Maiju civilizācija
Maiju indiāņu radīta civilizācija Cntrālamerikā mūsdienu Meksikas, Gvatemalas, Belīzas, Salvadoras un Hondurasas teritorijās.
Maiju civilizācijas avoti. Maiju civilizācija bija dabiska olmeku civilizācijas pārmantotāja ap 400.g.pmē. Lai gan šo civilizāciju mijiedarbība ir visai neskaidra, tomēr paši maiji sevi sauca par olmeku mantiniekiem gan materiālā, gan arī garīgajā plānā. Pilnīgi droši, ka maiji no olmekiem ir pārņēmuši kalendāru un arī rakstības elementus.
Pēdējā laikā parādās arvien vairāk tiešu un arī netiešu liecību, ka olmeku civilizācija ir maiju civilizācijas pamatos - no tiem nākusi gan skaitīšanas sistēma, gan kalendārs, gan rakstība.
Tomēr šajā relatīvi visai labi pamatotajā teorijā ir kāds izņēmums, kurš nekādi tajā neierakstās. Tā ir Dzibilčaltūnas senpilsēta Jukatānas ziemeļos. Lieta tā, ka datējumi pierāda, ka tā ir nepārtraukti apdzīvota no II g.tk.pmē., kad nekādas maiju civilizācijas vēl nebija, līdz pat XVII gs. sākumam, kad tajā mitinājās jau spāņi. Tomēr stilistiski pati pilsēta pieder pie maiju kultūras. Šis nu ir jautājums, uz kuru zinātne nākotnē varētu sniegt atbildi.
Maiju neamerikāniskā izcelšanās. Daži vai mazliet vairāk pētnieki saista maiju izcelšanos ar nogrimušajiem Atlantīdas vai Lemūrijas/Mu kontinentiem/zemēm. Par to tuvāk lasiet attiecīgajās esejās. Labs arguments šai teorijai par labu ir nogrimušo celtņu izpēte pie Bahamu salām - Bahamu salu Atlantīda.
Par maiju neamerikānisko izcelšanos varētu liecināt šādiu aspekti:
1) maiju dievu panteons;
2) hieroglifiskā rakstība;
3) ārkārtīgi attīstītā astronomija un matemātika;
4) attīstītā un savdabīgā arhitektūra;
5) zīloņu attēlojums mākslā - Kopanas stēla (ļoti līdzinās indiešu attēlojumiem), Izapas reljefs un citi;
6) Dzibilčaltūnā uzietā koka maska līdzīga afrikāņu izstrādājumam.
Dati par maiju izcelsmi no tālām zemēm ir arī grāmatā Popol-Vuh.
Ģenētika par maiju izcelšanos. Pētnieki uzgājuši 4 ģenētiskos raksturlielumus (marķierus?), kas raksturīgi tikai tagadējiem DA Āzijas un Klusā okeāna salu virtenes iedzīvotājiem. Tādi paši marķieri raksturīgi dažām Amerikas tautām – citu starpā arī Gvatemalas maijiem.
Maiju civilizācijas rašanās. Neskatoties uz mītiem, patreiz zinātnieki uzskata, ka protomaiju sabiedrība primāri ir dzīvojusi rajonā, kur tagad ir Gvatemalas Ueuetenango province ap 2600.g.pmē. Par to laiku atradumu materiāls ir ļoti nabadzīgs – vien obsidiāna nazis un akmens cirvji. Zinātnieks amerikānis Normans Hamonds Jukatānā atradis keramiku, kuru izdevies datēt ar apmēram 2600.g.pmē.
Pēc citiem priekšstatiem maiju preklasiskā civilizācija sākusies DR kalnu rajonos ar tādām pilsētām kā Čalčuapa, Kaminaluiju un veselu rindu citām. Tās uzplaukušas preklasiskā perioda beigu fāzē, bet tad Ilopango vulkāna izvirduma laika kļuvušas par Centrālamerikas Pompejām - iznīcinātas vai panīkušas. Domā, ka tieši pēc šīs katastrofas maiji devušies apdzīvot citus rajonus - zemienes.
Maiju civilizācijas robežas. Pamatā tās izplešas pa visu Jukatānas pussalu (Čičenica, Palenke, Ušmala), Gvatemalu (Tikala), Belīzu (Karakola, Lubantūna), iesniedzas arī Hondurasas ziemeļu daļā (Kopana) un Salvadorā (Tazuma, Čalčuapa). Ziemeļos tālākais apgabals bija šodienas Verakrusas pavalsts dienvidu daļa. ko apdzīvoja paši tālākie ziemeļu maiji - huacteki.
Ilgu laiku maiju kultūras dienvidu robežu vilka pa Ulua upi, tālāk ietvēra Salvadoru, Nikaragvas Klusā okeāna rajonu un Kostarikas ZR daļu, uzskatot ka tālāk uz dienvidiem dominē jau Dienvidamerikas kultūru ietekme. Tomēr Kujamelas alu (Hondurasas ZA, Kolonas departaments) izpēte 1973.gadā pievienoja maiju kultūras ietekmei arī austrumu Hondurasu.
Kopumā šodien zināmi ap 150 maiju kultūras centri.
Patlaban pieņemtā maiju civilizācijas vēsturiskā hronoloģija.
Maiju vēstures periodus iedala:
1. Agrīnais preklasiskais (2000.-1200.g.pmē.)
2. Vidējais preklasiskais (1200.-400.g.pmē.)
3. Vēlīnais preklasiskais (400.-250.g.pmē.)
4. Agrīnais klasiskais (250.g.pmē.-600.g.) (tajā ietilpst Kolonizācijas periods Čikael II–IV gs. un Jubileju periods Sakol IV–VI gs.).
