Aliens

Huandi (2698.-2598.g.pmē.)

Huandi - „dzeltenais pirmsencis,” „dzeltenais valdnieks.”
Leģendārs ķīniešu pirmvaldnieks, kura valdīšanas laiku lēš kaut kur posmā no 2698.-2598.g.pmē.

Ķīniešu mitoloģijā galvenais no pasaules pušu valdniekiem - viņš bija Centra valdnieks. Huandi (nejaukt ar imperatoru Ciņu Šihuandi, kurš 221.g.pmē. apvienoja Ķīnu viena lielā valstī) bija viens no Debesu dēliem. Viņš parādījās Huanhes upes baseinā XXVI gs.pmē. Viņš arī atstājis vislielākās pēdas ķīniešu mitoloģijā un literatūras tradīcijās. Huandi bija četras sejas (iespējams, lai varētu labāk novērot visas četras debespuses). Visai interesants Huandi ārēja veidola apraksts.

Dzīvesgājums. Senķīniešu hronikās minēts kā viens no "dieva dēliem," kas atlidojis uz Zemi no Lielā Lauvas zvaigznāja. Viņš bijis gan vēsturiska persona, gan arī kļuvis par mītu varoni. Saskaņā ar vēsturiskajām ziņām valdījis Ķīnā 100 gadu un pametis tās teritoriju 2450.g.pmē.
Huandi ieradies no zvaigznes Sjaņjuaņas. Pirms Huandi dzimšanas „diža zibens liesmojums apņēma Czi zvaigzni Kausa zvaigznājā” (Lielajā lācī). Par to vēstī saglabājušies fragmenti no senās grāmatas „Piezīmes par valdnieku un ķēniņu paaudzēm.”
Huandi biogrāfijā ir daudz brīnumaina. Viņš bija apveltīts ar maģiskām spējām, ap viņu bija paklausīgi monstri (laikam jau roboti) un brīnumainas būtnes. Huandi veicis fantastiskus ceļojumus, piemēram, uz Sauli, uz Kuņluņa virsotnēm. Taču Huandi atšķīrās no dieviem, praviešiem un pat kulta varoņiem ar to, ka viņš nepārkārtoja pasauli, un pats par sevi saprotams viņš arī nav tās radītājs, neuzveda cilvēkus uz pareizā ceļa, kā arī nepieprasīja no cilvēkiem, lai tie viņam pakļautos. Huandi un viņa palīgu darbībā vērojams apbrīnojams racionālisms.
Huandi dzīvoja Kunluņa kalnā, kur bijusi Huandi rezidence, kas bija apjozta ar nefrīta sienu. Tās iekšienē atradās 9 akas, Huandi pils un brīnumains rīsu koloss 4 čžanu (12 m) augstumā.
Troni mantoja pēc Šeņšuna. Saskaņā ar ķīniešu vēsturisko tradīciju Huandi valdīja 2698.-2598.g.pmē. Avoti vēsta, ka viņš nodzīvojis 300 gadus (Mitoloģijas enciklopēdija). Aiziedams savā vietā Huandi par valdnieku iecēlis savu mazdēlu Džuaņsjui. Huandi valdīšanas beigās parādījās ciliņš un brīnumputns fēnikss - gudras valdīšanas zīme.
Huandi un viņa palīgi darbojušies Ķīnas ziemeļos, tur, kur vēlāk radās Ķīnas civilizācijas kodols. Savas uzturēšanās laikā uz zemes, Huandi ar saviem palīgiem iemācīja cilvēkiem taisīt laivas un vēršu iejūgus, rakt akas un izgatavot mūzikas instrumentus (bungas, bungu vālītes), celt aizsargmūrus, ārstēt ar adatu duršanu (akupunktūru), kā arī liet zvanus.
Līdztekus tam Huandi un viņa palīgi veica astronomiskus novērojumus, kā arī sastādīja Zemes kartes - tū. Grāmatas „Paaudžu saknes” pirmais komentētājs vārdu tū skaidro tā: „zīmēti dažādu priekšmetu tēli.” Savukārt otrs komentētājs papildina: „Domāti zīmēti zemes un dažādu priekšmetu (uz tās) tēli, kuri svešiniekiem ļauj pēc tiem orientēties.”
Bez tam Huandi un viņa palīgi radījuši un izmantojuši sarežģītus un mums neizprotamus aparātus un ierīces. Grāmata Huandi neičžuaņ vēsta, ka Huandi izgatavojis kaut kādus milzīgus metāla „spoguļus.” Huandi „izlēja divpadsmit dižos spoguļus un izmantoja tos sekodams mēnesim.” Šo spoguļu izmantošana bija kaut kādā veidā saistīta ar Zemes dabiskā pavadoņa Mēness kustību. Grāmatā „Aprakstā par apbrīnojamo” (IV gs.) rakstīts: „Pie Spoguļa ezera tautā runā, ka Huandi savus spoguļus lējis tieši tur. Esot saglabājies akmens, ar kuru tos slīpējuši. Ložņu zāles uz šī akmens neaugot.” Interesanta ir leģenda par seno spoguļu apbrīnojamo īpašību. Leģenda vēsta, lūk, ko: „Kad uz spoguļa krita saules stari, visi attēli un zīmes, kas atradās spoguļa otrā pusē, bija skaidri saredzami spoguļa mestajā ēnā.” Citiem vārdiem runājot, tam spīdēja cauri. Šeit Igors Lisevičš piedāvā divas hipotēzes:
