras veda paralēli ziemeļu – dienvidu asij, dalīja pilsētu kvartālos. Tempļi, pārsvarā daudzstāvu, slējās virs tiem. Galvenais prospekts ved cauri visai pilsētai no ziemeļu līdz dienvidu vārtiem. Ap to grupējas ievērojamākās pilsētas celtnes.
No Tulumas atiet slavenie maiju ceļi līdz citām pilsētām – piemēram, Šelhu (pavisam netālo maiju ostu) un no turienes uz Kobu.
Aplūkojamie objekti.
Aizsardzības mūris (Muralla Fortificada). Caur rieteņu sienas centrālajiem vārtiem pašlaik noteikta galvenā ieeja pilsētā. Tepat arī biļešu kase. Mūris piešķir pilsētai četrstūra formu. Tajā ir 5 vārti un aptver pilsētu no trim pusēm. 4.puse bez mūra vērsta pret jūru un atrodas augstas klints sienas augšā. Visai masīvs un varens. Aizmugurējā siena pret sauszemi vērsta 450 m garumā, abas pārējās perpendikulārās sienas – pa 200 m katra. Mūris vietām sasniedz 6 m (gandrīz pat 7 m!) platumu un 3-5 m augstumu. Aizsargmūrī atrodas arī 2 sargtorņi – katrā stūrī. Tā kā aizsargmūri liecina par karadarbību-aizsardzību, tad pieļauj iespēju, ka mūri, varbūt arī pati pilsēta ir tolteku celta.
Bišu dieva templis jeb Nolaidušās dieva svētnīca (Templo del Dios Descendente). Galvenā pilsētas svētnīca. Tās nosaukums radies no templī attēlotā pikējošā spārnotā dieva (tā bareljefs atrodas virs ieejas durvīm), kas it kā laižas lejā no debesīm. Iespējams šī dievība ir maiju cieņas izpausme pret...
Interesanti, ka tā poza ir ārkārtīgi līdzīga birmiešu Medicīnas dievam, kura statueti aliens.lv palaimējās novērot 2006.gadā Birmā. Šāds bišu dieva tēls sastopams arī Kobā un vēl dažās citās austreņu piekrastes vietās.
Tā ir 3 stāvu būve. Svētnīcas frontonu rotāja freskas: apakšējā daļā bija redzami divgalvaini pūķi, bet augšējā – maiju lietus, kukurūzas un sāls dievi.
Tempļa iekšpuse kādreiz bijusi bagātīgi izgleznota – austreņu siena pilnībā bija apgleznota kā naksnīgās debesis ar Venēru, daudzām zvaigznēm un divgalvainām čūskām starp tām.
Pils (El Castillo). Tā nosaukuši spāņi dēļ augstā torņa. Bijusi vislepnākā un augstākā pilsētas celtne. Daudzkārt tikusi pārbūvēta. Oriģinālās pils sienas palikušas vairs tikai dienvidu un ziemeļu pusēs.
Pirmajā posmā centrālo daļu veidoja divas galerijas – iekšējā un ārējā, un abas bija savienotas ar 3 ejām. Ārējā galerija vidū tika pārdalīta ar kolonnām, kas izdaiļoja arī ieeju tajā. Ieejas kolonnas ir tipiski toltekiskas cilmes – tādas kā Čičenicā. Pils jumts bija plakans.
Otrajā posmā visa pils tika pārbūvēta. Virs centrālās daļas uzslēja vēl trešo stāvu, kas kalpoja kā galvenā svētnīca. Ieeju tajā veidoja divas kolonnas ar Spārnotā pūķa attēliem, kas senatnē bijuši izkrāsoti. Svētnīcas ārējās sienās ir 3 nišas – vidējā esot atradusies No Debesīm Nolaidušās dieva (Pikējošā dieva) statuja.
Fresku templis (Templo de los Frescos). Visai maza, bet mākslinieciska divstāvu celtne. Atrodas galvenā prospekta austreņu pusē.
Vēlākā laikā celtnei bija uzsliets vēl klāt otrais stāvs. Celtniecības laiks – 1400.-1450.gadi.
Šeit saglabājušies maiju hieroglifi ar datumiem.