5. Vēlīnais klasiskais laikmets Tepeuh (600.-900.g.), ko iedala:
Sākuma periodā VI–VIIgs.;
Ornamentu periodā VII-VIIIgs.;
Dinamiskajā periodā VIII gs.;
Pagrimuma periodā IX gs. pirmā puse;
Jukatānas periodā IX-X gs. sākums.
6. Agrīnais postklasiskais (900.-1200.g.)
7. Vēlīnais postklasiskais (1200.-1520.g.) (ir minēts arī 1697.g.).
Agrīnais un vidējais preklasiskais periods (2000.–1200.g.pmē.). Reizēm saukts par Veco valsti.
Šajos periodos (Vecās valsts laikā) radušies visi senākie maiju kultūras centri. Tie atradās Jukatānas pussalas dienvidos mūsdienu Hondurasā, Gvatemalā, Čjapas un Tabaskas pavalstīs Meksikā. Visvecākā it kā varētu būt bijusi Vašaktūnas pilsēta (ja neskaita atipisko Dzibilčaltūnas pilsētu Meksikā) pie mūsdienu Gvatemalas ziemeļu robežas Petenas plato. Pēc tās turpat visai netālu radās Tikala un Naranha. Ap to pašu laiku Hondurasā parādījās Kopana, bet pie Usumasintas upes – Pjedrasnegrasa. Tās visas parādījās līdz 374.gadam (Vecās valsts Senākais periods).
Vecās valsts Vidējā periodā no 374.-472.gadam tika nodibināta Palenke (reizēm gan to piedēvē Senākajam periodam), tad Menče un visbeidzot Kirigva Gvatemalā.
Vecās valsts Lielajā periodā no 472.-610.gadam nodibināja Seibalu, Iškunu, Floresu un Benkevjeho. Šā perioda beigās notika Izceļošana.
Ja Vecās valsts pilsētu izvietojumu aplūko kartē, tad top redzams, ka teritorija veido trijstūri ar Vašaktūnu, Palenki un Kopanu stūros. Trijstūra malās vai jau tā iekšpusē atrodas Tikala, Naranha un Pjedrasnegrasa. Visvēlāk nodibinātās pilsētas atradās iekšā trijstūrī – Seibala, Iškuna un Floresa. Vienīgais izņēmums ir Benkevjeho.
Seno pilsētu ķēniņi tika dievišķoti, to vārdi pārsvarā vēsturē nav saglabājušies. Preklasiskajā periodā maiju ķēniņi neieņēma centrālu vietu maiju pasaules uzskatā, tādēļ tos glabāja necili - nevis atsevišķās kapenēs, bet gan tieši zem mājām. Iespējams, tieši tādēļ nav uzieti tā laika ķēniņu apbedījumi.
Pārcelšanās. Nezināmu iemeslu dēļ maiji pameta savas pirmās pilsētas un pārcēlās uz neiekoptām vietām simtiem (pa gaisa līniju apmēram 400 km) kilometru attālumā - Jukatānas pussalas ziemeļos. Pamešana notika ļoti īsā laikā, praktiski vienā naktī. Iemesli nav zināmi. Pārcelšanās notikusi ap 610.gadu. Pārcēlās uzreiz visa tauta, neviens vecajā vietā vairs neatgriezās.
Šī pārcelšanās iezīmēja Vecās valsts beigas un Jaunās valsts sākumu, un ir maiju civilizācijas mīkla Nr.1, ļoti mazzināms maiju vēstures periods.
Izskaidrojumi. Maiju civilizācijas izčākstēšana ir patiesi neskaidrs un noslēpumains notikums. Zinātnieki, un ne tikai viņi, ir izvirzījuši vairāk kā 80 teorijas šīs parādības izskaidrošanai.
1. Iebrucēji – neder, jo maiji šai laikā bija uzplaukumā un militāri visspēcīgākie. Pie tam vairumā pamestajās pilsētās nav uzietas karadarbības sekas. Tādas uzietas tikai vienā - Palenkē.
2. Dabas katastrofa – nav nekādu liecību.
3. Klimata izmaiņas – maiji pārcēlās uz tikai 400 km attālu vietu, kuru arī būtu skārušas tās pašas klimata izmaiņas. Ar "klimata izmaiņām" laikam tiek domāti ilgstoši sausuma periodi, kas patiesi ik pa laikam ir notikuši.
4. Sērga – diez vai, jo izceļojusī tauta bija pietiekami spēcīga, lai uzceltu no jauna lielas pilsētas jaunajā vietā.
5. Noplicinātas augsnes dēļ – dedzīgākais aizstāvis amerikāņu profesors Silvans Grisvolds Morlijs. Hipotēze pamatojas uz to, ka maiji neesot pazinuši arklu un augsnes mēslošanas tehniki. Tādēļ lauki kļuvuši noplicināti un tautai bijis jāpārvācas uz svaigu vietu.
6. Paleo-SETI teorijas piekritēji uzskata, ka maiju Skolotāji/Atnācēji uzskatījuši esošās pilsētas par apgānītām cilvēku nesaskaņu un grēcīgo darbību dēļ un pavēlējuši tiem visu sākt no jauna. Tā vēsta hopi indiāņu nostāsti.