1. metālam bija pavisam īpaša, mūsdienu tehnikai neizveidojama struktūra, kas padarīja to praktiski caurspīdīgu pat redzamajam starojumam.
2. Spoguļu virsma nebija nepārtraukta...
Starp šīm ierīcēm bija arī sakaru ierīces, sauktas par „brīnišķīgajiem trijkājiem.” Šis „trijkājis” nebija domāts ēdiena pagatavošanai un zem tā netika kurināta uguns un tajā netika liets ūdens. Neparastais trijkājis bijis izgatavots no metāla (vara vai ārēji tam līdzīga elementa), kas iegūts Šonšaņa kalnā. Šis „trijkājis” bijis it kā „Dižā vienīgā,” t.i., Dao, Visuma apslēptā dzinēja līdzinieks. „Tā augstums bija viena ass un trīs soļi,” - apmēram 3-4 m, tā tilpums bijis samērā mazs [ne lielāks par 100 litriem]. Lielāko daļu šī augstuma aizņēmuši ierīces [„trijkāja”] balsti. Ieskatīties tik augstu paceltas tilpnes iekšienē cilvēks, protams, nevarēja. Avotos atrodamas ziņas, ka „to pildīja simtiem garu, nezvēru un dzīvnieku.” Tas neviļus liek domāt [vismaz licis domāt filoloģijas zinātņu doktoram I.Lisevičam], ka no strādājošā trijkāja nāca kāds troksnis, balsis. Avotos tieši norādīts, ka trijkājis „burzguļoja.” Nav zināms vai uz tā parādījušies attēli - raksta Igors Lisevičs. Zināms ir tikai tas, ka trijkājis „attēlojis pūķi, kas lido pa mākoņiem.” Šāds pūķis pēc kāda laika ieradies pats un aizvācis Huandi un viņa ceļabiedrus. Kāda senā ķīniešu tekstā rakstīts sekojošais: „...No augšas pēc Huandi nolaidās pūķis, kura ūsas nokarājās lejup. Huandi uzkāpa uz pūķa, visi viņa palīgi un ģimene viņam sekoja. Pārējie pavalstnieki nevarēja uzkāpt, un visi viņi pieķērās ūsām. Ūsas notrūka, un viņi nokrita zemē.”
Pēc visa spriežot trijkājis tika izmantots tālu sakaru nodibināšanai. Šim pieņēmumam par labu liecina, tas, ka trijkājim tika izraudzīta tāda atrašanās vieta, lai būtu tieši redzama zvaigzne Sjaņjuaņa, no kuras Huandi esot ieradies uz Zemes. Ķīniešu avotos norādīts, ka „šis trijkājis zināja labvēlīgās un nelabvēlīgās pazīmes, zināja esošo un izzudušo.” Tas acīmredzot jāsaprot tā: Huandi „brīnišķīgais trijkājis” spēja uzkrāt informāciju („zināja pagātni un tagadni”), novērtēt to un izlemt, kā rīkoties. Trijkājis bija iekustināms un apstādināms(trijkājis „varēja stāvēt mierā un varēja iet”). Tas kaut kādā veidā spēja iedarboties uz gravitācijas spēkiem (varēja kļūt viegls un smags).
Vēl ķīniešu tekstos (piemēram konfūcisma kanoniskajā „Likumu grāmatā”) tiek minēti savādi rati, kuri kustējušies paši no sevis un parādījušies vispirms kalnos, bet pēc tam piepildījuši arī ielejas. Daoistu rakstos minēts, ka Huandi šādu ratu bijis daudz. Tiem bijusi trauka vai kapsulas pludlīniju forma. Šo ratu aprakstā uzmanību saista šāda detaļa: „Kalnu rati ir dabiski rati. Nokarājās āķi; neviens neliec, nevirza, paši no sevis liekdamies saritinās.” Tie varēja viegli pielāgoties apvidus reljefa īpatnībām. Šķiet, ka šeit runa ir par komplicētu kāpurķēdes principa modifikāciju. Cits skaidrojums: ratiem vai to ritošajai daļai piemitusi spēja mainīt formu, kas ļāva tiem piemēroties apvidus nelīdzenumiem.
Ķīniešu avotos minēts, ka Huandi Huanhes upes ielejā valdījis 100 gadus, lai gan nodzīvojis daudz ilgāk - 210 vai 300 gadu. Kur un kādas nodarbībās pagājuši pārējie gadi, to var tikai minēt.