Šejienes freskas ir vienas no vissmalkāk izstrādātajām Tulumā, gleznotas ar zili-zaļu krāsu uz melnas grunts. Visbagātīgākie gleznojumi atrodas uz rieteņu sienas. Joslās, sakārtotās viena virs otras, attēlots sarežģīts Tulumas dievu panteons, ieskaitot pikējošo bišu dievu, masku reljefus. Vēl raksta, ka šie gleznojumi attēlojot trīs maiju universa karaļvalstis – tumšo mirušo apakšpasauli, vidējo cilvēku un augšējo dievu pasauli.
Pirmais pētnieks, kas aprakstīja šo sarežģīto Tulumas dievu parādi, bija amerikāņu maijologs Holmss. Viņš dievus spēja vien apzīmēt pēc burtiem – A, B, C utt. Šodien gleznojums ir slikti saglabājies, taču mūsu rīcībā par laimi ir Holmsa kopija. Daži no dieviem ir atšifrēti, piemēram, Šocikecals.
Iespējams, šī celtne ir celta kā pēdējā īsi pirms spāņu ierašanās.
Te ir arī figūra Pikējošajam Dievam no štuka (apmetumu ģipša).
Kripta. Maijiem ļoti neparasta celtne, kalpojusi kā mauzolejs. Celtnes iekšpusē pētnieki atrada kapenes krusta formā. Krusta katrā no 4 galiem bija ielikti kāda dzīvnieka kauli – haizivs, ķirzaka, capļa un iguāna. Vidū atradās cilvēka kauli, iespējams, Tulumas ķēniņa Kiniča kauli.
Templo de la Serie Inicial. Nosaukts par godu te atrastajai stēlai Nr.1. kas tagad atrodas Britu muzejā. Atrodas uz dienvidiem no Pils.
Deju laukums (Platforma de la Danza).
Oratorio.
Bēru platforma (Platforma Funeraria).
Dienvidu svētnīca. Atrodas pilsētas DA stūrī.
Gliemeža platforma (Platforma del Caracol).
Altar Pequeno.
Lielā platforma (Platforma Grande).
Senotes māja (Casa del senote).
Struktūra Nr.20. Atrodas uzreiz aiz ieejas caur rieteņu sienu.
Struktūra Nr.21.
Struktūra Nr.25. Pazīstama arī ar nosaukumu „Lielā pils.” Stipri sabojāts. Te no apmetuma ģipša arī izveidots Pikējošā Dieva atveids.
Struktūra Nr.57. Labi saglabājusies vienas istabas maza svētnīca, kas atrodas ārpus pilsētas vaļņiem 500 m uz ziemeļiem.
Struktūra Nr.59. Vienas istabas maza svētnīca, kas atrodas ārpus pilsētas vaļņiem 500 m uz ziemeļiem. Te vienīgajā vietā Tulumā uziets jumta čukura atliekas.
Sakbe. Viens no maiju ceļiem ved pie viena no pieciem pilsētas vārtiem. Ceļš nāk no kaimiņu Šelhas senpilsētas.
Atradumi.
Stēlas. Tās ir daudz, arī ar datumiem.
Stēla Nr.1. Šo stēlu atrada Tomass Hanns (koloniālais ārsts no Britu Hondurasas) un nogādāja to Britu muzejā. Uz tās minēts datums 9.6.10.0.0., kas atbilst mūsu 564.gadam. Iespējams, ceremoniālu iemeslu dēļ tā atnesta no citurienes – no Klasiskā perioda Tankas (Tankah) 4 km uz ziemeļiem, jo pati Tuluma nevarētu būt tik sena.
Stēla Nr.2. Atrodas pie Struktūras Nr.20 austreņu sienas.
Freskas. Esot tur tādas vairākās ēkās – īpaši Fresku svēnīcā. Tolteku stilā. Tulumas freskas ir visjaunākās (pēc Bonampakas un Čičenicas freskām) – simboliskas, jo neattēlo konkrētus notikumus.
Tulumas apkārtne.
Netālu atrodas slavenās 200 km garās Sakaktūnas zemūdes alas, kas ir garākās zemūdens alas pasaulē.
Okera ieguves šahtas. Te (laikam trijās vietās) ir uzietas 12 000 gadu senas okera ieguves šahtas - izskatās kā mākslīgo alu sistēma. Alās arheologi uzgājuši labi saglabājušās norādes orientēcijai alās, ugunskuru paliekas un darbarīkus no akmens. Ļoti neparasts objekts Jaunajai pasaulei!
Saites.
Maiju kultūras centri.