Klasiskais periods (250.–X gs. sākums) Reizēm saukts par Jauno valsti. Klasiskajā periodā maiju civilizācija sasniedza augstāko punktu savā attīstībā. Maijiem bija izcili sasniegumi zinātnēs – matemātikā un astronomijā. Maiju radītais kalendārs bija precīzāks par tā laika eiropiešu lietoto laika skaitīšanas sistēmu. Vispār klasiskais periods ilgu laiku maiju vēsturē tika uzskatīts par pilnīgi miermīlīgu. Tomēr izmaiņas šai uzskatā ienesa K.Ruperta un Dž.Denisona 1934.gadā atklātā Bekanas pilsēta ar pavisam īstu aizsarggrāvi.
Jaunā valsts. Tā radās visai vēlu – laikā no VII–X gs.
Pilsētas ziemeļu Jukatānā radās viena pēc otras - Maijapāna, Čičenica, Ušmala, Kabaha, Dzibalčaltūna, Saijila un Tuluma. Jaunās valsts (Klasiskais periods) rašanās ir neparasta, jo nezināmu iemeslu dēļ maiji ātri un organizēti pārcēlās uz pilnīgi neiekoptām vietām Jukatānas pussalā, kur uzcēla no jauna savas pilsētas tukšā vietā. Bez tam jaunajās pilsētās pilnībā tika saglabāta iepriekšējā maiju sabiedriskā iekārta. Daudzos gadījumos saglabājās pat esošās ķēniņu dinastijas, kas stājās jauno pilsētu vadības galvgalī.
Jaunā valsts savās raksturīgākajās izpausmēs, piemēram, arhitektūrā, tēlotājmākslā un arī laika rēķinos skaidri atšķīrās no Vecās valsts jeb Preklasiskā perioda. jaunās pisētas arhitektoniski nebija tik izsmalcinātas - tās bija rupjākas, tomēr cēlākas un pompozākas. Ar savu lielumu tās slavināja valdošās ķēniņu dinastijas un to rezidences. Ķēniņu valdīšanas stils no garīgā bija kļuvis par daudz materiālāku, ķēniņu dinastiju vārdi vēsturē pārsvarā ir zināmi - Kokomi, Čeli, Peči, Kaneki, Šivi (Ušmalā) u.c.
Teotivakānas saistība ar maijiem. Pētījumi un izrakumi pilsētas teritorijā atklājuši daudz saistību ar maiju civilizāciju. Iesākumā tika uzieti viegli pārvietojami un tirgojami priekšmeti - zaļā obsidiāna izstrādājumi, krāsaini apgleznota keramika, dievību statuetes. Tādējādi visai viegli tika izvirzīta teorija par tirdzniecības sakariem starp maiju klasiskā laika civilizāciju un Teotivakānu. Taču jauni atklājumi šo teoriju sarežģīja. Lieta tā, ka maiju Kaminaluiju pilsētā (kalnu Gvatemalā) tika uzietas tipiskas Teotivakānas celtnes. Arheoloģiskie materiāli liecināja par ciešiem šo divu pilsētu sakariem IV-VI gs. Tāpat kādā slēpnī Kopanā tika uzietas nefrīta plāksnītes ar galvenā Teotivakānas dieva (vēlakais acteku Tlaloks) analogu. Kopanas stēla Nr.6 ataino vēl vienu Meksikas centrālās kalnienes dievu - Šipetoteku.
Pētnieks Dž.Kublers, izpētot Palenkes freskas, norādījis, ka trijos reljefos no Krusta, Lapu krusta un Saules svētnīcām redzams kāds teotivakāniešu pārstāvis, kura vārds nosacīti tulkojams kā "Piramīdu [pilsētas] ķēniņš." Tajos redzams, kā teotivakānietis nes upurus kopā ar toreizējo Palenkes ķēniņu Jaguāra Čūsku.
Tikalā uzietas divas stēlas, vienā no tām attēlots Tlaloks (stēla Nr.32), bet otrā - maiju ķēniņa priekšā stāv divi teotivakāniešu kareivji.
Teotivakāņu kareivji sastopami arī uz stēlām Vašaktūnā (stēlas Nr. 26 un 5).
Tresislasas stēlā Nr.2 redzamajam cilvēkam arī redzami meksikāņu vaibsti.
Daudzskaitlīgi teotivakāniešu keramikas atradumi Petenas pilsētās.
Maiju Jašhas pilsētas teritorijā tika uzietas tipiskas Teotivakānas talud-tablero sistēmā celtas būves. Uz tādu saistību kultūras-ceremoniālajā jomā norādīja arī stēlas Nr.6., 8., 10. un 12. Uz to norāda arī pīpējamo trauku atliekas Jašhas ezerā (tādas esot uzietas arī Amatlilānas ezerā).
Altunhas pilsētā (mūsdienu Belizā) 1970.gadā D.Pendergasts piramīdā P8 uzgāja vīrieša apbedījums, kas bija pilns ar teotvakāniešu izstrādājumiem - zaļā obsidiāna statuetēm un keramiku.
Meksikas centrālajai plakankalnei atbilstošs māla trauks uziets Aktunbalamas alā (laikam jau maiju zemēs!).
Būtu pamats uzskatīt, ka visai drīz pēc traģiskajiem notikumiem Gvatemalā (vulkānu izvirdumi Čalčuapā u.c.), daļa maiju zemju tika tiešā veidā iekarotas no teotivakāniešu puses. Par iekaroto teritoriju centru kļuva Kaminaluiju pilsēta, kas kļuva par teotivakāniešu priekšposteni. Petenas maiju pilsētām radās uzbrukuma draudi, kamdēļ šur tur maiji sāka celt nocietinājumus ap pilsētām. Līdz turpmākai militārai sadursmei laikam gan nenogāja - Tikalā, Vašaktūnā un Jašhā varu sagrāba aristokrātijas grupējumi, kurus atbalstīja no Kaminaluijas pilsētas. Tā rezultātā maiju pilsētvalstīs sāka propagandēt teotivakāniešu reliģisko ideoloģiju. Tomēr drīz šī propaganda tika pārtraukta, stēlas sasistas un noslēptas. Grūti noteikt vai notika vēl pirms Teotivakānas bojāejas, vai pēc tās.