Konfūcijs par Huandi. Konfūcijs (VI gs.pmē.) faktiski izvairījies atbildēt uz šo jautājumu. Atbildi viņš aizstājis ar sofistiku. Kāds skolnieks (Cza Vo) Konfūcijam jautājis, kā saprast izteicienu „Huandi - trīssimt gadu.” Un papildus jautājums, vai Huandi bija cilvēks, un kā viņš varējis tik ilgi dzīvot? Konfūcijs atbildējis: Huandi piedzima un kalpoja tautai simts gadu. Nomira, un tauta skuma pēc viņa simts gadu. Izzuda, un tauta sekoja viņa mācībai simts gadu. Tāpēc saka „trīssimt gadu.” Taču daoistu avoti nepārprotami apgalvo, ka Huandi pēc simts valdīšanas gadiem devies atpakaļ uz savu zvaigzni.
„Pūķa un Tīģera kalnu aprakstā” teikts, ka Huandi dabūja savā varā Visuma pamatlikumu - Dao, un ceļojis „pa bezgalību” (laikam šeit domāts Kosmoss). „Dzīves aprakstā,” kas iekļauts daoisma kanonā ziņas ir konkrētākas: Huandi „pacēlies debesīs un kļuvis par Vienīgā Visdižākā pavēlnieku, atkal pārvērties zvaigznē Sjaņjuaņā.” Te gan jāpiebilst, ka „Vienīgais, Visdižākais” daoistiem ir tā paša Dao - pasaules kustības un attīstības avota - sinonīms. Saprotams, ka zvaigzne Sjaņjuaņa pastāvējusi arī pirms tam, kad Huandi pacēlies debesīs (viņš uz šo zvaigzni orientējis savu trijkāji). Šeit darīšana ir ar tēlainu norādījumu uz šī „ceļojuma pa bezgalību” galamērķi - Sjaņjuaņu. Tieši no šīs zvaigznes viņš ieradies uz Zemes. Interesanti, ka Sjaņjuaņ ir otrs Huandi vārds; šīs zvaigznes gars nonācis lejā un dzemdinājis Huandi.
Par Huandi lidojuma norisi ķīniešu avotos gan nav nekas atrodams (Igors Lisevičs). Taču kā savā rakstā norādījis Igors Lisevičs, mītos par Huandi visai bieži figurē „pērkona” tēls. Pērkons šeit tiek identificēts ar iegarenām bungām, attēlots „bungu” saišķa veidā. Lisevičš domā, ka arī šajā gadījumā runa ir par dažādām tehniskām ierīcēm.
Avotos tiek aprakstīts „pērkona princis” (pērkona pavēlnieks Leiguns), viens no Huandi palīgiem (Igors Lisevičs). Tāpat viņš pievērš uzmanību hieroglifa „pērkons” senajiem rakstījumiem; savā rakstā viņš reproducējis divus hieroglifa „pērkons” atveidojumus; viens ir reproducēts no keramikas, otrs - no mē. II gs. vārdnīcas (starp bungām redzamas liektas mākoņu un dūmu kontūras).
Vēl Igors Lisēvičs stāsta par Huandi laika biedra Fen-czi lidojumu, kas pēc viņa domām dod mums kādu priekšstatu par to, kā tad notikusi „pārvietošanās pa bezgalību.”
Grāmatā „Pierakstos par Huandi galvenajiem darbiem,” kas iekļauti daoistu svētajā kanonā rakstīts: „Fen-czi sevi sadedzināja milzu liesmā, kopā ar dūmiem pacēlās un nolaidās, pa vienu rītu aizlidoja līdz staignajām smiltīm,” kur atradās slavenais „Pērkona ezers,” kur acīmredzot atradusies atnācēju bāze. Tālāk viņš esot izmantojis kaut kādu feijui. Šī vārda etimoloģija nav skaidra. Sākotnēji šo vārdu Igors Lisēvičs tulkojis kā „lidojoša zivs.” Vēlāk izstudējis ļoti senu grāmatu „Kalnu un jūru grāmata,” filoloģijas doktors secinājis, ka šim vārdam ar lidojošo zivi nav nekā kopīga. Igors Lisevičs raksta: „Acīmredzot hieroglifs fei jātulko nevis ar „lidojošais,” bet ar „lidojamais.”” Pēc „Kalnu un jūru grāmatas,” feijui „aizsargā pret ieroci un ļauj nebīties no pērkona.”
Izmantodams feijui, Huandi kolēģis „uz laiku nomira un atdzima pēc divsimt gadiem.” Notikumu secība varēja būt šāda: atlidojis pie „pērkona” ezera, viņš licis lietā kādu līdzekli, kas nepieciešams tālākam, ilgākam lidojumam un aizsargā pret kādu kaitīgu iedarbību un pēc tam ieslīdzis letarģiskā miegā. Vai šeit runa nav par anabiozi? Var pieņemt, ka 200 gadi bija lidojumam nepieciešamais laiks līdz Huandi dzimtajai zvaigznei, kas atrodas 78 gaismas gadu attālumā... Varat rēķināt. Tomēr, šķiet, ka debesu dēliem bija pazīstami vēl lielāki ātrumi.