Citādi bija Palenkē, Pjedranegrasā un Kopanā. Pirmajām divām bija kāda politiska vai pat dinastiska saistība ar Teotivakānu vai tās priekšposteņiem. Kopanā šāda ietekme izpaudās krietni vēlāk, sakarā ar Meksikas līča tautu pārvietošanos maiju zemju virzienā.
Noriets (900.–1000.g.). Ap 900.gadu maiju civilizācija noslēpumaini un ātri pārstāja eksistēt, lielas pilsētas ar iespaidīgām piramīdām un tempļiem, tostarp Tikala, tika pamestas un beidza eksistēt valdnieku dinastijas. Kas bija noticis? – tāds jautājums ilgu laiku nodarbināja maiju vēstures pētniekus. Pēdējais zināmais maiju teksts, kas Tikalā iegravēts uz kādas akmens stēlas, datējams ar 869.gadu. Jau tad pilsēta sāka izdzist. Zinātnieki izvirzīja dažādas teorijas, lai izskaidrotu to, kāpēc Tikala un citas maiju pilsētas dažu gadu laikā tika pamestas. Starp piedāvātajām teorijām bija iebrukums, karš, vides degradācija un tirdzniecības ceļu sabrukums. Un, protams, vēl tika minētas slimību epidēmijas un bads.
500 gadu pirms spāņu atnākšanas maiji nezināmu iemeslu dēļ pameta savas svētās pilsētas.
Kādā IX gs. dienā visi kalendāra cikli sakrita, bet Dievi neatgriezās. Iespējams tādēļ maiji pameta savas pilsētas – kulta centrus.
Postklasiskais periods (1000.g.–šodiena). Postklasiskajā periodā (930.-1521./1697.), ko nosacīti var pielīdzināt Eiropas viduslaikiem, maiji vairs necēla masīvus tempļus vai sarežģītas kapenes, arheologiem par šo laikmetu ilgu laiku bija ļoti maza interese. Rezultātā arī vēstures grāmatās postklasiskais periods atspoguļots tikai virspusēji. Viss mainījās uz labo pusi, kad XX gs. 70.gados arheologi Prūdensa (Prudence Rice) un Dons Raisi (Don Rice) sāka celt gaismā senlietas, kas datējamas ar laiku maiju vēsturē, kas seko Klasiskā laikmeta beigām.
Tolteku ierašanās X gs. Izpostītajā un karu plosītajā maiju zemē ieradās svešzemnieku saujiņa – tolteki dievības Kecalkoatla vadībā un ikas tautas priekšgalā. Šeit tolteki sadalījās trijās galvenajās daļās, kas katra lūkoja sagrābt varu kādā maiju pilsētā. Tādējādi tolteku iekarotāju trīs klani nodibināja varu pār trim maiju pilsētām: Spalvainā pūķa klans pār Čičenicu, Kokomu klans pār Maijapānu un Šivu klans pār Ušmalu.
Viņi prata pakļaut un organizēt maijus jaunas valsts un jaunu pilsētu celtniecībai. Līdz ar viņu parādīšanos ienāca Kukulkāna – „Spalvainās Čūskas” kults. Jukatānas un Gvatemalas pakļaušana ilga vairākus desmitus gadu. Kukulkāns pielietoja dažādu taktiku, piemēram, daļu karaspēka nometināja Kosumelas salā un vajadzīgā brīdī izsēdināja desantu. 968.gadā četras iku nodaļas ielauzās ziemeļu Jukatānā, sagrāba Uukjabnalu un pārdēvēja par Čičenicu. Būdams nežēlīgs iekarotājs, viņš tomēr atturējās no maiju civilizācijas bezjēdzīgas iznīcināšanas. Domājams, ka maiju iekarošanu pabeidza jau Topilcīna dēls Počotls. Līdz ar tolteku ierašanos, aizsākās cilvēku reliģiskā upurēšana, kura sasniedza milzīgus apmērus.
Interesanta ir tolteku saistīšana ar Amerikā iebraukušajiem vikingiem.
Čičenicas virskundzības laiks.
Triju pilsētu savienība. Tolteku pakļautās Maijapāna, Čičenica un Ušmala 1004.gadā izveidoja savienību, kurā noteicošo lomu spēlēja Čičenica. Miers Ziemeļjukatānā turpinājās 2 gadsimtus, kamēr Maijapānas Kokomi neuzsāka karu.
Čičenicas armija pulcējās, lai dotos pret Maijapānu. Taču Unaks Sēls, savienības galvaspilsētas pavēlnieks nolīga tolteku algotņus. Spējā uzbrukumā 1178.gadā Čičenica tika iekarota, tās augstmaņi kā ķīlnieki aizvesti uz Maijapānu un vēlāk tika iecelti par vicekaraļiem.
Maijapānas virskundzības periods (XIII un XIV gs.). 1244.gadā Maijapānā pie varas nāca jauna dinastija – Kokomi – un maiju vēsturē sākas periods, kas pazīstams ar nosaukumu: Maijapānas virskundzība. Tas ilga ap 200 gadu. 1441.gadā uzliesmoja apspiesto sacelšanās Ušmalā valdošās Ksiu dinastijas vadībā un Maijapāna tika ieņemta. Kopā ar Maijapānu izzuda arī pilsētu savienība un beidzot arī visa maiju valsts.
Atnākušie spāņi pilsētu pakļāvuši pavisam viegli.
Pēdējais Kokomu dinastijas valdnieks gāja bojā 1541.gadā, kad Maijapānu sagrāba spāņi.
Satikšanās ar Rietumu civilizāciju.
Pirmo reizi ar maijiem satikās Kristofors Kolumbs. Sava 4.brauciena laikā pie Hondurasas krastiem satika maiju tirdzniecības kuģi, taču nedibināja ar tiem tuvākus kontaktus.
Nākošais kontakts notika 1511.gadā, kad kapteinis Pedro de Valdīvija ar savu karavellu avarēja uz rifa Jamaikas tuvumā. Izglābās 20 jūrnieki ar Valdīviju tai skaitā. Viņu laiviņa piestāja Jukatānas pussalas austrumu krastā. Ceļā mira 8 jūrnieki. Daļu jūrnieku, ieskaitot Valdīviju, maiji upurēja dieviem, taču sešiem izdevās aizbēgt līdz citas cilts teritorijai - Tulumas(?) pilsētai. Tās vadonis izturējās daudz draudzīgāk un izmitināja tos, lai gan lika smagi strādāt. Taču drīzumā četri mira no kādas slimības un dzīvi palika tikai Heronīmo de Agvilārs un Gonzalo Huerrero. Mācītājs Heronīmo un matrozis Gonzalo dzīvoja starp maijiem pie Tulumas pilsētas veselus 8 gadus, iemācījās viņu valodu un bija pat vietējā valdnieka padomnieki. 1519.gada pavasarī tuvumā noenkurojās Kortesa flotile. Uzzinājis par divu balto vīru atrašanos indiāņu gūstā, Kortess uzrakstīja tiem vēstuli un aicināja atgriezties. Mācītājs Hieronīms tā arī izdarīja.
Gonzaless turpretī bija pametis Tulumu un nonācis Četumalā. Turienes ķēniņš uzņēma klejotāju visai draudzīgi, dāvāja tam titulu batab ("ciema pārvaldnieks") un apprecināja tam savu meitu. Hieronīms dzīvoja Četumalā un atteicās no Kortesa piedāvājuma: "Man tur ir sieva, trīs bērni, kā gan es varu viņus pamest? Man uz sejas ir tetovējums, lūpas caurdurtas, ausīs riņķi..."
Konkistas laikā viņš 17 gadus organizēja pretošanos iebrucējiem un spāņiem izdevās viņu nogalināt tikai 1536.gadā.
1516.gadā plosījās spāņu ievazātā baku epidēmija.
Kordovas ekspedīcija. 1517.gadā admirālis Fransisko Ernandess de Kordova ar trim kuģiem un 110 matrožiem ar jaunu vergu gūstīšanas mērķi piestāja Sieviešu salās, pēc tam - pie Ekabas, un bija pārsteigts par pilsētas skaistumu. Taču pilsēta tika nopostīta un iedzīvotāji izslepkavoti. Tālāk viņi virzījās uz Kampečes līci, kur maiji tos viesmīlīgi uzņēma Čampotonas pilsētā. Taču tās valdnieku Ah Moč Kovohu kāds laikam bija brīdinājis un izvērsās nikna kauja, kurā spāņiem pretī stājās 10 000 indiāņu. Spāņiem nepalīdzēja viņu arkebūzas un lielgabali – tie tika atspiesti uz kuģiem. 20 tika nogalināti, 50 – ievainoti, 2 krita gūstā un tika upurēti. Pats Kordova guva 33 ievainojumus, bija spiests atgriezties Kubā un tur no ievainojumiem mira.
Tomēr no Sieviešu salām Kordova atvestie zelta priekšmeti baltajiem laupītājiem nedeva miera.
Huana de Grihalvas ekspedīcija. 1518.gadā Kubas gubernators Velaskess sūtīja savu brāļadēlu Huanu de Grihalvu ar ekspedīcijas korpusu iekarot zemes, kurās bijis Kordova. 5.maijā viņš sasniedza Kozumelas salu, kuģojot tālāk viņi sasniedza labi nocietināto Tulumu, kurai uzbrukt gan neiedrošinājās. Nospriedis, ka esošā zeme ir sala, Grihalva mēģināja apbraukt to no ziemeļiem. Tādējādi viņš nonāca Čampotonā – vietā, kur iepriekš jau bijis Kordova. Pēc niknas kaujas pilsētu spāņi ieņēma. Nokļuvis līdz pat mūsdienu Verakrusai, kapteinis pagrieza floti atpakaļ. Pie Pontočanas pilsētas maiji uzņēma konkistadorus tik laipni, ka iztika bez asinsizliešanas.
Kortesa klātiene. 1519.gadā pie Kozumelas salas izmeta enkurus Kortesa kuģi, jo sala bija kļuvus par bāzi turpmākajiem spāņu iekarojumiem Meksikā. Šeit Kortess pavēlēja iznīcināt Ahulneba, Tēl Kusama un Iščelas statujas, kuras te ieradās pielūgt maiju svētceļnieki. To vietā uzslēja koka krustus.
Kortesa dienestā atradās Monteho un Agiljārs (iepriekš minētais maiju ķēniņa Kiniča gūsteknis), kas devās līdzi Kortesa karagājienā pret actekiem.
Fransisko de Monteho pirmā ekspedīcija. Konkistadors un maiju pilsētu iekarotājs. Abu Indiju Karalistē ieradās jau 1514.gadā. Panamā saprata, ka te viņu negaida liela veiksme, un pārvācās uz Kubu pie vietvalža Djēgo de Velaskesa. Piedalījās Huana de Grihalvas ekspedīcijā 1518.gadā.