Huandi un ķīniešu kalendārs. Huandi valdīšanas laiku lēš kaut kur posmā no 2698.-2598.g.pmē. Tādēļ populārākajā versijā ķīniešu kalendārā gadu skaitīšanu sāk no kāda šī Huandi valdīšanas perioda gada - proti, 2637.g.pmē.

„Čenhuans.” Tā ķīniešu avotos saukts pūķis, ar kuru Huandi lidojis augšā uz Sauli. Kāds vecs sacerējums vēsta, ka šis neparastais pārvietošanās līdzeklis „cēlies no valstības, kurā dzimst saules.” Čenhuans esot ļoti vecs - tam esot trīs tūkstoši gadu. Tas varējis lidot ar ļoti lielu ātrumu. Tā milzīgais ātrums varējis ietekmēt laika gaitu, novēršot cilvēka organisma novecošanu. Čenhuans „vienā dienā veic miriādes verstu; cilvēks, kas tajā iesēdies, sasniedz divtūkstoš gadu vecumu.” Vai no tā var secināt, ka Čenhuans bijis zvaigžņu kuģis, kurš spējis lidot ar lielu (gaismas ātrumam tuvu) ātrumu?
Ķīniešu avoti vēsta, ka Huandi beidzis savus debesu ceļojumus kaut kur Lauvas zvaigznājā.

Huandi kari ar Jaņdi un Čiju. Gluži mierīgs Huandi valdīšanas laiks tomēr nebija. Huandi uzsāka pret Jaņdi nežēlīgu karu, kurā Jaņdi zaudēja. Ķīniešu filozofi Huandi cīņu ar Jaņdi traktēja kā cīņu starp ūdeni un uguni.
Daudz nežēlīgāks karš notika starp Huandi un Čiju (par Čiju tiks uzrakstīta atsevišķa eseja). Šo karu, kas ir lielākais ķīniešu mitoloģijā, iesāka Čiju. Šī cīņa (šķiet) ir aprakstīta senajā ķīniešu hronikā Fengšen-jen-i. Šajā darbā aprakstītie notikumi ir līdzīgi tiem, par ko vēsta senindiešu eposs „Mahābhārata.” Abas karojošās puses izmantoja ugunsspļāvējus pūķus, apžilbinošus starus, ugunslodes, mirdzošus dzeloņus un zibeņus. Čiju uzsūtījis miglu, kurā Huandi karavīri nevarēja orientēties. Šī problēma gan tika ātri atrisināta. Huandi padomnieks izgudrojis ratus ar stāvošu figūru, kam viena roka bija pacelta un vienmēr rādīja uz dienvidiem - tā tika izgudrots pirmais kompass.
Mūsdienu zinātnieki domā, ka Huandi cīņa ar Čiju atspoguļo reālus notikumus - sadursmes centralajā līdzenumā starp mongoļu ciltīm un Klusā okeāna dienvidu daļas tautām.
Tiek vēstīts, ka Čiju pusē cīnījusies mjao tauta. Huandi pēc uzvaras par Čiju, nežēlīgi izrēķinājies ar mjao tautu: viņš iznīcinājis lielāko tās daļu un atlikušie cilvēki nekad nespēja vairs apvienoties. Tā Huandi sodija šo tautu.