Pēcāk pameta Kubu Kortesa ekspedīcijas sastāvā, bet nepiedalījās Tenočtitlānas ieņemšanā un izlaupīšanā. 1519.gadā Kortess to sūtīja uz Spāniju, lai nodotu karalim tā likumīgo 1/5 daļu actekiem salaupīto dārgumu un aizsargātu to no karaļa dusmām.
Kortesa sūtnis tik labi veica savu uzdevumu, ka 8 gadus vēlāk karalis Monteho uzticēja iekarot maiju valsti. 1527.gada vidū 400 kareivji Monteho vadībā pameta Spāniju. Pēc vairākām nedēļām nelielā flote piestāja Espaņjolā, kur Monteho nopirka 53 zirgus. Tad kuģi ar kareivjiem un zirgiem devās uz tagadējo Kvintanas Rū piekrasti Meksikā - tieši uz Šelhas pilsētu.
1528.gadā maiju iekarotāja Fransisko de Monteha flotile noenkurojās pie Kozumelas salas, bet bija te tikai 4 dienas. No šejienes Monteho devās uz Jukatānu un pavisam netālu no Šelhas (maiju ostas pilsēta) nodibināja pirmo balto cilvēku pilsētu maiju zemē – Salamanku de Šelhu (pats Monteho bija no Salamankas Spānijā). Ar pilsētas dibināšanu Monteho paveicās - piekrastē viņš satika savu vienīgo maiju draugu - Kozumelas "lielo vīru" Ah Naum Patu, kas kontinentā kopā ar vēl 400 salas iedzīvotājiem izprecināja māsu kādam vietējam virsaitim.
Jaundibinātajā Salamankā Monteho atstāja visai solīdu garnizonu - 120 vīrus. Ar pārējo karaspēku turpināja virzīties uz ziemeļiem. Viņš sasniedza Moči, Konilu, un netālu no Čavakas pirmo reizi tikās cīņā ar maijiem, kas aizšķērsoja tam ceļu. Vēl vienu kauju, nu jau ar lieliem panākumiem, viņš izcīnīja pie Akes pilsētas.
Tā pamazām Monteho pārņēma desmitiem maiju pilsētu, taču zelta un dārgumu nebija. Garīdznieks Bartolomeo de las Kasass, Monteho darbu liecinieks, darbā "Īss ziņojums par indiāņu zemju iztukšošanu un to iedzīvotāju iznīcināšanu" rakstīja: "No visiem indiāņiem tieši šīs provinces iemītnieki [maiji] bija paši attīstītākie. Šejienes tirāns [Monteho] ar trijiem simtiem ļaužu sāka karot pret nevainīgiem, savā tēvzemē dzīvojošiem un nevienam ļauna nedarošiem iezemiešiem, ar ko izsauca milzuma ļaužu bojāeju. Bet tā kā šai novadā nebija zelta, tomēr lai izdabūtu zeltu no to ķermeņiem un dvēselēm, par kuriem Jēzus kristus pieņēmis nāvi, viņš visus, kam atņēmis dzīvību, padarījis par vergiem un piepildīja ar tiem kuģus..." Virsaiša dēlu esot iemainījuši pret siera rimbuli, simts cilvēkus - pret zirgu.
Monteho nežēlībā krietni pārspēja citus konkistadoru vietvalžus. Īsti neizprotamu iemeslu dēļ šis izglītotais bruņinieks siroja un slepkavoja miermīlīgajās maiju pilsētās, iztukšojot veselus teritorijas apgabalus. iespējasm viņš ārdījās no dusmām, jo ne zelta, ne slavas te neieguva.
Izveidojās situācija, ka nemitīgajās cīņās viņš bija zaudējis daudz no saviem vīriem un vajadzēja atkāpties. Ātrā maršā Monteho ar atlikušajiem kareivjiem atgriezās savā bāzē Salamankā de Šelhā, kur no visa garnizona bija atlikuši tikai 12 vīri. Ppolē maiji bija apkāvuši visu atstāto spāņu garnizonu. Monteho izšķīrās par maiju zemes atstāšanu uz laiku. Salamankā palika Davils ar vairākiem desmitiem kareivju. Drīzumā Davils atstāja bāzi un netālu ierīkoja citu - Salamanku de Šamanhu.
Savukārt Monteho ar kuģi devās uz Kankūnas salu ziemeļos, tālāk ap Jukatānu uz Verakrusu. No turienes viņš ieradās Mehikā, lai lūgtu paša Kortesa palīdzību.
Montehi turpina karus ar maijiem. Kortess Monteho nesniedza nekādu palīdzību. Toties viņam piešķīra Tabaskas vietvalža titulu, lai gan tāds bija piešķirts jau citam konkistadoram. Tādējādi Monteho devās uz Tabasku, un dibināja tur trešo Salamanku pēc kārtas - Salamanku de Šikalanku. Terminas līcī tika nodibināta vēl ceturtā - Salamanka Icamkanaka. Tālāk gan ne tik jauki - Tabaskā atgriezās iepriekšējais vietvaldis, gāza Monteho un ieslodzīja to cietumā.
Vēlāk Monteho no cietuma tika atbrīvots un ar savu dēlu Fransisko de Monteho jaunāko tomēr vēlreiz mēģināja iekarot maiju zemi. 500 kareivju galvgalī viņš iebruka tagadējās Kampečes pavalsts teritorijā un nodibināja nu jau piekto Salamanku - Salamanku de Kampeči.
No šīs bāzes pēc vairāk kā 10 gadu gumijas stiepšanas, divi Montehi jaunākie (dēls un brāļadēls) tomēr devās iekarot Ziemeļjukatānu, kur atradās galvenās Klasiskā perioda pilsētas - Čičenica, Ušmala un Maijapāna. Iekarotāji šoreiz virzījās no DR. Jaunie iekarotāji savā ceļā nodibināja jau sesto Salamanku. Pēc tam Kampečē tie satikās ar tālaika varenākajiem maiju dinastijas valdniekiem - Šivām, kas zvērēja spāņiem uzticību. Vasaļu Šivu apsargāti spāņi nonāca līdz Jukatānas pašiem ziemeļiem. Šeit abi Montehi 1542.gadā Tiho pilsētas vietā nodibināja Meridu - pilsētu, kas vēlāk kļuva par ziemeļu Jukatānas administratīvo centru.
Sv.Ildefonso dienā (Tolēdas bīskaps, pēc katoļu kalendāra) jaundibinātajā Meridā, kas bija naidīgu indiāņu ielenkumā, ieradās Šivu ķēniņš un piedāvāja spāņiem sadarbību, par tās zīmi sniegdams konkistadoriem kukurūzu un medījumu. Monteho ar prieku pieņēma piedāvājumu un Šivu ķēniņš Meridā tika nokristīts.
Turpmākajā notikumu gaitā pašas varenākās maiju valsts ķēniņš palīdzēja konkistadoriem ieņemt Kampeči Ziemeļjukatānā. pa visiem novadiem viņš izsūtija delegācijas, kuras vadīja Šivu ģimenes locekļi, ar prasību pakļauties baltajiem ļaudīm.
Pašu lielāko tādu delegāciju Šivas nosūtīja pie saviem senajiem ienaidniekiem Kokomiem (nu tie vairs nebija Maijapānā, bet Sotutā). Taču Sotutas ķēniņš Nači Kokoms atteicās padoties un noslaktēja visu delegāciju, atstāja dzīvu tikai kādu vīru vārdā Kan Či. Tam bija jānoraugās visos nāvessodos, pēc tam viņam izdūra acis un teica: "Un tagad dodies mājup un pavēsti visiem, ko redzēji, pirms tiki padarīts akls. Un nodod, ka brīvie Fazāna un brieža zemes ļaudis nonāvēs visus tos, kas pakļausies, kas sniegs iekarotājiem roku."
Tomēr ar to pašu Šivu palīdzību konkistadori vairākās ielās kaujās sakāva vēl nepakļāvīgos maijus. Vecākais no Montehiem tais notikumos ņēma tikai epizodisku dalību. viņš atkal devās uz Kvintanas Rū piekrasti un dibināja jau septīto Salamanku pēc kārtas - Salamanku de Uimilu (tagadējā Četumala). Tomēr teritoriju, kas atradās aiz tās, Monteho tā arī nespēja pakļaut.
No visām dibinātajām Salamankām tikai nedaudzas - Merida un Četumala, uzplauka.
Maiju kultūras iznīcināšana. 15.gs. pašā sākumā tika pamesta Čičenica, mazliet vēlāk Ušmala, 1441.gadā tika ieņemta un iznīka Maijapāna. 150 gadus pēc konkistadoru ierašanās 1697.gadā krita arī pēdējā maiju brīvā pilsētvalsts – Taijasala (Floresa) Gvatemalā.
Konkistadori pakļāva indiāņus ar zobenu, taču aiz tiem nāca melnsvārči un iznīcināja viņu kultūru. Pirmais Meksikas ahibīskaps dons Huans de Sumarraga milzīgā autodafē iznīcināja jebkuru maiju rakstu galu.
Iesākumā līdzīgi rīkojās arī bīskaps Djego de Landa.
Saskaņā ar mūsdienu vēsturnieku aprēķiniem pirmajos simts konkistas gados tika iznīcināti ap 50 miljoniem Centrālamerikas indiāņu (tātad arī maiju) jeb ¾ no tiem visiem. Pats Romas pāvests mudināja pakļaut indiāņus Kristus vārdā. Tie pat tika pasludināti par radījumiem bez dvēseles. Bet tieši arī katoļu garīdznieki bija pirmie, kas cēlās indiāņu aizstāvēšanai (Kobanas bīskaps Bartolomē de las Kasass).
Pēc maiju pakļaušanas spāņi mūsdienu Gvatemalas teritorijā svēto vulkānu Agvas un Fuego pakājē uzcēla savu galvaspilsētu – Antigvu.
Turpmākā maiju cīņa. Neskatoties uz spāņu konkistadoru valdīšanu Meksikā, plašos Lejasmeksikas apgabalos maiju indiāņi joprojām veda neatkarīgu eksistenci. Tā piemēram Kvintanas Rū pavalsts teritorijā indiāņu valdīšana bija neatkarīga līdz pat 18.gs. beigām.
Laiku pa laikam gan baltie mēģināja te nostiprināties, vismaz piekrastē. Hronikas saglabājušas ziņas par soda ekspedīciju pret kādu vietējo maiju vadoni Ek-Bošu, kas bija sagrābis kādu spāņu karavellu savu valdījumu piekrastē. Vēl vienu ekspedīciju 1602.gadā vadīja Ambrosijs de Argeless. Te spāņi nejauši satika britu korsārus un atdeva tiem bez cīņas kuģus ar kravām, par to saglabādami dzīvības.
Meksikāņu kreoli šeit parādījās tikai 19.gs. pirmajā pusē kā čikle vācēji.