Huandi un mūzika. Huandi bija liels mūzikas cienītājs. Viņš pagatavoja milzīgas bungas no briesmoņa Kui (Kui bija dīvains vienkājains rādījums) ādas, bet bungu vālīti izgatavoja no pērkona dieva - Leiguna kaula. Kad Huandi deviņas reizes sitis ar šo vālīti pa bungām, dārdējis viss Visums un pasaulē mainījies spēku samērs. Pretinieki tad nespēja turēties pretī un padevās. Ar šo bungu palīdzību Huandi uzveicis Čiju un viņa karaspēku.
Huandi ik pa laikam sapulcinājis garus, kuriem spēlējis paša sacerētas melodijas, kas rezonēja ar pasaules visdziļākajām vibrācijām. Valdnieks, kurš mēģināja tās atkārtot, piesauca savai zemei lielu nelaimi.

Huandi - ideālais valdnieks. Konfūcieši Huandi godāja kā ideālu valdnieku. Vēsturnieks Sims Cjaņs (II gs.pmē.) uzskatīja viņu par pirmo „reālo” valdnieku. Daoisti savukārt augsti vērtē Huandi saistību ar pasaules dziļākajām parādībām un interesi par ārstniecības augiem, medicīnu. Viduslaikos daoisti uzskatīja, ka viņu mācības radītāji ir Huandi un Laodzi. Ar laiku Huandi lielā mērā saplūda ar Šaņdi.
No III gs.pmē. līdz pat 1912.gadam Huandi vārds tika lietots kā imperatora titula apzīmējums. To kā titulu sāka lietot Ciņu dinastijas valdnieks Ši Huandi, kurš 221.gadā Ķīnu apvienoja vienā lielā valstī, un sāka sevi dēvēt par imperatoru.

Par Huandi var droši teikt, ka viņš valdījis pēc „Debesu mandāta,” jo bija viens no „debesu dēliem” - Atnācējiem, kas pirms gandrīz 5000 gadiem ieradas no Visuma. Huandi valdīšana un darbība saistīta ar Ķīnas civilizācijas pirmsākumiem. Viņš ir viens no Ķīnas civilizācijas radītājiem. Ķīniešu mitoloģija vēsta, ka Ķīnas civilizāciju radīja „debesu dēli.” „Debesu dēli” bija atnācēji. Tātad viņi ieviesa „Debesu mandātu,” kura pamatā ir labestība un dievu, senču godināšana.  

Ķīniešu rakstu avoti min arī Huandi 4 vīriešu kārtas pavadoņus un arī 1 sieviešu kārtas pavadoni, kas veica astronomiskos pētījumus un sastādījuši pirmo kalendāri. Huandi esot spējis lidot ar pūķi, kas vienas dienas laikā spējis pārvarēt "verstu miriādes," un "cilvēks, kas tajā iesēdās, varēja sasniegt vecumu līdz diviem tūkstošiem gadu."

Lai atgrieztos uz savu dzimto planētu, Huandi izmantojis "zivs kostīmu lidojumiem." Šis apģērbs pēc senās "Kalnu un jūru grāmatas" datiem spēja "aizsargāt no ieroča un ļava nebaidīties pērkona." Tad viņš "uz laiku nomira un spēja atdzimt pēc diviem simtiem gadu." Tāpat Huandi spējis konstruēt robotus, kas, tāpat kā viņš pats, "bija ar diviem acu pāriem un trim locekļu pāriem."

Nostāsti par Huandi ir iemīļota paleovizīšu teorijas piekritēju tēma, kas spējuši pat izskaitļot attālumu līdz viņa dzimtajai civilizācijai - 1980 gg. jeb apmēram 2% no mūsu galaktikas diametra.

Saites.
Ķīnas imperatori (III g.tk.pmē.sākums-1917.g.).
Ķīnieši.