Triju Krustu sacelšanās Jukatānā. Nezinam kā tas nācis kā ne, bet vienā nelielā maiju ciemā Čanā brīnumainā veidā cilvēka balsī ierunājās kristiešu krusts, kas bija izgriezts no milzīga koka stumbra. Šis kristiešu un maiju mitoloģiskais simbols cilvēka balsī pavēlēja: "Celieties uz lielo svēto karu pret baltajiem! Padzeniet tos prom no robežām, no Kvintanas Rū krastiem. Apvienojieties ar saviem brāļiem Jukatānā un pārnesiet cīņu arī uz turieni. Uzticīgais krusts jūs pavadīs..."
Un tā, Svētā krusta sakūdīti 1847.gadā maiji patiesi uzbruka bālģīmjiem. Sacelšanās pārsviedās uz Jukatānu un visa teritorija dažu gadu laikā kļuva indiāniska. Krusts kļuva par kvēlas pielūgsmes objektu un vēl vairākas reizes iejaucās maiju liktenī - deva padomus un militārās pavēles, pareģoja. Beigu beigās vēlēja tam uzbūvēt lielu svētnīcu un tā radās jauna maiju reliģija. Drīz svētnīcā atradās jau 3 "runājošie krusti." Krusti, piemēram, ieteica vērsties ar lūgumu pēc ieročiem pie britiem kaimiņu Britu Hondurasā un tie patiesi neatteica indiāņu valstij. Triju krustu indiāņu valsts radīja nopietnus draudus koloniālismam Centrālamerikā.
Tādējādi Meksika sūtīja pret indiāņiem savas armijas. Cīņa pastiprinājās, kad varu Meksikā sagrāba diktators Porfirio Diass un Jukatānu atkal pamazām pārņēma kreoli, taču ne Kvintanu Rū. 1899.gadā Diass pret indiāņu republiku sūtīja lielu ekspedīcijas korpusu ar pieredzējušo ģenerāli Bravo priekšgalā. Bravo bija nepieciešami 3 gadi, lai sagrābtu Čan-Santakrusu. Tomēr tā nebija uzvara, jo maiji atkāpās selvā un gaidīja. Tikmēr ģenerālis pārsauca pilsētu par Čan Santakrusu de Bravo un izveda uz to dzelzceļu, neskatoties uz brīvo indiāņu pretestību. Tomēr, tiklīdz dzelzceļš bija pabeigts, revolūcija uzliesmoja pašā Meksikā un Bravo tika atsaukts. To nomainīja ar citu ģenerāli, tad vēl ar citu. Indiāņu uzbrukumi turpinājās, līdz beidzot 1915.gadā maiju dumpinieki atkal pārņēma savu pilsētu.
Kā pirmo - maiji izpostīja uzcelto dzelzceļu, tad iznīcināja ostu Debesbraukšanas līci, uz kuru tas veda. Pēc virsaiša Či (vadīja sacelšanās sākumā) nāves Trīs Krusti maiju priekšgalā nolika Noh Kalanu Maijo. Krusti neuzticējās meksikāņiem un kreoliem, visus lika nogalināt. Arī tos sešus jūrniekus no Kosumelas salas, kas izglābās kuģa katastrofā 1917.gadā. 6 vidū bija arī puisēns ar mācību grāmatām. Tās viņu arī izglāba, jo maiji gribēja, lai tos iemāca rakstīt un lasīt.
Triju Krustu sacelšanās laikā 19.gs. beigās pilsētu trīs reizes sturmēja diktatora Porfīrija Diasa karaspēks, bet maiju dumpinieki trīs reizes uzbrukumu atsita. Tulumas nocietinājumi maijiem lieliski noderēja. Maiju neatkarīgā valsts turpināja dzīvot brīvi.
Tikai 1935.gadā meksikāņu valdība diplomātiskā ceļā pārtrauca karastāvokli ar maiju indiāņiem. Tolaik maiju valdnieks bija virsaitis Maijo un tā palīgs bija Kočua – tiešs maiju Kočua dinastijas mantinieks (precīzāk – Nakahuna-Kočua mantinieks, šīs ķēniņš spāņu atnākšanas laikā valdīja teritorijā uz dienvidiem no Tulumas). Meksikāņu valdība atsūtīja lidmašīnu un abus ielūdza Mehiko. Tur virsaitim nozīmēja ģenerāļa algu, iedeva ģenerāļa formu, apbalvoja ar zelta ordeņiem un piedāvāja godpilnu mieru. Šis miers darīja galu 90 gadu ilgušajam rasu karam. Miera noteikumi paredzēja maijiem pilnīgu autonomiju un savu vadoņu izvēlēšanu pēc iepriekšējo nāves.
Virsaitis Maijo nomira 1952.gadā. Maiji izvēlēja sev jaunu virsaiti - cilvēku vārdā Vega. tas bija tas pats baltādainais puisēns, kas še nonāca 1917.gadā kuģa avārijas dēļ. Baltais maiju vadonis pārcēla no Čan-santakrusas uz Čamponas pilsētiņu, tur atnesa arī trīs Runājošos Krustus.
Reizi gadā Trīs krustus atnes uz Tulumu, kur tos izstāda veselu nedēļu apskatei.
Partizāņu karš. 1954.gadā ASV atbalstīja valsts demokrātiskās iekērtas krišanu apvērsuma rezultātā.
80.tie gadi. Izvērsās partizāņu karš un gāja bojā ap 40 000 cilvēku, nospiedošā pārsvarā maiju indiāņi. Ap miljonu palika bez pajumtes.
Raksti.
Gūti jauni pierādījumi hipotēzei, ka maiju civilizāciju iznīcināja sausums.
Saites.
Maiji.
Maiju kultūras centri.
